Mizanscēnas

***

Viņas ved līdz teātrim, gar afišu sargiem posteņos (tie apzinīgie smaidi), melnkoka durvīm, kuru sānspraugās gaismas mačetes laužas;

viņas ved līdz krēslam, samtā slēptajām lāču lamatām, zobainajiem roku balstiem ar asām kaķa mēlēm.

Vai kādu spirāli vai apli kungs vēlas?
Varbūt kādu melnumu aiz naga?

Aizkaram krītot, viņas ved tālāk līdz aizskatuvei, cauri grimētavai, gar dīvas buduāru, kam roktura trūkst. Viņas ved pie lielā, dižā režisora, pie dramaturga labās rokas. Viņas ved pie spraigpilnās pauzes, pie mokošā antrakta.

Viņas ved pie paša neizbēgamā, visu vienojošā sējuma, grāmatas muguriņas. Viņas ved pie pašiem, pašiem diegiem. Pie pašas, pašas, pašas līmes.

Camera Obscura

Objektīvā, saltā acs, kas skaidrāk par jebkuru radzeni saskatīs nianses ik priedes skujā, ik neviennozīmīgā kolēģa smaidā.
Atbrīvota no interpretācijas, atbrīvota no vērtēšanas, precīzi bezatbildīga.
Tu, ar miljons pikseļiem vai sēpijas toni, melnbaltā, ar paaugstinātu izšķirtspēju vai polaroīdus drukājošā – vai tu tiešām redzi tik daudz vairāk par mums? Skaidrāk, fokusētāk? Selektīvāk?

Taču tas sniedz tev tieši neko.
Mirkļi bez atmiņām, smiekli bez vēstures, izcili dabas skati, kuri tikpat labi varētu būt lego klucīšu krāvumi. Tik droši mēs tev uzticamies, tik droši ļaujam ierāmēt mūsu datumus, mūsu publiskās sejas.

Tu esi perspektīvas tunelis bez perspektīvas, laso gaismai, lievenis uz brīžiem, ko atmiņai sagrozīt.
Tu esi elpas ledus kaste, acu formaldehīds, fona detaļu poligrāfs.
Mēs tev uzticamies, uz tevi paļaujamies, ļaujam iesaiņot to, ko mūsu prāts spēj tikai modificēt.

Un par to…
Ko gan mēs varam sniegt pretī, kā atmaksāt?
Kam nav pat lemts redzēt mūs smaidām.

I
Atjaušu pazīstamu dzejrindiņu svešā grāmatā –
noslēgtais avots, debesjuma kāpnes, aizzīmogotā strūklaka.
No tās rīts atklājas kā zirgi pieguļā, vakars nirst
zaļoksnā jauneklīgumā. Pēcpusdienas krustojas kā palagi vējā.
No tā uz elpas vilcienu rodas sapratne, kā daļiņas ir stīgas, kā putekļi – taifūns.

Ķermeņa šūnu zvīņas kraukšķ, turpretī cīpslas aizvijas kā glodenes.

II

Atveldze, esot ieģipsētam miglā, pelēkā dzintarā
sumpurņu arheologu apskatei, tikmēr balzamiskā mitruma plīvurā grimst birzis –
gluži kā gobelēnā austas.

Mēs pabraucam garām un atstājam sevi pliekanībai
kā uz sētas uzzīmēts vārds.

I
Virtualitātes
Tikai par 12 dolāriem mēnesī
es, perfekti apgaismotā, uz zīda guļošā,
matiem taisnotiem, acīm velkošām, kājām
paplestām, pozas mainošā, tava Emma Vatsone,
tava Arlekīna, tava Kaķsieviete, Aprīla O’Nīla vai pat Paverpafgirla;

es vienmēr atbildēšu uz tavām ziņām,
es vienmēr būšu tad, kad tev vajadzēs,
es neteikšu "nē", turklāt ļaušu
tavai iztēlei "atpūsties";

piemaksāsi, un es tev pateikšu, ka tev pats lielākais,
piemaksāsi – klipiņā pateikšu mīļvārdiņus tikai tev,
atsūtīšu bildīti (tikai tev), pat biksītes (ja piemaksāsi).

Un tu būsi, tik tiešām būsi mans vienīgais, vienīgais fans.

II
dzelzs jaunava
vai tev patīk,
kā es dejoju šajā dzelzs korsetē,
kā man pieguļ azbesta svārki?

vai tevi uzkurina manas krūtis
ar šļirču galiņiem,
mana žiletēm klātā kājstarpe?

vai tu jūties varens, kad tiec cauri
manai dzeloņdrāšu jaunavības plēvei,
kad izsūc no manis visu zarīna gāzi?

kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?
kādēļ tu saskati mani viņās visās?
kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?
kādēļ tu saskati mani viņās visās?
kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?
kādēļ tu saskati mani viņās visās?
kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?
kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?

tev patīk celt obeliskus, torņus, debesskrāpjus,
raķetes, dolmenus, piramīdas, kolosus.
tas nekas, es tevi pieņemu.
nāc manās skavās.
es tevi pieņemu.
nāc manās skavās.
es tevi pieņemu.
nāc manās skavās.

es ticu, ka tu būsi gana stiprs,
manu brašuli.

В Петербурге прошла депрессивная осенняя демонстрация о том,
как в стране всё плохо
vīrs sarkanā cepurē
ar skatienu zem cepures
sauksim to par tūkstošjūdžu skatienu
tik stingu, tik mierpilni samierniecisku

vīrs sarkanā cepurē, adītā cepurītē
uz notraipītas betona sienas fona
melnā mētelī, melniem cimdiem, melnu zīmi rokās

uz melnās zīmes balti burti:
"увы"