Lielbritānija, darbinieku ģērbtuve.
Ienākošais, turpinādams iepriekšējo sarunu: "Grāds filosofijā?"
"Socioloģijā," atbild otrs, nost vilkdams ātrās ēdināšanas cepurīti.
"Ikrīta rituāli?" prasa pirmais.
"Atkārtoju: es šodien sastapšu riebīgu, nenovīdīgu, paštaisnu, kaitinošu klientu. Viņš pret mani
būs rupjš un neiejūtīgs. Viņš mani tirdīs un kaitinās, un aizskars. Viņā ir iemiesojies viss šīs
pasaules prastums un žults. Viņa vārdi nespēs mani aizskart, jo es to nepieļaušu. Viņa rīcība
manī neizraisīs naidu, jo mēs šajā pasaulē esam kopā.
Tavi rituāli?"
"Cenšos izdzert glāzi ūdens."
***
No augšas vēroti, mēs droši vien izskatījāmies kā viens sasodīti labi veidots mehānisms,
ko apskaustu pat Šveices pulksteņmeistari vai arī izdomā nabagāki pilsētplānotāji.
Katru dienu mēs sekojām uz grīdas uzzīmētām bultiņām kā ēzelīši burkānam.
Tās bija mūsu S0S zvanu līnijas,
mūsu aukla starp divām skārdenēm,
mūsu atbrīvotājs no individualitātes vai ekscentritātēm.
Mēs bijām dzīvie automatoni, kiborgi uz sliedēm, kuras veda no ieejas
līdz tās dienas gaņģa kvadrātiņam, kas veda no tā uz tualeti vai kafejnīcu, vai arī pīpētavu.
Skapīšu taisnstūrīšos mums katram bija nodalījums āra apaviem,
pārāk mazs nodalījums virsdrēbēm un nodalījums, kurā ielikt līdzpaņemto ēdienu, ja tāds bija.
Vietas ikrīta "kas būtu, ja būtu" nebija, tas bija jāatstāj dzīvoklī.
Pasta šķirotavai cauri gāja stāsti, ko aizmirst.
Vienu no šiem stāstiem sauca Vongs, viņš bija ķīnietis, menedžeris,
aptuveni trīsdesmit gadus vecs, metru piecdesmit garš un ar ķērcošu, griezīgu balsi,
kas šķietami aiz katras viņa izkliegtās pavēles patiesībā slēpa vārdus,
kurus viņam nebija teicis pareizais cilvēks, vai arī tos vārdus,
kurus nepareizie bija teikuši par daudz.
Kā dzinējsuns viņš katrā dienā izvēlējās citu kvadrātiņu, kura darbiniekus uzraudzīt un turēt līniju rāmjos.
Starp viņa hobijiem ierindojās sudoku un prostitūtu apmeklēšana.
Bija Frenks, kurš aizrāvās ar klasisko mūziku un nespēja nedalīties ar savām enciklopēdiskajām
zināšanām no Baha līdz Stravinskim, kurš lika plaukstu starp manām lāpstiņām un dūca ausī
padomus par to, ar kuriem menedžeriem labāk draudzēties un
no kuriem izvairīties.
Kurš katru pusdienu pārtraukumu ēda tās pašas siera salātu sviestmaizes ar čipsu paciņu
desertā un, liekot plaukstu starp lāpstiņām, stāstīja par tiem pašiem savas dzīves trim
mīļākajiem koncertiem.
Kuram netrūkās stakato ritmā klārēta padoma par to, ka "lielās pakas jāliek violetajos maisos,
baltās aploksnes – dzeltenajos", protams, ar plaukstu starp lāpstiņām.
Kurš viendien, gandrīz jau nemanāmi delikāti un maigi uzliekot plaukstu starp lāpstiņām, teica,
ka ne acu galā nemīl gejus, šķelmīgi to pamatodams ar frāzi: "God made Adam and Eve,
not Adam and Steve."
Un tad bija pakistānietis Abduls "Cik man gadu" – tā viņu bija iesaukuši, pateicoties jautājumam,
kuru viņš vismaz reizi dienā uzdeva kādam kolēģim.
Viņam patiesībā bija astoņpadsmit, bet vairums minēja augstāku skaitli.
Pusaudža gados vecāki viņu bija izlikuši uz ielas, un, kā viņš pats sprieda, grūtā dzīve bija viņam
likusi priekšlaicīgi zaudēt savu jauneklīgo izskatu. "Cik man gadu?" viņš prasīja man.
"Cik man gadu?" viņš prasīja maiņas priekšniekam.
"Cik man ir gadu?" viņš prasīja afrikāņiem, kurus pēc tam atlikušo darba dienu kaitināja ar
rasistiskiem jokiem. Varbūt viņš cerēja, ka citu sniegtā pareizā atbilde būs atslēga,
kas viņu atbrīvos no visām tām diennaktīm, kuras viņš gulēja netīrās sānieliņās uz kartona,
no visām tām reizēm, kad bija spiests ubagot,
nodzēsīs gadus, kas viņam bija vienlaikus no dzīves atņemti un pie tās pielikti?
Atslēgas tur nebija ne man, ne kādam citam, pat ne kolēģiem, kas tur bija strādājuši jau gadus
trīsdesmit un tieši pārāk labi zināja savu vecumu.
Lai gan viņam patiesībā vajadzēja tik maz,
tikai lai kāds pasaka, ka viņš nav vainīgs.
Nav vainīgs,
ka viņa skumjām nav seksapīla.
***
"Cigareti?" prasa pirmais viņu kopīgajā pīppauzē ātrās ēstuves aizmugurē.
"Nē, paldies," izvelkot elektronisko versiju.
"Ko tu ar to?"
"Patīk doma, ka vismaz kādai no savām rutīnām es varu izvēlēties garšas."
***
Darbs lielveikala maiznīcā iemācīja man dalīt savu realitātes perspektīvu skaitļos:
4.20 – laiks, kad biju spiests uzsākt savu dienu. Delīrijs bija mans gids un pavadonis.
800 un 600 – vidējais cepumu un virtuļu skaits, ko sagatavoju vienā maiņā.
70 un 40 – vidējais baltmaizes un graudu maizes kukuļu skaits, ko sagatavoju vienā maiņā.
6 – vidējais kafiju skaits, ko paspēju izdzert desmit stundu maiņas laikā.
1 – reize, kad paspēju aiziet uz tualeti.
0 – reizes, kad paspēju papusdienot.
20 – vidējais cepumiņu skaits, ko neatļauti apēdu darba laikā.
II
Darbs maiznīcā man iemācīja, ka pasaule daudzējādā ziņā ir kā cepumiņš ar šokolādes
skaidiņām: kādam to vienmēr ir par daudz, citam – par maz.
Kādam tas ir par drumstalainu un sausu, citam – par mīkstu un pļurzīgu.
Bet es ticēju, ka, līdzīgi kā cepums, arī tā ir gana atpazīstama un gana barojoša pareizajos
apstākļos, lai spētu vienot.
Vienot kā, piemēram, manu plaukstu ar apmeklētājas plaukstu, kad es no savas valstības liku
cepumu paciņu otrā pusē esošajā plauktā.
Ak mī un žē, naratīvu krūmājs no viņas iztinās man cauri:
Vai sekos kafija, pēc kuras mēs atklāsim kopīgu patiku pret Dilana Morana jokiem un itāļu virtuvi?
Varbūt vienkārši apmainīsimies numuriem un ar vienu kopīgu nakti, ko pēcāk tīksmi atcerēties
pelēkos novembra vakaros, gaidot sabiedrisko?
Varbūt viņa spēlē grupā, kurai tieši vajag kādu spoken word baritona vokālistu?
Tā vietā viņa nosūdzēja mani menedžerim, krūmājs tika nogriezts pie saknes, un stāstu
valdnieks gāzts no sava taburetes troņa.
***
Pirmais, kopā ar otro beržot labierīcības: "Gribi dzirdēt anekdoti? Viens komiķis vienā stendapā
pastāstīja."
"Davai!"
"Vīrs aiziet pa ārsta, saka, ka viņam ir depresija.
Saka, ka dzīve ir bijusi pret viņu netaisnīga, pataisījusi viņu par izsmieklu.
Saka, ka jūtas pavisam viens aukstā un vienaldzīgā pasaulē.
Ārsts saka: "Sniegšu tev pavisam vienkāršu terapiju. Šovakar uzstājas visiem zināmais klauns
Antiņš Vantiņš. Aizej uz priekšnesumu! Liks tev paskatīties uz daudz ko pavisam citā gaismā."
Vīrs izplūst asarās, saka: "Bet dakter… es esmu Antiņš Vantiņš." Ba-dum-tish. Visi aplaudē,
aizkari aizveras."
Otrais noklepojas un nolaiž klozetpodā ūdeni.
***
Mūzika ir vardarbība.
Roku vējdzirnavas, kāju pneimatiskie āmuri, pleci,
kas triecas cits citā kā biljarda bumbas.
Tā ir saulesbrilles, tā ir rokturis, tā ir krams, tā ir nagi. Un kulminācija –
asins zirnekļtīkls pār plikpaurainu pieri, raudoša sieviete, sūdu smārds,
uzlauzta avārijas izeja.
Un kulminācija –
spļāviens apsardzes sejā, pa gaisu lidojošas alus pudeles un aiz muguras aizlauztas rokas.
Un kulminācija –
"Panks nav miris!" kliedz un auro. "Panks nav miris!"
Neticības rievām izvagotām acīm, nostalģijas rūgtiem smaidiem,
dūrēm, kas zvetē jebkuru, kam mugurā formas t-krekli un jakas,
masveidā ražotie kapitālisma fetiši.
Un kulminācija –
četrdesmit astoņas stundas uz kājām lietū,
tehno festivāla nemainīgās mantras jūgā,
samaņas zaudēšana istabā ar ieslēgtām gaismām
un nenoautām pēdām.
Un kulminācija –
ar vienu teikumu, datumu un parakstu klāt papīrs
uz galda.
***
"Darbs viesnīcā – tā jau gandrīz kā apmaksāta atpūta, ne?"
"Ceru, ka tu māki labāk atpūsties."
"Kā tev vakar pirmā maiņa?"
"Vot, šitādi pīrāgi: viese sūkstās, ka viņai istabiņā pārāk auksti. Es uzeju apskatīties, vai kaut
kas ar radiatoriem nav tā. Skatos – viņai visi logi pavisam vaļā. Saku viņai: "Bet ko jūs
iedomājaties, ja ārā ir ziema un mīnus desmit grādi? Kam jums visi logi atvērti?"
Viņa absolūtā nopietnībā uz mani paskatās un ar atbruņojošu smaidu saka:
"Bet kā tad citādi laumiņas tiks iekšā? Vai man jāpaliek vienai?"
Tā arī es viņai tos logus atstāju vaļā, tikai iedevu papildu segas."
Abi klusē. Otrais strebj kafiju.
Pirmais aiziet un attaisa logu.
0