Pirms kāda laika vilcienā Rīga–Jelgava manu uzmanību piesaistīja teikums sarunā starp diviem jauniešiem: "Latvijā taču tik daudz koku, kam mums tas viens?" Runa bija par Mārupē nocirsto dižozolu un tam sekojošo tiesas prāvu. Sarunu tālāk neklausījos, tomēr šis viens teikums šķita dziļi problemātisks. Vēl lielāku trauksmainību šī saruna manī izraisīja saistībā ar Klimata un enerģētikas ministrijas plāniem izcirst Latvijas vecos mežus. Daudz tiek runāts par mežu un koku nepieciešamību ekosistēmu veselībai, bet pagaidām ļoti reti Latvijā pieminam dabas, cilvēku un kultūras fundamentālo sasaisti. Tāpēc šoreiz es gribētu palūkoties uz cilvēku un dabas attiecībām tieši no filozofijas, īpaši fenomenoloģijas, puses.
Latvieši vienmēr ir bijuši cieši saistīti ar kokiem [1]. Gadsimtiem, iespējams, pat gadu tūkstošiem ilgi Latvijas teritorijā ir bijuši svētmeži, svētbirzis, latviešu mitoloģija un folklora ir caurvīta ar stāstiem par kokiem, kas runā, aizsargā, ir pasauļu veidotāji un savienotāji. Ne velti mūsu nacionālais simbols ir ozols. Tomēr, aizvien lielāku uzsvaru liekot uz simbolisko, pazūd saskare ar reālo. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, kur koki tiek regulāri apgriezti, lai veidotu iecerētās formas, un katrs to augšanas aspekts tiek kontrolēts. Par Latvijas mežiem visbiežāk tiek runāts, izmantojot atsvešinātas, tehnokrātiskas un kapitālismam tipiskas frāzes ("produktivitāte", "ekonomiskā vērtība" un "koksnes materiāls"), savukārt par ozoliem un citiem dižkokiem biežāk dzirdam skolās vai kultūras telpā, kur ozols tiešām ir tikai simbols – mītisks tēls kaut kur tālu prom senatnē. Kā Lāčplēsis. Tas ir būtiski, jo norāda uz fundamentālu cilvēka un dabas attiecību maiņu. Ja mēs par dabu runājam tikai produktivitātes un ekonomikas vai atsvešinātu, abstrahētu simbolu kontekstā, apkārtējā dzīvā daba pēkšņi kļūst inerta, mehāniska un nedzīva. Rodas jautājums – vai šāda attiecību maiņa tiešām neatstāj nekādu ietekmi uz cilvēkiem? Vai mēs tiešām vienmēr esam bijuši nošķirti? Vai tiešām tautasdziesmas un teikas ir radušās tikai kā vēl šķietami neattīstītas tautas centieni pēc kultūras?
Latvieši, kā daudzas tautas pasaulē, savā pamatā bijuši animisti. Animisms nozīmē redzēt dabu, pasauli kā dzīvu (animētu). Un sevi – kā daļu no šīs pasaules. Ar laiku šis pasaules uzskats kļuvis mazāk izplatīts, tomēr tas joprojām ir aktīvs, piemēram, gan vairākās Okeānijas salās, Austrālijas un Amerikas pirmiedzīvotāju vidū, gan Eiropas pašos ziemeļos dzīvojošo sāmu pasaules uztverē. Arī latviešu tradicionālajā kultūrā ir saglabājies šis pasaules redzējums. Latviešu tauta nāk no tīrumiem, no mežiem, no brīvi plūstošām upēm. Ne velti, arī trimdā braucot, cilvēki ņēma līdzi zemi. Mūsu ideju pasaule, kultūra ir augusi no dziļas piederības zemei. Mēs to nekad tā pa īstam neesam varējuši nošķirt.
Kad Jāņos dziedam "Ozoliņi, ozoliņi…", mēs to nedziedam ozola idejai vien. Mēs stāvam ap lieliem ozoliem, pacēluši acis pret galotni, un dziedam kokam. Vai šie vārdi varētu būt patiesi, ja mums vairs nebūtu lielu ozolu, kuriem tos dziedāt? Valodas filozofs un fenomenologs Deivids Eibrams (David Abram) [1] ir teicis, ka lūgšana vispirmatnējākajā, elementārākajā ziņā nozīmē runāt ar nevis par [2]. Latviešu tautasdziesmās, pasakās, teikās, dzejā šī tiešā uzrunas forma parādās visai bieži. Folklora ir veidojusies nevis noslēgtā cilvēku kopienā, bet gan tajā starptelpā, tīmekļa posmā, kur satiekas cilvēciskie un dzīvās dabas horizonti. Vai mūsu valoda, doma, kultūra varēs turpināties bez šīs horizontu saskarsmes – brīva daba [2] [3] [4] ar brīviem cilvēkiem?
Lai sāktu meklēt atbildi uz šiem jautājumiem, noderīgi būtu pieskarties dažām fenomenoloģijas idejām. Fenomenoloģijas pamatuzdevums vēsturiski bijis pievērst uzmanību un piesardzīgi aprakstīt to, kā pasaule atklājas mūsu priekšā. Uz brīdi nolikt malā visas cilvēku jau izveidotās interpretācijas, aizspriedumus un formulas un vienkārši būt klātesošiem pasaulē, kāda tā mums dota. Tā sacīt, "ielikt iekavās" tos daudzos vēsturiskos, zinātniskos un idejiskos uzslāņojumus. Šādi uzlūkojot apkārtējo dzīvo pasauli (the living world), tā pamazām atklājas kā ekspresīvs un aktīvs (darbīgs) spēks, ar ko mums ir abpusēja saikne. Kā raksta ekofilozofs Mārtins Lī Millers (Martin Lee Mueller), atklājas, ka mūsu, cilvēku, valoda ir cieši savīta ar neskaitāmiem pulsiem un balsīm, kas čalo, čivina, čukst, bubina, dudina, tītina, žubina, čurkst, burkšķ, murd, vāvuļo, šalc [3]. Cilvēka valoda atklājas kā daļa no, angļu dzejnieka Džona Kītsa (John Keats) vārdiem runājot, Zemes poēzijas (the poetry of Earth).
Cilvēka poētisko pamatesamību skaidri izteicis Mārtins Heidegers [4] un vēlāk, uzsverot tieši ķermeniskā saistību ar valodu, Moriss Merlo-Pontī (Merleu-Ponty) [5]. Poētiskais atklāj pasauli, nevis to saskaldot, reducējot, abstrahējot, bet uztverot pirmām kārtām kā holistisku un daudznozīmīgu. Heidegers kā piemēru ņēmis akmeni – meklējot akmens būtību, mēs to varam pārcirst uz pusēm, saskaldīt sīkos gabalos, pat pārvērst pulverī, bet to, kas ir akmens, mēs tā arī nebūsim uzzinājuši. Tikai to iznīcinājuši. Akmens būtība nav kaut kas, ko var atrast, to izolējot un saskaldot, bet gan skatoties uz to kā uz daļu no dzīvās pasaules, skatoties uz to poētiski. Poētisko šeit gan nevajadzētu pārprast kā lieku valodniecisku izskaistinājumu vai pliku sentimentu, bet gan tuvāku sengrieķu vārdam poeisis, 'darināšana'. Tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, nekad nav abstrakta un savā būtībā jau vienmēr ir jēgpilna. Tādēļ, kad lietojam valodu, kas ir izslēdzoša, mehāniska, atsvešināta, notiek divas savstarpēji saistītas lietas – pirmkārt, pasaule kļūst savā būtībā bezjēdzīga, kur jēgu var iegūt tikai ar cilvēciskiem uzslāņojumiem – zinātnes, ekonomikas vai līdzīgām simboliskām abstrakcijām, otrkārt, tā izolē cilvēku kā pilnvērtīgu dabas daļu. Caur poētisko pasaule var pašatklāties, nevis tikai tikt atklāta (kā objekts, kas pretnostatīts subjektam). Esamība ir poētiska, jo dzejiskais pieļauj nemitīgu mainību, tas pieprasa visa savstarpēju saistību, attiecības un nepieļauj detaļu, objektu, faktu izolāciju. Jēgpilnais ir rodams, tikai vērojot vārdu, skaņu, ideju, klausītāju, runātāju, žestu, vides, gaisotnes, augu, dzīvnieku, cilvēku savstarpējo mijiedarbību.
Deivids Eibrams atgādina: "Ja esam nevis dvēseles, kas tikai mājo pasaulīgos ķermeņos, bet vispirms esam ķermeniskas būtnes, tad apkārtējās pasaules kustības un skaņas, kas atbalsojas mūsu ķermeņos, ir tās, kas pieļauj verbālo komunikāciju kā tādu." [6] Šis domāšanas veids maina mūsu pasaules redzējumu – no mehāniskas un tehniskas uz pasauli, kas ir dzīva un sarunājas. Eibrams iesaka veikt pavisam vienkāršu novērojumu – ieklausīties cilvēku valodas skaniskajā aspektā. Kā, diviem cilvēkiem sarunājoties, valodas melodijas savijas viena ar otru, kā mainās un ar laiku pielāgojas, kā nomainās cilvēku balss tembrs un skaļums, kad, piemēram, izejam ārā, tikko apsnigušā pasaulē. Ja ar līdzīgu pietāti pavēro putnu dziedāšanu, pēkšņi var dzirdēt nozīmēm pilnu sarunu (lai arī ne vienmēr mums izprotamu). Tās nav mehāniskas, "ieprogrammētas" melodijas, bet gan dzīvas atbildes, reakcijas uz koku kustību, vēja virzienu, blakus esošā putna izdvestajām skaņām. Pasaule mums apkārt ir dzīva un savstarpēji veidojoša, līdzdalīga [7]. Un cilvēki ir daļa no šī tīkla. Pasaule pieprasa mūsu uzmanību, mūsu dalību. Cilvēku balss, valoda ir kā atbilde, kā atbalss, kā atdzejojums. Filozofs Brūss V. Folcs (Bruce V. Foltz) par to ir teicis – ja pasaule savā būtībā ir poētiska, tad mums atliek tikai klausīties un dzīvā pasaule pati pateiks, ko par viņu sacīt [8].
"Kad zeme mācās runāt, pirmā ir tautasdziesma. Kultūras sēkla," rakstījis Imants Ziedonis [9]. Te arī pavīd ideja par to, ka tautasdziesma ir zemes valoda, kas pārtulkota, atdzejota mūsu – cilvēku – izteiksmes veidos. Tā ir zeme, kas runā ar mums un cauri mums. Zemes valoda ir ļoti netverama, tā vienmēr ir plūstoša un mainīga. Gluži kā ar vēju – pašu vēju mēs neredzam, bet redzam, kā tas iekustina koku lapas, kā mākoņi slīd pa debesjumu, kā ērglis planē vējam uz muguras. Pašu vēju mēs neredzam, bet redzam, kā tas tiek pārtulkots, atspoguļots apkārtējā pasaulē [10]. Tāpat arī cilvēki ar savu valodu, ķermeni, skaņām nemitīgi atspoguļo apkārtējo pasauli. Mūsu tautasdziesmas ir radušās, latviešu tautai gadsimtiem ilgi dzīvojot ciešās attiecībās ar dzīvo pasauli.
Mūsu valoda, kultūra un domas pirmatnēji savijušās kopā ar mežu un pļavu saknēm zem zemes, tās atspoguļo upju plūdumu, vēja skrējienu, mežu biezumu, pakalnus, klintis un līdzenumus. Ja mūsu vienīgās attiecības ar apkārtējo dabas pasauli būs tikai ekonomiskas, tūristiskas, politiskas, tehnoloģiskas, ja mēs mežus redzēsim tikai kā koksni, upes tikai kā enerģijas ieguves vietas, jūru tikai kā tūrisma objektu – vai mēs vairs atļausim šīm vietām pašradīties, būt brīvām? Un vai šī zemes vienkāršošana nav tieši saistīta ar mūsu valodas un domu, attiecību vienkāršošanos? Ja ozoli un meži būs tikai kokmateriāls, bet stirnas tikai medījums, vai no tiem joprojām celsies dzeja, dziesmas, pasakas, un vai tās mūs spēs aizkustināt? Aiz-kustināt – vai esat ievērojuši, kā šī mijiedarbība atspoguļojas jau šajā vārdā vien?
[1] Par šo tēmu ir veikti vairāki padziļināti pētījumi, es ieteiktu ieskatīties šajos: prof. Malta, N. Mežs un koki latvju dainās. Latvju tautas daiņas, rediģējis R. Klaustiņš, 1–10. Rīga: Literatūra, 1928; prof. Šmits, P. Koku loma mītos. Latvju tautas daiņas, rediģējis R. Klaustiņš, 11–16. Rīga: Literatūra, 1928; Kursīte, Janīna. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīga: Zinātne, 1999.
[2] Abram, David. Between Body and the Breathing Earth. No: Environmental Ethics, Vol 27 (2005): 189.
[3] Lee Mueller, Martin Being Salmon, Being Human. Vermont Chelsea Green Publishing (2017): 98.
[4] Heidegger, Martin. The Question Concerning Technology and Other Essays. Tulk. William Lovitt. New York: Garland Publishing, Inc., 1977.
[5] Merleau-Ponty, Maurice. Phenomenology of Perception. Taylor & Francis, 2002.
[6] Turpat: 184.
[7] Abram, David. Spell of the Sensuous. New York: Vintage Book Editions, 1996.
[8] Foltz, Bruce V. Inhabiting the Earth. Heidegger, Environmental Ethics, and the Metaphysics of Nature. New Jersey: Humanities Press, 1995.
[9] Ziedonis, Imants. Tu dzīvoji dižu darbu. Manas tautasdziesmas. Rīga: Liesma, 1985.
[10] Plašāk izvērstu šīs domas apskatu var atrast – Morton, Timothy. An Object-Oriented Defense of Poetry. New Literary History, No. 43, 2012.
0