Proza
13.11.2020

"Lizergīnblūza" fragmenti

Komentē
0
Saglabā

Sērijā "Orbītas bibliotēkas" nupat iznācis rakstnieka Viļa Kasima miniatūru krājums "Lizergīnblūzs". Piedāvājam nelielu ieskatu jaunajā grāmatā. 

 

Rīt

Es klīdīšu kaut kur starp tukšiem randiņiem un iemigušām pilsētām, skatīdamies, kā cilvēki kļūst jaunāki, izgrūsti cits no cita stāstiem kopā ar pārējo balastu.

Tu būsi atpakaļ Meksikā, dziedāsi sasmēķētos Gvadalaharas bāros, ar vienu aci lūkodamās, kā zem durvīm iekšā sūcas netīrais palu ūdens.

Bet viņš sēdēs kaut kur citur, programmēdams jaunu pasauli, kurā nekas nebūtu noticis vai, pareizāk sakot, kur viss būtu palicis gluži tāpat kā iepriekš viņa iedomās.

Stulbākais, ka mēs visi zinām – būs citi cilvēki, jūs un viņi, un viņas, kas ar laiku izpludinās vakardienu neskaidru, kā aizsvīst brilles, no ielas aukstuma ienākot iekštelpās. Bet tas jau būs rīt, kad saule uzausīs kāpura miesas bālumā.

 

*            *            *

Viņa sēdēja mana piemājas bāra terasē un ar rādītājpirkstu vilka apļus uz galda virsmas. Viņai pretī garmatains puisis atstāstīja sarunu ar kādu citu meiteni. Viņa klausījās nodurtu galvu, visu uzmanību pievērsusi saviem neredzamajiem lokiem.

Iedams garām, savilku suņa pavadu ciešāk un mēģināju skaidrāk saskatīt meitenes seju. Laikam jau mans skatiens bija pārāk ciešs vai ilgs, jo viņa pacēla galvu un uz mirkli mūsu acis sastapās. Noturējusi skatienu pussekundi ilgāk nekā pienāktos, viņa to nolaida, un tad jau es biju pagājis viņiem garām. Visu šo laiku puisis bija turpinājis savu stāstāmo, ne uz mirkli neapstādamies pārdomāt nākamos vārdus vai palūkoties uz pretimsēdētāju.

Es uz viņiem neatskatījos, gāju tālāk savā parastajā suņa pastaigas aplī, garām tām pašām mājām, tiem pašiem veikaliem un cilvēkiem. Dorai tas bija vienalga, viņa vienmēr mūsu maršrutā atrada ko jaunu, bet mani šoreiz no vienmulības glāba terasē sēdošās meitenes skatiens; prātā spoguļojās viņas zilās acis, aicinot noticēt, ka arī šajā pilsētā tomēr iespējams kas jauns.

Pastaigas lokam noslēdzoties, pārdesmit minūtes vēlāk biju atpakaļ uz savas ielas stūra. Viņi abi joprojām sēdēja iepriekšējā vietā, lai gan meitenes glāze bija tukša, turklāt nebūt ne pirmo minūti, spriežot pēc sačākstējušajām putām uz sieniņām. Viņa izskatījās vēl garlaikotāka nekā iepriekš; bija pārtraukusi zīmēšanu un balstīja zodu kreisās rokas plaukstā. Kad biju pienācis dažu soļu attālumā, viņas acis uzslīdēja augšup un lūpās uzzibsnīja ātrs smaids.

"Ā, reku arī tas draugs, par kuru tev stāstīju," uz mirkli atdzīvojusies, viņa skaļā balsī noteica pretī sēdošajam puisim. "Kā iet, Tom? Nāc, sēdies! Un kā Lulai? Labs sunīts!"

Pusvārdā aprautais puisis sasveicinājās ar mani un pieliecās noglaudīt Doru, taču smaidam cauri nepārprotami spiedās nīgrums. Kādu brīdi apmainījāmies ar dežūrfrāzēm, tad viņš pāris malkos izdzēra glāzes atlikumu un piecēlās atvadīties.

Kad viņš bija projām, pasūtīju vienu alu arī sev un pārsēdos puiša vietā. Meitene pateicās par attapību, par izglābšanu no tā muldētāja, ar kuru kopā viņu bija savedusi kāda draudzene. Pasmējos un atbildēju, ka tā jau biju nojautis – arī man pašam vienreiz bija gadījies aiziet uz tādu pusaklo randiņu, kurā mēs abi drīz vien sajutāmies kā ieslodzīti, taču projām iet arī nebūtu pieklājīgi, tāpēc neatlika nekas cits, kā vien runāt un runāt cerībā, ka vārdu plūdi aizslaucīs neveiklību, bet tas, protams, bija galīgs naivums, jo vienu citu reizi tieši tāda pati verbālā caureja visu izbeidza, kad mēs – tā, protams, bija cita meitene, lai gan abas izskatījās visnotaļ līdzīgi –, kad mēs abi bijām aizgājuši uz kafejnīcu, un es sāku viņai stāstīt šo pašu stāstu un nekādi nespēju to pabeigt, nespēju arī pacelt skatienu un ielūkoties viņai sejā, kas noteikti jau bija sastingusi garlaicībā tieši tāpat kā toreiz, tieši tāpat, jo viss taču ir tikai bezgalīgs atkārtojums ar mainītām dekorācijām, vai tad ne? es jautāju Dorai, jo neviena cita pie mūsu galdiņa vairs nebija, tikai viņa luncināja asti un cēlās uz pakaļkājām man pretī, it kā viņai patiešām rūpētu, it kā viņa šo stāstu nebūtu dzirdējusi jau desmitiem reižu.

 

*            *            *

Pēc sprādziena pagalma vidū sakritušās lauskas blāvi atmirdzēja bāra elektriskajā gaismā. Es novērsos no televizora, lai kopā ar pārējiem pieklusušajiem apmeklētājiem palūkotos uz balto suni, kurš bija sācis ošņāties ap stikliem. Pāris reižu vēl pārlaidis mēli savam degunam, viņš tad ņurdēdams pacēla acis pret bezgalvaino vīrieti sev priekšā.

Tas noliecās viņu noglāstīt, it kā mierinājumu vajadzētu četrkājim, ne viņam pašam. Viena lauska vēl bija palikusi viņa kaklā. Tā stiepās ieslīpi augšup kā ziemas ventilācijā pavērts logs.

Es skatījos viņa tumšajā, tukšajā kaklā gluži kā bērnībā biju lūkojies uz ārzemju mašīnām, kas parādījās Zaļupē drīz pēc ielu noasfaltēšanas un drāzās mums garām, kad rotaļājāmies ar akmeņiem pie sētas vārtiem, vēl nenojauzdami, ka esam jau ierauti mūsdienās, šajā un nākamajā gadsimtā, ka šī būs tā pasaule, kur mums nāksies, kur tiksim piespiesti dzīvot.

Tāpēc es tovakar iedomājos par tevi un piezvanīju, lai pajautātu, kā tu jūties tagad, 21. gadsimtā. Tu man atbildēji, ka dzert vajag mazāk, un pārtrauci zvanu, iespējams, aizņemts ar darbiem. Tava balss skanēja kā melnbaltās filmas varonim, un es pagriezos atpakaļ pret televizoru, lai netraucētu vīrietim.

Pirms tam vēl tikai pamanīju, ka suns pagalmā ir līksmi uzlicis ķepas taviem pleciem un lok petroleju no pārsprāgušās lampas.

 

*            *            *

Es zinu, arī tu atceries, kā tas bija, kad todien no ciemata pazuda vārdi. Kā ceļmalas liepas šķita gluži vai caurspīdīgas no laimes, kā mākoņu gubās sanēja liegas dziesmas. Kā mājas lūkojās apkārt staltas un cēlas, baltām, sarkanām, krēmkrāsas sejām. Cilvēki bija izskrējuši ārā, stāvēja basām kājām uz kūpošā asfalta un šausmām acīs skatījās, kā pazūd viss, ko viņi bija gribējuši un joprojām vēlējās teikt.

Par to joprojām regulāri stāsta ziņās, trolejbusos, parkos, mājās, grāmatās – bet tagad tas notiek ar saldu, atmiņu priekā aizklīdušu smaidu, ar savādi līdzīgiem vārdiem. Un tu klausies tieši tāpat kā to darīju es, tāpat sakostiem zobiem māj ar galvu un pieklājīgi gaidi stāstītāja apklušanu, lai pēc tam, ne vārda nepateicis, atgrieztos tās dienas tukšumā.

Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu.

Tēmas

Vilis Kasims

Vilis Kasims ir interneta žurnāla "Punctum" prozas redaktors un viens no Latvijas literatūras aģentiem. 2015. gadā iznāca viņa romāns "Lielā pasaule", 2020. gadā – miniatūru krājums "Lizergīnblūzs". P...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!