Kāds šonakt samtains miers!
Kaut arī satumsis jau pirms laba brīža un pulkstenis rāda, ka pēc stundas ceturkšņa būs pusnakts, vēl aizvien tik sasodīti karsti. Noāvusi lidotājas zābakus un noņēmusi savu formas cepurīti ar grezno kokardi, Valērija atlaidās šūpuļtīklā. Iet iekšā aviatoru atpūtas namiņā viņai negribējās – tur gaiss ne tikai smags un "lipīgs", bet vēl arī piesmēķēts. Tad labāk šeit, ārpusē, – mierā un klusumā.
Aptuveni pirms pusstundas abi "Royal Victorian Aero Club" piloti bija nolaidušies šai smilšainajā lidlaukā. No mazās lidmašīnas "Cessna 150" patlaban izkrāva pasta kravu – vairākus maisus ar pasta sūtījumiem: vēstulēm un bandrolēm. Drīz tās tiks pārkrautas citā lidmašīnā un varēs turpināt ceļu pie adresātiem. Valērija pret šo kravu attiecās ar īpašu pietāti – bija taču skaidrs, ka lielākā daļa sūtījumu ir apsveikumi Ziemassvētkos un gadumijā. Turklāt viņai kopš bērnības šķitis, ka strādāt par pastnieku ir īpašs uzdevums. Kāpēc? Viņš cilvēkiem nes cerību un iepriecinājumu. Kuram gan nepatīk saņemt kādu vēstuli vai vismaz pastkarti? Tas kalpo kā apliecinājums, ka vēl aizvien esi dzīvs un kādam vajadzīgs. Otra īpašā profesija Valērijas skatījumā, protams, bija aviators. Vienīgi žēl, ka pat šodien, 20. gadsimta 60. gadu vidū, uz sievietēm lidotājām skatījās "ar baltu aci". Viņas gan tika apmācītas tieši tāpat kā vīrieši, bet darbā tika ņemtas ļoti nelabprāt. Arī šeit, Austrālijā, tikai aviokompānijā "Southern Airlines" par pilotēm drīkstēja strādāt dāmas, turklāt klīda runas, ka drīzumā pieņems likumu, kas šo iespēju liegšot. Kāpēc tāda netaisnība, ja esi piedzimusi par sievieti?
Lidotājas skatiens klīda tālumā, kur sākas Lielais Viktorijas tuksnesis. Cik lieliski būtu to vienreiz pārlidot! Arī mazo lidlauku – tādu, kā šis, kur nepieciešamības gadījumā nolaisties, – tuksnesī pietiekami.
Valērijas pārdomas iztraucēja kolēģis, pirmais pilots Kenets Hamiltons. Skaļi noklaudzot durvīm, viņš iznāca no atpūtas namiņa.
– Hei, Valērij, tu esi šeit? Kāpēc nenāc iekšā pie pārējiem?
– Paskat, kādas šonakt zvaigznes! Un kāds klusums!
– Nu, priecāties par zvaigznēm vēl dabūsim atpakaļceļā! Lidmašīna izkrauta, iešu apskatīt meteoroloģisko karti, un varam doties prom! Tevi jau mājās gaida vīrs uz svētku vakariņām, – Kenets jautri iesmējās.
– Hmmm, – Valērija noņurdēja. – Būtu labi, ja atkal nesalūstu gultnis. Citādi tas sanāk kaut kā pārāk bieži – mēs avarējam, esam spiesti nolaisties, bet Melburnā jau dziest pusdienas. – To sakot, viņa no pirksta novilka savu laulības gredzenu un sāka ar to spēlēties.
– Vajadzēja jau pierast, mīļā sirds! Bet šoreiz būs labi, to es tev apsolu, Bairona Hiča Lamonda kundze! – Kenets iesmējās pilnā kaklā.
– Klau, kā būtu, ja mēs izmestu mazu loku pār Lielo Viktorijas tuksnesi? Paskat, cik skaista nakts! Degvielas mums arī vēl gana. Turklāt esmu vienīgā visā aeroklubā, kura turp vēl nav lidojusi.
– Tad tu nevēlies doties pa tiešo mājup?
– Lūdzu, Kenet, ja vien tev nav grūti!
– Nu, labi, sarunāts! Bet tikai mazu loku, un tad uzreiz mājās. Ai, Valērij, par šo pašdarbību mums var sanākt trūkties! – viņš atkal iesmējās.
– Paldies! Es ļoti vēlos redzēt tuksnesi no debesīm.
Kenetam Hamiltonam aizejot, Valērija gaiši pasmaidīja un vēl aizvien turpināja spēlēties ar laulības gredzenu. Pēkšņi viena maza, kļūmīga kustība, un tas, izslīdot viņai no rokām, ar troksni, kas nakts klusumā atbalsojās īpaši skaļi, nokrita zemē. Valērija iztrūkās. Viņa veikli izkāpa no šūpuļtīkla, notupās uz ceļiem un sāka meklēt. Bija gandrīz vai kauns, ka gredzena nokrišana satrauca vairāk, nekā pati to būtu ar mieru atzīt. "Kā bez rokām! Turklāt vēl zaķpastala," viņa uz sevi pukojās. Valērija meklēja labu brīdi, bet gredzena nekur nebija.
– Kas tev tur ir, Valērij? – Kenets bija atgriezies un klusi no mugurpuses pienācis viņai klāt.
– Man kaut kas pazuda. Nokrita un nespēju to vairs atrast.
– Mums tūlīt jādodas ceļā. Tas ir, ja vēlamies izmest loku virs tuksneša. Kas tev pazuda?
– Nav vairs svarīgi. Labi, dodamies!
Abi piloti iesēdās lidmašīnā. Klusumu kā ar ķirurga skalpeli pāršķēla mazās "Cessna 150" motoru rēkoņa. Neliels ieskrējiens, un lidmašīna atrāvās no zemes, uzņemot augstumu līdz divtūkstoš piecsimt metriem.
Labu brīdi lidojot, prieks, pretēji loģikai, kaut kā nemanāmi bija izgaisis. Par spīti skaidrajām debesīm un uzņemtajam augstumam, lidmašīnu mazliet svaidīja. Tas – spēcīgo gaisa strāvu dēļ. Nelāgā izjūta, kas radās, pazūdot gredzenam, tikai pieņēmās spēkā. Monotono motora rūkoņu pēkšņi it kā pārtrauca Keneta balss. Šoreiz tā bija klusa un smiekli viņam nenāca.
– Valērij, mēs esam apmaldījušies. Šeit jau sen vajadzēja būt lidlaukam, es pats pirms lidojuma to kartē apskatīju, bet nav. Pēc kartes un aprēķiniem jābūt, bet nekā. Nedaudz samazinu augstumu!
Šis konstatējums Valēriju neizbiedēja. Parasti šādas un līdzīgas ziņas mazo lidaparātu pilotiem liek koncentrēties vēl vairāk un, protams, sazināties ar vistuvāk dislocēto lidlauku centrālēm. Lai kā būtu, bet savaldībā šie ļaudis ir nepārspējami. Valērija sajuta tikai piepešu nogurumu, šķita, ka visā ķermenī ielijis svina smagums. Tā bija viņas neprātīgā ideja, kam Kenets absolūti pretēji loģiskajam saprātam pievienojās. Tā bija viņa, kas vēl nevēlējās atgriezties mājās, bet izbaudīt pirmssvētku nakti, priecāties par zvaigznēm un klusumu. Tā bija viņa, kas beidzot vēlējās redzēt Lielo Viktorijas tuksnesi! Pie visa vainīga ir tikai viņa!
– Jāsazinās ar centrāli! – Kenets noteica. Abi saprata, ko tas nozīmē. Tagad bez skaidrošanās neiztikt! Mazākais, kas draudētu, būtu stingrais rājiens, taču iespējams arī, ka izlems par abu pilotu atstādināšanu. Ko tādu piedzīvot Valērijai būtu vēl briesmīgāk, nekā ja šķirtu viņas laulību. Bet – kas jādara, tas jādara.
Pēc minūtes pirmais pilots saņēma norādījumus. Viņam tika teikts, ka no pāris vistuvāk esošajiem lidlaukiem ar prožektoriem raidīs gaismas signālus – ar īsiem pārtraukumiem trīs reizes signalizēs.
– Jā, redzi, kur tas ir! – Kenets iesaucās, pamanīdams gaismas staru, taču tā spīdums bija nevienmērīgs: te spožāks, te blāvāks. Abi kopā sāka skaļā balsī skaitīt. Viens, divi… Ak, nē, tā bija zvaigzne, kas maldināja pilotus, nevis lidlauka prožektors. Viņi skaitīja atkal un atkal. Šķita, zvaigznes šonakt spēlē ļaunu teātri un tuksnesis par viņiem it kā ņirgājas. Kā lai aizgaiņā šos nakts briesmoņus? Ja arī tālāk neveiksies, nekas neatliks, kā gaidīt ausmu – to saprata abi.
Divas stundas maldoties, Kenets un Valērija aiz lidmašīnas spārna gala spuldzes labajā pusē pēkšņi pamanīja gaišumu, turklāt ļoti spilgtu. Kas tas ir – zvaigzne vai bāka? Valērija, piespiedusi galvu stiklam, mēģināja to konstatēt.
Augstums tika samazināts atkal, jo abi bija pārliecināti, ka viņiem signalizē lidlauka ugunis. Vēl mirklis, īsāks par sekundi, – un: ak, vai – briesmīgs dobjš brīkšķis… Tuksneša plakankalnes nogāze. Lidaparāts ar ātrumu 260 km/h bija ietriecies zemē… Viss benzīna un eļļas tvertņu saturs, arī ūdenskrātuve pārplīsusi, un dažādie šķidrumi sāka tecēt tuksneša karstajās smiltīs. Vēl nepilna sekunde, un sprādziens…
Kāds šonakt samtains miers!
Veltīts manas radinieces, vienas no pirmajām lidotājām sievietēm Austrālijā Valdas Ošs-Lamondas (06.02.1935. – 24.10.1968.) gaišajai piemiņai.
1