Sarunas
21.09.2021

Kur jums te ir kultūra? Diskusija par Maskavas forštati

Komentē
0
Saglabā

Maskavas forštates publiskais tēls ilgstoši bijis ar nelabvēlīgu pieskaņu – rīdzinieku apziņā apkaime asociējās ar nelegālām alkohola tirdzniecības vietām un noziedzību. Apkaimei ir arī ļoti tumša vēsture, jo forštates teritorijā bija izveidots Rīgas ebreju geto, no kura desmitiem tūkstošu cilvēku aizdzina uz nošaušanu Rumbulas mežā. Taču pēdējā desmitgadē apkaime sākusi atdzimt – iedzīvotāju rīkotie pagalmu svētki attīstījuši piederības sajūtu, "Free Riga" veidotais Lastādijas kvartāls atvedis uz apkaimi košu un daudzveidīgu kultūras programmu. Maskavas forštate sākusi domāt par savu kultūrvēsturisko mantojumu, publiskās telpas kvalitāti un publisko būvju, piemēram, Sporta manēžas, izmantošanu. Blīvi apdzīvotajā apkaimē (29 700 cilvēku) ir liels kopienas aktīvisma potenciāls, taču trūkst telpu, kur pulcēties, līdzekļu, kas nodrošinātu biedrības pamata darbību, un elastīgu atbalsta mehānismu dažādiem kultūras projektiem.

Diskusijā par Maskavas forštates attīstību sarunājās Apkaimju alianses priekšsēdētājs Māris Jansons, Maskavas forštates aktīviste Laura Akurātere-Čornija, mūzikas žurnālists un Maskavas forštates iedzīvotājs Uldis Rudaks, Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra Apkaimju attīstības un klientu apkalpošanas pārvaldes projektu vadītāja apkaimju attīstības jautājumos Marija Krasovska. Diskusiju vadīja Rita Ruduša.

Rita Ruduša: Diskusijas nosaukums ir "Kur jums te ir kultūra?", un ar kultūru mēs saprotam nevis augsto kultūru, bet kopienas kultūru – to, ko iedzīvotāji paši var darīt un kā dome var palīdzēt veidot apstākļus, kuros kultūra dažādās Rīgas apkaimēs uzplaukst. Lūgšu diskusijas dalībniekus iepazīstināt ar sevi un, ja esat Maskavas forštates iedzīvotājs, pateikt, cik ilgi te dzīvojat, bet, ja neesat vietējais, tad to, kas jūs piesaista šajā Rīgas apkaimē.

Māris Jansons: Esmu no Rīgas Apkaimju alianses un neesmu vietējais. Man patīk šīs apkaimes faktūras, arhitektūra – man ir interesanti šeit staigāt.

Laura Akurātere-Čornija: Esmu vietējā iedzīvotāja nu jau 8 gadus – nav daudz, bet nav arī maz.

Rita Ruduša: Kurā Maskačkas galā jūs dzīvojat?

Laura Akurātere-Čornija: Pie "Latgalītes". Var teikt, Maskačkas sākumā, kurš jau tuvojas centra daļai. Kaimiņos Lastādijai.

Rita Ruduša: Tur ar faktūru arī viss ir kārtībā.

Marija Krasovska: Neesmu vietējā, bet trīs mēnešus darbojos Apkaimju iedzīvotāju centrā kā projektu vadītāja. Man blakus, Ludzas ielā, ir Latvijas Kultūras akadēmija. Vēl mani saista ļoti skaistās reliģiskās iestādes. Pareizticīgo, vecticībnieku, luterāņu, katoļu draudzes un baznīcas, garīgums cilvēkos. Vēsture un kultūra katrā akmenī.

Uldis Rudaks: Es nevaru lepoties ar iesaistīšanos Maskavas forštates attīstīšanas organizācijās, bet te dzīvoju vairāk nekā 15 gadus – nu jau laikam varētu būt kādi 20. Man šī šķiet ļoti jauka vieta, kur dzīvot. Par visādām iepriekš dzirdētajām briesmīgajām lietām par Maskačku – ka tevi katru dienu piekauj, apzog un tā tālāk – teikšu godīgi: pa šiem gandrīz 20 gadiem starpgadījumu, kurus nebūtu izprovocējis es pats, nav bijis.

Rita Ruduša: Sāksim ar kopienu kultūru, kas ir mūsu galvenā tēma. Vērsīšos vispirms pie Lauras, kura aktīvi iesaistās apkaimes attīstībā un kopienas aktivitātēs. Maskavas forštatē ir diezgan daudz lielu, publisku objektu, kas ir svarīgi ne tikai Rīgai kā pilsētai, bet arī visai Latvijai. Bet kā ir ar vietējiem iedzīvotājiem? Kā pietrūkst, lai sajustu kopienas dzīvi un saikni ar vietu, kurā viņi dzīvo?

Laura Akurātere-Čornija: Es nevaru runāt par visu Maskavas forštati, jo mums nav ne biedrības, ne organizācijas, mēs darbojamies tādā mazā divu triju kvartālu ietvarā. Mēs, kādas septiņas mājas, pirms četriem pieciem gadiem nolēmām, ka jāsāk pašiem iet uz ielas, sakopt to, sakopt savu iekšpagalmu, draudzēties ar kaimiņiem. Tāds arī bija jautājums – kā sākt draudzēties? Astoņos gados, kopš te esam, mēs esam iepazinušies gan ar seniem iedzīvotājiem, kas Maskačkā dzīvo jau divdesmit, četrdesmit gadus, gan jauniem cilvēkiem, kas iegādājas dzīvokļus, izremontē un dzīvo. Nemācēšu teikt, kas tad ir tas Maskačkas iedzīvotājs, jo tas mainās ik gadu. Es varētu arī piekrist Uldim, ka neviens te ar bomi nenāk virsū. Vismaz pēdējos gados nav nācies redzēt – bet pirms kādiem septiņiem astoņiem gadiem apkārt bija narkotiku lietotāji.

Uldis Rudaks: Jā, tajos laikos, pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad šeit vēl nedzīvoju, zināju, ka Maskačka ir vieta, uz kuru parasti brauc pakaļ. Cilvēkiem, kurus tas interesēja, tie punkti bija zināmi. Bet, kopš te dzīvoju, nevienu točku nezinu. "Točka" ir vieta, kur cilvēki iet pirkt šīs aizliegtās vielas.

Rita Ruduša: Ārējais tēls neatbilst tam, ko jūs redzat no iekšpuses, dzīvojot kopienā. Tātad, Laura, jūs sākāt veidot Maskačkā tādu mikrokopienu. Kas ir tas, ap ko jūs pulcējaties? Kā jums pietrūkst?

Laura Akurātere-Čornija: Mēs sākām ar pagalma svētkiem, uz kuriem aicinājām apkārtējo māju iedzīvotājus. Es pat nevaru pateikt, kā pietrūkst. Pietrūkst pagalma svētku, jo ir pandēmija un otro vasaru pēc kārtas nevaram tos rīkot. Bet ir pāris lietas, ko vēl varētu sakārtot. Infrastruktūru, apkārtējo vidi. Ja runājam par kultūru, tad ļoti tuvu ir Lastādija, negribētos ar viņiem konkurēt.

Rita Ruduša: Tad jūs uztverat Lastādiju kā tādu dabiski izveidojušos apkaimes kultūras centru?

Laura Akurātere-Čornija: Jā, tas varētu būt kultūras centrs, ap kuru veidot mākslas izpausmes, bet mums ir svarīga kaimiņu komunikācijas kultūra. Pagalma svētkos esam iepazinušies, tāpēc iela ir palikusi daudzreiz drošāka, jo, lai gan neesam labākie draugi vai supertuvi paziņas, uz ielas vienmēr cits citam pamājam ar roku, apmaināmies īsfrāzēm "Kāds šodien laiks?" un "Kā tev iet?" – tā veidojas piederības sajūta šai vietai.

Uldis Rudaks: Es teiktu tā – Maskačka ir ļoti tuvu Rīgas centram: desmit minūšu laikā ar riteni, trolejbusu, tramvaju, autobusu vai automašīnu varu nokļūt jebkur Rīgas centrā. Tāpēc kultūras pasākumu neesamība mājas tuvumā mani neuztrauc. Pirms dažiem gadiem Līksnas ielā sāka aktivizēties viens tāds kvartāls, kur bija vairāki dzīvokļi, varbūt pat mājas, ko jaunieši paši sakopa, sāka rādīt kino, rīkot koncertus un diskusijas, bet vai tagad tur viss ir beidzies? Neesmu tur pēdējā laikā bijis.

Rita Ruduša: Vai es pareizi sapratu – kultūru tu tomēr meklē ārpusē?

Uldis Rudaks: Jā, es pilnīgi noteikti eju to meklēt tālāk no mājas un, izejot uz ielas, negaidu, ka tur uzreiz būs koncerts vai teātra priekšnesums.

Rita Ruduša: Nu, teātris un koncerts varbūt jau ir tādas augstākas lietas, bet kā ar kaimiņu pulcēšanos – pagalma svētkiem, kopā būšanu un piederības sajūtu tieši šai apkaimei?

Uldis Rudaks: Teikšu pilnīgi atklāti – pēdējo gadu laikā ir notikuši vairāki apkaimes svētki, esmu uzmetis acis programmai, sapratis, ka mani tas neinteresē, un negājis. Labāk uzkāpt uz riteņa un aizbraukt citur.

Māris Jansons: Man ir priekšstats, ka Uldis droši vien ir redzējis tikpat koncertu, cik mēs visi pārējie kopā.

Uldis Rudaks: Jā, vaina patiesībā ir manī.

Māris Jansons: Viņš ir diezgan izsmalcināts baudītājs – un tā ir daudzās lietās. Man, piemēram, patīk kino, esmu diezgan izvēlīgs attiecībā uz to. Bet ir cilvēki, kuri, teiksim, nav saskārušies ar tādu kultūras aspektu. Piemēram, Lūznavas muiža, kas agrāk bija pamesta, tagad ir izremontēta un tur notiek kultūras pasākumi. Es parunāju ar dažiem vietējiem, kuri pirms tam runāja ar vēl citiem vietējiem, un viņiem tur notiek, piemēram, džeza koncerts. Tie Lūznavas iedzīvotāji citos apstākļos uz džeza koncertu nekad neietu – viņiem nav iespējas kā Uldim uzkāpt uz riteņa un aizbraukt uz tuvējo Rēzekni. Bet viņi atnāk. Un atnāk ne tikai vienreiz, bet arī vēlreiz. Es nezinu, ko viņi paņem no tā visa. Bet pats fakts, ka viņi nāk atkārtoti, liecina, ka viņiem interesē – vai nu tā kopābūšana, vai kas cits. Katrā ziņā man liekas daudz interesantāk meklēt atbildi uz jautājumu – kā mainītos rajons, ja tur notiktu pasākumi?

Rita Ruduša: Tieši par to mēs tagad arī gribam runāt. Māris kā alianses galva redz visu lielo apkaimju karti un ir attiecībās ar aktīvistiem no dažādām Rīgas apkaimēm. Kā kopējā kartē izskatās Maskavas forštate?

Māris Jansons: Grūti novērtēt. Ir tādas ļoti aktīvas biedrības kā Āgenskalns, Čiekurkalns vai Anniņmuiža – atvainojiet, ja nenosaucu kādu, kas arī uzskata, ka ir ļoti augstā līmenī –, bet Maskavas forštate tāda nav. Tomēr tas, ka jums vairākās vietās paralēli notiek visādi mazi pasākumi, liecina, ka jums ir liels potenciāls. Jo parasti apkaimju biedrības ir aktīvas nevis tur, kur ir lielās daudzdzīvokļu mājas, bet tur, kur ir mazāki namīpašumi, kur cilvēki vairāk identificējas ar to – šis ir mans īpašums, es to gribu padarīt labāku, gribu kaut ko darīt lietas labā. Viņi jūtas piederīgi vietai. Iespējams, kultūras pasākumi ir kaut kāda daļa no tā – aizej uz "savu", "mūsējo" pasākumu tepat un sajūti kopābūšanu. Visiem ir, par ko parunāt. Man ir bijis tā, ka, satiekoties ar draugiem, izrādās – katrs ir redzējis citu seriālu vai citu koncertu un mums nav iespējams īsti salīdzināt pieredzi. Bet pasākums mazai kopienai šo iespēju piedāvā. Un tā ir kaut kāda vērtība.

Rita Ruduša: Saprotu, ka Marija nevar runāt visas Rīgas domes vārdā, tomēr jums ir uzdots to pārstāvēt, tāpēc jautāšu – vai Rīgas dome, jūsuprāt, uzskata vietējo aktīvismu un kopienu kultūras veidošanu par vērtību, kas jāveicina un jāattīsta?

Marija Krasovska: Noteikti. Es vēl gribu pateikt Mārim, ka Maskavas forštatē ir sava apkaimes biedrība – Maskavas forštates attīstības biedrība. Man ir tas gods kopā ar biedrības vadītāju, ļoti stipru un uzstājīgu sievieti, realizēt projektu Maskavas dārzā, bērnu spēļu laukumā. Būvniecību finansē pašvaldība. Bet, kopumā runājot par kultūru un pašvaldības lomu, vispirms gribu runāt par finansējumu – budžetā ir līdzekļi, kurus administrē divi vai trīs departamenti, ir daudz finansēšanas programmu, konkursu, kuros biedrībām iespējams piedalīties. Bet mans piedāvājums, lai kultūra atnāktu uz visām Rīgas apkaimēm, ir mainīt vai papildināt atlases kritērijus. Piešķirt līdzekļus caur teritoriālo prizmu vai apkaimju kritēriju – tad pirms finansējuma piešķiršanas iespējams kartēt pretendentu piedāvājumus, lai redzētu, vai apkaimē ir kultūra.

Rita Ruduša: Jūs lietojat diezgan daudz birokrātisku terminu. Mums vajadzētu mēģināt to pārtulkot cilvēku valodā. Tātad finansējums ir pieejams, bet vai, jūsuprāt, par šīm iespējām tiek komunicēts skaidri un cilvēkam saprotamā valodā? Komunikācija ir atslēgvārds, kas izlēcis katrā diskusijā dažādās apkaimēs. Jūs lietojat domes valodu, bet vai apkaimes aktīvisti spēj to līdz galam atkodēt? Kā jums šķiet?

Marija Krasovska: Es ļoti ceru, ka jā. Mēs daudz runājam arī cilvēku valodā.

Māris Jansons: Lai apkaimē plauktu un zeltu kultūra, vajadzīgi divi labi dejotāji. Viens no tiem ir Rīgas dome ar labi mērķētām programmām. Es te saklausīju, ka Rīgas dome varētu tā kā "mest" vairāk naudas kultūrai un viss būtu forši – nē, tas nav īstais ceļš. Mēs apkaimju kustībā ļoti negribam, lai dome bezjēdzīgi tērē naudu. Vajag radīt apkaimju kustību, kas parāda rīdziniekiem, ka viņi var kaut ko darīt ārpus sava mājokļa. Piemēram, baudīt kultūru. Un, ja viņi grib kaut ko darīt, tad Rīgas dome kaut ko dod pretī. Lūk, Laura rīko pagalma svētkus. Tad Rīgas domei ir kaut kāds atbalsta instrumentiņš – piemēram, 30 procentu atbalsts fasādes renovācijai.

Rita Ruduša: Laura, varbūt komentējiet – kā jūs redzētu Rīgas domes lomu tajā, lai palīdzētu jūsu mikrokopienai attīstīties?

Laura Akurātere-Čornija: Divus no šiem pagalma svētkiem veidojām paši ar savu iniciatīvu, resursiem, spēkiem. Trešajiem svētkiem pieteicāmies Izglītības, kultūras un sporta departamenta mazajam projektam. Finālā secinājām, ka pašiem ar saviem resursiem svētkus organizēt ir vieglāk. Atskaitīties par maksājumiem nebija ļoti grūti, bet viss process tomēr ir pārāk sarežģīts. Pašam organizatoram, ja nemaldos, tika pieci procenti no pasākuma kopbudžeta – tas arī nav diez ko motivējoši, jo tajā brīdī liekas, ka tikpat labi varējām ar to nenoņemties. Negribas arī tos svētkus veidot ļoti publiskus. Visus trīs gadus neesam tos publiski nekur izsludinājuši, tikai izlīmējuši plakātus ap piecām sešām mājām. Līdz šim rīkojām tos sētā, kam ir konkrēta ietilpība. Bet kaimiņu starpā bijušas fantāzijas par festivālu ielas garumā. Tad būtu forši, ja varētu ar domi sadarboties, slēgt ielai vienu pusi un organizēt visvisādus pasākumus.

Rita Ruduša: Es gribēju, Uldi, tev pajautāt kā biedrībās neesošam Maskavas forštates iedzīvotājam. Tu esi rīdzinieks, Maskavas forštates iedzīvotājs un nodokļu maksātājs. Kā tu vērtē domes komunikāciju un kā ikdienā izjūti saikni ar apkaimes iedzīvotājiem?

Uldis Rudaks: Nekā. Varbūt es dzīvoju mucā un neskatos apkārt, bet es tiešām nejūtu nekādu komunikāciju ar Rīgas domi šī rajona attīstības labā.

Laura Akurātere-Čornija: Es gribēju piebilst, ka mums nav biedrības, mēs visu paši ar savu iniciatīvu.

Rita Ruduša: Jums ir iniciatīvas grupa, tas tomēr ir kaut kāds rāmis.

Laura Akurātere-Čornija: Nu, nav pat tādas grupas. Mēs esam aktīvi iedzīvotāji, kam patīk, ka veidojas kaimiņu komūna starp vairākām mājām – nevis kā citos dzīvojamos rajonos, kur tu pat kaimiņu trepēs neatpazīsti.

Rita Ruduša: Marija, gribētos saprast, vai domei ir skaidra stratēģija. Vienā pusē ir tie, kas sevi sauc par apkaimistiem un kas orientējas uz apkaimju attīstību. Otrā pusē ir attīstītāji. Un ir šķietama pretruna starp attīstītāju, būvnieku interesēm un apkaimju kultūras veicinātājiem. Vai domei ir skaidrs, kuru pilsētas attīstības virzienu tā vēlas – lokālo apkaimju dzīves veicināšanu vai biznesu, kurš būvē jaunas ēkas, lai gan tas ne vienmēr ir draudzīgs virziens vietējās kultūras veidošanā? Kā redzam Rīgas attīstību tieši apkaimju kontekstā?

Marija Krasovska: Es ļoti ceru, ka redzam to caur apkaimju prizmu, un tieši tāpēc izveidojām Apkaimju iedzīvotāju centrus. Es sadarbojos ar astoņām Latgales priekšpilsētas apkaimēm un aicinu nākt pie mums ne tikai biedrības, bet visus aktīvos un ne tik aktīvos cilvēkus. Mums ir telpas, mēs varam atbalstīt un veidot ideju laboratorijas, ģenerēt idejas arī kultūras un atpūtas pasākumiem apkaimēs. Mums ir kontakti, un mēs kā Apkaimju iedzīvotāju centrs esam par apkaimēm, par iedzīvotājiem.

Rita Ruduša: Vai Māris piekrīt tam, ka Rīgai ir stratēģija?

Māris Jansons: Domāju, kaut kur tā ir uzrakstīta. Bet teikt, ka ir skaidra stratēģija – es būtu ļoti izbrīnīts, ja tā būtu patiesība. Īpaši apkaimju pasākumiem, kur ir pārāk daudz nezināmo. Es varbūt bišķi pārspīlēju, bet Rīgas dome ir ilgstoši darbojusies savā lauciņā ar pilsētas svētkiem un lielajiem kultūras namiem, bet tagad parādījušās jaunas durvis uz telpu, kurā it kā nav nekāda apgaismojuma. Viņi zina – tur ir kaut kāda kultūra, bet ko mums ar to iesākt? Kādus pasākumus vajadzētu atbalstīt? Ko iedzīvotāji pieprasa? Rīgas domei nav tādu zināšanu. Tagad, starp citu, "Free Riga" taisīja diezgan lielu aptauju, kurā jautāja – kādus pasākumus jūs vēlaties? Rezultāti bija ļoti detalizēti, un tā ir informācija, kuru Rīgas dome varētu gribēt. Varbūt viņi var palūgt SKDS vai kādu citu kantori, lai viņiem tādu uztaisa, jo šobrīd jau viņi pat nezina, cik daudz ir tādu, kas grib rīkot pasākumus. Tāpēc viņiem ir tas IKSD projektu konkurss, kur var pieteikties uz gandrīz jebkādu kultūras pasākumu. Piesakieties – konkurss nav milzīgs! Puse vai pat lielākā daļa projektu tiek apstiprināta. Vēl ir visādi citi, kaut kādi pulciņi un dejotāji, kas vienkārši atnāk uz Rīgas domi un saka: "Iedodiet, lūdzu, 20 tūkstošus koncertam!" – un viņiem iedod pa taisno. Tā ir ierasta prakse. Esmu pārliecināts, ka tur nenotiek nekāda salīdzinoša vērtēšana pa punktiem.

Es gribētu, lai Rīgas dome veicina apkaimju kustību, mudina cilvēkus, kas grib kaut ko darīt un zina, kur atrast informāciju. Lai rodas salīdzinoši elastīgi rīki, kas ļauj darīt to, ko grib. Ja ir pieprasījums pēc pantomīmām, taisiet pantomīmas. Ja ir pieprasījums apspriest krievu detektīvseriālus, kaut kādu klubiņu taisīt – lūdzu, taisiet! Bet lielākā daļa nav pieradusi, ka var iet pie pašvaldības, ka tā ir draugs un dos naudu pasākumiem. Man patika Ulda godīgā atbilde, jo lielākā daļa cilvēku ir tieši tādi – viņi vispār negaida, ka pašvaldība varētu viņiem piedāvāt rīkot kādu pasākumu. Tas ir tāds aktīvistu lauciņš. Un arī aktīvam cilvēkam pateikt: "Okei, es rakstīšu to IKSD projektu" – ir liela saņemšanās. Pirmajā reizē jau tu nezini, cik tur būs atskaišu, un, pat ja paziņas saka, ka nav tik traki, tu nezini, ko nozīmē "nav tik traki". Tas ir, kā iet pie zobārsta – tu nezini, cik sāpīgi būs.

Uldis Rudaks: Dzīvojot šajā rajonā 20 gadus, es visu laiku domāju – te varētu kaut ko uztaisīt, tur varētu kaut ko uztaisīt.

Rita Ruduša: Piemēram?

Uldis Rudaks: Teiksim, veras ciet kāds krogs, es iedomājos, ka varētu uztaisīt kādu vietu, kur cilvēki nāk un tiekas, un nodarbojas ar kaut ko tādu, kas viņus interesē. Es piedalos divu "Kartupeļpalmas" festivālu veidošanā Salaspilī un Liepājā, bet neesmu dzirdējis, ka varētu kaut ko darīt rajonā, kurā dzīvoju.

Rita Ruduša: Tātad tev tomēr pietrūkst informācijas.

Uldis Rudaks: Man šķiet, ka pietrūkst iespējas pašam kaut ko darīt. Tad, kad tas ir izveidots un man uz turieni jāaiziet, es ātri vien aizbēgu. Kaut kādi vieni apkaimes svētki bija ar muzikālu priekšnesumu – man ausis gribējās taisīt ciet.

Rita Ruduša: Kas tevi kā Maskačkas iedzīvotāju pamudinātu vairāk iesaistīties? Vai tev vajag redzēt to atdevi, vai tev pietrūkst informācijas – kas ir tie faktori?

Uldis Rudaks: Es neredzu informāciju par to, kas tiek gatavots, plānots, kur tiek izsludināti konkursi uz interesantāko risinājumu rajona festivālam vai apkaimes svētkiem. Izlasu tādu nelielu diezgan slikta dizaina lapiņu, kas uzlīmēta uz mājas sienas: "Apkaimes svētki tur un tur tad un tad." Un jau pēc lapiņas dizaina ir skaidrs, ka nevajag iet.

Laura Akurātere-Čornija: Es ceru, ka tas nav par mūsu svētkiem.

Uldis Rudaks: Es tiešām nezinu! Piedodiet.

Rita Ruduša: Tātad trūkst informācijas un jāpiestrādā pie dizaina.

Māris Jansons: Maskavas forštatē ir vēl simt vai piecsimt cilvēku, kas domā līdzīgi kā Uldis, bet diemžēl cits citu nesatiek. Un Uldis viens tos svētkus netaisīs. Es varētu piedalīties, palīdzēt, bet vispirms jāsatiek līdzīgi domājošu cilvēku grupa. Un mēs apkaimju aliansē cenšamies darīt tā, lai apkaimju biedrībās sanāktu dažādi cilvēki ar dažādām interesēm. Katrs tur iet un dara to, kas patīk, un tolerē citus. Apkaimju biedrībām ir jābūt salīdzinoši demokrātiskām, tajās nevar būt viens līderis, kurš saka: "Es tagad zinu, kā būs, un es jums parādīšu ceļu."

Uldis Rudaks: Tajā pašā Maskavas dārzā es novēroju, ka pirms gadiem pieciem vai sešiem kāda organizācija – man nav ne jausmas, kas tie bija – izveidoja ļoti skaistu bērnu laukumiņu no koka, kur bija pa vidu tāda kā antīka mājiņa, apkārt soliņi, smilšu kastes un tā tālāk. Viņi to izveidoja un pēc tam atstāja novārtā, un pēc gada pusotra tur viss bija sabrucis, nojaukts. Tagad ir uztaisīts jauns laukumiņš, kurš vairs nav tik interesants un skaists kā iepriekšējais. Man liekas, ka cilvēki dara īstermiņā, iztērē naudu un tālāk nekas nenotiek. Un pēc tam nāk nākamie, kuri arī uz īsu laiku kaut ko tur padara…

Rita Ruduša: Tāpēc jau es runāju par to, ka no domes puses ir atbalstošie mehānismi, kas ļauj aktīvismu uzturēt ilgākā termiņā, nevis saskriet uz vienu projektu, atjaunot laukumiņu un tad aizmirst. Mēs gan citās apkaimēs, gan šeit redzam, ka apkaimju kopienas veidojas – arī neformālas, kādā ir Laura, kam nav nekāda nosaukuma un biedrības, tie vienkārši ir aktīvi iedzīvotāji. Bet viņiem jāredz jēga tam, ko viņi dara. Bet kā Rīgas dome par mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem var nodrošināt atbalstu, lai apkaimju biedrības justu pievienoto vērtību tam, ko dara, un gribētu darīt to vairāk un ilgāk?

Marija Krasovska: Es sadzirdēju vēlmes, un darīsim mums iespējamo. Es aicinu visus uz Apkaimju iedzīvotāju centru Daugavpils ielā 31 – tiekamies, runājam, esam kopā, ģenerējam. Darīsim visu, lai informācija par finansēšanas projektiem sasniegtu biedrības un iedzīvotājus. Mēs varam arī palīdzēt piedalīties, rakstīt projektus. Protams, es piekrītu, ka atskaitīšanās process ir diezgan sarežģīts, bet par nodokļu maksātāju naudu ir jāatskaitās. Apkaimju iedzīvotāju centrs ir izveidots tieši tam, lai visas vēlmes piepildītu.

Rita Ruduša: Dažādi runātāji dažādos kontekstos pieminēja tikšanos. Ir jābūt iespējai satikties. Bet piemēri, kas minēti līdz šim – vai tie būtu pagalma svētki, vai Lastādijas pasākumi –, visi ir brīvā dabā un sezonāli. Vai apkaimju biedrībām, ieskaitot Maskavas forštati, ir nodrošināta iespēja tikties arī aukstos laika apstākļos? Anniņmuižā tādas vietas nav, Dārziņos arī nav, cilvēki, cik nu iespējams, tiekas kaut kādos dzīvokļos. Tas, protams, ierobežo to, cik daudzi var fiziski piedalīties sapulcē.

Māris Jansons: Tā ir tiešām būtiska lieta, jo vajadzīgas vairākas tikšanās reizes, lai radītu vienu pasākumu – kaut vai pagalma svētkus. Bet, ja gribam sarīkot ielas svētkus, kas ir nopietnāk, vajadzīgs vēl vairāk. Vajag, kā minimums, tikšanās vietu. Citādi tāda Laura un Uldis, kas dzīvo Maskavas forštatē, nekad nesatiksies, lai vispār varētu apspriest šādu lietu. Pat ja ir viens pasākums – viņi aiziet un, okei, forši bija, bet tas nav pasākums, kurā atrod domubiedrus. Nu, varbūt pēc tam feisbuka komentāros. Bet tas ir ļoti garš un grūts apkārtceļš. Tāpēc jāsāk ar minimumu – jārada vide, kurā var plaukt un cits citu atrast cilvēki, kas grib taisīt kultūras projektus. Un tad Rīgas domei jābūt gatavai piedāvāt kaut kādus instrumentus. Rita droši vien velti tirda Mariju – tas galīgi nav viņas līmeņa jautājums. Ja te būtu kāds domes deputāts, tad viņi varētu nākt ar iniciatīvām, bet Marija toties var darboties apkaimē ar informācijas apmaiņu – un arī tas nav maz.

Uldis Rudaks: Vēl, domājot par Līksnas ielas komūnu – kāpēc tur kaut kas sākās un bija iekopts, un pēc tam beidzās? Ludzas ielā atvērās "Ezītis miglā", domājot, ka turpat ir Kultūras akadēmija, universitātes ēkas, nu tik nāks, un nu tik būs. Apmēram pēc pusgada tas aizvērās. Cilvēki nenāca – pat tie, kas mācās tuvumā esošajās augstskolās.

Rita Ruduša: Acīmredzot ir vajadzīgs ne tikai viens krogs, bet arī vide, kas veicina pulcēšanos.

Uldis Rudaks: Ja tur joprojām tā Līksnas iela darbotos, tad kaut kas tāds izveidotos.

Rita Ruduša: Bet komentārs par Līksnas ielu – viss ir ļoti atkarīgs no konkrētā namu īpašnieka un no tā, kā veidojas attiecības ar "Free Riga" māju apdzīvošanas iniciatīvu. Un šajā gadījumā, cik saprotu, īpašniekam nebija intereses turpināt. Redzēsim, kā būs ar "Linstow", izskatās cerīgi. Bet dažos gadījumos tas ir īstermiņa projekts tieši tādēļ, ka īpašniekus tas vairs neinteresē.

Māris Jansons: Es teiktu, ka tas "Linstow" ir otršķirīgs. "Free Riga" darbojas daudz vairāk tāpēc, ka viņiem ir ļoti spēcīgs līderis, Mārcis Rubenis. Tādas Līksnas ielas kustības parasti ir balstītas uz viena cilvēka aktivitātes – tad viņam piedzimst bērns vai viņš aizbrauc mācīties uz ārzemēm un viss beidzas. Parasti tieši līderība nodrošina, ka kustība ir ilgtermiņa. Vēl ir svarīgi neizdegt. Lai nav tā, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Lai ir iespēja radīt kaut ko pozitīvu un uzlādēties. Apkaimju kustībās kultūra ir tikai viena apakšsadaļa. Ja būs cilvēki, kas domā: "Man rūp šī pilsēta, es gribu tai darīt labu", tad būs daļa, kas ies un ņemsies par ietvēm, stabiņiem un autostāvvietām, bet citi darbosies ar kultūru. Vienkārši vajag to audzēt. Tas nenotiek vienā dienā. Jo vairāk kustība attīstīsies, jo vairāk būs cilvēku, kas būs gatavi kaut ko darīt. Un tad Rīgas domei vienkārši jāliek pretī instrumenti – vēlams, pēc iespējas mazāk birokrātiski un pēc iespējas elastīgāki. Un viss.

Uldis Rudaks: Par telpām runājot – vai tad sporta manēža nav milzīga ēka, kurā ir daudz telpu, kurās salaist iekšā cilvēkus? No tās izmantota tiek tikai neliela daļa, kur trenējas sportisti.

Māris Jansons: Superīgs jautājums! Rīgas Apkaimju alianse tieši šogad ir aktualizējusi jautājumu par telpām, jo domei ir daudz telpu, kas stāv tukšas. Bet ir arī visādi diezgan stingri likumi, piemēram, finanšu līdzekļu vai mantas izšķērdēšanas novēršanas likums. Un tad pēkšņi izrādās, ka Rīgas dome ir diezgan sasaistīta. Bet nav tā, ka Rīgas dome nevar – ja grib, tad var. Ir tikai jābūt gribēšanai izstrādāt speciālu programmu. Teiksim, apkaimju aktīvistiem esam gatavi dot 90 procentu atlaidi, kāda tanī likumā ir atļauta. Tāpat jau visi nebūtu uz to gatavi, patiesībā tas ir vēl lielāks darbs, nekā šķiet no malas. Nav tā, ka viens cilvēks aiziet, pasaka: "Eu, jums tur stāv tukša telpa" – un pēc dažām dienām Rīgas dome saka: "Re, kur tev līgums, paraksties!"

Rita Ruduša: Tātad telpas mēs identificējām kā aktuālu jautājumu. Visa šī diskusiju cikla mērķis ir vērsties Rīgas domē ar ļoti konkrētiem priekšlikumiem par to, kas būtu darāms, lai veicinātu un attīstītu apkaimju aktīvismu un palīdzētu uzplaukt kopienu kultūrai. Tagad skatītājas Sandras Feldmanes komentārs: "Aktīvisti teju visu dara brīvprātīgi, bez maksas, savā brīvajā laikā – tā, kā to prot. Lai ķertos klāt projekta rakstīšanai un saņemtu finansējumu idejai, jāiegulda milzīgs darbs un laiks. Reti kurš tam ir gatavs, un to var saprast…" Tas būtu skaidrojums tam, kāpēc nav lielākas aktivitātes. Tāpēc mans jautājums  tiem, kas ir aktīvi, – kur jūs atrodat motivāciju, un kāpēc jūs ieteiktu arī citiem iesaistīties?

Laura Akurātere-Čornija: Mani motivē iespēja mainīt vidi, kurā dzīvojam. Jo to jau sākotnēji varam tikai mēs paši. Es neesmu pārliecināta, ka Rīgas dome var atnākt un pateikt: "Kaimiņi, sveicinieties, ejiet ārā, stādiet ziedus, satīriet ietves!" Jāsāk ir ar sevi.

Māris Jansons: Nu… tas ir baigi grūts jautājums. Tās telpas ir svarīgas. Un, ja paskatāmies uz rietumu valstīm, redzam, ka tajās ir ļoti spēcīgas komūnas, kuras ļoti daudz ko dara – bet tas ir atalgots darbs. Rīgas dome staigā pa naža asmeni. Tiklīdz viņi pārāk dāsni kādu atbalstīs, parādīsies profesionāli šīs naudas apguvēji. Un tas izdarīs lāča pakalpojumu apkaimju kustībai un pilsoniskajai sabiedrībai vispār. Tāpēc atbalstam jābūt tādam, lai tas būtu kaut cik interesants, bet ne tādā līmenī kā šobrīd, kad tu divas nedēļas strādā un tiec pie 40 eiro. Tas nav adekvāti. Bet visi tie aktīvisti, kas kaut ko dara, grib redzēt pilsētu foršāku. Un tā ir viņu lielā balva. Bet nevajadzētu būt arī sajūtai, ka viņi ir nesuši upuri. Viņiem jādomā – okei, es strādāju divas nedēļas, bet, teiksim, par 60 procentiem no savas ikdienas algas. Normāls darījums. Nevis par pieciem vai desmit procentiem. Citādi viņam ir tāda sajūta – kuram tas ir vajadzīgs? Ļoti daudzi aktīvisti šādi ir sadeguši. "Priekš kam? Es negribu to vēlreiz darīt, tas ir milzīgs stress." Un, protams, jo vairāk cilvēku iesaistās – un te ir tas telpu jautājums –, jo vairāk var sadalīt darbus un padarīt. Es to redzu kā vienu no lielākajiem mērķiem, lai kaut kāda kultūras pasākumu organizēšana nenozīmētu to, ka viens vai divi aktīvisti strādā līdz diviem naktī, bet lai strādā vairāki cilvēki, kas paši gūst prieku. Tātad viņi arī nākamgad un aiznākamgad būs gatavi to darīt. Nu, un tas nozīmē, ka Rīgas domei atkal ir ļoti svarīgi komunicēt, skatīties, kādas ir vajadzības, un tad precīzi uztaisīt atbalsta programmu. Tas nav lielas naudas jautājums, tas drīzāk ir par to, cik mērķtiecīgi un precīzi tā tiek iztērēta.

Rita Ruduša: Savelkot kopā visu, par ko esam runājuši, izkristalizējās, manuprāt, vairāki jautājumi. Lai veicinātu lielāku iesaistīšanos, ir ļoti svarīgi, lai būtu telpas, kurās pulcēties. Lai novērstu aktīvistu izdegšanu, projektos jābūt lielākiem stimuliem un kompensācijai. No Rīgas domes – skaidra, rīdziniekiem, Maskavas forštates un pārējo apkaimju iedzīvotājiem draudzīga, saprotama komunikācija par pieejamo atbalstu.

Marija Krasovska: Es aicinu Maskavas forštates iedzīvotājus pievienoties "Facebook" grupai "Maskavas forštates punkts" un dalīties ar visiem jautājumiem.

Rita Ruduša: Lūk! Pievienojieties, iesaistieties visi, ieskaitot Uldi. Paldies diskusijas dalībniekiem – Uldim, Marijai, Laurai un Mārim! Tiekamies kādu dienu Maskavas forštatē.

 

Publikācija ir ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!