Pirmais skūpsts un dīvāna putekļi

Ilgus gadus Rīga man nozīmēja tikai vienu nelielu māju Lielvārdes ielā, kur augšstāvu apdzīvoja mātes kādreizējā kolēģe. Sešgadnieka vasarā pavadīju vairākas dienas šajā pasaulē, izložņādams ikvienu tās kaktu un iepazīdams māju, kā iespējams tikai bērnībā – patiešām pirmoreiz, atstājot tās nospiedumu apziņā uz visiem laikiem. Un vēl joprojām pilsēta kaut kur prāta dziļumos man saistās ar putekļu salkano aromātu, tiem saulē virmojot apkārt vecai gāzes plītij, un savādi asi smaržojošo čuguna pannu, uz kuras Dzintras tante cepa olas ar desu, kamēr es pamīšus rušinājos pa avīžu ķīpām, mēģināju apgūt skaitīkļus, skatījos Barselonas olimpiskās spēles un izmēģināju, cik kūleņu varēšu apmest uz dzīvojamās istabas koka grīdas.

Tas tolaik bija mans trumpja gājiens: vai nu īpaši cieta paura vai izkoptas tehnikas dēļ es spēju kūleņot uz jebkuras virsmas, pat asfalta. Tā nopelnīju pirmo desmitnieku sportā – un arī pirmo skūpstu.

Šādi stāsti parasti vairāk pieder bērnudārzam, taču tajā es nogāju tikai dažas nedēļas, iztiekot bez tamlīdzīgiem piedzīvojumiem. Vecākiem nebija viegli izvadāt mani uz blakus pilsētiņu, turklāt tur bērniem deva sīpolmaizītes, ko es uztvēru kā cilvēktiesību pārkāpumu. Par laimi, māte pildīja iepriekš doto solījumu nelikt man atgriezties, ja bērnudārzā neiedzīvošos. Tā nu pēdējos pirmsskolas mēnešus pavadīju galvenokārt pie vecmammas, graužot kaltētu ābolu šķēles un burtojot grāmatas, apsedzies ar vilnas pledu, kamēr viņa grima deviņdesmito gadu pirmajos romantiskajos seriālos.

Droši vien no tiem es arī uzzināju par skūpstiem, kas bija pavisam kas cits nekā bučas, kuras biju redzējis pie vecākiem un citiem pieaugušajiem. Nekas no tā gan neattiecās uz mani – pat ja es būtu kārojis pēc šādas pieredzes, mana dzīve tolaik bija pārāk cieši piesaistīta vecākiem, lai es varētu satuvināties ar citiem bērniem citādi kā dažkārtējās pasēdēšanās ar ģimenes draugiem. Mūsu dzīvoklis arī bija pārāk mazs, lai spēlēšanās būtu iespējama projām no vecāku uzraudzības. Mana sešgadnieka pasaule tobrīd vēl bija tikai vecāku pasaules atvasinājums.

*

Bet Lielvārdes ielas mājas apakšējā stāvā dzīvoja ģimene ar divām meitām, un vecākā – Elīna – bija kādu gadu jaunāka par mani. Protams, tās vasaras dienas mēs pavadījām kopā, brīnoties viens par otra dīvainajiem paradumiem un dzīves pamatlietu nezināšanu. Es pastāstīju par cūkkūti, kur tēvs reiz uz dakšām bija uzdūris resnu žurku. Viņa palielījās ar nedzirdētiem saldumiem un ielās redzētām mašīnām. Es izrādīju savus atklājumus vecajās avīzēs un skaitīkļu klabināšanas mākslu, lai gan tas viņu neinteresēja. Daudz vairāk Elīna gribēja plosīties apkārt, taču pagalmā mūs vienus laida nelabprāt, tāpēc aktīvās atpūtas iespējas bija ierobežotas. Un tā kādudien, kad mums apnika skraidīt šurpu turpu no kāpņu laukuma līdz televizoram un atpakaļ, es pieminēju kūleņu mešanas prasmi.

"Parādi," viņa teica, un es parādīju. Viņa prasīja atkārtot, un es atkārtoju. "Vēl!" viņa teica, bet tad mans pauris saprata, ka pietiks.

Nākamajā vai varbūt aiznākamajā vakarā, mēģinādams aizmigt uz matrača pie televizora, atklāju, ka domas visu laiku atgriežas pie kaimiņu meitenes. Par vecāku draugu bērniem vai bērnudārza paziņām nekad nebiju tā domājis. Ar viņiem es nebiju izjutis nekādu īpašu tuvību. Savukārt šeit pirmo reizi likās, ka esmu atradis cilvēku, kurš mani saprot. Viņai patika skriet un kliegt tāpat kā man. Viņa mudināja uz pārgalvībām, kuras – kā izrādījās – mani patiesībā bija vilinājušas jau sen. Man patika, kā viņa smējās, kad es metu kūleņus uz cietās koka grīdas, un patika sajust ādas siltumu, kad viņa saņēma mani aiz rokas, lai aizvilktu no virtuves uz istabu.

Ja gribat, varat to saukt par pirmo mīlestību. Reizēm liekas, ka šis vārds ir apvīts ar pārāk lielu noslēpumainību un tāpēc tiek nepamatoti sargāts. Vai tā patiešām ir mīlestība, es domāju vēlākās attiecībās, gaidīdams ko līdzīgu vecmammas televizorā piesauktajām jūtām, kuru vārdā es būtu gatavs nogalināt konkurentu. Jā, ir bijuši arī tādi brīži. Taču daudz biežāk – sevišķi pusaudža gados, kad juceklīgās sajūtas centos pielāgot kādai iztēlotai ideālajai formai, – viss ir bijis sarežģītāk, niansētāk, sāpīgāk. Tāpēc sauksim šo par manu pirmo mīlestību, lai cik īsa, viegla un pārejoša tā arī būtu bijusi.

*

Vienā no pēdējām dienām pirms manas atgriešanās Dzintras tante izgāja veikt savus sētnieces pienākumus, atstādama mūs abus dzīvoklī. Gribētos domāt, ka todien plosīšanās izvērtās īpaši aktīva – melanholija piepilda pasauli pirms jebkuras šķiršanās, un mums nebija cita veida, kā tikt ar to galā. Lai gan bijām tikai bērni un tādu vārdu nezinājām, ir dabiski mēģināt visu neizdarīto iespiest vienā pēdējā dienā.

Lai nu kā, pienāca brīdis, kad pagurām no dauzīšanās un atkritām dīvānā. Sakarsušo ķermeni dzesēja lipīgi sviedri, dzīvojamo istabu pildīja tā vasaras saule, kas liekas bezgalīga pat pieaugušajiem. Un tad es uzjautāju kaimiņu meitai, vai viņa negrib paskūpstīties.

Neatceros, kā un kāpēc man tas ienāca prātā – iespējams, no vecmammas filmām, bet varbūt biju dzirdējis kādus nostāstus no vecāku draugu, radu bērniem. Taču noteikti zinu, ka biju par to domājis iepriekšējā vakarā, skatīdamies olimpiskās spēles turpat uz dzīvojamās istabas matrača.

Brīdi padomājusi, Elīna sapurināja galvu un teica, ka tad man būs jāuzmet trīs kūleņi. Piekritu pat nedomājot. Iespējams, ne tik daudz skūpsta dēļ, kā vienkārši vēloties vēlreiz izjust to lepnumu, kas mani pārņēma ikreiz, kad redzēju apbrīnu par manām spējām. Sevišķi no viņas.

Šoreiz aiz steigas mazliet pārcentos, otrajā reizē kaut kā neveikli pagriezu ķermeni un atsitu galvu pret grīdu. Tas mani gan neatturēja no trešā kūleņa, pēc kura paliku guļam ar mazliet reibstošu sajūtu vēderā. Viņa apsēdās blakus, savādi pieklusinātā balsī noteica: "Ielienam aiz dīvāna," – un uzrāva mani kājās.

Tur bija šaurs un tumšs, un putekļains – tik ļoti, ka atmiņās šī vieta ir iespiedusies spilgtāk par pašu skūpstu. Tas bija īss, vienkārša seju saskaršanās, tad atkal izspurgšana istabas gaismā. Tomēr es atceros arī lipīgo, košļenei līdzīgo saldumu, ādas siltumu, nepiedienīguma kņudoņu vēderā. Mazāk lūpas, to pieskārienu kā mutes, sejas tuvumu, elpas smaržu.

Tas bija drīzāk savādi, ne viennozīmīgi patīkami, un mēs sasmējāmies, laikam pat nokritām uz zemes, cik nu aizdīvāna šaurībā tas bija iespējams. Mums nu bija pašiem savs noslēpums, kurā bijām līdzzinātāji. Nav daudz citu sajūtu, kas spēj vienā rāvienā padarīt tevi pieaugušu.

*

Lai cik īsu mirkli pabijām aiz dīvāna, šis brīdis man palicis prātā vairāk par visu citu no pilsētas apmeklējuma – iespējams, pat no visas sešgadnieka vasaras. Tur ir aizliegtā augļa kairinājums, kāda kauna priekšnojauta, slepenības saldums. Tolaik nepazīstamas sajūtas, kurām nākamajos gados līdzinājās varbūt tikai piecdesmit santīmu izķeksēšana no mammas jakas, lai veikalā nopirktu saldējumu, vai uz laukiem atbraukušo pilsētas draugu aizvilināšana nakts peldē upītē.

Pāris gadus vēlāk Zaļupes mājas kūtsaugšā spēlējos ar kādu ciemata puiku, kurš vienā brīdī piedāvāja pabučoties. Mazliet padomājis, piekritu, neko pat neprasīdams pretī. Nezinu, cik daudz tā bija eksperimentēšana ar seksualitāti, cik – tieksme pēc intīmas tuvības vai vienkārša ziņkāre. Taču, iespējams, spēcīgāks par visu bija tumšās, pieputējušās telpas vilinājums. Dīvāna šaurums manā apziņā bija ieņēmis līdzīgu vietu kā citiem – aizvilkti guļamistabas aizkari vai bāra nišas pustumsa. Nespējot ietērpt to vārdos, es biju sapratis, ka iekāre nespēj izdzīvot dienasgaismā bez ēnainiem kaktiem, ko piepildīt iztēlei.

Nākamajos gados ar Teikas kaimiņu meiteni satikāmies vēl pāris reižu. Kad piecpadsmit gadu vecumā pārcēlos uz Rīgu, viņa bija viena no manām nedaudzajām pilsētas paziņām, taču nekāda atgriešanās pirmsskolas pasaulē neizdevās. Pāris reižu paspēlējām datorspēles un papļāpājām, bet tas viss jau bija citādi. Tie bijām citi mēs, un par pagātni atgādināja tikai košļenes, ar kurām viņai bija pilna māja nez kāda tēva darba sakarā. Viņa sadāvināja tās man, es atdevu draugiem, un tad jau mēs vairs nesatikāmies.

No pirmā skūpsta man nu ir palikusi šī saldā smarža un dīvāna mijkrēšļa vilinājums. Kad (pārāk reti) pieķeros ģenerāltīrīšanai, joprojām atceros to bērnības putekļu pilno pustumsu un vēdera tirpas un sāku šaubīties, vai tiešām vajag to visu aizmēzt projām. Es pats tur vairs neielocīšos, bet negribu atņemt savām atmiņām šo pēdējo patvērumu. Arī tām vajag telpu, lai augtu un vairotos. Vai gan citādi es pats tagad būtu pārcēlies uz Teiku, piecu minūšu gājienā no Elīnas kādreizējām mājām?