No griestiem lēni snieg

Par Markusa Zusaka romānu "Grāmatu zagle", apgāds "Zvaigzne ABC", 2013, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Austrāliešu rakstnieka Markusa Zusaka izvēle rakstīt romānu par nacistisko Vāciju un Otro pasaules karu, turklāt darba galvenā varoņa jeb stāstnieka lomā ieceļot Nāvi, uzskatāma par savdabīgu un pat drosmīgu.

Randiņš ar Nāvi

Ja īsi vēlētos raksturot, par ko ir romāns "Grāmatu zagle", tas nemaz nebūtu tik viegli izdarāms, jo darbā ir vairākas sižetiskās līnijas. Savu stāstu par lielāko traģēdiju 20. gadsimta vēsturē – Otro pasaules karu – bezkaislīgi (ar maziem izņēmumiem) pauž Nāve, kam tai laikā darba pilnas rokas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka baisā stāstniece galveno uzmanību fokusē ne tik daudz uz notiekošo nacistiskajā Vācijā un citās karā ierautajās valstīs, cik uz deviņgadīga meitēna – Līželes Memingeres – dzīvesstāstu. Attēlotais laika posms ilgst no 1939. gada, kad bāreņos palikušais bērns tiek aizvests pie nākamajiem audžuvecākiem Molhingā – mazā pilsētiņā Minhenes nomalē, līdz pat kara beigām.

Vairākus gadus Līžele pavada Himmelštrāsē (latviskojot: – Debesu ielā), dzīvojot pie savdabīga izskata audžumātes Rozes Hubermanes, kura gan savu vīru un audžumeitu, gan kaimiņus un pārējos ļaudis dēvē tikai un vienīgi par cūkām, un pie lādzīgā audžutēva Hansa Hubermaņa, kurš visiem par prieku spēlē akordeonu, turklāt meitēnam, pamostoties pēc iknakts obligātā murga, māca burtus un lasīšanas prasmi. Līželi ar Hansu vieno ne tikai uzticēšanās pilnas attiecības un noslēpums, ka audžumeita katru nakti pamostas slapjā gultā, bet arī pieredze, kas lemta tikai retajam. Hanss no kaulainās ķetnām izsprucis divreiz – abos pasaules karos. Stāstniece par to spēj tikai piebilst: "Maz ir tādu veiksminieku, kas mani iznerro divreiz." (182. lpp.)[1] Savukārt Līželi tā pamanās apciemot pat trīsreiz. Nāve viņai atņem gandrīz visu, sākot ar brālīti un māti, beidzot ar abiem audžuvecākiem un labāko draugu Rūdiju.

Rakstnieks apveltīts ar ļoti bagātu fantāziju – tēlojot Nāves ierašanos, viņš lasītājam ar vārdu un teikumu palīdzību pratis uzburt spilgtas iztēles gleznas, bet ar to vien nav gana – M. Zusaks ņēmis talkā arī krāsas. Tām darbā pievērsta liela nozīme. Kādi tikai toņi nav debesīm brīžos, kad pēc kārtējā upura ierodas galvenā varone! Savukārt, ja debesis šai brīdī nav saskatāmas, ja tām traucē, piemēram, lazaretes pa pusei ielūzušie griesti, tad iztēlojieties, kā caur tiem lielām pārslām krīt sniegs.

Laiks braukt tirgū

Romāna nosaukums vedina domāt, ka vismaz viena no sižetiskajām līnijām būs veltīta zagšanai. Tā arī ir, taču jāpiebilst, ka tās nav zādzības klasiskajā izpratnē. Lappuses, kur šī nodarbe ar laba humora devu aprakstīta, ir vienas no jautrākajām visā grāmatā. "Laiks braukt tirgū" – tā šo nodarbi nodēvējis viens no romāna varoņiem Viktors Hemmelis. Domājams, nekļūdīšos, apgalvodama, ka lasītāji nejutīs nosodījumu pret šajās zādzībās iesaistītajām personām. Vai kāds nosodīs bērnus, kuri apzog zemniekus drausmīga izsalkuma dēļ? Līželes, Rūdija un arī lielāko bērnu, kuri paši sevi uzskata par gandrīz profesionālu zagļu bandu, piedzīvojumi atgādina varenu avantūru, dēku. Asprātīgs stāstījums mijas ar skumjām pārdomām par apstākļiem, kādos šī bezjēdzīgā kara laikā dzīvojuši neskaitāmi cilvēki.

Savukārt Līželei šis "laiks braukt tirgū" nozīmē vēl ko – iespēju tikt pie kādas grāmatas. Zagles gaitas ir atbilstošas viņas vecumam; tās sava naivuma dēļ pat aizkustina. Vairākkārt nolūkota viena un tā pati māja, viena un tā pati istaba, katras reizes guvums – viena vienīga grāmata, taču ar iztēli rosinošu nosaukumu. Turklāt sajūsmina ne tikai guvums, bet arī beidzot oficiāli iegūtais tituls – "grāmatu zagle", kā Līželi nodēvē viņas līdzzinātājs. Kā lai nelepojas? Šis tituls meitēnam iepatīkas tik ļoti, ka grāmatai, kuru viņa vēlāk mēģinās uzrakstīt pati, tiks dots nosaukums "Grāmatu zagle".

Līželes zagšanas apraksti mudina aizdomāties, kāpēc tāda tieksme tieši pēc grāmatām, ja gabalam maizes kara apstākļos ir nesalīdzināmi lielāka vērtība. Iespējams, tas ir tāpēc, ka, turot rokās grāmatu (kaut arī svešu), rodas mierinoša izjūta, ka tev pieder vismaz kaut kas – kāds nieciņš. Varbūt šī apziņa meitēna prātā dzimusi dienā, kad tiek apbedīts viņas brālītis un rokās nejauši nonāk kaprača rokasgrāmata. It kā bez vērtības, taču tā ir lieta, kuru kaut kā var izmantot, Līželes gadījumā – no kā var mācīties lasīt. Iespējams arī, ka tiekšanās pēc grāmatām radusies tādēļ, ka līdz ar lasītprasmes apgūšanu tiek atklāts veids, kā mazināt citu, tai skaitā sev tuvu cilvēku izmisumu, sirdssāpes un kā mazliet ļaut aizmirsties uzlidojumu laikā, viņiem lasot priekšā.

Glābjošās metamorfozes

Pagrieziena punkts romānā notiek brīdī, kad Hubermaņu mājās ierodas ebreju puisis Maksis Vandenburgs. Ir jāpieņem lēmums – palīdzēt, riskējot ar dzīvību, vai nē. Autors perfekti attēlo iesaistīto pušu izjūtas: gan Hubermaņu un Līželes, gan arī Makša. "Iztēlojieties, kā ir smaidīt pēc pliķa sejā. Tagad iedomājieties, ka jūs to darāt divdesmit četras stundas diennaktī." (215. lpp.) Interesanti ir izsekot, kā attīstās meitēna draudzība ar svešo puisi, kurš mēnešiem tiek slēpts mājas pagrabā. Lai arī savā īsajā mūžā tik daudz zaudējusi un smagi cietusi, Līžele nav zaudējusi cilvēcību. Tāpat kā Maksis. Un izrādās – neierastajos, bīstamajos apstākļos spēji izmainījusies pat rupjā audžumāte.

Kaut arī romānā ir vairākas sižetiskās līnijas un tā autors uzmanību pievērsis dažādiem tematiem, no kuriem katru būtu vērts analizēt sīkāk, rezumējot jāatzīst – "Grāmatu zagle" ir darbs par cilvēcību, humānismu un tā nozīmi. Rakstnieks it kā neviļus atgādina – nav ļaunu tautu, briesmas slēpj atsevišķu indivīdu uzskati un rīcība. Īpaši to akcentē Makša liktenis un viņa izglābšanās, kā arī neparastās pārvērtības, kas notiek ar grāmatas "Mein Kampf" eksemplāru. Nacistiskās Vācijas vadoņa rokasgrāmatas lappuses tiek aizkrāsotas, vietām salīmētas kopā un citādi pārveidotas, līdz darbs pārtop par labu lasāmvielu ar īsiem stāstiņiem un jautrām bildītēm Līželei.

Miers Himmelštrāsē gan ir tikai šķietams. Kara mutuļos tiek ierauts arvien vairāk valstu un cilvēku. Nāvei darba pilnas rokas. Lūst likteņi. Karotāju rindās jāstājas pat veciem vīriem – Hubermanim un kaimiņam Šteineram. Tieši ar Hansa acīm rakstnieks liek paraudzīties un neaptveramo postu, ko asinspirts nodarījusi pasaulei. Lappuses, kurās attēlots, kā ļaudis gruvešu kaudzēs meklē piederīgos, kā klīst pa ielām, skaļi saukdami vārdā vai nu savu bezvēsts pazudušo vīru, vai dēlu, aizkustina visspēcīgāk. "Blīvai pamazām saplokot, pa saplēstajām ielām kliboja saucieni, kas reizēm beidzās ar pelnu pilnām skavām vai ceļos nokritušu bēdu kaucienu. Stundām ritot, to kļuva arvien vairāk – kā saldu un rūgtu sapņu, kas gaida piepildījumu." (441. lpp.) Lai gan, tuvojoties grāmatas nobeigumam, rodas gandrīz vai klusa vēlme, kaut karš neskartu vismaz kluso Himmelštrāsi un tās iedzīvotājus, notiek kas paradoksāls – loģiskais un neiespējamais vienlaikus, bet līdz šai vietai katram lasītājam jānokļūst pašam.

Recenzijas noslēgumā pāris vārdos par tulkotājas Māras Poļakovas darbu. Tas vērtējams kā ļoti rūpīgs, pat filigrāns. Tulkotājai ir bagāts vārdu krājums. Romāna lasītājiem, iespējams, varētu patikt spēles ar vācu valodas vārdiem, kas atstāti oriģinālā – tie it kā paspilgtina rakstnieka tēlotās vietas un laika kolorītu.

Jāpiebilst, ka šoruden bija iespēja arī noskatīties filmu, kas uzņemta pēc romāna "Grāmatu zagle" motīviem. 15. novembrī notika filmas pirmizrāde ASV.