Parastās Rīgas ielas

Publicējam nodaļu no "Rīgas grāmatas", kas tapusi kā viens no šīgada laikmetīgā teātra festivāla "Homo Novus" darbiem. Tas ir pilsētas ceļvedis, ko sadarbībā ar māksliniekiem Endiju Fīldu un Bekiju Dārlingtoni veidojuši 150 skolēni vecumā no 8 līdz 11 gadiem, stāstot par savu, pieaugušajiem nepazīstamo Rīgu. 

"Rīgas grāmata" mudina pamanīt apskates objektus, kurus bērni uzskata par svarīgiem, izstaigāt viņu iecienītākās pastaigu vietas tā, kā viņiem vislabāk patīk to darīt, doties bērnu pēdās pa īstām un izdomātām ielām. Grāmatas redaktori – skolēni Anna Frederika Baumane, Anna Martinsone, Sofija Lea Krievkalne, Rūdolfs Krustiņš, Teodors Krebs, Eižens Freimanis, Madara Agloniete, Sofija Vaļuka un Kārlis Keisters. Grāmatas atklāšana notiks 7. septembrī.

Dodoties prom no Rīgas centra, var redzēt parastās Rīgas ielas – tās, kur mēs dzīvojam un kur atrodas mūsu skolas. Pats labākais ir tas, ka mūsu ielas atrodas skaistā apkārtnē. Tur ir parki, meži un lauki ar zirgiem. Mūsu ielas ir diezgan mazas, un tajās ir daudz koka māju un sīku veikaliņu. Pie mums zied puķes, nav daudz mašīnu un neviens nebļaustās. Parkos ir rotaļu un basketbola laukumi, un lielākā daļa mūsu draugu dzīvo netālu. Mūsu apkaimē ir skeitparks, lielveikals, konditorejas veikals, un katram iedzīvotājam ir savs kaķis. Rītos mēs vērojam krāsainas debesis, bet vakaros ejam pie upes skatīties saulrietu. Mums patīk veikals "Maxima", kas atrodas blakus skolai, "Narvesen" kioski un klaiņojošās lapsas. Mums patīk šūpoles, ozoli un braukt ar riteņiem pa veloceliņiem.

Ja pastaigāsi pa mūsu apkaimi, tu redzēsi daudz cilvēku ar suņiem, un tur viss visapkārt būs zaļš. Tu, iespējams, satiksi dakteri Lauru un arī mūsu dīvaino kaimiņu, kurš pīpē. Tu redzēsi Ievu, kurai mājās ir baseins, un Oļegu, kuram ir daudz dzīvnieku. Tu satiksi sievieti, kura baro kaķus, un septiņus puišus, vārdā Ernests, kas visi dzīvo vienā ielā. Varbūt sastapsi arī omīti ar lielo sprādzi uz galvas un mūsu vecmāmiņu, kura vienkārši staigā apkārt. Tu redzēsi kaķu tanti, kūku meistaru Raiti un slaveno dziedātāju Olgu Pīrāgs. Varbūt satiksi arī mūsu draugu Valteru, kurš trenējas cīņas sportā, tantiņu, kura lielā grozā lasa apkurei žagarus, un kaimiņu ar pieciem suņiem. Tu redzēsi puisi, kurš lamājas, bērnudārza audzinātāju un vienu čali, kurš skrien pa ielu apakšbiksēs. Bet varbūt tev nepaveiksies un tu satiksi piedzērušos saldumu veikala saimnieku.

Vispār mēs uzskatām, ka mūsu ielās ir pārāk daudz dzērāju un atkritumu. Mums nepatīk mašīnu troksnis un smēķētāji. Mums nepatīk pamestā māja un tas, ka reizēm naktīs var dzirdēt ieroču šāvienus. Mūsu rotaļu laukums tika nojaukts, bet neviens tā vietā neceļ jaunu. Mājas šeit ir pārāk mazas, tramvaja pietura pārāk tālu, un reizēm tramvajs jāgaida 30 minūtes. Vienreiz kāds vīrietis gandrīz uzspridzināja mūsu ielu. Mēs gribētu, lai mūsu ielās būtu mazāk mašīnu un lai tajās būtu mazāk bedru. Mēs gribētu, lai nav tik daudz bezpajumtnieku un lai meitene ar kvadriciklu netaisa tik lielu troksni. Mēs gribētu, lai mežos nav izbārstīti stikli un atkritumi un lai mums atdod aizvākto slidkalniņu. Ja būtu iespējams, mēs labprāt mainītu arī saldumu veikala saimnieku.

Bet mēs atceramies ielas svētkus un brīvdabas koncertus, un to vienu reizi, kad mašīna iestiga sniegā. Atceramies, kā kaimiņi mūs cienāja ar saldumiem Halovīnā. Kā vienu vasaru mūsu ielā bija slēgta satiksme un mēs visi varējām iet laukā spēlēties. Mēs atceramies gaismas festivālu, kad kokos bija izkārtas lampiņu virtenes. Atceramies Rīgas maratonu un to, kā vanags uzbruka vārnas mazulim. Mēs atceramies, kā nojauca Uzvaras pieminekli, un vienreiz redzējām, kā divi dzīvnieki jocīgi skrēja. Mēs atceramies visus kaķēnus. Atceramies, kā ar draugiem mētājām ūdensbumbas un kā lielie bērni izsita logu. Mēs atceramies, kā mācījāmies braukt ar riteņiem un kā atklāja jauno rotaļu laukumu. Mēs atceramies, kā smaržoja bulciņas un pilnīgi visus saulrietus.

Mūsu ielā ir daudz lietu, kuras tev, iespējams, būs grūti pamanīt. Piemēram, visus tos mazos skurstenīšus un sīkos pagraba lodziņus, novērošanas kameras un visādas mazas radībiņas, kas dzīvo uz zemes. Taureņus, atkritumus, mīkstos gliemežus, sienāžus, tarakānus un spokus. Tur ir arī neidentificēti lidojoši objekti un nezināmas izcelsmes pleķi. Kaķi, kas paslēpušies zem automašīnām. Cigarešu dūmi, varavīksnes, eņģeļi un slepenpolicijas mašīnas. Asins traipi, bedres un monētas. Krāsaini mākoņi, mirušas dvēseles. Sūnas, kas aug uz sen noparkotām mašīnām. Zirnekļu tīkli un sīki kāpuri. Tomēr lielākā daļa ielu Rīgā patiešām ir klusas. Un arī līdz mežam nav nemaz tik tālu.