No Danielas Zacmanes personīgā arhīva
 
In Memoriam
19.07.2022

Par Viktoru

Komentē
2
Saglabā

Šajā pavasarī, sēžot uz soliņa un brīžiem skatoties tālumā uz Lielupi, Viktors man cita starpā savā "Viktora otrajā grāmatā" ierakstīja novēlējumu: "Lai kino tevi nekad nepamet!" Nu Viktors Freibergs pats mūs ir pametis. 

Ziņai par drauga nāvi tā īsti nevar būt gatavs nekad, kaut Viktors jau sen cīnījās ar slimību un to arī neslēpa. "...ir taču tāda mazliet absurda doma, kad tu skaties filmu un zini, ar ko tā beigsies, bet tomēr tā kā gaidi – bet ja nu šoreiz aizbēgs," viņš saka intervijā "Rīgas Laikā", bet filma beidzas, kā beidzas, un tur neko nevar padarīt. No otras puses – kad filma beidzas, daudz kas, proti, pati filma, parādās citā gaismā. Nekas – nedz garās sarunas, nedz sarakstes vai reizēm arī klusēšana – nekas vairs neliekas pašsaprotams. Atmiņas par otru cilvēku iespējams galvā montēt dažādā kārtībā, notikumus var sapludināt vienā veselumā vai atcerēties kā vairākus, kādu dialogu neviļus piefantazēt, vārdus aizmirst, taču jebkurā gadījumā – tas viss atradīsies vienā pabeigtā nogrieznī, vienā laika rāmī. FIN. 

Viktors Freibergs ir mana (un noteikti daudzu citu) kino balss. Vispirms jau tiešā nozīmē. Viņa skaistās balss pamatfrekvencē varēja saklausīt kaislību pret kino. Atceros, Viktors lekcijā Latvijas Universitātē pieminēja filmu "Forests Gamps". Viņam patika šī filma, patika Toms Henkss, patika nepieciešamās nobīdes, kas notiekošo attālina no realitātes un, kā Viktors mēdza teikt, mūs atbruņo. Liekas, tā bija viena no mūsu pirmajām sarunām. Vairāk vārdu vēlāk man bija izdevība parunāt ar Viktoru pirms vai pēc seansa, kad viņš tulkoja filmas "Kinogalerijā". Tā bija patiešām brīnumaina vieta. Aīdas un Jura Zviedru vadītajā mājīgajā kinoteātrī uz ekrāna rādīja nekad neredzētas Odzu, Grīnveja, Joseliāni un citu režisoru filmas. Un tās skanēja Viktora balsī. Reiz, tas bija kinoteātra "K. Suns" laikos, Viktors tulkoja Ingmara Bergmana nāvīgāko filmu "Kliedzieni un čuksti" (vai varbūt "Rudens sonāti"?). Lai kā nu būtu, frāzi "padod man manas brilles" (glasses) Bergmana retrospekcijas nogurdinātais Viktors vispirms iztulkoja kā "padod man manas glāzes". 

Viktoram bija ļoti smalka humora izjūta. Īpaši raksturīgs viņam bija melnais humors; visticamāk, ka tas arī palīdzēja Viktoram paskatīties uz savu dzīvi ar nepieciešamo distanci. Par savām grūtībām viņš nemēdza izteikties tieši, bet gan atstāstot kādu ainu no filmas vai "izspēlējot" kādu dialogu. Piemēram, kad izrādījās, ka veselība vēl kādu laiku turēsies, Viktors to komentēja ar Maika Lī filmas varones: "Are you still alive?" – "Unfortunately". Klišejas un banalitātes Viktoru sadusmoja. Reiz viens piārists, mēģinot aicināt viņu uz kādu publicitātes pasākumu, e-pasta ziņu nobeidzis ar vārdiem: "Lai jums darbīga šī nedēļiņa!" "Un tāds novēlējums man tieši nedēļā, kad varbūt grasījos atstiept pedāļus" – apmēram tādi bija Viktora vārdi.

Viktors cilvēciskoja veidu, kā rakstīt, runāt un domāt par kino; varētu teikt, ka pastāv kaut kas, ko var saukt par Viktora stilu. Jau viņa labā valoda lekcijās un intervijās liecināja, ka Viktors noteikti varētu būt spožs rakstītājs. Galu galā viņš studēja un mīlēja literatūru, un kino viņa akadēmiskajā dzīvē ienāca tikai vēlāk. Kādu laiku Viktors rakstīja žurnālā "Rīgas Laiks" rubrikā "RL skatās". Apmēram 1200 rakstzīmēs viņš spēja ievilināt gan filmas sižetu, gan arī kaut ko personīgu. Īpaši satriecoši bija pēdējie teikumi, it kā Viktors dāvātu esenci tiem, kuri visam pārējam tekstam pavirši pārskrien pāri. Reizēm Viktors pabeidza ar neko pārāk iepriecinošu: "Katra cilvēka mūžā pienāk vecums, kad saproti, ka jāatsakās no veiksminieka lomas un jāielūkojas acīs iepriekšējās dzīves tukšumam" vai "Reiz šī pasaule ir tik drūma, tad lai ir drūma līdz galam." Taču reizēm Viktors beigās ņem un izspēlē kādu joku. "Skatīties filmu varbūt nav viegli, bet, kā saka kāda no filmas varonēm: "Man liekas, ka pienācis laiks sākt izglītot cilvēkus" vai vēl labāk – "Zivis, ja tās nav iepuvušas, ir ļoti noderīgs produkts filmas sižetam" (pēdējais gan ir no jaunās filmu piezīmju dienasgrāmatas "Vakar, šodien, rīt"). 

Viktora, ja tā var teikt, iekšējā balss visvairāk izpaudās viņa grāmatās. Kad sabiedriskā dzīve Covid-19 ierobežojumu un paša slimības dēļ sašaurinājās, Viktors pārsvarā uzturējās mājās, un tur viņš arī rakstīja. "Frāze no Grīneveja filmas "Spilvengrāmata" skan kā buramvārdi: "Dzīve būtu pilna izmisuma, ja nepastāvētu rakstniecība,"" [1] viņš atzinās. Un tagad savā ziņā mūs glābj paša Viktora rakstītais.  No domas, ka aiz cilvēka paliek tukšums. "Viss, ko jūs rakstīsiet, Viktor, tiks vērsts par labu jums," varētu būt bijuši kāda advokāta vārdi.

Un, ja nu kino mūs nepametīs, tad ļoti lielā mērā, pateicoties Viktoram.


[1] Freibergs, Viktors. Kinomāna slimības vēsture. Aminori, 2019, 73. lpp.

Tēmas

Daniela Zacmane

Mīl kino un cenšas, lai tas parādās ne tikai domās, bet arī darbos. Raksta žurnālam "Rīgas Laiks". Viena no Antuāna Duanela kino skolas līdzveidotājām kinoteātrī "Bize".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!