Proza
19.06.2020

Rakstniekmājas lappuses

Komentē
0

Andra Konste jau labu laiku ir Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas direktore. Rezidencē pastāvīgi uzturas vairāki autori un literāti gan no Latvijas, gan ārzemēm – laika gaitā Andra iekrājusi atgadījumus un pastāstus par uzņemtajiem viesiem.

***

Mūsu Mājā dzejas seminārs – ieradušies tāli un pat eksotiski viesi: Simone Inguaneza no Maltas, Samira Negroche no Alžīrijas, Tala Nitzana no Izraēlas, Gokčenurs no Turcijas un vienkārši Kārlis Vērdiņš. Pirmajā vakarā, sēžot pie mūsu lielā ēdamgalda un iepazīstoties, sākām pat noskaidrot, ko kurš vārds nozīmē – Gokčenurs turciski esot debesu valodas gaisma, Tala Nitzana – rīta rasa uz puķu pumpuriem. Lai kaut kā turētos līdzi, spērām vaļā, ka vērdiņš toties ir pēdējā vērtība, kas paliek pie cilvēka, kad viss jau zudis. Viņš pats gan tā kā drusku par to sakautrējās, bet valsts prestiža labad neko neteica.

Uldis teica

Pirms aizbraukšanas uz Maroku Uldis man uzdāvināja savu tikko iznākušo dzejoļu grāmatu. Laimīga izlasīju, bet neienāca prātā, ka viņš par to varētu sagaidīt kādu rakstisku vērtējumu, un sagadījās vēl arī tā, ka biju kādu laiku prom no e-pastiem. Kad atgriezos, mani sagaidīja sabēdājusies Ulža vēstule, ka laikam taču man nav patikuši viņa dzejoļi un tagad es nerakstu, jo nezinu, kā lai smalkjūtīgāk to pasaku. Pilnīgi apstulbu par šādu domu gājienu. Dziļās pārdomās aizgāju uz kādu bibliotēkas pasākumu, kur priekšā man sēdēja Maira un Liāna, nenocietos un izstāstīju visu notikušo gandrīz kā joku. Kā šodien atceros – pret mani pagriezās divas nopietnas sejas un viņas abas vienā balsī teica: "Bet, protams, ko gan citu lai viņš būtu iedomājies?? Katrs no mums būtu iedomājies tieši to!"

***

Rudaks, rakstot grāmatu par latviešu rokmūziku, iznāk pēc gandrīz diennakts strādāšanas un, pavisam sakreņķējies, stāsta, ka burti tekstā viņu pilnīgi esot satracinājuši – mazie vēl tā neko, bet lielie esot nenormāli stulbi un pat agresīvi.

***

Norai autobusā uz Ventspili cītīgi uzmanību izrādījis kāds vīrietis, pieturā pat "Karūnas" šokolādīti nopircis. Bet tad teicis – nu, visādi skaista sieviete, tikai rokas tādas, it kā smagus darbus darītu. Nora atbildējusi, ka tā arī esot – viņa ir rakstniece. Vīrietis apklusis un klusējis līdz pat Ventspilij, līdz ar rūgtumu balsī teicis – nu, ko jūs tā, es taču no sirds to visu…

***

Bijām ar rakstniekiem ekskursijā uz Irbeni un Ovīšu bāku. Bākā vecs jūras vilks ilgi stāstīja par visādām profesionālām uzpariktēm – lielākoties mums neizprotamām. Bet pati bāka skaista un vīrs centīgs. Visus apaļām pogu acīm pieskatīja viņa pekinietis. Toties Irbene parasti visus satriec, neiedomājams monstrs – esot bijis 8. lielākais teleskops pasaulē. Un tikai spiegošanai domāts. Apskatījām arī Briežu dārzu, kur neredzējām nevienu briedi, pat ne cūku vai kazu. Teicu sargam, lai atdod man 50 santīmus par biļeti – ko es te redzēju? Tikai viņu pašu. Sargs atcirta, ka tas esot kā laimētavā – ir laime vai nav. Un viņu arī esot vērts apskatīt.

***

Pilsētas svētkos opera un sajūta, ka Eiridīki izglābs tieši caur mūsu pagalmu. Visa darbība notika Rātslaukumā – būtībā pie mūsu Mājas durvīm, sižetā tikām iesaistīti pamazām un nemanot: vispirms iemācījāmies melodijas un daļēji arī tekstus, jo trīs dienas mums blakus notika mēģinājumi, tad pie kamīna parādījās mūzikas instrumenti, bet to, ka esam jau iekšā izrādē, sapratām, kad pie mums tika ierīkota ģērbtuve un grimētava un no mājas uz pirti vairākkārt staigāja plandošā, zvīļojošā apmetnī tērptais Sergejs Jēgers. Tas, ka cilvēki nāca padzerties, uz tualeti un bērniem pamperus apmainīt, – tā ir pierasta lieta, ko svētkos uztveram kā savu pienākumu. Itāļu dzejniece Ticiāna dziedāja vēl otrā rītā, kad devāmies svētku gājienā, un izrādījās, ka tas ir bijis viņas mūža sapnis – gājiens.

***

Nu gan pavasaris mums ir atnesis brīnumputnu no Krievijas! Jau domāju, ka šitie sociālisma relikti izbeigušies, bet nekā, re! Tas, ka tulkotājai Larisai gadi pāri 70, tas nu pilnīgi nekas, atceros, ka drusku satraucāmies, gaidot tulkotāju Helli no Igaunijas – viņai bija 76. Bet! Viņa gāja peldēt uz baseinu, vingroja, krāsoja lūpas un katru dienu zvanīja diviem brūtgāniem! Larisa toties uzmeta lūpu jau pirmajā brīdī, jo viņai likās, ka ierādītā istabiņa blakus virtuvei ir spļāviens sejā visai Krievijai. Tas, ka visas citas tai laikā patiešām bija aizņemtas, neko nenozīmēja. Man radās aizdomas, ka viņa rūpīgi salīdzināja cilvēku un istabu skaitu un pat tad vēl domāja, ka kaut kur mums tomēr ir slepeni luksusa numuri. Nu, bet tas šoks, ka veikalā viņa nav varējusi atrast pat pienu, jo tur taču neesot saprotamu uzrakstu! Vakarā atnāca pie galda, nesekmīgi mēģināja krieviski parunāt ar turkiem, kuri zina četras valodas, tad sāka atmiņu stāstus par senajiem, labajiem laikiem. Kad viņa trešo reizi pieminēja našus Dubultus, Gundega nošņācās – eto ņe VAŠI Dubulti, eto NAŠI Dubulti! Un teica, ka labāk iešot prom, lai nepateiktu visu, ko domā. Atviegloti nopūtāmies, kad Larisa paziņoja, ka rīt brauks prom, jo nevarot gulēt, ja mēs ēdamistabā runājamies, un jautāja, cikos pirmais autobuss. Teicu, ka septiņos. Tas bija par agru. Astoņos arī par agru. Tad Gundars teica – un pēc tam iet katru stundu! Bet ne nu aizbrauca, nekā. Ar nesatricināmu seju bārstīja pērles par sociālisma priekšrocībām divas nedēļas.

***

Devāmies ar Mairu viņas mazajā fiatiņā no Ventspils uz Rīgu. Vairs neatceros, kāpēc man bija tik svarīgi tur nokļūt, jo šie braucieni katrreiz bija diezgan ekstremāls pasākums. Mašīnītei bieži kaut kas klabēja un čīkstēja, bet Mairas attieksme pret to bija diezgan filozofiska – lai nedzirdētu un nesanervozētos, vienkārši bija jāuzgriež skaļāk mūzika. Šoreiz vēl klāt pie tā visa bija sabojājušās durvis pasažiera pusē un tās vajadzēja pieturēt aiz aukliņas. Marta rītā pakusušais sniegs šķīda vien, kad dzejniece reizēm apdzina kādu lēnāku braucēju arī pa kreiso pusi, un, lai kaut kā novirzītu domas citā gultnē, ieminējos, ka nupat biju izlasījusi Ulža Bērziņa referāta pirmo teikumu – rakstnieks kalpo valodai. Abas ar Mairu spriedām, ka valodai laikam taču ne, jo valoda tomēr ir tikai instruments, lai cik smalks, lai cik svarīgs. Bet kam tad? Sirdsapziņai? Talantam? Atcerējos kādu sarunu ar Imantu Ziedoni, kurā jautāju viņam – vai var būt tā, ka izcili talantīgs cilvēks, ģēnijs vai tuvu tam, var būt ļauns? Nu, ne tā, ka trūkumi, netikumi, bet ļauns pēc būtības. Ziedonis diezgan ilgi domāja un teica: "Man tomēr šķiet, ka ne, jo talants ir no Dieva." Nu, jā. Un tad sanāk: ja tu nekalpo savam talantam, tad nekalpo arī Dievam.

Saule spīdēja acīs kā starmetis, šad un tad rakstniece nevērīgi teica: "Es vispār neko neredzu!", un brīžam šķita, ka mēs ejam pa taisno iekšā kaut kādā gaismas tunelī.

Tēmas

Andra Konste

Andra Konste, vairāk nekā 20 gadu nostrādājusi Literatūras un mākslas vēstures muzejâ, dibinājusi un vadījusi A. Čaka muzeju, satādījusi I. Ziedoņa rakstus un citas grāmatas, tagad jau četrpadsmito ga...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!