Diagnoze

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

Šizofrēniju visbiežāk asociē ar halucinācijām vai balsīm galvā. Es nekad to neesmu pieredzējusi. Psihozes epizožu laikā man ir murgu idejas. (Es atceros pagājušās dzīves, komunicēju ar citu dimensiju būtnēm, "zinu", kas man jādara.) Vairums cilvēku domā, ka šizofrēnija nozīmē nepārtrauktu atrašanos iztēlotā realitātē. Tā arī mēdz būt, bet manā pieredzē – četrās psihozes epizodēs – murgainās idejas pār mani valdījušas, kopā saskaitot, aptuveni pusgadu no manas dzīves.

Tas, ar ko man ikdienā jārēķinās, ir nevis NLO vai valdības spiegi, bet gan tā saucamie negatīvie simptomi. Citēšu Rīgas narkoloģijas un psihiatrijas centra mājaslapā atrodamo informāciju: "Negatīvie simptomi šizofrēnijas gadījumā ir emociju, gribas, motivācijas un interešu trūkums. Slimnieki norobežojas, nespēj izjust prieku vai citas pozitīvas emocijas, nespēj plānot, organizēt un uzsākt mērķtiecīgas aktivitātes, ātri nogurst, nespēj koncentrēties un pietiekami veikli uztvert un apstrādāt jaunu informāciju." Tur rakstīts arī, ka valoda kļūst nabadzīga, ir grūti veidot raitu stāstījumu, veidot asociācijas, radoši domāt un darboties, un izprast jokus. Vēl viena lieta, ar ko šizofrēnijas slimniekiem nākas sadzīvot, ir blaknes no antipsihotiķu (zāļu, ko lieto psihozes ārstēšanā) lietošanas. Visbiežāk tas ir liekais svars, miegainība, emociju trulums.

Šizofrēnijas slimnieki lielākoties ir ļoti slikti savas slimības advokāti, jo pati slimības daba mēdz stipri ierobežot prasmi un vēlmi kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Mēs nerunājam par šizofrēniju, jo neprotam socializēties, nespējam plānot un organizēties. Daudzi no mums lielāko dzīves daļu pavada depresijai līdzīgā stāvoklī (negatīvie simptomi) un liela daļa – arī depresīvā stāvoklī. Tas tāpēc, ka cilvēkiem ar šizofrēnijas diagnozi bieži ir arī depresija un neirotiski traucējumi. Sirgstošo pasivitāte ļauj rasties visdažādākajām leģendām par to, kā tad īsti ir sadzīvot ar šo slimību.

Vēl viens iemesls tam, ka tik maz tiek runāts par to, kas ir šizofrēnija un kā tā izpaužas, ir stigma, kas to aptver. Pat domubiedru grupās, kas paredzētas cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām, esmu pieredzējusi, ka vārds "šizofrēniķis" tiek lietots kā lamuvārds. Visbiežāk šīs diagnozes pieņemšana arī pašam slimniekam ir ilgstošs un smags process. Klasisks stāvoklis šizofrēnijas slimniekam ir t.s. pašstigmatizācija – publiskās stigmas internalizācijas process, kas veicina indivīda kauna izjūtas attīstību un pašcieņas līmeņa samazinājumu. Es vēl arvien cīnos ar dusmām un kaunu par to, ka esmu saņēmusi šo birku.

Pieļauju, ka ikviens var atsaukt atmiņā vismaz pāris filmas vai grāmatas, kurās šizofrēnija vai tai raksturīgie t.s. "pozitīvie" (halucinācijas, balsis galvā, uzmācīgas idejas) simptomi tiek krāšņi atspoguļoti kā tipiski slepkavu un maniaku atribūti. Šāds atainojums nav diez ko laba vizītkarte. Vēl viens mīts par šizofrēniju, ar ko esmu saskārusies, ir tāds, ka šizofrēnijas slimniekam pieejamas tikai divas eksistences formas – jucis bezpajumtnieks vai savdabīgais ģēnijs. Patiesībā šizofrēnijas slimniekiem lielākoties ir pazemināts IQ, tomēr sastopami arī pacienti ar īpaši augstu intelektu.

Pagāja krietns laiks, pirms aptvēru, ka man nav pienākuma atbilst nevienai no šīm stereotipizētajām kategorijām. Tas, ka es neesmu ģēnijs, mani automātiski nenovieto jukuša bezpajumtnieka pozīcijā. Un otrādi. Man pašai ir milzums stereotipisku priekšstatu un aizspriedumu pret cilvēkiem ar šo diagnozi. Varbūt, ka arī citiem ir līdzīgi? Tas varētu izskaidrot, kāpēc šizofrēnijas slimnieki tikpat kā neveido domubiedru grupas, vairās no sabiedrības un bieži vien pavada gandrīz visu laiku iekštelpās. Varētu domāt, ka vientulību šizofrēnijas slimnieki izvēlas paši. Tomēr tā gluži nav. Tās ir slimības norisei raksturīgās komunikācijas grūtības, sabiedrības attieksme un milzīgā kauna sajūta, kas mums liedz sniegties pēc atbalsta, liek izvairīties no citiem un vienam no otra.

Es dzīvoju viena ar meitām. Zinu, ka manā gadījumā jau tas vien ir daudz. Esmu starp tiem veiksmīgajiem 20% šizofrēnijas slimnieku, kas dzīvo patstāvīgu dzīvi un strādā. Kā teica dr. Sīle: "Tu man neesi tāds tipiskais šizofrēniķis. Tu man esi tāds spridzeklis."

Pēc šiem atsvešinātajiem, bet nepieciešamajiem ievadvārdiem gribu pastāstīt vairāk tieši par savu pieredzi.

Man ir 40 gadi, un man ir diagnosticēta šizofrēnija. Vēloties uzzināt, kas man kaiš, pirms diviem gadiem samaksāju 70 eiro kādai dakterei Ļermontova ielas stacionārā, lai viņa veiktu kaut kādu oficiālo testu. (Iespējamie varianti bija – bipolārie traucējumi vai šizofrēnija.) Daktere man deva skatīties uz ļoti slikti izdrukātām un novazātām fotogrāfijām ar cilvēku sejām un lika pateikt, kādas emocijas tās pauž. Viņa man deva izbalējušas aplikāciju papīra strēmeles un teica: "Sakārto krāsas secībā no mīļākās uz mazāk mīļāko." Es nesapratu, vai man bija jāiztēlojas, kā, piemēram, zilais bija izskatījies pirms izbalēšanas, vai jāizvēlas, par atskaites punktu ņemot tieši to izbalējušo papīra toni. Kādā brīdī sāka likties, ka ar nožēlojama izskata metodiskajiem materiāliem viņa vienkārši pārbauda, cik daudz es sevi ļauju pazemot. Beigu beigās dakterei pietrūka laika un viņa man iedeva otru lielo diagnozes noteikšanas testu līdzi uz mājām. Man tajā laikā bija ļoti, ļoti dziļa depresija, tāpēc pati testa veikšana šajā stāvoklī, iespējams, nebija labākā doma. Es to tomēr izpildīju autobusā, superātri ķeksējot atbildes uz klēpī noliktajiem papīriem. Kad daktere bija apkopojusi rezultātus, mēs satikāmies. Viņa zīmēja kaut kādas līknes un runāja tikai par otro, autobusā pildīto testu, jo pirmais neesot lietojams. Tur bijis par daudz kaut kādu pretrunu. Tā viņa noteica diagnozi – paranoīdā šizofrēnija.

Esmu regulāri gājusi pie psihoterapeita jau kopš 18 gadu vecuma, jo man bija depresijas pazīmes un arī vispār vajadzēja ar kādu parunāties – tēva tēls un tamlīdzīgi. Terapeits gan palaida garām manu pirmo psihozi, kas bija pēc bērna piedzimšanas. Pēc 6 gadiem nepamanīja tuvojamies arī otro psihozi. Zāles pēc psihozēm viņš kaut kā pielāgoja, bet pēcāk, kad murgu idejas bija atkāpušās, viņš izrakstīja zāles, regulāri neatceroties, kuras iepriekš jau izmēģinātas, kuras ne. Galu galā es pati ar gūgles palīdzību izvēlējos zāles un viņš tās izrakstīja. Kad izteicu aizdomas, ka man varētu būt šizofrēnija, viņš apgalvoja, ka man tās nav, "citādi tu jau sen mētātos pie miskastēm". Sākumā pie šī ārsta gāju uz privātpraksi, bet vēlāk jau valsts apmaksātā poliklīnikā. Pieradums un sajūta, ka viņš kaut kādā ziņā ir "manā pusē", nelaida vaļā.

Pēc laika piedzīvoju trešo psihozes epizodi. Pirmo reizi nokļuvu stacionārā, Tvaika ielā. Tā bija ārkārtīgi traumējoša pieredze, kurā es guvu priekšstatu par to, kā ir būt cietumā un ko nozīmē dehumanizācija. Atceros tikai atsevišķus fragmentus. Kā māsiņas uz jautājumu: "Kas tās par zālēm, ko jūs man dodat?" – vienmēr smaidot atbildēja: "Vitamīni"; kā naktsmiera laikā bija jānoguļas un jātur acis ciet, citādi varēja dabūt šprici; kā sanitāre mani pagrūda un, kad sāku filmēt viņas grūstīšanos, man tika atņemts mobilais telefons. Šī sanitāre visu nakti gulēja priekšā manas palātas durvīm. Durvis bija caurspīdīgas un slēgtas. Viņas motīvi nakšņot durvju priekšā man tā arī palika neskaidri, bet tas bija biedējoši. Atceros, kā māsiņas vienmēr aizgrieza prom piespraustās šiltītes ar vārdu un uzvārdu. Pastaigas pa apli kailajā, ar drāšu žogu apjoztajā pagalmā.

Pēc iznākšanas no šīs drausmīgās iestādes iegrimu garākajā un smagākajā depresijas posmā savā dzīvē. Mocījos ar akūtu jēgas vakuumu, cēlos no rītiem, izmisīgi raudādama par to, ka neesmu miegā nomirusi. Aizgāju pie sava vecā psihiatra. Psihiatrs sāka stāstīt par savu dzīvi un par to, ka vispār viņam šis darbs pārāk nepatīkot, bet nevar jau arī tā sēdēt, rokas klēpī salicis. Ko sieva teiks. Šis bija pēdējais piliens, pēc kura es tomēr saņēmos aizvilkties līdz Ļermontova ielai. Izcīnīju vietu rindā pie nodaļas vadītāja. Viņš pret mani izturējās kā pret zemākas kārtas radījumu. Vizītes laikā kabinetā ik pa laikam ienāca kāds ārsta kolēģis, viņi pārmija pa vārdam, tad viņš kopā ar glītu, blondu māsiņu, atvēra e-veselību un rotaļīgi inkriminēja, ka – aiaiai! – es nedzerot viņa izrakstītās zāles. Kad pateicu, ka tā nav taisnība, viņš man norādīja, ka nav jēgas pie viņa nākt, ja es šitā melošot.

Pēc šīs vizītes izlēmu iet pie dr. Sīles, par kuru biju dzirdējusi labas atsauksmes. "Ar tiem inteliģentajiem pacientiem vienmēr ir grūtāk," ir viens no viņas tekstiem, kuru iegrāmatoju savā mentālajā arhīvā. Kad jautāju, vai nav kāda atbalsta grupa "tādiem kā es", viņa asprātīgi atcirta: "Tādiem, kuriem riebjas dzīve?" Beigu beigās atradu Ļermontova ielā dakteri Kārkliņu, kura mani uzklausīja un paskaidroja visus apsvērumus, kāpēc kādas zāles izraksta. Drīz viņa aizgāja no šī darba. Īsti neatradu citu dakteri, pie kā iet. Nezinu, vai saistīti ar to, bet mana pašsajūta tobrīd uzlabojās un nejutu vajadzību pat pēc antidepresantiem. Kādus trīs mēnešus nodzīvoju eiforijā par to, ka jūtos "kā normāls cilvēks".

Ceturto psihozes epizodi piedzīvoju Francijā. Tur tiku ievietota stacionārā, kurš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Eiropā. Lai gan pats atiešanas laiks no psihozes nav no patīkamākajiem stāvokļiem, liela nozīme tajā, ka vispār varu par to domāt, ir tam, ka šajā vietā personāls izturējās pret pacientiem kā pret cilvēkiem. Ā, un jā: šajā slimnīcā man uzstādīja diagnozi – bipolārie traucējumi. Mana ģimene sazinājās ar ārsti Francijā, kas strādā psihožu nodaļā kādā citā prestižā Parīzes slimnīcā, lai viņa apskatās, kā norit mana ārstēšana. Ar šo ārsti (sauksim viņu par L.) pa reizei sazinos vēl šobrīd. Viņa man norāda, kuras zāles dzert un cik daudz. Kāpēc? Tāpēc, ka pat ārsti, ko pati L. ieteica (90 eiro par vizīti), izrakstīja zāles, kas padarītu mani nespējīgu funkcionēt ikdienā. L. brīnās katru reizi, kad stāstu, kādu jaunu kombināciju kārtējais Latvijas ārsts man izrakstījis. "Šīs zāles no rīta? Kāpēc viņa tā dara? Tu taču visu laiku gribēsi gulēt! Cikladols? Tās taču ir atkarību izraisošas zāles, bez kurām tu mierīgi vari iztikt." Utt.

Es katru dienu lietoju zāles, kuras mēdz saukt par ķīmisko lobotomiju. Tā ir mana smagā izvēle un lēmums, lai es varētu būt kopā ar saviem bērniem. Tajā pašā laikā ārsti Latvijā ar vieglu roku izraksta man zāļu kombinācijas, kuru saderība un lietošanas nepieciešamība ir vāji argumentēta, bet blaknes noteikti padarītu manu stāvokli vēl smagāku un mani pašu – nespējīgu piedalīties darba tirgū un bērnu audzināšanā.

Tā kā slimnīcas izrakstā no Parīzes figurēja diagnoze "bipolārie traucējumi", jautāju L., kā lai es zinu, kāda īsti ir mana diagnoze. Viņa atbildēja – to var zināt tikai ilgtermiņā. Un vienmēr ir iespēja, ka tā tomēr ir otra diagnoze.