Par Terija Pračeta stāstu krājumu "Pūķi pilsdrupās un citi stāsti" (izdevniecība "Zvaigzne ABC", tulkojusi Māra Poļakova, 2022).
Ikviena jauna Terija Pračeta grāmata nu jau arī Latvijā ir kā tikšanās ar senu draugu. Pēc "Mazās brīvās cilts" iznākšanas 2018. gadā jaunā Māras Poļakovas tulkojumā "Zvaigzne ABC" izdevusi jau piecas grāmatas no Tifānijas Smelgas sērijas – gados jaunākiem lasītājiem domātus jestrus piedzīvojumu romānus. Tagad sērija ir pabeigta, Tifānijas zeme nosargāta, bet, par laimi, Pračetam ir vēl daudz latviski netulkotu grāmatu.
Tiesa, krājumam "Pūķi pilsdrupās" nav nekādas saistības ar Tifāniju Smelgu vai Diska pasauli, kur notiek gandrīz visu Pračeta grāmatu darbība. Šeit ir agrā jaunībā, pusaudža gados, vietējai nedēļas avīzei sarakstīti stāsti, kas tapuši vairāk nekā desmit gadus, pirms radās Diska pasaule un padarīja viņu par vienu no pazīstamākajiem mūsdienu fantāzijas autoriem. Vienīgā saistība ar vēlākajiem darbiem ir pāris stāstu par Tepiķa tautu, kas pārauga pirmajā tāda paša nosaukuma romānā, viņa pirmajā oficiāli izdotajā grāmatā.
Uzzinot to visu, jaunā krājuma potenciālajam lasītājam droši vien ir jautājums – vai, par spīti iepriekšminētajam, šī grāmata ir atpazīstama kā Pračeta roku un iztēles darbs? Atbilde, par laimi, ir apstiprinoša, taču ar vairākām atrunām. Pirmkārt, humors šeit ir tikpat ironisks un delverīgs kā vienmēr, bet mazāk noslīpēts nekā vēlākajās grāmatās. Ja Pračeta labākajos darbos joki ir apbrīnojami trāpīgi, vienlaikus piemiedzot ar aci lasītājam un bagātinot stāsta pasauli, tad šeit tie reizēm liekas šauti bez skaidra mērķa, it kā vienkārši negribot palaist garām nevienu izdevību. Piemēram, stāsts "Baismonīgais Sniega Cilvēks" sākas ar vārdiem: "Reiz dzīvoja jauneklis, kuru sauca Kapteinis Augstcienīgais Sers Herberts Stīvens Ernests Apniks-Tristrams-Apniks. Draugi viņu dēvēja par Bilu, viņš tik tiešām bija ļoti bagāts, un dzīve Londonā viņam tik tiešām bija ļoti apnikusi. Kādu dienu pie viņa namdurvīm pieklauvēja kāds vīrs. Bez ceremonijām pasoļojis garām Bila virssulainim, atnācējs teica: – Vai jūs esat Kapteinis Augstcienīgais Sers un tā joprojām?"
Joks šeit ir skaidrs, taču (un šī ir otrā atruna), turpinājuma neatbalstīts, tas liekas tāds kā mazasinīgs un zaudē jebkādu potenciālo ietekmi. Rodas sajūta, ka jaunais Pračets ir steidzies pāris teikumos iespiest visu stāsta sākumam nepieciešamo informāciju, lai tad ķertos pie galvenās daļas. Līdz ar to izveidojas tāds kā Donalda Daka komikss prozas formātā, kas šajā konkrētajā stāstā varbūt arī ir iederīgs risinājums (turpinājumā Bils ar pavadoņiem dodas meklēt Baismonīgo Sniega Cilvēku pie čilistāņiem, kuru ticība prasa pastāvīgi jokot), tomēr vienlaikus rada arī nepatīkamu iztrūkuma sajūtu.
Protams, jāņem vērā laika un vietas ierobežojumi, ar kādiem autoram tolaik nācās strādāt. Un arī šajā fragmentā skaidri redzams tas pierastais šķelmīgums, kas pat īgnākajiem lasītājiem liek šķirt Pračeta grāmatu lappuses ar vieglu, siltu smaidu sejā. Vairākos stāstos šī sajūta izvirzās priekšplānā, ļaujot tos baudīt arī bez piebildes "interesants darbs autora faniem, kas grib redzēt viņa izaugsmi".
Runājot par krājumu kopumā, šāds skatpunkts tomēr laikam būs vislabākais "Pūķu pilsdrupās" baudīšanai, sevišķi pieaugušajiem lasītājiem. Ir pārsteidzoši redzēt, cik daudz no autora rokraksta atrodams jau šajos stāstos, un ne mazāk pārsteidzošas ir arī viņa spējas nākamajās grāmatās tikt galā ar stila nepilnībām un parūpēties, lai stiprās puses varētu uzspīdēt pienācīgajā spozmē. Līdzīgas sajūtas mūsdienās rada arī pirmais Diska pasaules romāns "The Colour of Magic" – visnotaļ labs darbs, kas tā īsti neiziet ārpus fantāzijas romānu parodijas rāmjiem, lieku reizi pierādot, cik grūti ir paredzēt autora attīstību.
Šādā perspektīvā interesantākie krājumā ir jau pieminētie stāsti par Tepiķa tautu. Ir viegli redzēt, kāpēc tieši tie vēlāk izauga līdz Pračeta pirmajam romānam. To ideja – kādas mājas tepiķa stūrī dzīvojoša mazcilvēku cilts dodas piedzīvojumu pilnos izbraucienos pāri paklājam – ir tāda, kas ļoti dabiski var izaugt ikviena ar iztēli apveltīta bērna galvā, vakaros garlaikojoties savā istabā. Tajā ir kāda absurdi pareiza loģika, kas stāstam ļauj iekārtoties apziņā kā sen meklētam puzles gabaliņam, piepildot apkārtējo šķietami tik parasto pasauli ar naratīvu, jēgu un brīnumu.
Tomēr arī Tepiķa tautas piedzīvojumos brīžiem atklājas tā pati iepriekš sastaptā steiga, kas īsti neļauj vēstījumam uzelpot, bet lasītājam – noorientēties jaunizveidotajā pasaulē. Tēli parādās it kā no nekurienes, un viņu motivācija nereti ir trūcīga pat bērnu grāmatas standartiem.
Tas ir sevišķi neparasti, ņemot vērā, ka spilgtie tēli un nebeidzamie sižeta kūleņi vēlākajās Pračeta grāmatās sagādā ne mazāk prieka par viņa slaveno humora izjūtu. Tieši tāpēc tās man kādu laiku bija iecienītākā lasāmviela slimību dienās – nav daudz citu grāmatu, kas tik labi palīdzētu aizmirst par slikto pašsajūtu. Turklāt Tifānijas Smelgas sērija pierādīja, ka rakstīšana jaunākiem lasītājiem Pračetam nav šķērslis izvērst saturīgu pasauli, sižetu un tēlus.
Iespējams, Pračeta tālaika pieeja vienkārši ir mazāk piemērota īsstāstu žanram. Vairākkārt šķiet, ka pārdesmit lappusēs vienkārši ir mēģināts iespiest veselu romānu, bet tas reti beidzas veiksmīgi. Par uzmanību cīnās straujā notikumu attīstība, ložmetēja ātrumā šautie joki un tēli, kas tam visam pa vidu mēģina iegūt kādu nebūt raksturojumu.
Protams, viss nav tik slikti, un arī šajā grāmatā netrūkst lielisku ainu un atmiņā paliekošu tēlu – grāmatas pirmais stāsts "Pūķi pilsdrupās" sākas ar karaļa Artura ziņu saucēja atnākšanu, kam seko brīnišķīgi pračetiska piebilde: "Vispār saucēji bija vairāki: viens, kurš zīmēja bildes, jokplēsis, kura darbs bija plēst jokus, un sīks vīriņš zeķubiksēs un futbola bučos – viņu sauca Sporta Lappuisis." Šādas epizodes, kur jokam ļauts uzelpot (un arī tulkojums teju vai saplūst ar oriģinālu [1], noteikti padara grāmatu par lasīšanas vērtu.
Pat ja šie stāsti diezin vai paliks atmiņā, pavadot lasītājus viscaur pieaugšanai, tā tomēr ir jauna Pračeta grāmata, kas vienmēr ir priecīgs notikums. Sevišķi tiem lasītājiem, kas neanalizēs stāstus, bet gan lūkos izbaudīt jau iemīlētā autora atkalatgriešanos – vai ieskatīties viņa pirmajos soļos literatūrā. Vietējai avīzei tas bija ķēriens, mūsdienu lasītājiem – neliels kumoss, ar ko apmierināt apetīti, līdz latviski iznāks vai nu citi bērniem un pusaudžiem rakstītie Pračeta darbi, vai varbūt, cerams, arī "lielās" Diska pasaules sērijas grāmatas.
[1] Man vispār liekas, ka Poļakova lieliski saprotas ar Pračetu – ir grūti iedomāties tulkotāju, kas varētu labāk tikt galā ar autora prasību valodā rotaļāties kā smilšukastē. Ne visas vārdu spēles ir pārceltas, bet neveikli joki būtu sliktāki par tādiem, kas paliek angliski saprotošajiem lasītājiem. Arī salīdzinot ar Tifānijas Smelgas pirmo grāmatu, kur brīžiem šķita, ka ieskanas tulkotājas balss, šeit viņas saspēle ar autoru liekas dabiskāka.
2