Foto: Anna Andersone
 
Sarunas
21.09.2021

Kur jums te ir kultūra? Diskusija par Čiekurkalnu un Mežaparku

Komentē
0
Saglabā

Čiekurkalns un Mežaparks ir kaimiņi ar ļoti atšķirīgu vēsturi un raksturu – pašpuiciskais strādnieku rajons Čiekurkalns ar monumentālajām industriālā mantojuma būvēm un apaļo bruģi, teju vienīgā Rīgas apkaime, kurā joprojām nav neviena publiska parka. Un viens no Eiropas senākajiem dārzu pilsētas paraugiem – Mežaparks ar īpašu vienota ansambļa plānojumu un unikālu arhitektūru. Abām apkaimēm kopīgs ir tas, ka tajās atrodas Latvijas kultūrai un valsts pakalpojumiem būtiski objekti – Mežaparka Lielā estrāde, Iekšlietu ministrijas administratīvais komplekss un Valsts ieņēmumu dienesta ēka – un abās apkaimēs vienlīdz spēcīgi darbojas apkaimju biedrības. Lielo objektu klātbūtne palīdz infrastruktūrai, rada darbavietas, bet nedod būtisku pienesumu apkaimju kultūras attīstībā – abām biedrībām joprojām nav siltu telpu, kur ziemā pulcēties, kas bremzē to izaugsmi, un aktīvākie cilvēki strādā uz izdegšanas robežas, jo biedrībām nav nodrošināts adekvāts un ilgtspējīgs atbalsts administratīviem izdevumiem. Čiekurkalna un Mežaparka entuziasti uzsver – traucē tas, ka Rīgai nav apkaimju kultūras attīstības stratēģijas, kas apkaimju kustību padara fragmentētu.

Diskusijā "Kur jums te kultūra?" par Čiekurkalna un Mežaparka attīstību sarunājās Čiekurkalna attīstības biedrības valdes locekle Sandra Feldmane, Mežaparka attīstības biedrības pārstāve Inita Andžāne, Rīgas domes direktora padomniece kultūras jautājumos Renāte Prancāne, radošo kvartālu kurators un "Free Riga" pārstāvis Kaspars Lielgalvis. Diskusiju vadīja Rita Ruduša. Diskusijas būtiskākās atziņas un priekšlikumi iekļauti "Satori" iesniegumā Rīgas domei.

Rita Ruduša: Sveiki! Šī saruna būs par divām apkaimēm – Čiekurkalnu un Mežaparku. Šīm apkaimēm ir diezgan dažāda vēsture un reljefs, tomēr varam skatīties uz kopīgām lietām. Abiem rajoniem kopīgs arī ļoti mazs iedzīvotāju blīvums uz hektāru – Čiekurkalnā 13 iedzīvotāji uz hektāru un Mežaparkā – trīs. Salīdzinājumā – Purvciemā šis rādītājs ir 123. Sāksim ar iepazīšanos, lūgšu runātājus pašus ar sevi iepazīstināt – cik ilgi jūs šeit dzīvojat un, ja neesat vietējais, ar ko jums asociējas šī apkaime un kas jums šeit patīk?

Kaspars Lielgalvis: Kopš pagājušā gada septembra es dzīvoju tieši uz robežas starp Mežaparku, Čiekurkalnu, Juglu un Teiku – tādās kā krustcelēs. Pārstāvu organizāciju "Free Riga" un Viskaļu ēkas projektu.

Inita Andžāne: Kā aicinātais viesis es pārstāvu gan Mežaparka attīstības biedrību, gan Mežaparka biedrību, kas ir pirmā nevalstiskā apkaimes organizācija Latvijā, dibināta 1997. gadā.

Sandra Feldmane: Es pārstāvu Čiekurkalna attīstības biedrību, kas dibināta 2015. gadā. Čiekurkalnā dzīvoju mazlietiņ ilgāk par 10 gadiem. Ar mani notika tas, kas notiek ar lielo vairumu, kas ienāk ar mērķi šeit dzīvot, – es vairs nespēju aiziet. Pusstundas laikā man bija skaidrs, ka es šeit palieku. Un tad jau, iepazīstoties ar vietējiem, veidojot šo biedrību, meklējot vietu, kur realizēt kultūru, mēs visi šeit sadraudzējāmies. Saknes nenormāli ātri aug, ir sajūta, ka esmu šeit jau vismaz 100 gadus.

Rita Ruduša: Apkaime, kurā ātri aug saknes.

Inita Andžāne: Atvainojiet, piemirsu pieminēt savu stāžu – 21 gads. Es vienmēr saku, ka Mežaparks ir labākā apkaime, kurā dzīvot Rīgā.

Renāte Prancāne: Mani sauc Renāte Prancāne, es pārstāvu Rīgas domi. Strādāju Izglītības, kultūras un sporta departamenta kultūras pārvaldē, bet pārstāvu arī Sporta pils dārzus, kas ir centra iniciatīva. Man jāsaka godīgi: esmu Čiekurkalnā otro reizi.

Rita Ruduša: Lai būtu godīgi, pastāstīšu arī par sevi. Es Čiekurkalnā iegriežos regulāri, man šeit patīk laikmeta smeķis. Esmu Griščenes (Grīziņkalna) fane un šeit atrodu līdzīgu apkaimes raksturu. Kaut gan šodien atklāju arī dažas agrāk neredzētas un varbūt ne tik pievilcīgas vietas, kas mantotas no padomju laikiem, senais smeķis un leģendas par dumpi šai vietai ļoti piestāv. Ar jautājumu "Kur jums šeit kultūra?" mēs nedomājam tikai brīvdabas izrādes vai operas festivālus, bet arī kopienas kultūru, kopā būšanu un, galu galā, to, lai iedzīvotāji var iet gar zaļo zonu, neuztraucoties, ka virsū uzbrauks mašīna. Sandra, jūsu pārstāvētā biedrība strādā sešus gadus. Kas ir tās kultūras zonas, kam vajadzētu veltīt uzmanību?

Sandra Feldmane: Ekskursijā varēja redzēt gandrīz visas zonas, bet es vēlētos pievērst uzmanību tam, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas Čiekurkalna filiāles pagalms ir pirmā vieta, kur tiešām sanākt kopā, satikt vienam otru, rīkot pasākumus. Šogad ejam tālāk – esam saņēmuši finansējumu projektu konkursā un tepat aiz šīs sētas turpinām veidot savu kultūrvietu, kur rīkot svētkus, – tas būs bibliotēkas dārzs.

Rita Ruduša: Tātad šādas vietas, kur sanākt kopienai, nav bijis.

Sandra Feldmane: Nē. Mums ir vairākas vietas, kur kultūra kādreiz bijusi, – autoserviss, divi mēbeļu veikali. Mēs darījām, ko varējām, un esam tālu tikuši.

Rita Ruduša: Mežaparkam ir cits raksturiņš, tur varbūt ir vairāk publiskās telpas, kur pulcēties. No otras puses, Mežaparks asociējas ar Rīgas un valsts nozīmes būvēm un objektiem. Kā ir dzīvot apkaimē, kurai lielākoties tiek veltīta uzmanība tieši augstās kultūras izpratnē? Kā ir ar kopienas kultūru?

Inita Andžāne: Tas ir precīzs novērojums, jo gan estrāde, gan parks kopumā ir lieliskas vietas un valsts nozīmes zīmoli, bet tas nav apkaimes iedzīvotāju formāts. Mums nav šīs kopējās telpas. Pirms 10 gadiem tika slēgta bibliotēka, kur notika šādi apkaimes pasākumi – literārās tikšanās un tamlīdzīgi. Varbūt tas ir citas sarunas temats, bet mēs 13 gadus cīnāmies par skolu. Viens no iemesliem – tā ir vienīgā sabiedriskā vieta, kur varam pulcēties. Tas ir milzīgs komūnas enkurs.

Rita Ruduša: Pastāstiet pāris vārdos par bibliotēku tiem, kas nezina!

Inita Andžāne: Bibliotēkas ēka tika nomāta, tā bija samariešu biedrības ēka. Acīm redzot, nepagarināja īres līgumu vai notika kaut kas tikpat prozaisks, un viss. Tomēr vēl sāpīgāks temats ir skola, es varētu par to sarakstīt grāmatu, bet vispirms gribētos pārgriezt lenti jaunās skolas atklāšanā. Telpas neesamība ir ļoti svarīga tēma. Protams, Mežaparkā ir ielu svētki, jo tas ir formāts, kādā varam pulcēt kopienu. Bija atsevišķi privātie pagalmi, kur notika pasākumi. Divus gadus kādreizējais domes izpilddirektors savā pagalmā ļāva ap 250 cilvēkiem sarīkot ballītes ar mūziku un piepūšamo atrakciju. Pēdējie pasākumi notika skolas teritorijā, bet pasākums jau nav tikai koncerts vai lekcija, gribas arī bufeti, un skolā to nedrīkst. Es jau Čiekurkalnam teicu, ka apskaužu viņus par šo pagalmu.

Rita Ruduša: Bet pagalms, protams, ir sezonāls pasākums, par ko mēs mazliet vairāk arī parunāsim, jo tā ir tēma, kas līdzīgi akmentiņam lec ārā pilnīgi katrā apkaimju diskusijā, sākot ar Dārziņiem un beidzot ar Anniņmuižu un Čiekurkalnu. Visur atduramies pret to, ka vietējās apkaimes biedrības darbojas, bet tām īsti nav, kur pulcēties. Kaspar, kāda uz šīs ierobežotās kultūras pieejamības fona ir "Free Riga" iniciatīvu nozīme? Kas ienāk un pārņem vietu, un ko no šīs vietas veido?

Kaspars Lielgalvis: Kopš 2013. gada "Free Riga" mērķis ir atvērt un atdot Rīgas tukšās vietas cilvēkiem, kas nevar atļauties nomāt telpas par komercnomas cenām, bet grib kaut ko darīt. Mēs neesam piesieti kādai konkrētai apkaimei. Kur mums izdodas pārliecināt īpašnieku sadarboties, tur arī dodamies. Tā esam nonākuši arī šeit, Čiekurkalnā, un pašlaik sākam piepildīt 15 tūkstošus kvadrātmetru, vairāk nekā 200 telpu, bijušajā Rīgas Tehniskās universitātes fakultātes ēkā. Tagad mums galvenais uzdevums ir nostāties uz savām kājām, atrisināt visus finanšu izaicinājumus. Ēka ir jāuzlabo, un tas prasa diezgan lielus izdevumus. Mums vajag sakārtot finanšu plūsmu, lai vispār varētu sākt skatīties apkārt.

Rita Ruduša: Jūs atrodat ēku, īpašnieku, kas ir gatavs šādai sadarbībai, un tad meklējat īrniekus, kas gatavi ievākties un īstenot savus projektus? Kā tas darbojas?

Kaspars Lielgalvis: Īsā versija – mēs dodam telpas tālāk cilvēkiem, kuriem tās vajadzīgas un kuri, nākot iekšā, nosedz visas izmaksas par telpas uzturēšanu: komunālos, administrēšanu, dažādus uzlabojumus, kas tukšām ēkām parasti ir vajadzīgi un nav lēti. Katrai ēkai ir termiņš, atbilstoši kuram mēs plānojam savu darbību, piemēram, Tallinas ielas kvartālā tie bija trīs gadi. Šeit mums ir 25 gadi, bet mēs arī paši nomājam telpas no Tehniskās universitātes. Šeit ir apkure, kas ļoti palielina izdevumus, un mēs plānojam, ko darīsim nākamos 10 gadus. Pakāpeniski, soli pa solim. Protams, ka negribam būt citplanētieši šajā apkaimē. Pirmā lieta, ko darījām, – uzrunājām visas apkārtējās apkaimju biedrības. Nodrukājām un izsūtījām avīzīti visiem iedzīvotājiem, lai pateiktu: "Hei, mēs arī tagad šeit esam! Un atveram šīs telpas arī jums, kam tās ir vajadzīgas." Bez mums ir arī daudzi citi, kas apkaimēs nodrošina kultūrtelpas. Tādi mazie projektiņi, ko cenšamies paralēli praktiskajai mājas atvēršanai darīt jau no pašiem sākumiem.

Rita Ruduša: Renāte, tu, protams, nevari runāt visas domes vārdā, un mēs mēģināsim neuzbrukt tev par visām nebūšanām, kas mums sakrājušās. Parunāsim par tavu jomu, kultūru, lai saprastu Rīgas domes stratēģisko vīziju. Kāda vieta tajā ir apkaimju kultūrai, kopienu kultūras attīstībai? Vai ir stratēģija, kur šī attīstība paredzēta?

Renāte Prancāne: Formāli – jā, ir stratēģijas un attīstības programmas. Es pati domē strādāju nepilnu gadu, un tā ir mana pirmā pieredze valsts iestādē, pirms tam strādāju nevalstiskajā sektorā. Daļēji esmu tur, lai vairāk saprastu un kaut ko mainītu. Es nezinu, kura puse to aizsāka, bet ir parādījies ļoti daudz apkaimju biedrību, tās aug kā sēnes pēc lietus. Tas ir ļoti labi! Šis impulss ir atnācis arī līdz domei. Varbūt mums nav konkrētu rīku, ar ko apkaimes sasniegt un noskaidrot, kas ir nepieciešams un ko mēs varam darīt. Vasaras kultūras programma, kuras ietvaros radīts arī Čiekurkalna audio gids, ir pirmais mēģinājums izcelt konkrētu apkaimju kultūraktivitātes, lai viss neblīvējas tikai centrā. Apkaimes tiek piesauktas, bet nav skaidrības, kas tieši nepieciešams.

Rita Ruduša: Vai tiešām visi grib centrā? Šeit un citās diskusijās dzirdam, ka ļoti daudzi grib tieši apkaimēs. Protams, specifiskiem un uz kopienām vērstiem pasākumiem. Vai tev šķiet, ka domē sēdošie to saprot?

Renāte Prancāne: Joprojām 70% pasākumu organizētāju grib tos rīkot centrā vai arī populārajās apkaimēs – Āgenskalnā, Dzegužkalna estrādē. Turpretim Pļavniekos nav daudz projektu pieteikumu. Purvciemā vispār nav infrastruktūras. Rodas jautājums, par kāda formāta pasākumiem vispār varam runāt. Es domāju, ka centrtiece nedaudz mazinās, bet joprojām pastāv.

Rita Ruduša: Es domāju: Sandrai būtu kaut kas piebilstams par to, kā pēdējos sešos gados attīstījusies komunikācija ar domi.

Sandra Feldmane: Mums klātienē ir cilvēks, kurš nospieda gāzes pedāli, lai apkaimju kultūra Rīgā attīstītos. Tas ir Kaspars Spunde, sākotnējais Čiekurkalna attīstības biedrības vadītājs. Kopš viņš ar biedrību dibināja Rīgas apkaimju aliansi, tas ir aizgājis tik aktīvi, ka to vairs nevarēs apturēt. Šajā sniega bumbas ceļā rausim līdzi arī Rīgas domi, kultūru, visu. Pilsētai ir pat Rīgas apkaimju attīstības komisija, attiecīgi par to tiek domāts. Mēs, biedrība, cilvēki, to redzam. Ļoti labi, ka ir daži cilvēki, kas rūpējas par apkaimēm. Nesen darbu sākuši arī apkaimju koordinatori, pie kuriem var vērsties pa tiešo, un tas ir ērti. Viss iet ļoti labā virzienā. Cik strauji tas notiks – skatīsimies. Ja jutīsim, ka par lēnu, palīdzēsim.

Inita Andžāne: Jā, apkaimju organizācijas veidojas, bet varbūt mazliet jānošķir, vai tas notiek, lai ienestu kultūru, vai arī tām ir cits sākotnējais mērķis. Mežaparka gadījumā kultūra nāca vēlāk. Diemžēl sākotnēji mūs apvienoja cīņa pret kaut ko. Saprotot, ka šī cīņa rezultātu nenes un visi sāk nogurt, sākām domāt citā virzienā. Tad mums parādījās vēlme aicināt uz kopīgiem pasākumiem, tostarp kultūras, kā arī sniegt projektus domē. Katrā ziņā mums kultūra nebija rašanās iemesls.

Rita Ruduša: Bet vai tas viss neaug no vēlmes padarīt dzīvi apkaimē foršāku? Tam vajadzīga gan kultūra, gan ietves, gan skolas, gan transports.

Inita Andžāne: Jā, Mežaparkā ir šie divi virzieni. Tā ir pirmā apkaimju biedrība, kas sākās pirms interneta laikmeta. Esmu atnesusi avīzes "Mežaparks. Pirmā dārzu pilsēta Eiropā" izdevumus. Tas bija ārkārtīgi kulturāls pienesums. Domāju, daudzi vēl tagad šos izdevumus glabā. Avīzes mērķis bija parādīt, cik šī apkaime ir lieliska, kādas tai ir saknes un vēsture. Tagad ir citi akcenti, iespējas un mērķi.

Rita Ruduša: Santa minēja sniega bumbas efektu – vai arī apkaimes iedzīvotāju iesaistē ir jūtams paātrinājums? Vai arī visu joprojām dara biedrības kodols?

Sandra Feldmane: Čiekurkalna attīstības biedrība ir samērā liela, mēs esam jau 46 mājsaimniecības. Saku – mājsaimniecības, jo, ja ģimenē ir 6 cilvēki, mēs neprasām visiem stāties biedrībā. Bet arī ārpus biedrības ir daudzi, kas atsaucas aicinājumiem uz dažādām talkām. Esam bijuši arī ļoti aktīvi sociālajos tīklos, stāstot cilvēkiem, ko darām, par ko cīnāmies. Jo cīņas tiešām notiek. Es saprotu, ka vienā brīdi tas apstājas. Man patīk teiciens, ka priede debesīs nevar ieaugt. Tā aug tik tālu, cik var. Mūsu skaits jau pāris gadus turas ap 40, bet, kā jau katrā uzņēmumā, biedrībā un NVO, ir viens vai vairāki līderi, kuri velk un deg, kam patīkami būt blakus un atbalstīt.

Rita Ruduša: Vai priedes augšanu neierobežo telpu faktors? Pieņemsim, ka vasarā 46 mājsaimniecības var sapulcēties dārzā. Bet kur jūs pulcējaties ziemā? Tā ir tēma, kas aktuāla visās apkaimēs. Apkaimju aktīvistiem nav, kur pulcēties aukstajos ziemas mēnešos. Vai tā ir?

Sandra Feldmane: Jā, tieši tā.

Kaspars Lielgalvis: Tagad varēsiet pie mums.

Sandra Feldmane: Apkaimē ir sabiedriskās ēkas, skolas, bet tās nav pieejamas apkaimei, tām ir savi likumi un noteikumi. Kāpēc nevarētu būt kāda ēka, kur piedalīties kultūras pasākumos? Organizēt teātra trupu? Mums, piemēram, Čiekurkalnā ir pat režisors. Bet ārā mēs to nevaram darīt. Bibliotēkā mums ir maza telpa sapulcēm.

Rita Ruduša: Mežaparkā pat bibliotēkas nav. Kur jūs pulcējaties?

Inita Andžāne: Vietējā kafejnīcā. Mums kādreiz bija ļoti laba kafejnīca "Gustavs Ādolfs", tad atnāca cits īpašnieks, kas neveica nekādu vietējās auditorijas pētījumu un pilnīgi iebrauca grāvī. Dome uzskata – biedrība ir, tad viss būs labi, bet biedrības cilvēku brīvprātīgais darbs, laiks un resursi ir ierobežoti. Ja pirms sešiem gadiem bijām priedes galotnē, tad šobrīd esam pakājē. Mēs funkcionējam, reizi gadā iesniedzam pārskatu, bet aktivitāšu nav, jo biedri ir noguruši. Nākamais uzrāviens sekos, ja parādīsies jauna problēma, kas jārisina. Būs jauni līderi, jaunas tēmas, un viss atkal aizies. Tas ir cikls.

Rita Ruduša: Tas atkārtojas no apkaimes uz apkaimi – lielāko daļu darba izdara daži aktīvisti. Bet par telpām vēl parunāsim, es gribētu dzirdēt domes viedokli. "Free Riga", ir bijuši gadījumi, kad jūs sadarbojaties ar apkaimju biedrībām un piedāvājat telpas. Vai apkaimju biedrības var pie jums pieteikties un izmantot apkurinātas telpas?

Kaspars Lielgalvis: Protams, ka var. Mums vēl ir ļoti daudz tukšu telpu. Mums ir divas teātra studijas, tur brauc jaunieši no Ulbrokas, Salacgrīvas, Carnikavas. Viņi apgalvo, ka viņiem nav, kur citur mēģināt, tāpēc brauc pie mums. Ir arī "pole dance" pulciņš un ļoti daudz citu aktivitāšu, kad cilvēki nāk un izmanto telpas.

Sandra Feldmane: Man ir jautājums Kasparam – mums būtu jāapmaksā telpas vai ir iespēja, ka izdevumus sedz Rīgas dome?

Kaspars Lielgalvis: Ja Rīgas dome to var, lieliski, bet pretējā gadījumā katrs pats apmaksā, jo "Free Riga" naudas nav.

Sandra Feldmane: Jūs esat ļoti līdzīgi NVO, tāpat kā šīs apkaimju biedrības. Ja biedrībai kontā ir tūkstotis vai divi, tā skaitās ļoti bagāta. Ja nepieciešams īrēt telpas un maksāt komunālos, intensīvi jādomā, kā pelnīt. Tā ir mūsu apkaimju biedrību problēma, uzņēmumiem ir vieglāk.

Kaspars Lielgalvis: Protams, ir, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, bet ir tādi, kuri vienkārši sametas. Beigu beigās tā nav nemaz tik liela summa, 10–20 eiro no cilvēka, bet ieguvums ir telpa, kur mēģināt un taisīt izrādes. Šovasar viens no teātra pulciņiem mūsu pagalmā spēlēja izrādi, uz kuru aicināja draugus un radus. Bija brīnišķīgi.

Rita Ruduša: Tagad atpakaļ pie skarbās realitātes. Renāte, mēs esam identificējuši problēmu, kas aktuāla ne tikai Čiekurkalnā un Mežaparkā, bet visās apkaimju biedrībās. Nav pieejamas publiskas telpas, kur pulcēties, un līdzekļi ir ļoti ierobežoti. Vai dome šo problēmu ir identificējusi, un vai ir domāts, kā palīdzēt biedrībām?

Renāte Prancāne: Ceru, ka nesamelošos, bet jā, problēma ir identificēta, un par to tiek domāts. Izskan dažādi argumenti – ja ļaut, tad kam, nedrīkst izsaimniekot pašvaldības īpašumu u.tml. Bieži runā par skolām, jo tās ir publiskas telpas, kur pasākumi notiek regulāri un kuras varētu nodot biedrībām. Man prieks, ka šeit atvērta bibliotēka, kas ir zem kultūras pārvaldes. Varbūt ir zināms absurds tajā, ka Izglītības, sporta un kultūras departaments biedrībai konkursa kārtībā var piešķirt naudu īrei, bet nevar iedot telpu bez maksas. Mērķis jau it kā ir tas pats, bet tas ierakstīts noteikumos un ir savi iemesli, kāpēc šie noteikumi ir tādi. Bet problēma ir identificēta, un cerams, ka drīz būs risinājumi. Ļoti labi, ka šī diskusija notiek. Es personīgi būtu priecīga dzirdēt, kāda kultūra izveidojusies apkaimju biedrību sadarbībā ar Rīgas domi vai ar kultūras pārvaldi: ko varētu darīt citādi, kas bijis labi? Protams, vienmēr ir jautājums par finanšu līdzekļiem, bet par naudu nevar nopirkt entuziasmu, kas ir visa pamatā. Varbūt ir vēl kādi rīki, ko Rīgas dome vai kultūras pārvalde var palīdzēt sagādāt.

Rita Ruduša: Mēs noteikti par to parunāsim, bet, nobeidzot kritiski svarīgo jautājumu par telpām, kuru trūkums bremzē tālāku apkaimju attīstību un kopienu kultūras veidošanos, man ir vēl viens jautājums. Ja veidojas partnerība starp "Free Riga" un apkaimju biedrībām, varbūt dome varētu būt trešais partneris, kas biedrībai piešķir līdzekļus telpu nomāšanai "Free Riga" apsaimniekotā īpašumā? Vai šādas jaunu modeļu sadarbības veidošana varētu būt risinājums?

Renāte Prancāne: Es domāju, ka jā. Bet šobrīd kā vienīgo veidu šai sadarbībai redzu līdzfinansēšanas vai finansēšanas konkursu. Respektīvi, Čiekurkalna biedrība piesaka projektu un ieraksta, ka nepieciešami 800 eiro, lai samaksātu īri un tiktos astoņas reizes gadā. Manuprāt, pašreizējā sistēmā tas ir visvienkāršākais veids, jo mainīt sistēmu, lai atrastu citus veidus, prasītu ļoti daudz laika, un tikmēr jau dažas biedrības varētu pazust.

Rita Ruduša: Paldies! Kā apkaimju biedrībām pietrūkst attiecībās ar domi? Ko gribētos atvieglot, vienkāršot? Vai tiek pietiekami skaidri komunicēts par jau pieejamām un jaunām iespējām?

Sandra Feldmane: Mēs biedrībā esam sapratuši – ja gribam kaut ko panākt, tas iespējams vienīgi ar projektu. Īsi pastāstīšu par projektu, ko realizējam tepat blakus. Rīgas domei pieder šī ēka un zeme. Principā, mēs gribētu, lai Rīgas dome pati atnāk un uztaisa šeit vietu, kur tikties. Bet ir pilnīgi citādi – mums kā nevalstiskajiem jāziedo brīvais laiks, neapmaksāts darbs un negulētas naktis, lai piedalītos projektu konkursā un caur Rīgas domi finansētu izbūvi. Tas man šķiet absurdi. Jo sanāk, ka pilsēta mums nevis iedod minimālu labiekārtojumu, bet saka – nopelniet, uztaisiet un tad lietojiet! Mēs esam parasti pilsoņi bez ietekmes. Pēdējos sešus gadus man tā ir ļoti sāpīga tēma, jo Čiekurkalnā līdz šim nav bijis, kur pulcēties.

Rita Ruduša: Jūs no Rīgas domes sagaidāt, ka tas viss nenotiktu caur projektiem.

Sandra Feldmane: Jā, tā ir pilsētas kompetence.

Rita Ruduša: Čiekurkalnā nav publiska parka, ir skvēriņš ar dubļainu taciņu. Jūs gribētu, lai Rīgas dome nāk ar iniciatīvu, izveido un iekļauj šo teritoriju attīstības plānos, nevis gaida, kad biedrība to izdarīs.

Sandra Feldmane: Mēs varam nākt kopā, diskutēt un nonākt pie tā, ko vēlamies, bet Rīgas domei jābūt tai, kas saka: jā, esam identificējuši šo problēmu un to risināsim. Šobrīd ir tā, ka mēs to darām saviem spēkiem.

Inita Andžāne: Es saprotu domes nostāju nedalīt finansējumu pa labi un pa kreisi. "Re, kur skvēriņš, kaut ko iekārtojam!" Tad tiešām rastos bažas, vai tas ir pamatoti. Projektu konkursi nav nemaz tik sarežģīti, un tiek atbalstīts pietiekami daudz ideju. Mēs vienkārši nogurstam katru gadu startēt konkursos un vairs nepiedalāmies, bet veids nav nepareizs.

Rita Ruduša: Es gribētu pakavēties pie noguruma tēmas. Biedrības parasti aizsāk kodolgrupa, kas ļoti aktīvi darbojas. Ja tā nesaņem pietiekami lielu atbalstu, pēc kāda laika tā vienkārši izdeg. Citās Eiropas pilsētās ir apkaimju padomes un cilvēki saņem ja ne pilnas slodzes algas, tad vismaz pieklājīgu samaksu. Vai par šādiem mehānismiem nevajadzētu domāt? Ja tas ir tikai brīvprātīgs darbs, mēs visu laiku nonākam izdegšanas apburtajā lokā.

Inita Andžāne: Dome nevar prasīt, lai apkaimju aktīvisti būtu projektu vadītāji un veidotu kultūras programmas. Mēs esam domājuši par apkaimju līmeņa izpilddirektora amatu kā zināmu risinājumu, bet uzreiz rodas jautājumi – ja to kādai apkaimei neiedod, kā sadalīt pienākumus? Ja nu viņš aizstāv vairāk savas, nevis apkaimes intereses? Tas būs grūti administrējams.

Renāte Prancāne: Man bail samelot, bet pirms pāris mēnešiem Rīgas dome izsludināja konkursu, kurā biedrības varēja pieteikties līdzfinansējumam administratīvo izmaksu segšanai 1000 eiro apmērā. Protams, summa nav liela, bet parāda, ka šajā virzienā tiek domāts un dome varētu palīdzēt biedrībām eksistēt. Otra doma būs provokatīva. Domāju, ka abas dāmas man piekritīs – domei jāsaka priekšā, ko darīt, jo dome pati neredz. Ir jāveido saruna, kurā nav aizvainojuma. Lai iedzīvotāji saprot, ka dome nevar visu pamanīt. Ja iedzīvotājs parāda, tad dome atzīst, ka nav pamanījusi, bet mēs nevaram sagaidīt, ka  pašvaldība tik lielā pilsētā kā Rīga varēs visu identificēt. Runa ir par to, kā tiek veidotas attiecības ar iedzīvotājiem. Otrs jautājums ir, kā palīdzēt biedrībām. Viens no atslēgas vārdiem ir riska uzņemšanās, ko parasti pašvaldības ne pārāk vēlas darīt, jo parasti ir sekas un sodi. Daudzas rietumu pilsētas apkaimju biedrībām uztic konkrētas funkcijas. Piemēram, Ņujorka vairākām apkaimēm iedod 30 tūkstošus un saka: izlemiet paši, ko gribat darīt kultūrai un kam vēlaties tērēt vairāk vai mazāk! Pastāv risks, ka varbūt nesanāks, bet pašvaldībai ir jāuzticas, ka paši iedzīvotāji var pieņemt labāko lēmumu. Arī situācija, kad līdzekļi iztērēti nepareizi, nepieciešama, lai sabiedrība augtu. Jautājums – vai mēs kā sabiedrība esam gatavi pieņemt, ka pašvaldība riskē, piešķirot katrai apkaimju biedrībai finanšu līdzekļus un skatoties, kas sanāk?

Rita Ruduša: Par uzticības līmeni sabiedrībā mēs varētu noturēt vēl piecas diskusijas, bet šīvakara saruna tuvojas nobeigumam. Es vēl gribēju Kasparam pajautāt par attiecībām ar Rīgas domi. Ko dome varētu darīt citādi?

Kaspars Lielgalvis: Mēs darbojamies mazliet citādi nekā apkaimju biedrības, bet vienlaikus līdzīgi, jo tukšās mājas atrodas apkaimēs. Viena projekta ietvaros mums ir diezgan cieša sadarbība ar Attīstības departamentu. Mēs pētījām Sarkandaugavu un to, kā "Free Riga" ar savu māju, ko beigās nedabūjām, varētu palīdzēt aktivizēt kultūras dzīvi apkaimē. Šī projekta laikā izgājām cauri veselam ciklam: gan kartējām, gan noskaidrojām apkaimes iedzīvotāju vēlmes, gan veidojām interešu grupas, no kurām izauga aktivitātes. Mūsu gadījumā tā ir vairāk nevis sniega bumba, kas veļas, bet drīzāk kultūras atombumba, kas uzsprāgst centrā un kuras vilnis iet uz apkaimēm, aizsniedzot tos, kam kultūra interesē, bet kuri nekad nebrauc uz centru. To mākslu, mūziku, koncertus un teātri viņi citādi nemaz neiepazīst, kaut arī ir potenciāli kultūras patērētāji. Vienkārši jāiet un jātaisa tas vilnis. Kultūrai jāiet ārā no centra, arī profesionāļiem, labiem māksliniekiem un mūziķiem. Nav tā, ka Purvciemā nevienu tas neinteresē, tur ir dzirdīgas ausis. Īpaši daudz šādu cilvēku ir starp citu tautību pārstāvjiem. Viņi nebrauc uz pasākumiem centrā, bet tas nenozīmē, ka viņiem Rīgā jādzīvo bez kultūras.

Rita Ruduša: Mums ir paveicies ar tādām apkaimēm kā Vecmīlgrāvis, kur ir lielie kultūras centri un notiek vietējie pasākumi.

Kaspars Lielgalvis: Arī apkaimēs ar lielajiem kultūras centriem ir vajadzīgs vairāk dažādām subkultūrām veltītu aktivitāšu. Tur jau dzīvo cilvēki, viņi tikai jāsaved kopā, un dažādas lietas sāks veidoties. Tas, ko izmēģinājām Čiekurkalnā, patiešām strādāja, bet vēl neesam līdz galam šo metodi noslīpējuši. Noteikti iesim uz Rīgas domi un piedāvāsim savu skatījumu, kā to var bez lieliem ieguldījumiem darīt.

Renāte Prancāne: Mums ir ļoti paveicies ar laiku, jo pandēmijas dēļ nevarēja notikt lielie tradicionālie pasākumi – Jāņi, Rīgas svētki u.tml., bet radās Vasaras kultūras programma. Tāpēc arī pagājušajos Ziemassvētkos apgaismes projekti notika apkaimēs, jo centrs ir riska zona. Ceru, ka iesāktais nepazudīs un tradīcijas mainīsies.

Rita Ruduša: Vai klausītājiem ir kāds jautājums vai replika?

Laima Geikina (no publikas): Paldies par diskusiju! Mans jautājums ir šāds. Pilsēta dzīvo ne tikai dienā, bet arī naktī. Kā jūs redzat: vai naktsdzīve – daudzveidīga, augstvērtīga, kultūras un izklaides dzīve – ir iespējama ārpus centra? Ja jā, kuras ir tās vietas, ko mēs varētu iezīmēt Rīgas kartē?

Kaspars Lielgalvis: Pie mums noteikti. Mēs domājam par dažādām interesēm, paaudzēm. Ne velti jaunieši tusē pie Čiekurkalna gāzes trubām, viņiem tas ir vajadzīgs. Tu vari uztaisīt brīnišķīgas aktivitātes, bet jaunieši nenāks, jo viņiem ir citas intereses. Bet, ja tu iemācies vietās, kur jau pulcējas jaunieši, vēl kultūru iemānīt, tas ir brīnišķīgi. Ja domājam par nakts tumšajām stundām un kultūru,   redzam, ka jaunieši ir aktīvi līdz rītam, tad visu dienu guļ un mostas vakarā.

Rita Ruduša: Trubas kultūru... Inita, Sandra?

Inita Andžāne: Man Mežaparka dzīvojamajā apkaimē grūti iedomāties nakts dzīvi, bet ir lielā estrāde, kas tiek izmantota pāris reizes gadā. Kāpēc tur ziemā neuztaisīt nakts slēpošanas trasi? Parka potenciāls ir milzīgs, mums jāskatās ārpus vēsturiskā Mežaparka un vairāk Mežaparka kā kultūras un atpūtas centra virzienā.

Sandra Feldmane: Par Čiekurkalnu runājot, jāskatās, vai tur būtu gatavs darboties individuāls uzņēmējs vai uzņēmēju kopa. Šādā apkaimē, kur ir 8000 iedzīvotāju, tas varētu būt diezgan liels risks. Otrs ceļš būtu labiekārtot skvēru, kur pavērtos iespējas maziem gastronomijas festivāliņiem līdz pat naktij. Čiekurkalna problēma ir tā, ka pilsētai nav brīvu zemju – visas ir kompensējamo zemju fondā, izņemot šo skvēru, kura labiekārtošana, cerams, notiks nākamgad. Kad šāda vieta ir tapusi, to var sākt apaudzēt. Čiekurkalnā droši vien nebūs savas Tērbatas ielas, kur katru nakti būtu vaļā krodziņi un skanētu mūzika, bet atsevišķi pasākumi varētu notikt, jā.

 

Publikācija ir ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!