Ja tāds dižkoku blīvums, kāds ir Vec-Anniņmuižas parkā Imantā, būtu kādā mežā ārpus Rīgas, šī teritorija, visticamāk, kļūtu par populāru ceļojumu galamērķi un "Instagram" fotogrāfiju objektu. Tikmēr 53 Imantas dižkoki ir paslēpušies brikšņos un tāpat kā Anniņmuižas ēka gaida, vai tiks atzīti par kopjamu vērtību. Imantas senākā vēsture saistīta ar muižu attīstību, bet 20. gadsimta otrā puse – ar intensīvu apbūvi un daudzstāvu dzīvojamām mājām. Šodien apkaimei jāatrod veids, kā attīstīties tālāk, nepazaudējot kultūrvēsturiskās vērtības un vienlaikus radot draudzīgu, patīkamu vidi 13 tūkstošiem apkaimes iedzīvotāju. Anniņmuižas attīstības biedrība "Riga Annenhof" cenšas atrast ceļu uz kvalitatīvu vēsturiskā un mūsdienīgā līdzāspastāvēšanu, taču biedrība ir skaitliski neliela un apkaimes iedzīvotāji pilsoniskajā kustībā iesaistās kūtri. Tāpat kā citām apkaimēm, arī Imantai pietrūkst skaidra stratēģiska redzējuma no Rīgas domes – kā pilsēta redz apkaimju kultūru kopējā pilsētas attīstībā. Un pietrūkst arī skaidras, ieinteresētas komunikācijas. Diskusijā "Kur jums te kultūra?" par Imantas attīstību sarunājās Rīgas domes deputāte Rita Našeniece, "Riga Annenhof" biedrības aktīviste Rigonda Bērziņa, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāvis un deputāts Dāvis Stalts, kā arī LTV žurnālists un Imantas iedzīvotājs Aleksejs Dunda. Diskusiju vadīja Rita Ruduša. Diskusijas būtiskākās atziņas un priekšlikumi iekļauti "Satori" iesniegumā Rīgas domei.
Rita Ruduša: Šajā diskusijā mēs runāsim par tēmu "kultūra" šī jēdziena plašākajā nozīmē – par to kultūru, kas apvieno Imantas, Zolitūdes un Anniņmuižas kopienu. Mūsu sarunas dalībnieki iepazīstinās ar sevi un pastāstīs, vai nu cik ilgi dzīvo Imantā, vai arī, ja nav Imantas iedzīvotāji, kuru reizi apmeklē Imantu (caurbraukšana uz Jūrmalu neskaitās!).
Rigonda Bērziņa: Mani sauc Rigonda Bērziņa. Mēs apkaimes biedrību izveidojām 2019. gadā. Imantā dzīvoju no 1986. gada.
Rita Našeniece: Mani sauc Rita Našeniece. Nedzīvoju Imantā, bet esmu Brasas un kopējās Rīgas apkaimju kustības atbalstītāja un aktīviste. No jaunības dienām miglaini atceros šo romantisko vietu, droši vien sanācis te būt ar bijušajiem pielūdzējiem. Pirms vēlēšanām mani ļoti iespaidoja tikšanās ar Rigondu, jo nāku no Lielo kapu aktīvistiem. Man bija pilnīgi vienalga, vai mani ievēlēs vai neievēlēs – zināju, ka darīšu visu, lai palīdzētu šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas cīnās par šo brīnišķīgo vietu.
Dāvis Stalts: Labdien, esmu Dāvis Stalts, Rīgas Domes Kultūras komisijas līdzvadītājs un Āgenskalna apkaimes biedrības dalībnieks. Āgenskalna biedrība ir viena no aktīvākajām Rīgas Apkaimju aliansē un gluži kā Rigondas pārstāvētā Anniņmuižas biedrība ļoti aktīvi piedalās Rīgas domes rīkotajos projektu konkursos. Šeit, Imantā, vairākas reizes esmu bijis tieši saistībā ar darbu, it īpaši Ziemassvētkos, kad Anniņmuižas parkā atradās gaismas objekti. Es novēlu, lai šis rajons atdzīvojas.
Aleksejs Dunda: Labvakar, mani sauc Aleksejs Dunda, esmu žurnālists. Es Imantā dzīvoju kopš 2017. gada, mana māja ir aiz tiem kokiem (rāda), tāpēc šeit esmu ļoti bieži. Par kultūru man nav, ko teikt, bet labprāt padiskutēšu.
Rita Ruduša: Pasākuma nosaukums ir "Kur jums te kultūra?". Uz jautājumu "kur?" mēs atbildi atradām, apmetot loku cauri Vecās Anniņmuižas un Jaunās Anniņmuižas apkārtnei. Rigonda, vai jūs piekristu, ka šīs apkaimes kultūras sirds ģeogrāfiski atrodas šeit?
Rigonda Bērziņa: Protams.
Rita Ruduša: Bet vai muiža ir šīs apkaimes kultūras sirds?
Rigonda Bērziņa: Tā vēl nav atradusi savu sirdi, jo visus šos gadus bijusi neredzama. Bet sirds ir jāmeklē.
Rita Ruduša: Kā?
Rigonda Bērziņa: Pieņemot lēmumu, vai muiža ir vai nav vajadzīga. Vai tās liktenis būs citāds vai tāds pats kā visām pārējām.
Rita Ruduša: Kas ir visas pārējās?
Rigonda Bērziņa: Visas pārējās Rīgas apkaimju muižas ir privātas – cilvēks nevar ieiet iekšā un tās apskatīt.
Rita Ruduša: Ja nemaldos, Rīgā ir ap 40 muižu, no kurām šī ir vienīgā, kas nav privāta.
Rigonda Bērziņa: Neskaitot Vecrīgu, protams. Bet ārpus Vecrīgas esošajās muižās nevar vienkārši ieiet iekšā un apskatīties. Kaut arī esmu rīdziniece un tā ir mana Rīga, mana vēsture. Šī ir vienīgā muiža, kurai ir cerība kļūt pieejamai pilsētniekiem.
Rita Ruduša: Pagājušajā gadā ar Rigondas un viņas domubiedru palīdzību tika iesākta parakstu kampaņa, aicinot Anniņmuižas muižu atvērt rīdziniekiem. Pa šo laiku pilsētā mainījusies vara. Kas noticis ar parakstiem?
Rita Našeniece: Man nav ne mazākās nojausmas attiecībā uz parakstiem, bet varu izstāstīt, ko mēs pa šo laiku izdarījām, jo mūsu sarunas mērķis ir praktiski sasniedzams rezultāts. Tātad faktiski uzreiz pēc komunikācijas ar Rigondu es griezos pie mūsu vadības, Ķirša un Staķa kungiem. Viņi devās pie ēkas īpašnieka, Latvijas Universitātes, un pauda pašvaldības interesi par objektu. Es nezinu, cik lielā mērā šī vizīte iedarbojās uz kopējo procesu. Visdrīzāk cilvēki saprata, ka publisku skandālu par šo cilvēkiem tik būtisko objektu universitātē nevajadzētu, jo tas ir reputācijas jautājums. Universitāte tajā laikā atradās interesantās attiecībās ar Šuplinskas kundzi, līdz ar to mēs bijām mazliet nobloķēti, mums bija īsas rokas, tāpēc vienīgais veids, kā es varēju darboties, bija caur Ķirša un Staķa kungiem.
Rita Ruduša: Mēs gribam zināt, kādas ir izredzes muižai nonākt rīdzinieku īpašumā. Turklāt runa nav tikai par vienu muižu, šī jautājuma un visas diskusijas plašākais konteksts ir pilsētas atvērtība rīdziniekiem, kultūrvēsturisku vietu pieejamība.
Rita Našeniece: Es gribētu, lai mani kolēģi Rīgas domē to vairāk dzird. Tas ir vēstījums, kas pagaidām netiek sadzirdēts visā mūsu koalīcijā. Kas attiecas uz konkrēto vietu, šobrīd esam diezgan asiņaini izcīnītā pozīcijā – mēs panācām, ka universitāte izņem šo vēsturisko objektu no kopējā kadastra. Mēs varam aizsargāt šo objektu, un jādara viss, lai paturētu to pieejamu cilvēkiem. Laika ir maz. Šis process tika izņemts man no rokām un nodots kolēģiem, kuriem tuvākas ir pilsētas attīstītāju intereses, nevis tās, kurās darbojamies mēs, tādēļ ir ļoti svarīgi, kā mēs viens otru atbalstām. Šī tēma – kultūrvēsturiskais mantojums apkaimēs – vienmēr tiks marginalizēta, jo brīdī, kad iekustas šis mehānisms, visas intereses, kas ir Vecrīgā, nostājas uz pakaļkājām. Bet tas, kas notiek šeit, Brasā vai Čiekurkalnā, bieži vien ir daudz vērtīgāks un vajadzīgāks pilsētai. Šeit ir 40 līdz 60 tūkstoši iedzīvotāju, un šis skaistais kultūrvēsturiskais objekts ir vienīgais, ko cilvēki varētu paturēt. Ja viņiem to atņem, sakot, ka Pēterbaznīca vai kāds cits objekts Vecrīgā, kur ir vēl desmitiem citu objektu, ir svarīgāks, kļūst skaidrs, ka kopējā izpratne par kultūrvēsturisko mantojumu joprojām ir zema. Attiecībā pret kultūrvēsturisko mantojumu šī ir tranzīta, nevis pārmaiņu koalīcija. Bet tādi cilvēki kā Rigonda, tādi trakie deputāti kā es un mani kolēģi, mēģina iet izpratnes virzienā. Jūs man prasāt, kas šeit notiks un kā mēs pie tā nonāksim? Tas atkarīgs no tā, cik daudz šajā brīdī izdarīsim. Ir ļoti svarīgi pārliecināt vadību, jo vadība dzīvo citā paradigmā. Arī koalīcija dzīvo citā paradigmā. Es dzīvoju cerībā, ka izdarīšu tik, cik varēšu.
Rita Ruduša: Aleksej, ko tev kā apkaimes iedzīvotājam nozīmē šī vide? Kādu tu to gribētu redzēt?
Aleksejs Dunda: Es šo vietu sāku pētīt, kad biju pašizolācijā. Kā zināms, pašizolācijā var pastaigāties, nesatiekoties ar cilvēkiem. Šo muižu un apkārtni izpētīju tieši pavasarī. Es jau sen zināju, ka tur ir ēka, zināju arī visus tās stāstus, bijām filmējuši par to sižetus, interviju ar Rigondu utt. Šai vietai ir ļoti liels potenciāls, jo pēc iedzīvotāju skaita Imanta un Zolitūde apsteidz Liepāju, bet, ja saskaitīsim kultūrvēsturiskos objektus Imantā un Zolitūdē un salīdzināsim ar Liepāju, tad Liepāja uzvarēs. Respektīvi, Rīgas domei tiešām jāsaglabā šī vieta. Bet kā dome to izdarīs? Rigonda, vai jūs varētu man pateikt, par kādu cenu universitāte pārdod šo vietu?
Rigonda Bērziņa: Ir bijušas trīs izsoles, tūlīt būs ceturtā. Trešajā izsolē cena bija 4.5 miljoni par 8 hektāriem un 10 ēkām, bet pašas muižas kadastrālā vērtība ir 20 tūkstoši eiro.
Aleksejs Dunda: Un tad ir jautājums – vai Rīga, Rīgas iedzīvotāji, Rīgas dome var atļauties iztērēt vai nu 4,5 miljonus, vai arī 20 tūkstošus? Šis lēmums jāpieņem Rīgas domei, un iedzīvotājiem tam jāpiekrīt. Bet vai Pļavnieku un Purvciema iedzīvotāji tam piekritīs? Jautājums nav par tiem skaistajiem vārdiem – kultūra, vēsture –, bet par skaitļiem: vai Rīga var atpirkt šo teritoriju vai nevar? Ja nevar, tad Latvijas Universitāte ar to darīs, ko gribēs.
Rigonda Bērziņa: Bet ir arī citi risinājumi. Vai ne, Dāvi? Nav taču jāmeklē Rīgas domes kabatās 4 miljoni.
Dāvis Stalts: Nauda konkurē ar naudu, un attīstītāji konkurē ar kultūras aizstāvjiem, tā tas ir bijis vienmēr. Es saprotu Ritas pozīciju un esmu viņas cīņubiedrs, taču būšu nedaudz optimistiskāks, sakot, ka mēs vēl varam pacīnīties tieši par šo muižas ēku. Protams, ka daļa deputātu domē ir skeptiski, taču visas frakcijas ir tikušās ar Anniņmuižas biedrību un Apkaimju aliansi un dzirdējušas šīs attīstības vīzijas, investoru piesaistes mehānismus. Es, piemēram, noticēju. Tas, vai noticēja Mārtiņš Staķis, jau ir cits jautājums. Protams, tie nav tikai 20 tūkstoši, tās ir arī šīs ēkas renovācijas un infrastruktūras pārbūves izmaksas – cipars, no kā Rīgas domei vajadzēs šķirties, būs daudz, daudz lielāks.
Rigonda Bērziņa: Bet kādi argumenti tiek likti galdā šādās sarunās? Jo, pasakot "kultūrvēsture – tas ir svarīgi", mēs nekur tālu netiksim.
Dāvis Stalts: Latvijas Universitātei vajag naudu, un tā grib tikt vaļā no šī objekta. Mums, mūsdienīgiem kultūras mantojuma aizstāvjiem, ir svarīgi redzēt Eiropas un citu pašvaldību piemērus līdzīgu objektu apsaimniekošanā un mēģināt šīs stratēģijas piedāvāt attīstītājiem, mūsu kolēģiem (lai arī es neuzskatu, ka mēs paši esam bez attīstības perspektīvas). Mums ir svarīgi pārliecināt viņus, ka te nebūs tikai naudu slaucošs objekts ar pieminekļa statusu, bet gan vieta, kur nāks gan iedzīvotāji, gan tūristi, kur tiks veicināta ekonomiskā aprite un iedzīvotāju kopējā pozitīvā attieksme pret pastāvošo Rīgas domi un tās vadību.
Rita Ruduša: Pozitīvi novērtēta dome – tas varētu būt arguments. Kā mudināt cilvēkus iesaistīties aktīvāk? Pandēmija palīdz: cilvēki staigā pa parku, iesaistās, Aleksejs aiziet līdz muižai, bet nav vēl biedrs. Biedru skaits pa šo gadu ir desmitkāršojies – kā mudināt cilvēkus iesaistīties vairāk? Kādus argumentus viņiem piedāvāt? Kāpēc lai kāds iesaistītos biedrības darbā un cīnītos ar Rīgas domi par muižas likteni?
Rigonda Bērziņa: Sākotnēji mēs tiešām visus spēkus tērējām tikai muižai, taču esam paplašinājušies, jo šim milzīgajam rajonam ir daudz vajadzību un interešu. Muiža ir tikai viens no tematiem, kurš vienkārši kā nepadarīts darbs velkas līdzi.
Tas, ko parasti lietojam sarunās ar Rīgas domi, ir iedzīvotāju blīvums un kultūras funkcija. Mums šeit ir bibliotēka, kurai tiek nomāta privāta telpa, un mēs šo bibliotēku varētu pārlikt uz muižu, kura būtu pašvaldības īpašumā. Savukārt Zolitūdē vispār nav nekāda publiska objekta, lai arī iedzīvotāju skaits šeit strauji aug un mums visiem ir tiesības atrast šajā milzīgajā apkaimē savu vietiņu. Kādam vajag debesskrāpjus, kādam vajag šādu te pussabrukušu sentimentu. Anniņmuižas mežs jau ir pārvērties par ļoti uzpucētu, šiku parku, kas tāds būtībā nemaz nav, jo juridiski šis ir mežs. Mēs šeit kāpjam viens otram uz galvas, jo iedzīvotāju blīvums ir milzīgs. Publisko teritoriju īpatsvars uz iedzīvotāju skaitu ir stipri, stipri samazinājies. Nākotnē būvēs jaunus, attīstītus projektus, jaunus daudzstāvu objektus un iedzīvotāju skaits kļūs tikai lielāks.
Rita Ruduša: Aleksej, kā tev pietrūkst rajonā? Parunāsim par tavu dzīves kvalitāti.
Aleksejs Dunda: Vislielākā problēma ir publiskas vietas neesamība. Kad bija pandēmija, es staigāju Anniņmuižas mežā, bet pēc tam nācu uz šejieni, jo tur bija ļoti daudz cilvēku un nevarēju ievērot distanci. Man bija sajūta, ka esmu Ķīnā. Uz katru kvadrātmetru pa cilvēkam. Otra problēma, manuprāt, ir cilvēku neieinteresētība kaut ko darīt savas apkaimes labā. Esmu ļoti priecīgs, ka Anniņmuižas biedrība vispār parādījās. Paldies Rīgas domei un Latvijas Universitātei par to, ka viņi līdz tādam stāvoklim noveduši šo Anniņmuižas ēku, kā rezultātā parādījās aktīvisti, kas vēlējās to saglabāt, uztaisīja apkaimes biedrību un šeit viss sāka kustēties.
Rita Ruduša: Kā viņi mudināja cilvēkus iesaistīties?
Aleksejs Dunda: Tas īstenībā ir galvenais jautājums – kā mudināt cilvēkus būt aktīviem? Manuprāt, šeit ir divi varianti: vai nu Rīgas domei jāturpina rīkoties kā līdz šim – neieklausīties cilvēkos, uzvesties cūciski, taisīt visādus dārgus, glupus projektus. Tas ir viens ceļš. Otrs ceļš ir pašu iedzīvotāju kustība. Bet kā iekustināt cilvēkus? Es nezinu.
Rita Ruduša: Ir redzams, ka aktīvisms darbojas, Anniņmuižas biedrībai ir jau daži žetoni, ko pielikt pie krūts. Nākamā tēma ir domes un apkaimju biedrību komunikācija. Rigonda, kad ejat pie domes ar konkrēti formulētu ideju vai priekšlikumu, jūtat, ka jūs dzird? Vai komunikācijai ir skaidri kanāli? Vai domē ir cilvēks, kurš pārzina rajonu, atbild uz jautājumiem un virza tos tālāk?
Rigonda Bērziņa: Tā kā mēs komunicējam ar citām apkaimju biedrībām, ir iespēja salīdzināt, cik tuvu esam šim informācijas kodolam. Kopumā nevaram sūdzēties, jo informācija mums patiešām ir pieejama. Nav formulas procedūrai, ko darīt tālāk, jo ir daudzas lietas, par ko jālemj globāli. Ir daudzas problēmas, kurām vajag politisko izšķiršanos, stratēģiju, un tikai tad var sākt domāt, ko darīt tālāk. Tas arī bija kampaņas "ManaBalss" mērķis – lai pieņemtu šo politisko lēmumu, mēs jautājām, vai mums muižu vajag vai nevajag. Un tikai pēc tam domāsim: kā, cik daudz, cik maz utt. Pirmkārt, ir nepieciešama skaidra atbilde, ko mēs tagad esam sadzirdējuši. Iepriekšējās domes pārstāvji uzskatīja, ka vietā, kurā eksistē kultūras nams, vairs nav vajadzīgs kultūrvēsturiskais objekts. Piemēram, ja Bauskā ir pilsdrupas un ir arī kultūras nams, tad viens no tiem ir lieks.
Rita Ruduša: Piebildīsim, ka iepriekšējais Rīgas domes vadītājs bija Imantas iedzīvotājs. Tātad, kas ir mainījies?
Rigonda Bērziņa: Tagad esam ienākuši nākamajā posmā – kā to izdarīt? Kā šai sienai pārlēkt pāri? Turklāt tā, lai neriskētu ar savu reputāciju, jo kampaņas "ManaBalss" laikā mums pārmeta naidošanos ar Latvijas Universitāti, sakot, ka mēs karojam, lai universitātei nebūtu, ar ko samaksāt nabaga profesoriem algu, ka mēs kaitējam viņu investīciju plāniem būvēt Torņakalna studentu pilsētiņu, ka esam traucēklis. Tagad tikai jāizdomā, kā lēkt šai sienai pāri, jo iespēja būs tikai vienreiz.
Rita Ruduša: Tas, ko es sadzirdēju Rigondas teiktajā un arī iepriekšējā apkaimes diskusijā Dārziņos, ir, ka domei trūkst stratēģiska redzējuma par to, kā padarīt pilsētu foršāku iedzīvotājiem. Rita, kāpēc tā?
Rita Našeniece: Problēma ir, ka šobrīd komunikācija koalīcijas iekšienē ir starp "apkaimistiem" jeb deputātiem, kas izprot apkaimju vajadzības un ir veicinājuši apkaimju kustību, un deputātiem, kam šīs pieredzes nav. Runājot par stratēģiju, ir divi virzieni. Apkaimisti, kuri tiek marginalizēti koalīcijā, raugās uz apkaimju vajadzībām, bet ar izpratni par to, kas ir stratēģiski vajadzīgs. Otrs ir attīstītāju virziens.
Rita Ruduša: Apkaimju vajadzības jau arī ir attīstība.
Rita Našeniece: Jā, tikai sabalansētā veidā. Cilvēku vajadzības nav būvnieku vajadzības. Attīstība ir tas, kā šī pilsēta attīstās un jūtas. Lielās, zaļās salas saglabāšana Lielajos kapos vai jebkur citur – lūk, attīstība! Šādi kultūrvēsturiski objekti ir daudz būtiskāki par vēl vienu ģipškartona konstrukciju. Kamēr mēs deputātu korpusā nenonāksim pie šīs izpratnes… Man bieži jautā, kas ir mans lielākais izaicinājums – mans lielākais izaicinājums ir pārliecināt manus kolēģus. Tā ir paradigmas maiņa. Kamēr nenonāksim pie savstarpējās sapratnes koalīcijā, tikmēr šis jautājums par stratēģiju nepazudīs.
Rita Ruduša: Paradigmas maiņa izklausās pēc ļoti gara procesa. Dāvi, kā šo paradigmas maiņu varētu mazliet paātrināt?
Dāvis Stalts: Es gribētu sākumā atbildēt uz pirmo jautājumu par stratēģiju. Stratēģijas nav. Punkts. Vai stratēģija būs? Varbūt četros gados vēl paspēsim, bet, ja turpināsim šādā tempā, nebūs. Mums vienkārši ir jāpārliecina kolēģi, ka Laikmetīgās mākslas muzejs nekonkurē ar šo muižas ēku kā projektu. Ja konkurēsim ar idejām tādā neveselīgā veidā, kā tas te dažkārt notiek, tad savu neizcīnīsim.
Rita Ruduša: Izklausās bēdīgi. Aleksej, ko darām?
Aleksejs Dunda: Es sākšu ar anekdoti. PSRS kompartijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs piezvana uz mazu kolhozu pajautāt, kā viņiem tur iet. Kolhoza vadītājs atbild, ka viss ir labi, vienīgi govis slimo. "Govju kūtis stāv?" prasa Gorbačovs. "Stāv." "Tām logs ir?" "Ir." "A govis pa logu žogu redz?" "Redz." "Nokrāsojiet žogu sarkanā krāsā, pēc nedēļas atzvanīšu un pajautāšu, kā iet." Pēc nedēļas zvana un prasa: "Nu, kā iet?" "Iet jau labi, bet trešdaļa ganāmpulka mirusi." "Hm, interesanti. Tad paņemiet zaļu krāsu un nokrāsojiet žogu zaļā krāsā." Pēc nedēļas zvana: "Kā iet?" – "Vēl viena trešdaļa nomira." "Tad paņemiet dzeltenu krāsu." Pēc nedēļas Gorbačovs atkal zvana un prasa, bet vadītājs atbild: "Nu, Mihail Sergejevič, it kā visi nomiruši." "Žēl, man vēl tik daudz visādu interesantu ideju bija!" Man liekas, ka šī anekdote labi raksturo koalīcijas darbības pirmo gadu, jo tai tik tiešām ir daudz visādu interesantu ideju. Piemēram, Čaka ielas eksperiments – ļoti interesanta ideja, bet vai Rīgas iedzīvotājiem tas patika? Stabiņi – vai Rīgas iedzīvotājiem tie stabiņi patika? Arī ļoti diskutabls jautājums.
Rita Ruduša: Bet mēs runājam par Anniņmuižu.
Aleksejs Dunda: Rīgas domes komunikācijas trūkums ar iedzīvotājiem ir liela problēma. Uzreiz vēl viens raksturīgs piemērs. Pagājušā gada beigās filmējām projektu "Tautas kalps", kurā Rīgas domes deputāti pildīja uzdevumus, kādus ikdienā veic Rīgas domes darbinieki. Edvards Smiltēns visu dienu strādāja par pašvaldības policijas policistu. Kādā brīdī policija saņēma izsaukumu, ka 11. tramvajā brauc piedzēries bomzis. Viņš ar kolēģiem bomzi aizveda uz patversmi "Gaiziņš", kas atrodas blakus tirgum. Tā patversme ir briesmīga, vienīgā vieta Rīgā, kur ir patversme-atskurbtuve, tāpēc no visas pilsētas tur ved piedzērušos bomžus. Tādā garā viņš pavadīja visu dienu. Un tagad – komunikācijas kļūda. Laikam visi ir dzirdējuši ziņu, ka bomžus tagad no centra vedīs projām uz Iļģuciemu. Tas ir stāsts par komunikācijas kļūdu, jo, kad Smiltēns aizveda bomzi, vārdā Haralds, uz "Gaiziņu", viņš pateica, ka uzbūvēs jaunu vietu, kur tādus cilvēkus vest. Pusgada laikā viņš ne ar vienu nekomunicēja, tikai veica pārrunas ar rajoniem. Un tagad lepni paziņo, ka ir atradis vietu. Tā rezultātā Iļģuciema iedzīvotāji ir šokā, 3. autobusa pasažieri – šokā, cilvēktiesību aizstāvji – šokā.
Rita Ruduša: Varbūt viņš gribēja, kā labāk…
Aleksejs Dunda: Bet sanāca kā parasti. Un tas ir tikai viens piemērs. Protams, kritizēt ir viegli, bet es arī varu piedāvāt. Viens no piedāvājumiem ir, lai Rīgas dome atbildētu uz visiem iesniegumiem. Vēl – Rīgas domei ir akūti nepieciešamas Rīgas iedzīvotāju aptaujas. Tas ir sociologu darbs. Rīgas domei ir jāuzzina, kādi cilvēki dzīvo Rīgā, ko viņi īstenībā vēlas un kas domei jādara. Varbūt Rīgas iedzīvotāji tajās aptaujās varētu pateikt domei, ka problēma ir ne tikai Anniņmuižas ēka, bet arī pārpildītas miskastes Rīgas pagalmos.
Rita Ruduša: Paldies par priekšlikumiem. Es uzdošu pēdējo jautājumu Dāvim un Ritai. Ir dažādi veidi, kā risināt komunikācijas problēmas, tostarp digitāli. Vairākās Eiropas pilsētās arī bez gariem, konkrētiem, departamentiem adresētiem iesniegumiem ir iespējams tapt sadzirdētiem. Piemēram, ar mobilo telefonu nofotografējot nomestu vecu riepu uz Akmens tilta un ieliekot to "Fix My Street" mājaslapā, fotogrāfija uzreiz automātiski varētu nonākt pie atbildīgās amatpersonas, kuras atbildībā būtu dot rīkojumu riepu no turienes aizvākt. Vai iespējams padomāt par vienkāršiem, mūsdienīgiem digitāliem risinājumiem, lai to atvieglotu?
Dāvis Stalts: Jā, komunikācijas pārvalde Rīgas domē šobrīd tiek reformēta, tiek pieņemti arī jauni darbinieki, ir izsludināti konkursi, un cerams, ka uz šiem digitālajiem risinājumiem pieteiksies arī kompetenti cilvēki. Ir Rīgas pašvaldības policijas aplikācija, kas jau darbojas šādā veidā – katrs var nofilmēt, nofotografēt un iesūtīt, un pašvaldības policijai jābrauc uz izsaukumu, taču ne vienmēr viņi par to ir priecīgi.
Rita Ruduša: Bet vai cilvēki zina, ka ir tāda aplikācija?
Aleksejs Dunda: Man ir tāda aplikācija. Un tas, ko es stāstīju par atgriezenisko saiti, attiecas arī uz šo aplikāciju. Lai pašvaldības policists man iefilmē sodu un atsūta aplikācijā!
Rita Ruduša: Jā, lai var izsekot procesam līdz galam.
Aleksejs Dunda: Es pirms trim dienām pats ziņoju par bembi, kas stāvēja zaļajā zonā. Es nezinu, vai viņam par to bija sods vai nebija. Rīgas domē jābūt principam, ka uz katru iedzīvotāju jautājumu jābūt atbildei.
Dāvis Stalts: Es gribētu piekrist, bet, zinot darba noslodzi, domāju, ka ir pilnīgs bezcers vēl prasīt viņiem, lai atbild.
Rita Ruduša: Es vienkārši gribu precizēt – ja runājam par digitālu risinājumu, kurā ir iespējams ziņot par nebūšanām, jābūt digitāliem risinājumiem arī tam, ka individuāla vēstule ierēdnim katru reizi jāraksta no jauna. Varbūt jāpadara pieejamas sagataves, veidlapas. Jāsniedz informācija, lai cilvēks var izsekot aktualitātēm, teiksim, kas šobrīd ir saņemts, kas šobrīd ir izpildīts. Komunikācijai nav jāparedz tas, ka uz katru iesniegumu būs jāraksta individuālas atbildes pa trim rūtiņu lapām, taču jābūt kaut kam, kas cilvēkiem ir viegli pieejams. Tas arī ir veids, kā veicināt iedzīvotāju iesaisti – ja viņi redz, ka tam, ko viņi ierosinājuši, ir arī reāla atdeve un ietekme.
Rita Našeniece: Man patīk visi komunikācijas priekšlikumi. Sūtiet man vēl, es ar prieku tos iesniegšu komunikāciju departamentam. Savukārt deputātiem pats galvenais ir būt pieejamiem. Jāteic, ka mana pieredze ir pozitīva, jo es redzu, kā apkaimju cilvēki reaģē uz maniem priekšlikumiem. Man ir tikai viens ieteikums apkaimēm – ja iespējams, vajag sadalīt pienākumus tematiskās apakšgrupās. Piemēram, man taktiski šķiet ļoti pareizi, ka Rigonda izdalīja atsevišķu grupu, kas strādās tieši ar muižu. Čiekurkalns strādā tikai tā, sadaloties pa tēmām.
Rita Ruduša: Paldies par priekšlikumiem apkaimēm. Savelkot visu kopā, sausais atlikums ir šāds – jādomā par stratēģiju un par draudzīgu komunikāciju ar pilsētniekiem. Savukārt apkaimju biedrībām ir vērts pārņemt citu biedrību pieredzi ar tematisko dalījumu, bet tam ir vajadzīga liela aktivitāte un arī vairāk biedru.
Publikācija ir ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".
0