Pastkarte no Ingas Melderes kolekcijas. Fotogrāfs: Charlie Abad.
 
Māksla
28.08.2019

No dibena līdz bezdibenim jeb jaunais puritānisms

Komentē
4

"..dibens ir kā pēdējais mākslinieka brīvības karogs, pirms tas krīt kaujā ar jauno puritānismu, varas un ekspluatācijas diskursos balstīto cenzūru," žurnāla "Rīgas Laiks" jūnija numurā par Vikas Ekstas fotogrāfiju sēriju "P" sprieda mākslas kritiķis Vilnis Vējš [1]. Pēc viņa domām, mākslā šobrīd vērojama savdabīga apokaliptiska aina, ko izraisījuši "kritiķi no sociālajām zinātnēm", kuri kailu ķermeņu attēlojumā saskata "visādus varas, dominēšanas un izmantošanas aspektus", kā arī "salonu, kiču, vīrieša skatienu un tādā garā". Tā rezultātā, kā var nojaust, tiek apdraudēts viens no mākslas pamatžanriem – akts –, ko jau minēto "sociālo zinātņu" invāzija neaizskaramajā mākslas kritikas laukā padarījusi par "riskantu tēmu", it īpaši, ja darba autors ir vīrietis. Šīs un citas teksta norādes ļauj nojaust, ka par aktīvāko jaunā puritānisma ieviesēju no visām "sociālajām zinātnēm" Vilnis Vējš uzskata tieši feminisma teoriju un tās pieteikto "kauju" pret plikiem dibeniem. Taču, lai spriestu, vai feminisma piesauktais varas un ekspluatācijas diskurss patiešām vainagojas ar jaunu "cenzūras" vilni, vispirms būtu jāprecizē, kas tieši šis diskurss ir un kādas attiecības ar mākslu tas veido.

Feminisma teoriju nereti kļūdaini reducē uz dažām novazātām tēzēm vai skaļiem lozungiem, taču patiesībā tās aptvertais pētījumu lauks ir gana sazarots un sarežģīts. Tā, piemēram, jau minētais varas jautājums tiek risināts vismaz trijos dažādos veidos: kā resurss jeb kopīgs labums, kurš jāsadala pēc iespējas taisnīgāk (šādu skatījumu piedāvā liberālā feminisma pozīcija), kā attiecību tips, kas balstās hierarhijās un izmanto dažādus apspiešanas, pakļaušanas un kontroles mehānismus (šo pieeju izmanto diezgan plašs feminisma teorētiķu loks, tostarp fenomenoloģijas, poststrukturālisma, analītiskās filozofijas, kā arī intersekcionālā, radikālā un sociālistu feminisma pārstāvji), un, visbeidzot, varu var saprast arī kā transformējošu spēku, kā spēju radīt pārmaiņas, kas ļauj veidot jaunu sabiedrības kārtību un mainīties pašam (šai pozīcijai, kas sastopama daudzos mūsdienu feministu darbos, atbilst šobrīd populārais "iespējošanas" jeb empowerment jēdziens). Kāds gan tam visam varētu būt sakars ar "jauno puritānismu"?

Šķiet, Viļņa Vēja tekstā formulētā pozīcija sniedzas tālāk par pieticīgu vēlmi paironizēt par feminisma teoriju – drīzāk tās pamatā saskatu pieņēmumu, ka "sociālo zinātņu" un mākslas ceļiem diez vai būtu jākrustojas, ka īsta māksla ir apolitiska un universāla un tā aizstāv un pārstāv vispārcilvēciskas vērtības (pretējā gadījumā tā kļūst par propagandu vai noteiktu uzskatu ilustrāciju). Par šādu apelēšanu pie iedomāta un visai abstrakta cilvēcības standarta liecina arī autora apgalvojums, ka "Vikas Ekstas skatiens ir [..] ne sievišķīgs, bet cilvēcisks". Par sievišķīgā un cilvēciskā sarežģīto mijiedarbību ir lauzti šķēpi kopš feminisma pirmsākumiem, un izklāstīt šo cīņu mainīgos panākumus šeit nav iespējams pat īsa kopsavilkuma veidā, bet, domāju, būs gana ar to, ja atzīmēšu, ka lielākos iebildumus rada pats pieņēmums, ka sievišķīgs un cilvēcisks ir divas dažādas, viena otru  izslēdzošas lietas. It kā būt "sievišķīgam" nebūtu tas pats, kas būt "cilvēciskam". Arguments, ka klasiskajā "cilvēciskuma" standartā sievišķais ir nepieņemams un ka, ieskatoties vērīgāk, nav grūti pamanīt, cik ļoti šis "cilvēciskais" patiesībā līdzinās "vīrišķīgajam", ir jau feminisma teorijas klasika. Tiesa, taisnības labad jāpiebilst, ka "sievišķais", kā norāda virkne domātāju, nebūt nav vienīgais, kas neatbilst "cilvēciskā" standartam – līdzīgs liktenis var piemeklēt arī, piemēram, "ar atšķirīgu etnisko izcelsmi", "ar citu seksuālo orientāciju", "slimo", "bērnišķīgo" u. tml. Katrā vēstures un kultūras nogrieznī veidojas specifiskas "cilvēciskošanas" konfigurācijas, un to standarti mēdz būt mainīgi.

Mūsdienu sociālās, politiskās un filozofiskās teorijas ir izvērsti parādījušas, ka abstrakts "cilvēciskums" ir visai apšaubāma, solipsistiska un diezgan neveselīga intelektuāla konstrukcija, ko mums mantojumā atstājusi Rietumu klasikā filozofija kopā ar subjekta jeb "es" jēdzienu, kas skata cilvēku kā pašpietiekamu, noslēgtu monādi, mērķtiecīgu indivīdu, pašreflektējošu, rīcībspējīgu un autonomu. Šāds skatījums izslēdz virkni faktoru, piemēram, cilvēka ķermeni un tajā notiekošos procesus, emocijas un fantāzijas, cilvēku sasvstarpējās attiecības, kas ietver rūpes, atkarības un ievainojamības, kā arī faktisko dzīves situāciju, kopienu un kultūru, kurā cilvēks piedzimst un izaug. Šādi pētījumi tiek izstrādāti gan feminisma teorijas laukā, gan citās disciplīnās. Taču jautājumu var formulēt arī citādi – kāpēc būt "cilvēciskam" ir vērtīgāk nekā būt "sievišķīgam"? Kāpēc vispārējais un abstraktais ir labāks par konkrēto, ķermenisko? Arī šāds vērtību vektors ir klasiska Rietumu kultūras parādība – tā atvedināma līdz Platona filozofijai un ir atstājusi pēdas arī sadzīviskā līmenī, kur izpaužas kā slēpta (un reizēm neapzināta) mizogīnija un seksisms.

Taču, šķiet, šajā gadījumā atsaukties uz Rietumu domāšanas sistēmām nav pietiekami – ir jāaptver arī specifiskā postpadomju telpas situācija, kur arvien jaušami padomju ideoloģijas cenzūras atstātie nospiedumi jeb, precīzāk, šo nospiedumu negatīvi. Iemesli, kas liek vērsties pret "sociālo zinātņu" darinātajām mākslas interpretācijām, mēdz būt dažādi; Latvijā viens no tiem varētu būt no padomju laikiem atstātā nepatika pret pašu "sociālo zinātni" – padomju impērijā šis zinātnes atzars būtībā kalpoja partijas ideoloģijas mērķiem, nevis veica kritisku, aktuālās problēmās balstītu sabiedrības izpēti. Visaptverošā un agresīvā valsts iejaukšanās radošajā procesā nevajadzīgi politizēja katru mākslinieka soli un vajāja to mākslu, kas nebija gana "sociāli aktīva" un "sabiedrībai noderīga". Līdzīgas nebūšanas piedzīvoja arī akts un kailu ķermeņu attēlošana – to iespējamās seksuālās konotācijas tika uzraudzītas un nosodītas. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā jebkurš – pat visprimitīvākais un vispatriarhālākais pornogrāfiskais attēls – kļuva par savdabīgu pretošanās un brīvdomības simbolu. 

Tomēr, raugoties no mūsdienu pozīcijām, būtu visnotaļ dīvaini neredzēt atšķirību starp, piemēram, padomju marksistiski-ļeņinisko doktrīnu un marksisma (kā arī neomarksisma) feminisma teoriju, kas paralēli attīstījās un turpina attīstīties Rietumos. Vēl aplamāk būtu norakstīt visas "sociālās zinātnes" tādēļ vien, ka tās nespējot piedāvāt neko vairāk par "varas un ekspluatācijas diskursa" sazvērestības teoriju. Vien ļoti paviršā lietojumā ir iespējams likt vienlīdzības zīmi starp cenzūru šī vārda ierastajā nozīmē un "cenzūru", ko it kā īstenojot sociālā un feministiskā mākslas kritika. Kāds tad galu galā ir šīs "cenzūras" saturs, un ar kādiem riskiem šodien nākas saskarties māksliniekam–vīrietim, kurš savā darbā vēlas iekļaut sievietes kailfigūru?

Vienu no spožākajām akta žanra analīzēm piedāvā mākslas teorētiķes Lindas Nīdas pētījums "Sievietes akts. Māksla, piedauzība un seksualitāte" [2]. Tajā Nīda aplūko sievietes kailumu kā kultūras kategoriju, kas veiksmīgi ierakstās patriarhālajā mākslas ainā, kur sievietēm atvēlēta mūzas vai mākslas objekta loma. Akta tradīcijā sievietes miesa – būdama pasīva, inerta un haotiska matērija – tiek sakārtota, civilizēta un uzlabota, pateicoties vīrieša–mākslinieka prasmēm un talantam. Savukārt slaveno argumentu par vīrieša skatienu 20. gadsimta 70. gados formulēja kino teorētiķe Laura Malvija, to sākotnēji attiecinot uz Holivudas filmās izplatīto sieviešu attēlojumu, kur tās parādās nevis kā aktīvas varones, bet kā pasīvi un skaisti objekti, uz kuriem vīriešiem ir patīkami skatīties [3]. Malvijas darinātais jēdziens ātri izplatījās citās humanitārajās nozarēs, tostarp arī vizuālajā mākslā. Visbeidzot virkne mākslas filozofu ir norādījuši uz acīmredzamo pretrunu starp "neieinteresēto" mākslas vērojumu (to, ko Vējš sauc par "attēlojuma kvalitātēm", piemēram, gaismas spēli) un aktu glezniecības (kurā vairumā gadījumu apģērbti vīrieši attēlo kailas sievietes) jutekliski kairinošo raksturu un ar to saistītajiem noklusētajiem kontekstiem – visbiežāk nez kādēļ gleznotas tiek jaunas un skaistas lēdijas pavedinoši aicinošās pozās un dīvainas sagadīšanās dēļ mākslinieku modeles nereti ir arī viņu oficiālās vai neoficiālās mīļākās [4]. Par laimi, vismaz dažas šo pētījumu atskaņas ir sadzirdamas arī Latvijas mākslas kritikas diskursā, un tās vairs nav iespējams ignorēt. Vai tas neizbēgami ved pie jauna puritānisma uzplūda, pieņemot pat to mazticamo gadījumu, ka tradicionāli pavedinošo pozu Latvijas mākslā tagad kļūs mazāk, jo mākslinieki vairs negribēs "riskēt"?

Ikviens, kurš kaut reizi ir apmeklējis feminisma mākslas izstādi vai ieskatījies kādā šai mākslai veltītajā izdevumā, apgalvojumu par tās puritānismu un cenzūru noraidīs kā absurdu. Taisni otrādi: feminisma māksla savā atklātībā, tiešumā un intīmajās provokācijās, kā arī vēlmē pievērsties neērtajiem jautājumiem bieži radījusi iebildumus un pati kļuvusi par cenzūras objektu. Dibeni feminisma mākslā ir laipni aicināti, tāpat kā citas ķermeņa daļas. Līdzīgi ir ar feministisko mākslas kritiku un teoriju – tā pievēršas konkrētajam, sadzīviskajam, ķermeniskajam, emocionālajam, sociālajam, politiskajam, ekonomiskajam un citiem aspektiem, kuri klasiskajā, formālismā un naivā biogrāfismā balstītajā mākslas diskursā vairumā gadījumu tiek atstāti novārtā.

Tad kur ir problēma? Vai tajā apstāklī, ka mākslas pasaules robežas tiek paplašinātas un mākslas saprašanai un uztverei svarīgi izrādās arī procesi un konteksti, kuriem ar pašu mākslu šķietami nav tiešas saistības? Vai varbūt tajā, ka feminisma kritika mākslu visbiežāk skata kā politisku parādību, proti, kā tādu, kuras ietekme uz sabiedrību pārsniedz neieinteresēto baudījumu, ko sniedz "tēlojuma kvalitātes"? (Te jāatzīmē, ka politiski ir pat tādi darbi, kurus paši autori dēvē par apolitiskiem, līdzīgi kā cilvēki, kas neaiziet uz vēlēšanām, tik un tā ietekmē vēlēšanu rezultātus.) Varas un ekspluatācijas diskursa piesaukšana – pat ja tā šķiet nevietā vai pārspīlēta – tomēr rada mazāku ētisku problēmu nekā vēlme šo diskursu marginalizēt vai pilnībā izslēgt no mākslas interpretācijas lauka. Diemžēl izlikšanās, ka nevienlīdzība nepastāv, problēmu nevis atrisina, bet saasina.

Ir tik bezgalīgi daudz veidu, kā attēlot ķermeni, kā runāt par cilvēku, par sievietēm un vīriešiem to dažādajās izpausmēs. Mēģinājums ignorēt citu zinātņu pienesumu šo iespēju apzināšanā un izplatīšanā galu galā pats sāk izskatīties pēc savdabīga cenzūras veida. Šis kritikas paņēmiens var nebūt mīļākais, taču mērķtiecīga tā nomelnošana, kam simptomātiska "Ak nē, atkal šīs feministes!" intonācija pati kļūst par apklusināšanas mehānismu – par stratēģiju, kā no varas pozīcijām regulēt zināšanu radīšanas, atzīšanas un izplatīšanas procesu. Tas paredz, ka mākslu drīkst vērtēt tikai "attēlojuma kvalitāšu" ziņā, un ar aizdomām uzlūko jebkuru mēģinājumu atteikties jūsmot par gaismēnām, bet runāt par dzimtes attiecībām, ķermeņa politiku un sarežģīto sociālo vēsturi, kas ir mākslas darba pastāvēšanas un izstādīšanas konteksts. Vai šajā gadījumā "pārmērīga tikumība" ir gana precīza diagnoze? Aiz jaunā puritānisma piesaukšanas slēpjas paviršas nezināšanas un konservatīva autoritārisma bezdibenis.

 

[1]  Vējš, Vilnis. P. rāda dibenu. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/agora/ekphrasis/p-rada-dibenu-19830
[2]  Sk. Nead, Lynda. Female Nude. Art, Obscenity and Sexuality. Routledge, 1993.
[3]  Sk. Mulvey, Laura. Visual pleasure and narrative cinema // Screen. Autumn, 16 (3), 1975, Mulvey, Laura. Visual and Other Pleasures. London: Macmillan, 1989.
[4]  Sk., piemēram, Deepwell, Katy. A Feminist Critique of Disinterestedness // Feminist Aesthetics and Philosophy of Art: The Power of Critical Visions and Creative Engagement. Ed. by Lisa Ryan Musgrave. New York: Springer, 2019, un Eaton, Anne. What’s Wrong with the (Female) Nude? // Art and Pornography: Philosophical Essays. Ed. by Jerrold Levinson and Hans Maes. New York: Oxford University Press, 2012.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!