Par grāmatām
28.04.2022

Viss, kas ir bijis, ir arī šobrīd

Komentē
0

Par Viktora Freiberga grāmatu "Viktora otrā grāmata" (biedrība "Ekrāns", 2021).

Pēdējo nedēļu notikumi ir ienesuši dzīvē citu mērogu. Daudz kas ir mainījies – tas, kas vēl nesen likās grūts, rādās viegls, bet tas, kas šķita pašsaprotams, liekas dāvana. Piemēram, filmu skatīšanās, lasīšana, draugi, arī atmiņas par redzēto – tas viss, ko ietver "Viktora otrā grāmata". 

Pagājušā gada nogalē biedrības "Ekrāns" un portāla "Kino Raksti" izdotā "Viktora otrā grāmata" patiešām ir īsta dāvana (tāda gan ir arī Viktora pirmā grāmata – izdevniecības "Aminori" 2019. gadā izdotā "Kinomāna slimības vēsture" []). Viktors Freibergs atsvabina kino no rakstības klišejām, viņš to uznes skaista, laba un ļoti personiska teksta augstumos tajā mīklainajā teritorijā, kurā vienuviet saplūst atmiņas gan par filmām, gan dzīvi. 

Viktors Freibergs ir pasniedzējs, kurš ieņēmis dažādus akadēmiskos amatus – lektors, docents, profesors. Taču Viktors nekad, cik man zināms, nav uzstājis uz kādiem formāliem tituliem. To ilustrē arī grāmatas lakoniskais nosaukums – vienkārši "Viktora otrā grāmata". Un viss. Akadēmiķiem nereti piemīt tieksme dzīvo balsi pazaudēt diskursos, reprezentācijās un arī prezentācijās. Vienkāršība, sirsnība, plašās zināšanas un, skaidrs, arī humors ir atslēgas, ar ko ne vienam vien no mums Viktors pavēris durvis uz ekrāna pasauli. Uz to, kura ir dzīva, vienmēr pilna dažādiem atklājumiem, nevis kurā bez jēgas skaita Oskarus (par tiem gan tagad runā tikai tad, ja ceremonijā kāds dabū pa muti), piesauc slavenus aktierus un pieturas pie kāda fiksēta un neapšaubāma filmu panteona. 

Garas, nopietnas kritikas reti kurš vairs lasa un arī raksta. Filmu ir tik daudz, ka knapi pietiek laika pieturēt sajūtas par redzēto, kur nu vēl skatīties tās atkārtoti, analizēt, pētīt un aprakstīt. Tas prasa piepūli; tā vietā var skatīties jau nākamo filmu vai pazust seriālā. Kritikas un esejas žanra robežas šobrīd ir visai saplūdušas. Arvien vairāk bezpersonisko ciešamo kārtu aizstāj īstenības izteiksme, un pieļaujams, ka rakstībā klātesošs ir autora reflektīvais "es", lai cik interesants šis "es" arī reizēm (ne)būtu. Viktors vienmēr ir spējis apbrīnojamā veidā rakstītajā apvienot savas sajūtas ar to, ko varētu saukt par kino teoriju. Šajā grāmatā viņš piemin Šklovski, apraksta mākslas uztveres procesus, naratīva veidošanas paņēmienus, arī literatūras un socioloģijas terminus, taču neko no tā nepasniedz kā kaut ko pašsaprotamu nedz lasītājam, nedz pašam sev. Viktoram filmas emocionālais iespaids ir ļoti būtisks, un to nedrīkst sabojāt nekādi centieni redzēto iedabūt kādos teorijas rāmjos. Autors filmas skatīšanos salīdzina ar mazo puisīti no Žaka Tatī "Ilo kunga brīvdienām". Viņš nes saldējuma bumbiņas vafeļu konusā, baidoties, ka varbūt kāda bumbiņa izkritīs. "Kad mēs skatāmies filmu, kļūstam līdzīgi šim puisēnam, jo balansējam starp vēlmi neko nepalaist garām nevienā kadrā un jau filmas gaitā meklēt interpretācijas vai arī ļauties filmas attēlu, skaņas un stāsta valdzinājumam. Saldējums noteikti jāapēd vispirms, tikai pēc tam mēs sajūtam pēcgaršu un tad, braucot mājās, skatāmies filmu no jauna." (155. lpp.) Grāmata strukturēta 31 tēmā (reizēm tā veltīta kādiem objektiem, kā kāpnēm, logam, gleznai, bet reizēm kā tēmas izvēlēti abstrakti jēdzieni, piemēram, klusums vai atspulgs), un tajā apskatītas 248 filmas. Grāmatas beigās alfabētiskā secībā lasāmais filmu saraksts aptver visdažādāko žanru (un ārpusžanra) filmas un neļauj pieķert Viktoru pie kādām īpašām preferencēm (varbūt vienīgi šausmu filmām ir lielāks īpatsvars). Visvairāk jau šis saraksts liecina par sinefila atvērtību it visam. Te ir gan simtgadīgais "Doktora Kaligari kabinets" (1922), gan pirms trim gadiem iznākusī filma "Parazīts" (2019), čehu, japāņu, ungāru filmas, klasiskās Holivudas pērles, britu un franču jaunā viļņa šedevri un visai eksperimentāls kino, arī mūsu pašu "Kolka Cool", "Pilsēta pie upes" un mazliet "Jaungada taksometrs". "[..] šīs grāmatas nolūks ir balstīties uz impresijām un asociāciju virknēm, vienlaikus mēģinot nepadarīt filmas par triviāliem mākslas darbiem," raksta autors. 

Viktora sākotnējā izglītība un aizraušanās saistīta ar literatūru, interese par kino nākusi tikai pēc tam. Grāmatā daudzkārt pieminēti rakstnieki, īpaši modernisma autori. Piemēram, Džeimss Džoiss minēts, salīdzinot viņa romāna varoni Daidalu ar režisora un dzejnieka Kokto filmas "Dzejnieka asinis" varoni (abi dzejo ar vizuālu tēlu palīdzību). Viktors atsaucas uz Džonu Čīveru saistībā ar suburbia terminu, Džonu Faulzu un Oldesu Haksliju, jo abi izmanto sižetus, kas nekrustojas – tāds paņēmiens tiek izmantots gan literatūrā, gan kino. "Viktora otrās grāmatas" teksts var kalpot kā ceļvedis vēl neredzētu filmu pasaulē, taču arī jau redzētas filmas, tādā veidā aprakstītas, atklājas kā no jauna. To var skaidrot ar cita cilvēka uztveri, filmu, tā sakot, recepciju, taču ne tikai. Viktora valoda ļauj pietuvināties kino valodai, tas ir, viņa rakstītais teksts savā stilā un pabeigtībā kļūst tik caurspīdīgs, ka atsedz kaut ko, kas ir lielāks par vārdiem. 

Grāmatas formāts (mākslinieks Aleksandrs Busse) atgādina ekrānu, un tajā ir ne vien filmas, bet vēl viena ļoti iepriecinoša daļa – fotogrāfijas. To autore Agnese Zeltiņa (viņa ir arī grāmatas projekta vadītāja) jūt un pazīst kino, Viktoru, savukārt Viktors mīl Ilo kungu. Žaka Tatī filmu personāžs Ilo, kuru savās filmās viņš pats arī tēlo, ir atbruņojoši dabisks un sirsnīgs, lai kur arī atrastos – vai tā būtu modernā Parīze kā "Izklaides laikā", vai Francijas dienvidu kūrortciematiņš "Ilo kunga brīvdienās". Lietusmētelis, hūte, pret pasaules absurdu nedaudz pazemīgi salīkušais stāvs un, protams, pīpe – Viktors fotogrāfijās ir kļuvis par Ilo kungu, un grūti iedomāties vēl kādu viņam atbilstošāku kino varoni. Ilo kungs uz pasauli skatās kā uz brīnumainu (un bieži vien komisku) mehānismu, un tādu to, šķiet, saredz arī Viktors. Fotogrāfijām piemīt vajadzīgā nobīde, lai tās nekļūtu par tiešu un formālu ilustrāciju nodaļas tēmai. Piemēram, sadaļā "Upe" iekļautajā attēlā Viktors stāv rudenīgās niedrēs, uz kaut ko iesāņus skatās; tā var būt upe (visdrīzāk Lielupe), taču, tāpat kā kino, mums pašiem jāiedomājas, kas notiek aiz kadra robežām. Toties nodaļā "Acs" Viktors ir apsēdies pie zilganzaļa baseina, un mēs redzam Viktoru, kurš redz ūdeni. Sadaļā "Vampīrs" gan Viktoram aiz muguras gail tēmai atbilstošs zilgansārts, krēslains horizonts. Visticamāk, tas ir saulriets, jo saullēkti vampīriem, kā zināms, ir pārāk bīstami. Kādā fotogrāfijā, ieturētā pelēcīgos toņos, Viktors redzams sānskatā ejam pa ietvi; viņam priekšā kā ceļa zīme atrodas koši sarkans balons. Iespējams, tas ir atlidojis no nodaļas par balonu (kur aprakstīta Albēra Lamorisa īsfilma Sarkanais balons" (1956)), bet arī bez šīs atsauces bilde ir pilnīgi pašpietiekama. Uz to skatoties, nevar nedomāt par tālāko kustību – Viktors-Ilo kungs paies tam garām (maz ticams), varbūt balonu paņems un atbrīvos to no striķīti piesietā smaguma? Visdrīzāk. Jo gaisā palaisti baloni var "ieraudzīt pasauli kā putni". 

Viktora uztverē pagātne nav nošķirta no tagadnes, tas ir, tagadnē pastāvīgi atspoguļojas iepriekš pieredzētais; viss, kas ir bijis, ir arī šobrīd, un tas ir gan skaisti, gan sāpīgi. Filma (tās epizode, kāda aina, tēls vai pat skaņa) līdzinās lampas auklai, kuru pavelkot iedegas gaisma un uz mirkli parādās dažādas kopsakarības, nozibsnī asociācijas, atmiņas sajaucas ar iedomām. Grāmatā atklājas dažādi fakti par Viktora dzīvi. Var uzzināt, ka viņa bērnības upe ir Aiviekste, ka viņiem mājās reiz bijis spogulis ar zeltītas krāsas rāmi, ka Viktors tā arī neiemācījās slidot, ka viņa vecmamma redzējusi lodveida zibeni, ka Viktoram vairs nav lauku, kurp braukt, ka visvairāk viņam ir bail no tā, ka "varbūt kādudien pamodīšos un vairs nekas neliksies smieklīgi, nekad netikšu uz kino lielajā zālē, kur var skaļi izsmieties, skatoties kādu labu komēdiju". 

"Viktora otrā grāmata" ir personiska un vienlaikus universāla, vienkārša un sarežģīta, smieklīga un skumja, tik ļoti par kino, bet ne mazāk par dzīvi. Un Ilo kunga pasaulē nav nekādu pretrunu.

Tēmas

Daniela Zacmane

Mīl kino un cenšas, lai tas parādās ne tikai domās, bet arī darbos. Raksta žurnālam "Rīgas Laiks". Viena no Antuāna Duanela kino skolas līdzveidotājām kinoteātrī "Bize".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!