Dārziņi Rīgas kartē atgādina Itāliju – kurpe ar smailu purnu, kas stiepjas dienvidaustrumu virzienā. Tā ir pirmā Rīgas apkaime, iebraucot pilsētā pa Maskavas ielu, taču daudzi garāmbraucēji – un pat daudzi rīdzinieki – neapzinās, ka zaļā privātmāju oāze starp lielceļu un Daugavu ir Rīgas daļa. Priekšstats par Dārziņiem kā par "gurķu audzētāju" kopienu joprojām esot sastopams arī Rīgas domes institūcijās, saka vietējie entuziasti. Dārziņu apkaimes biedrība domes un rīdzinieku priekšstatu mēģina drupināt, aktīvi iesaistoties pilsētas attīstības procesos, un piesakoties projektos par publiskās telpas labiekārtošanu un sporta pasākumiem, kas atbilst apkaimes identitātei – veselīga, ģimenēm draudzīga vide. Taču pilsoniskā aktivitāte un kopienas kultūras attīstība atduras pret diviem šķēršļiem. Pirmais no tiem ir praktisks un šķietami vienkārši atrisināms – apkaimē nav telpas, kurā iedzīvotāji varētu pulcēties dažādos laikapstākļos uz apkaimes biedrības sapulcēm, kultūras pasākumiem vai mūžizglītības nodarbībām. Otrais iemesls ir sarežģītāks – Rīgas domei trūkst stratēģiska redzējuma par apkaimju kultūras attīstību. Kamēr nav ne viena, ne otra, Dārziņi attīstās pēc ad hoc principa – no projekta uz projektu, izmantojot brīvprātīgos cilvēkresursus. Diskusijā "Kur jums te kultūra?" par Dārziņu attīstību sarunājās Rīgas Dārziņu iedzīvotāju biedrības priekšsēdētāja Agita Vismane-Bitmane, Rīgas Dārziņu jauniešu domes pārstāve Elīna Krēmere, Dārziņu apkaimes iedzīvotāja Ilze Krēmere un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas Kultūras komisijas vadītāja Agnese Logina. Diskusiju vadīja Rita Ruduša. Diskusijas būtiskākās atziņas un priekšlikumi iekļauti "Satori" iesniegumā Rīgas domei.
Elīna Krēmere: Labvakar visiem. Mans vārds ir Elīna, un es Dārziņos dzīvoju 15 gadus. Pirms gada aktīvi sāku iepazīties ar apkaimes jauniešiem, cilvēkiem, kas šeit dzīvo un uzturas. Tad arī radās ideja par jauniešu apvienošanos, par RDJD jeb Rīgas Dārziņu jauniešu domi. Es biju idejas iniciatore, tagad esmu RDJD direktore un vēlos pārstāvēt jauniešu viedokli un rīkot jauniešiem foršus pasākumus Dārziņos.
Rita Ruduša: Paldies. Un es tagad atzīšos ar šausmām un kaunu, ka esmu nodzīvojusi Rīgā 54 gadus un ne reizi mūžā neesmu bijusi Dārziņos. Šī ir mana pirmā reize – bet kas par reizi! Gatavojoties šodienas sarunai, palūkojos, kā izskatās Dārziņi Rīgas kartē. Ļoti interesanti. Rodas divas asociācijas. Vai nu tā ir aste, vai kāja. Kā diskusijas dalībniecēm šķiet? Tā ir kāja vai aste?
Agita Vismane-Bitmane: Pēda.
Elīna Krēmere: Es parasti saku, ka tā ir Rīgas astīte.
Ilze Krēmere: Aste, aste.
Agita Vismane-Bitmane: Man īstenībā liekas, ka tas ir Rīgas sākums.
Rita Ruduša: Lūk! Tā ir atbilde, ko es gaidīju! Tas ir Rīgas sākums, izstiepusies roka vai kāja, vai, kā kolēģe Antonija teica, izskatās pēc Rīgas Itālijas. Itālija mums, protams, asociējas ar bagātīgu kultūras dzīvi. Un kultūra ir mūsu galvenais sarunu temats – ne augstās kultūras, bet kopienas nozīmē. Kādu kultūru jūs gribētu Dārziņos redzēt?
Agita Vismane-Bitmane: Sākotnēji, kad dibinājāmies, mēs ar domubiedriem vienojāmies, ka galvenais ir attīstīt infrastruktūras jautājumus. Bet, kad saskārāmies ar Rīgas domes institūcijām, sapratām, ka viņu uztverē mēs vēl joprojām esam tie dārzeņu dobju veidotāji un gurķu audzētāji un ka mums neko vairāk arī nevajag. Un tāpēc sākām paši caur projektiem rīkot pasākumus – vairāk, lai parādītu Rīgas amatpersonām, kādi kolosāli iedzīvotāji šeit dzīvo un cik piederīgi viņi jūtas šai apkaimei. Sākām ar sporta svētkiem, ar orientēšanās pasākumiem. Dalībnieki pārsvarā ir ģimenes ar bērniem, tāpēc es gribētu tādus kultūras pasākumus, kas būtu orientēti uz tām.
Rita Ruduša: Tātad jūs gribat veidot pilsētvidi, kas ir draudzīga ģimenēm ar bērniem?
Agita Vismane-Bitmane: Tieši tā, jo mums te visiem ir savas mājas un te jau arī ir tās ģimenes ar bērniem. Māju jau parasti veido ģimene – kā mēs ar vīru, kas šeit ienācām divatā un tagad jau esam četri. Ar suņiem, kaķiem un citiem mājdzīvniekiem.
Ilze Krēmere: Skatoties no malas uz to, kā mēs te līdz šim esam pērušies un mēģinājuši kaut ko panākt, tad attiecībā uz kultūru gribētos, lai nav vienmēr tā cīņa jāizcīna, lai katrs mazais pasākums nebūtu ar konkursu, ar milzīgu birokrātiju, ar projektu rakstīšanu, atskaitēm, grāmatvedību, visu pārējo. Kāpēc, ja domei ir funkcija organizēt pasākums, viņi nevarētu vismaz reizi gadā kā tradīciju ieviest Dārziņos kādu foršu pasākumu? Piemēram, plostnieku svētkus. Nav jau uzreiz plosti jālaiž Daugavā, bet kaut vai lai bērni simboliski gatavo plostiņus un palaiž tos upē – arī tā var būt daļa no šīs idejas. Var ieviest šai apkaimē tradīciju, nevis likt biedrībai rakstīt projektus un izcīnīt to kultūru, kuru mēs šeit vēlētos.
Rita Ruduša: Es to dzirdu tā, ka ir tāda kā komunikācijas problēma ar domi – kādā valodā sarunāties ar Rīgas domi? Vai tā ir projektu valoda, vai tomēr valodu, kādā jūs komunicējat, var mainīt? Kā tev šķiet?
Agnese Logina: Es kā dome, ja?
Rita Ruduša: Tu kā dome.
Agnese Logina: Tās ir tās lietas, kuras mēģinām mainīt. Skaidrs, ka cīņas ir ne tikai jums, bet arī mums. Tā ir kaut kāda tāda formalitāte – un ir visu laiku jānošķir tas, kas ir jāievēro, kas ir formālās prasības, un tas, kas ir komunikācijas kļūme, individuāla izvēle būt neatsaucīgiem. Bet, atbildot uz jautājumu par to, kādai kultūrai būtu jābūt, man liekas, ka pilsētai jābūt savai stratēģiskai vīzijai – ko vispār mēs gribam, ko darīt ar dažādām apkaimēm, kādai jābūt dzīvei tur. Un tādas vīzijas līdz šim īstenībā nav bijis. Kovids tādā ziņā ir bijis labs iemesls eksperimentēt ar jaunām formām un nest kultūru vairāk ārā no centra. Bet tas ir kaut kas jauns – mēs principā šobrīd veidojam jaunu stratēģiju, lai to visu decentralizētu. Un ļoti palīdz tas, ka ir aktīvi cilvēki, kuri pieprasa – mums to vajag, mēs gribam kaut ko šeit, pie sevis.
Rita Ruduša: Es mazliet aizķēros aiz tava teikuma "mēs, pilsēta". Vai tu varētu to atšifrēt? Kas šajā terminā ietverts? Tu teici: "Mēs, pilsēta, domājam…" Kas ir pilsēta, un kas ir tie, kas domā? Tikpat labi var arī Ilze, Elīna teikt, ka mēs esam pilsēta.
Agnese Logina: Es to domāju kā "domi". Nē, protams, es jau arī darbojos dažādās jomās. Būšana domes deputātei nav vienīgais, ko daru savā dzīvē. Esmu pilsētas iedzīvotāja, strādāju arī citās institūcijās. Bet visšaurākajā formā mēģinu pārstāvēt kultūras komisiju, kuru nesen izveidojām un kurā mēģinām risināt dažādas problēmas ar stratēģiju un tās trūkumu. Nu tad pārējais plašākā formā ir "mēs ar kolēģiem no domes".
Rita Ruduša: Skaidrs. Bet nepārvērtīsim šo par sarunu "jūs, dome, varētu darīt visu citādi". Jo mēs, Rīga, mēs, pilsēta, mēs visi šeit esam pilsēta, jo katrs no mums individuāli šo pilsētu veido. Gribētos dzirdēt mazliet detalizētāk par to stratēģisko uzstādījumu, ka jāveido ģimenei draudzīga vide. Varbūt tu, Elīna, vari pastāstīt, kādus pasākumus, notikumus tu gribētu redzēt Dārziņos un kas būtu piemēroti tieši Dārziņu iedzīvotājiem?
Elīna Krēmere: Manuprāt, lielākā problēma ir tāda, ka jaunieši īstenībā neapzinās, cik mūsu šeit ir daudz. Neapzinās savu kopējo spēku un to, cik daudz mēs kopā īstenībā varētu paveikt. RDJD vēlētos to mainīt un iedvesmot, un parādīt, ko mēs visi kopā varam. Bet, runājot par konkrētiem pasākumiem, manuprāt, sports un izklaide ir divi galvenie virzieni, uz kuriem mēs varētu skatīties. Sporta pasākumi ir ļoti burvīgi gan komandas saliedēšanai, gan arī nelielas sāncensības radīšanai – draudzīgas, protams –, un iepriekšējos gados organizētās orientēšanās sacensības, manuprāt, arī ir ļoti daudz savedušas cilvēkus kopā. Izklaides pasākumu gan mums Dārziņos bijis krietni maz. Mums bija mērķis šogad organizēt, bet īsti neizdevās. Mēs gribētu, piemēram, koncertus vai talantu šovus, vai tāda veida izklaides pasākumus. Tas ir tas, pēc kā visi slāpst.
Rita Ruduša: Tu teici, ka kopā mēs varam vairāk. Gandrīz vai olimpiskais sauklis sanāk. Bet kā tad sasniegt to jaunieti, kurš varbūt dzīvo tālākajā galā un nemaz nezina, ka tāda Dārziņu jauniešu dome eksistē. Kā līdz viņam aizklauvēties?
Elīna Krēmere: Līdz šim jauniešus esam uzrunājuši caur vecākiem, kas aktīvi darbojas Rīgas Dārziņu iedzīvotāju biedrībā vai kur citur, jo tas, manuprāt, ir ļoti labs veids – paziņot vecākiem, ka bērniem ir, re, kur iespēja darboties vai apmeklēt kādus pasākumus. Iepriekšējos pasākumus un vietas, kur esam darbojušies, bieži vien reklamējam vai nu "Facebook" vietnē, vai uz Dārziņu ziņojumu dēļiem izliekot plakātus. Visbiežāk, godīgi sakot, jauniešus var sastapt uz ielām, uz līnijām, atrodoties viņiem vienkārši tuvumā un viņus uzrunājot.
Rita Ruduša: Kā tu viņus uzrunā? Nāc klāt un saki: "Es esmu RDJD"?
Elīna Krēmere: Nē, es saku: "Čau, es esmu Elīna, es dzīvoju Dārziņos, varbūt ejam kaut ko kopā padarām." Protams, ne visi ir tik ļoti aktīvi un atvērti un uzreiz tūlīt skries un darbosies, bet es domāju, ka ar laiku, ja pasākumi notiks, tad cilvēki to agrāk vai vēlāk pamanīs.
Rita Ruduša: Pamanīs rezultātus tavai darbībai un to, ka citi arī grib iesaistīties. Tas pats jautājums Agitai par pieaugušajiem – kā veicināt to, lai cilvēki iesaistās? Jo parasti šādas biedrības sākas ar ļoti mazu aktīvistu grupiņu kādā dzīvojamā istabā, cilvēki sanāk kopā un izdomā, ka grib kopā kaut ko darīt. Bet kā iesaistīt vairāk?
Agita Vismane-Bitmane: Es varu pastāstīt, kā esam darījuši līdz šim. Mums ir biedrības "Facebook" lapa, ir divas aktīvas grupas ar Dārziņu nosaukumiem feisbukā. Tad mēs paši projekta ietvaros uzstādījām šos ziņojumu informatīvos stendus, uz kuriem var izlikt informāciju. Un apkaimē ir trīs veikali, kas mums ļoti palīdz. Tur pulcējas lielākais skaits iedzīvotāju. Tagad līdzdalīgās budžetēšanas konkursā mums vajadzēja savākt balsis – un mēs skrejlapiņas likām veikalos, uzrunājām pārdevējus.
Elīna Krēmere: Jā, mēs, jaunieši, toreiz divas trīs nedēļas no vietas gājām, kartē atzīmējām katru līniju, katrā pastkastītē metām iekšā lapiņas.
Rita Ruduša: Un jums izdevās?
Agita Vismane-Bitmane: Jā, mēs jau otro reizi uzvarējām.
Rita Ruduša: Malači!
Agita Vismane-Bitmane: Viena no mazākajām apkaimēm.
Rita Ruduša: Tie, kas nav biedrības biedri, lūdzu, tad piefiksējiet – ir feisbuka grupa, darbojieties! Es to nopietni domāju: biedrības rindas ir jāvairo. Tātad uzrunāšana notiek caur "Facebook" grupu, caur stendiem, caur pasākumiem. Bet kāda no domes puses ir sadarbība ar apkaimju biedrībām? Sadarbības intensitāte ir atkarīga no katras individuālās biedrības, vai tomēr ir kaut kāds kopējs rāmis?
Agnese Logina: Mēs mēģinām veidot kopēju rāmi, bet tas galu galā tiešām ļoti bieži ir atkarīgs no indivīdiem, no tā, cik neatlaidīgi, motivēti tie cilvēki ir. Līdz šim tās attiecības bijušas dažādas, un mēs mēģinām tagad kaut kā vienādot. Bet tas vispār ir raksturīgi, ka mazāko apkaimju biedrības ir stipri aktīvākas. Man liekas, ka Purvciemā un Pļavniekos joprojām ir ļoti mazaktīvas biedrības un kaut kā – jo mazāk vietas, jo lielāka motivācija.
Agita Vismane-Bitmane: Jā, es to varu papildināt. Piemēram, līdzdalīgās budžetēšanas konkursā bija Dārziņi ar trīstūkstoš iedzīvotājiem un Purvciems. Kā jūs domājat, kurš uzvarēja? Tā ir piederības sajūta savai apkaimei. Jo tam, kas dzīvo mikrorajonā, nav tādas piederības tai zemei, uz kuras viņš dzīvo.
Rita Ruduša: Es domāju, ka būs arī kādas apkaimes biedrības, kas jums iebildīs.
Agita Vismane-Bitmane: Noteikti, jā.
Rita Ruduša: To piederību noteikti arī daudzstāvenē var iegūt. Bet, protams, tā ir nedaudz anonīmāka līdzāspastāvēšana nekā šeit, kur jūs visi kopā ejat uz peldvietām.
Agnese Logina: Bet, atbildot uz sākotnējo jautājumu – šobrīd darbs notiek, liekam jaunus pamatus, veidojam, bet Rīgā ir 58 apkaimes…
Rita Ruduša: Bet tas nav nemaz nepavelkams cipars, manuprāt.
Agnese Logina: Nav! Vienkārši tas nav kaut kas tāds, ko var divās nedēļās atrisināt. Tā arī ir viena no lietām, ko pirms vēlēšanām visi min – apkaimes ir ļoti būtiskas, mēs gribētu decentralizēt, iznest pilsētu no centra un aiznest uz apkaimēm (centrs vispār arī ir apkaime, bet to daudzi kaut kā aizmirst), bet tagad ir uzdevums turēt politiķus pie vārda, lai tas nepaliek tikai priekšvēlēšanu saukļu līmenī. Bet darbs notiek. Un manā frakcijā ir divas ļoti aktīvas kolēģes no apkaimju biedrībām – Alija Turlaja no Sarkandaugavas un Selīna Vancāne no Teikas biedrības. Viņas tad arī ļoti aktīvi mums, pārējiem kolēģiem, skaidro, stāsta, ko nozīmē darbs apkaimju biedrībā, kas tas viss ir, kā var tur palīdzēt. Mācāmies procesā.
Rita Ruduša: Mums visu laiku sanāk atgriezties pie jautājuma par komunikāciju.
Agnese Logina: Bet tas ir ļoti būtisks jautājums!
Rita Ruduša: Tas ir ļoti būtiski, un pie tā mēs tagad mazliet vairāk pakavēsimies. No biedrības viedokļa raugoties, kāds būtu ideālais mehānisms sadarbībai ar domi? Nu labi, jūs piesakāties konkursos, bet tā jau nav komunikācija, tas ir birokrātisks process, lai tiktu pie kāda laba pasākuma. Bet tādā ikdienas darba izpratnē? Kādus mehānismus jūs vēlētos – pieejamība, konkrēti cilvēki, kas nozīmēti īpaši komunikācijai ar apkaimēm, nu, vārdu sakot, kādas ir jūsu idejas?
Ilze Krēmere: Manas pastāvīgās darba gaitas ir citā pašvaldībā, un es strādāju tieši ar apkaimēm. Un īstenībā tā bija mana motivācija stāties biedrībā, jo es to sajutu kā sava veida nodevu – es nevaru strādāt citā pašvaldībā un nepārtraukti aicināt veidoties apkaimēm un sabiedrībai būt gana aktīvai, un pati savā apkaimē nebūt tāda. Līdz ar to man ir iespēja salīdzināt komunikāciju.
Rita Ruduša: Kura tā pašvaldība ir? Nedrīkst teikt?
Ilze Krēmere: Nē, tam nav nozīmes. Bet viens ir skaidrs – jo konglomerāts lielāks, jo komunikācija ir sarežģītāka. Mana pašvaldība ir maziņa, tur jebkurš iedzīvotājs ir pieejams, viņi var piezvanīt jebkurā laikā, viss tur notiek ļoti ātri, problēmas tiek atrisinātas. Mums arī ir tādi paši projektu konkursi – tur savā ziņā mēs ar iedzīvotājiem auklējamies, aiz rociņas ejam ar viņiem uz būvvaldi, skaņojam dokumentus, visādā veidā palīdzam, lai apkaimēs veidotos šī piederības un identitātes sajūta. Jo tas ir tik fantastiski – redzēt, ka tad, kad iedzīvotājs realizē savu projektu, apkaimē uzrodas kaimiņi, kurus viņš nezināja. Izrādās, viņiem sāk veidoties tradīcijas, viņi sāk kopīgi svinēt svētkus tai vietā, kurā viņi projektu ir kopīgi realizējuši. Tas ir tas, ko vajadzētu panākt arī Rīgai. Protams, es piekrītu, ka Rīgā mazākas apkaimes ir aktīvākas, jo, kā Agita teica, tur tās piederības ir varbūt vairāk. Bet ar komunikāciju ir tiešām smagi, lai neteiktu vairāk.
Rita Ruduša: Bet jūs varētu pateikt piemērus? Kā ikdienā notiek jūsu sadarbība ar Rīgas domi, caur kādiem kanāliem?
Ilze Krēmere: Izstāstīšu jums piemēru. Tātad Agitas pieminētais līdzdalīgās budžetēšanas projektu konkurss, kam pagājušajā gadā piešķīra finansējumu un ko realizēja Rīgas domes Satiksmes departaments – Taisnās ielas pārbūve ar divām daļām. Viena – Taisnās ielas gājēju celiņa pārbūve. Un otra – vides objekts. Mums nodod komunikācijai cilvēku, kurš kā indivīds ir tiešām ieinteresēts tajā visā, lai gan mēs sākotnēji ļoti formāli piegājām un teicām: "Dibiniet darba grupu, lai mēs visu redzam skaidri un gaiši." Beigās vienojāmies, ka komunikācija ir okei, nevajag nekādu birokrātisku darba grupu. Komunikācija bija laba līdz brīdim, kad cilvēks aizgāja prom no darba. Tas bija šīgada aprīlis, un faktiski no tā brīža mums viss ir apstājies. Satiksmes departaments joprojām nav izdomājis, kādu kontaktpersonu likt vietā, neviens uz e-pastiem neatbild, uz zvaniem neatbild. Tad, kad aizklauvējas līdz priekšniecībai, tad kāds piezvana, kaut ko apsola, pasaka: "Rīt būs…" Nu, kā pret sienu. Un tā mēs gaidām labākus laikus, jo tagad, skaidrs, visiem taču ir atvaļinājumi.
Agnese Logina: Nav tā, ka man ar viņiem ir īpaši labāk. No Satiksmes departamenta ļoti daudzi cilvēki regulāri iet prom, un šobrīd ir aizgājuši vairāki cilvēki, ar kuriem man arī ir bijis labs kontakts un ar kuriem esam uzsākuši īstenot kaut kādas idejas. Tas ir departaments, kuram ir ļoti daudz darba un kuru arī ļoti daudz publiski sit, – un tad daudzi izdomā, ka nē, viņi nevēlas ar to nodarboties un grib iet strādāt mierīgākā vietā. Tur ir ļoti daudz strukturālu problēmu. Sākot jau ar atalgojumu, kas ir smieklīgi zems. Daudzus no Satiksmes departamenta burtiski pārpērk CSDD, kur viņiem ir mierīgāk, labāka alga un tamlīdzīgi. Tam jābūt baigajam misijas darbam – palikt strādāt departamentā.
Rita Ruduša: Nu, labi, mēs runājam par viena konkrēta departamenta algām, bet es saprotu, ka problēma ir sistēmiska. Jūs runājat par personalizētu komunikāciju. Kā būtu, ja, piemēram, Rīgas domē būtu apkaimju vēstneši? Ja katrai no apkaimēm būtu viena kontaktpersona, kas, ja viņu neapmierina atalgojums un kaut kādi tvitera uzbrukumi, var aiziet prom un nodot lietas nākamajam, kurš arī atbild par kaut kādu apkaimju kopumu. To nevarētu ieviest?
Agnese Logina: Tas ir tas, uz ko jāiet. Tas būtu loģiski un racionāli. Bet mēs esam tālu no tā.
Agita Vismane-Bitmane: Man liekas, ka domē vajag kaut kādas projektu grupas vai struktūrvienības, kas strādā tieši ar apkaimju projektiem, citādi mēs uz priekšu netiksim. Mums, pieņemsim, no 2019. gada pludmales labiekārtošanas projekta ir realizēta tikai puse. Kāpēc? Tāpēc, ka nav cilvēku, kas šos projektus realizē. Domē viņi to līdz šim nav darījuši. Viņi arī nezina, kā to darīt. Un, ja mēs nebakstām, tad vispār nekas nenotiek. Jo viņi papildus par to neko nesaņem. Tāpēc, man liekas, vajag kaut kādu algotu darbinieku, struktūru, kas, kā Ilze stāstīja, ņem aiz rociņas. Kāda man, pirmo reizi piedaloties projektā, bija vilšanās, ka man neviens nepalīdz! Jā, naudu piešķīra. Bet ko tālāk? Kā tā saskaņošana notiek? Neviens jau tev nestāsta. Būtu kaut vai veidlapiņu iedevuši: pirmais tas, otrais tas.
Rita Ruduša: Nu jā, pašvaldības izmēram nevajadzētu būt šķērslim tam, lai cilvēciskāk runātu ar apkaimēm. Vai ne, Agnes, tu piekritīsi?
Agnese Logina: Jā! Piebildīšu vēl arī kontekstam. Ir tā, ka atbildība ir ārkārtīgi saskaldīta un katrs atbild par kaut kādu savu mazo ekseļa tabuliņas daļiņu un neredz kopainu. Mans mīļākais piemērs pēdējā pusgada laikā ir Ģertrūdes ielas aplis. Brīnišķīgs projekts – Centra apkaimes biedrība ir iesniegusi projektu, dabūjusi finansējumu, tagad restaurēs un atjaunos, un padarīs pieejamu dzīvošanai, un tamlīdzīgi. Bet tagad izrādās, ka viņi to nevar darīt, jo tur ir dažādi iebildumi un vispār CSDD to neatļauj. Pašvaldība piešķīra naudu un pati tagad bremzē.
Rita Ruduša: Bet vai tad pašvaldībai nevajadzēja to zināt?
Agnese Logina: It kā ne, jo katram ir sava mazā atbildība, kuru viņš izpilda. Es mēģināju iepriekš ieskicēt to, ka trūkst stratēģijas un vīzijas, un tas man, godīgi sakot, pēdējo pāris nedēļu laikā ir lielākais besis, ka ir tik maz cilvēku, kuri redz kopainu. Viss ir tik ļoti saskaldīts! Un tad rodas situācijas, ka ziemā neviens netīra sniegu, jo parkus tīra "Dārzi un parki", bet parku tiltiņus tīra Satiksmes departaments. Kāpēc?
Ilze Krēmere: Pilnīgi piekrītu, ka jābūt stratēģiskam redzējumam, kā kaut ko ieviest, darīt. Izstāstīšu vēl vienu piemēru par absurdu ar kopainu, Šis pats Rīgas domes Satiksmes departaments. Sākotnējā projekta tāme par ietves atjaunošanu tiek pārsniegta par aptuveni 5000. Nu, ko darīsim? Kuru ietves daļu skaldīsim nost? Nu, nopietni? Rīgas domes Satiksmes departaments ar saviem simts miljoniem nevar atrast tos piecus tūkstošus? Bet viņi to neredz. Viņiem liekas, ka tas ir kaut kāds apkaimes projekts, kaut kas vispār svešs, ko viņiem uzspieda realizēt. Un te ir tieši tas – kādās valodās mēs vispār runājam? Un tā arī šobrīd nezinām, vai mums tur griezīs kaut ko tai ietvei nost vai ne.
Rita Ruduša: Tātad mums vajag stratēģisko redzējumu, mums vajag projektu grupu vai apkaimju vēstnešus. Varam padomāt, kas ir labāks variants. Varbūt abi. Elīna, domājot par tavu demogrāfisko grupu, vai būtu vajadzīga arī komunikācija tieši ar jauniešu apvienībām?
Elīna Krēmere: Obligāti.
Rita Ruduša: Lūk! Pastāsti, kāda!
Elīna Krēmere: Cik esmu sapratusi, RDJD jeb Rīgas Dārziņu jauniešu dome ir viena no pirmajām jauniešu organizācijām apkaimēs. Mēs gan nedēvējam to par atsevišķu organizāciju, drīzāk esam Rīgas Dārziņu iedzīvotāju biedrībā, kas mūs ļoti atbalsta. Es studēju sabiedriskās attiecības, un tur tiek mācīts, ka visa komunikācija un pasākumi, un darbošanās vienmēr ir atkarīga no mērķauditorijas. Tāpēc, ja mēs, teiksim, skatāmies uz pieaugušajiem un jauniešiem vecumā no 13 līdz 25 gadiem, viņu intereses un vajadzība pēc pasākumiem būs atšķirīga. Piemēram, mans iepriekš minētais talantu šovs – jauniešiem tas noteikti būtu aktuālāk un saistošāk nekā pieaugušajiem.
Rita Ruduša: Bet nu tas tiešām ir panākums, ja jūs esat pirmā apkaimju jauniešu organizācija. Tad varbūt vajag arī citās apkaimēs aktivizēt jauniešus.
Elīna Krēmere: Jā, protams. Es gan nezinu, kādā veidā to panākt.
Rita Ruduša: Līdzīgā.
Elīna Krēmere: Līdzīgā, jā. Jo mums tas viss sākās, piedaloties pagājušogad sporta spēļu organizēšanā. Toreiz iepazinos ar vairākiem jauniešiem un viņu acīs pamanīju potenciālu – pamanīju, ka šeit ir darboties griboši jauni cilvēki, kuri ir gatavi ieguldīt savu darbu un laiku, lai panāktu kaut ko brīnišķīgu. Tad es pati noticēju šai idejai, tā radās un līdz šim ir aizgājusi.
Rita Ruduša: Domājot par dažādām iedzīvotāju grupām, kas veido "mēs, pilsēta". Tu saki, ka stratēģijas, kopējās vīzijas, lielās bildes nav vispār. Tad jau droši vien arī par atsevišķām iedzīvotāju grupām nav vīzijas – bet vai tas būtu virziens, kurā domāt?
Agnese Logina: Viena no lietām, par kurām es visu laiku cīnos, ir dažādība politikā. Tas man liekas ārkārtīgi būtiski, citādi rodas risks, ka es, pārstāvot savu diezgan šauro paaudzi, izlemšu, ko vajadzēs citām paaudzēm. Tas nav okei, tā nevar taisīt. Skaidrs, ka cilvēki, kuriem piemīt empātija un kuri spēj saprast, kā citi cilvēki domā un strādā, var izdomāt aptuveno virzienu, kurā viņi gribētu iet, un var palīdzēt to realizēt. Bet ir būtiski, ka gan pašvaldībā, gan izpildvarā, gan lēmējvarā ir dažādi cilvēki Šobrīd, piemēram, Rīgas domes sastāvā no 60 deputātiem tikai 18 ir sievietes. Tas jau parāda, kādā līmenī šobrīd ir dažādība. Man liekas, ka jaunākā deputāte ir mana kolēģe Justīne, kurai ir 28. Es ceru, ka nākamajā sasaukumā būs vēl jaunāki cilvēki. Dažādībai ir jāienāk, citādi mēs izdomājam kaut kādas lietas, kuras nevienam nevajag, un tad tu darbojies tikai ar ideju par to, kas citiem ir vajadzīgs.
Rita Ruduša: Tas man atgādina stāstu par to, kā vienā mazā pašvaldībā līdzīga demogrāfiskā grupa, tas ir, deputāti, bija izdomājuši, ka jauniešiem vajag rampu – jo jaunieši taču skrituļo, vai ne? Rampu uztaisīja, bet ļoti dubļaina lauka vidū. Un rezultātā jaunieši netiek ne uz to rampu, ne no tās, jo viņi ir līdz potītēm iestiguši dubļos ar visām savām skrituļslidām. Tā ka, protams, vajag dažādību, dažādas perspektīvas. Iesaistīt cilvēkus, piemēram, aktīvos jauniešus, var arī caur citiem mehānismiem.
Agnese Logina: Jā, tieši tā.
Rita Ruduša: Kādiem?
Agnese Logina: Tā ir sarunas daļa, kurai es nebiju šodien gatavojusies. Bet ir šīs pamatformas – tā pati projektu rakstīšana, lai vai cik tas būtu garlaicīgi, bet tā pagaidām var darīt, tā var iesniegt savas idejas un cīnīties par to realizāciju. Var nākt vizītēs – reti kurš izmanto iespēju pieteikties vizītē pie deputātiem. Deputātam apmeklētājs obligāti jāuzklausa – nu tad nāc un stāsti!
Rita Ruduša: Tas ir tāds demokrātijas instruments, kas nav sevišķi popularizēts. Es, piemēram, Rīgas domes mājaslapā uzzināju, kad tev ir pieņemšanas dienas, bet varbūt vidējais pilsētnieks to nemaz nezina, jo neiedomājas, kur to vispār meklēt.
Agnese Logina: Mēs varam daudz runāt par to, ka ir komunikācijas problēmas un tamlīdzīgi, bet ir viena būtiska atšķirība no agrākiem laikiem – man vairs nav tikai viena komunikācijas kanāla un es nekad nesasniegšu visus. Vienmēr kāds palaidīs garām būtisku informāciju. Tātad jāstrādā dažādos kanālos. Bet tad atduramies pie tā, ka vienmēr trūkst resursu, lai apzinātu visus kanālus, lai strādātu gan konservatīvos laikrakstos, gan "TikTokā" un citur.
Rita Ruduša: Nu, tas, es teiktu, ir prioritāšu jautājums.
Agnese Logina: Tieši tā.
Rita Ruduša: Par tiem dažādajiem kanāliem runājot, viens ir pieteikties pie deputāta vizītē – un tas patiešām būtu jāizmanto, un arī presē vajadzētu rakstīt, ka tāds demokrātijas instruments ir pieejams –, bet ir arī digitālie kanāli. Ir tādi līdzdalības rīki kā Latvijā zināmais un dažādas balvas ieguvušais "ManaBalss", bet ir arī citi. Piemēram, Briselē, Londonā un citās pilsētās darbojas "FixMyStreet" – jebkurš pilsētas iedzīvotājs, ieraugot kaut kādu nebūšanu, var to nofotografēt, un tas aiziet uzreiz attiecīgajam ierēdnim, kas par to atbild, un tur var izsekot līdzi problēmas risinājumam. Vai kaut ko tādu, Elīna, tu gribētu sagaidīt no Rīgas domes?
Elīna Krēmere: Kā līdzdalības instruments ideja ir burvīga! Manuprāt, aplikācija vai vietne, kurā tu vari pierakstīties un tev pašam nav jāmeklē kontakti vai jādomā, vai tu uzraksti pareizajam cilvēkam, jo jautājums tiek automātiski viņam pāradresēts, būtu vienkārši burvīgs rīks. Lielākā problēma, pret ko mēs varētu atdurties, ir tas, vai un kā šis rīks tiks uztaisīts.
Rita Ruduša: Bet ir jau piemēri – var vienkārši paņemt no Briseles.
Elīna Krēmere: Tad izklausās fantastiski.
Agnese Logina: Man liekas, ka vairāki tādi ir izstrādes stadijā, bet viss atduras pret to, ka neviens nejūtas gatavs ņemt un risināt šīs problēmas. Respektīvi, otrā pusē nepietiek resursu, lai to risinātu. Tādu atbildi es vienmēr esmu dabūjusi, kad prasu, kāpēc mums nav, piemēram, interaktīvas kartes, kurā atzīmēt katru bedri. Mani katru dienu kāds ietago tviterī kādā bedrē, un es tiešām gribētu, lai būtu efektīvāks veids. Bet tas visu laiku atduras pret to, ka nav resursu. Tā kā jā, tā cīņa nav tikai jums.
Ilze Krēmere: Nav jau uz Briseli jābrauc. Siguldā, Valmierā ir burvīgas aplikācijas, burvīga komunikācija ar iedzīvotājiem. Arī interaktīvā līmenī, arī par bedrēm. Kāpēc viņiem ir resursi? Nē, tā ir vēlme, gribēšana. Rīgā jau sen vajag ko tādu. Nebūt nav viss jāsabāž vienā aplikācijā, var sadalīt pa grupām. Tam visam atkal ir vajadzīgs stratēģisks redzējums.
Rita Ruduša: Lūk. Šo mēs arī pierakstīsim pie darbiņiem. Pirms iesaistām auditoriju, es gribētu mazliet atiet no visiem darāmajiem darbiem un nevis ar melnu svītru pasvītrot, ko mums tagad vajadzētu mainīt, bet vienkārši kopā pasapņot. Ja mēs atgrieztos Dārziņos, teiksim, pēc pieciem gadiem, kādas jaunas lietas, tradīcijas, vietas, vides objektus mēs šeit gribētu redzēt?
Agita Vismane-Bitmane: Pirmkārt, mums būs sava kultūras telpa. Mums nav vispār nekādas telpas, kur pulcēties, tāpēc arī pasākumi notiek vienreiz gadā, vasarā, siltajā laikā, un vienmēr lūdzot Dievu, lai nelīst. Līdz šim tas ir izdevies. Tas ir pats galvenais – gan jauniešiem, gan mums, biedriem, vajag telpu, kur satikties pašiem un ar iedzīvotājiem.
Rita Ruduša: Tā tad būtu ne tikai kultūras, bet arī pilsoniskās līdzdalības telpa. Kur jūs tagad pulcējaties?
Agita Vismane-Bitmane: Mājās, uz ielas vai parkā. Vēl ir sporta laukums. Telpas zem jumta mums nav.
Rita Ruduša: Ko vēl jūs gribētu redzēt?
Elīna Krēmere: Cik ļoti drīkst sapņot? Pēdējos divos trijos gados man parādījusies pavisam vienkārša vēlme. Kad man uzdod jautājumu, no kurienes esmu, es atbildu: "No Rīgas." Nākamais jautājums – no kurienes tieši? Es atbildu: "No Dārziņiem." Es nevēlos, lai man vēl kādreiz dzīvē būtu jāpaskaidro, kur atrodas Dārziņi. Tas, protams, jau kaut kādā ziņā ir iegājies, lielākie objekti apkārt ir zināmi – jā, skaisti pie Daugavas, Rumbulas, Salaspils. Bet mana dziļākā vēlme ir tāda, lai cilvēki zina, kas ir Dārziņi, lai cilvēki brauc speciāli uz šejieni apskatīt kultūras objektus vai nopeldēties Daugavā skaisti izbūvētās peldvietās. Ka nav jāskaidro. Protams, kā jau Agita arī iepriekš minēja, ir sapnis par jauniešu māju, kurā jaunieši var uzturēties, arī ziemā satikties iekštelpās, plānot stratēģiskos pasākumus un tādas lietas. Jo, protams, visas labākās idejas rodas, kad mēs visi esam kopā. Tad varam sākt kaut ko plānot.
Ilze Krēmere: Es papildināšu nedaudz piezemētāk, saprotot, cik reāli vispār kaut ko var izdarīt. Runājot par to kultūrtelpu, vienmēr var padomāt arī plašāk. Skatoties, kas parasti veido tādu kultūrtelpu vai vidi, kurā tikties, skaidrs, ka bibliotēka ir vieta, kur ļoti daudz ko var izdarīt. Ne tikai tikties, bet arī mācīt seniorus, organizēt dažādus mūžizglītības pasākumus un tā tālāk. Mēs tiešām gribētu iegūt šādu telpu, jo jāsaka tā – kas tad veido mums to kultūrvidi, ja ne mēs paši? Un kultūrvide noteikti ir kaut kas radošs un saliedējošs, bet ir ļoti grūti to darīt katram pašam savā mājā, ņemot vērā vēl arī mūsu mentalitāti. Un tad ir labi, ka ir parks, labi, ka ir sporta laukums, kur to darīt, bet nu mēs ļoti, ļoti gribētu to savu telpu.
Rita Ruduša: Un paldies aktīvajam Dārziņu iedzīvotājam Vladimiram Kudojaram, kurš šo parku ir iekopis! Agnese, nobeiguma vārdi par sapņiem.
Agnese Logina: Man ir divi sapņi. Pirmais – vienkārši atbildot par to kultūrtelpu – kamēr gaidām mistiskus labākos laikus, kad varēs arī kaut ko uzbūvēt, Rīgas domei patiesībā jau ir ļoti jauka iniciatīva, kuru varētu stipri vairāk attīstīt – kas arī ir mans mērķis uz nākamo gadu –, un tie ir stropi. Kultūrtelpu stropi – mobilas kultūras telpas, kādas šobrīd pilsētā ir, manuprāt, četras. Tās uz vasaras sezonu tiešām piesaista cilvēkus, tajās var veidot dažādus pasākumus. Sevišķi, ja stropus gan pavairotu skaitliski, gan izveidotu tiem savu kūrētu programmu. Teiksim, varētu iedot kādam māksliniekam stropu rezidenci uz trim mēnešiem – veidot kultūras programmu sadarbībā ar iedzīvotājiem. Tas būtu, man liekas, ļoti skaisti. Bet otrs, stipri praktiskāks sapnis ir veloceļš. Šobrīd tas atduras pie žoga, jo tur ir īpašumu problēmas, kuras nosacīti tiek risinātas, bet es ceru, ka pietiekami drīz arī tiks atrisinātas. Principā te var izveidot ļoti normālu veloceļu līdz Ikšķilei. Un tad tu vari aizbraukt no Vecrīgas līdz Ikšķilei un pa ceļam piestāt Dārziņos, nu, tas būtu ļoti skaisti.
Rita Ruduša: Brīnišķīgi. Tā kā man mamma dzīvo Ikšķilē, es tieši piestāšu pa ceļam šeit. Paldies, un tagad uzrunāšu esošos un topošos biedrības dalībniekus un Dārziņu iedzīvotājus. Ko jūs gribētu? Kas ir jūsu sapņi, ko jūs gribētu šeit redzēt?
Iedzīvotāja 1: Protams, to promenādi vai veloceliņu ļoti gribētu redzēt. Un ideja par bibliotēku arī ir ļoti brīnišķīga. Mēs pašlaik izmantojam Ķengaraga pakalpojumus, bet senioriem šeit, uz vietas, būtu ļoti, ļoti patīkami.
Rita Ruduša: Paldies. Vēl kādam kas piebilstams par sapņiem? Ko jūs gribētu redzēt Dārziņos?
Iedzīvotāja 2: Bērnudārzu. Apgaismotas ielas. Labiekārtot ne tikai šeit, bet arī tajā galā, kur ir sporta laukums. Asfaltēti ceļi, apgaismojums, bērnudārzs, ūdensvads un kanalizācija. Mūsu sāpīgie jautājumi.
Iedzīvotājs: Man mājās stāv viens plakāts, ko es nozagu no sarkanā veikala sienas. Šeit 1981. gada jūlijā notika teātra izrāde. Popova radiorūpnīcas tautas teātris izrādīja Blaumaņa "Trīnes grēkus". Pusdārziņi bija atnākuši uz 20. līnijas galu – tur bija tāda pļava, un tajā notika brīvdabas izrāde. Varbūt vajadzētu vēlreiz kādu brīvdabas izrādi vasarā. Tas nav baigi sarežģīti, tie tautas teātri jau pastāv, labprāt spēlētu.
Iedzīvotāja 3: Es domāju, ka būtu ļoti labi 14. līnijas galā uztaisīt publisku peldētavu. Tur ir tāds plašs laukums, un ir nomiris tas vācējs, kurš mūsu ielu visu laiku "izdaiļoja", un tagad principā ceļš būtu brīvs, varētu tur kaut ko nopļaut un iziet. Tur nāk ģimenes ar maziem bērniem, jauni cilvēki, bet tur vispār ļoti nesakopts izskatās. Es tur katru dienu staigāju, neviens tur neko nemētā, bet vajadzētu varbūt izmantot kaut kādu tehniku. Tas ir vienkārši izdarāms un daudz nemaksā.
Rita Ruduša: Paldies visiem, kas atnāca! Es paklanīšos dalībniecēm – Ilzei, Elīnai, Agitai un Agnesei. Un ceru, ka gan sapņi, gan praktiskās idejas, kuras mēs šeit pamētājām, pārvērtīsies oficiālā iesniegumā un mūs arī sadzirdēs, un no tā būs arī kādi rezultāti. Paldies visiem, kas klausījās!
Publikācija ir ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".
0