Reti kad Latvijā viesojas komponisti un atskaņotājmākslinieki, kuru radītā un interpretētā skaņumāksla dēvēta par "jaunās mūzikas" virsotnēm jau 20. gadsimta 70., 60. un pat 50. gados. Šāda pārcelšanās pagātnē, rodot iespēju iztēloties, ka tieši tādi paši koncerti kādreiz skanējuši Ņujorkā vai Ķelnē, pēdējo gadu laikā notikusi vien pāris reižu, kā spilgtākos piemērus minot Stīva Reiha un Maurisio Kagela dalību jaunās mūzikas festivālā "Arēna". Šoreiz iepriekš aprakstīto izdevību nodrošinājis nepieradinātās mūzikas un filmu mākslas festivāls "Skaņu mežs", 2012. gada 6. oktobrī Latvijas Radio 1. studijā uzstājoties komponistam un pianistam Kristianam Volfam un vienai no viņa uzticamākajām domubiedrēm – perkusionistei Robinai Šulkovskai. 1934. gadā dzimušais Kristians Volfs pieder pie Ņujorkas eksperimentālās mūzikas skolas – Džona Keidža un viņa līdzgaitnieku loka, kur minami arī Mortons Feldmens, Ērls Brauns un vairāk kā pianists pazīstamais Deivids Tjūdors, – no visām šīm personībām tikai Volfs patlaban ir dzīvs un joprojām radoši aktīvs. Džons Keidžs sava mūža noslēgumā no brūkošās Padomju Savienības pilsētām bija aizbraucis vienīgi uz Ļeņingradu, arī Mortonu Feldmenu neviens diemžēl neaicināja sniegt meistarklases Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – pretstatā viņiem Kristianu Volfu tad nu varēja sastapt gan Mūzikas akadēmijas studenti, gan Latvijas Radio notikušā koncerta klausītāji. Un uzreiz jāteic, ka 6. oktobra priekšnesums radīja pārdomas gan par avangarda mūzikas estētiskajām izpausmēm, gan arī par tai piemītošajām sociālajām funkcijām, tostarp tām, kas vismaz Latvijā vēl nav pilnībā realizētas.
Daudzi Kristiana Volfa darbi ietilpst plašākos ciklos (ar virsrakstiem "Exercises", "Peace March" un "Nocturnes"), kas tapuši ilgākā laika posmā un paredzēti brīvi izvēlētam sastāvam vai arī no atskaņotāja prasa improvizējošu darbību, un koncertā Latvijas Radio komponists kopā ar Robinu Šulkovsku pievērsās galvenokārt šai daiļrades daļai. Šo darbu stilistika un izteiksmes līdzekļu kopums ļauj tos saukt par avangardismam piederīgiem vistiešākajā mērā, un autora izvēlētajā estētikā komponists patiešām bija vienisprātis ar Keidžu, kā arī – nedaudz attālinātāk – ar Feldmenu. Par pirmo būtiskāko Kristiana Volfa mūzikas pazīmi jānosauc tās intelektuālais raksturs un skanējuma tīrība – savas radošās idejas īstenojot ar zinātnieka prātu un izgudrotāja interesi, komponists uzskata par gana saistošu pat visvienkāršāko motīvu, no vienas puses, atbrīvojot to no visa liekā, no otras puses, atainojot teju visu tajā ieslēpto melodisko un ritmisko potenciālu. Rezultāts tad arī ir gana neordinārs – mūzikā tiek sasniegta augsta līmeņa precizitāte un skaidrība, vienlaikus konsekventi atspoguļojot visus paradoksālos mākslinieciskās domas pavērsienus un lēcienus. Tādēļ no viena rakursa Kristiana Volfa skaņdarbi līdzinās detalizētam laboratorijas darba aprakstam, savukārt no otra rakursa – akrobātiskām piruetēm. Atšķirība vien tā, ka darbos sitaminstrumentiem solo izpaužas ekspansīvāki un spriegāki afekti, kamēr tajos Volfa daiļrades paraugos, kur perkusijām pievienojas klavieres, izjūtas ieņem introvertāku veidolu.
Otra tikpat būtiska komponista daiļrades īpašība ir skaņas niansētās attiecības ar klusumu. Jau skanot vienīgi sitaminstrumentiem, šī mūzika rada nepieciešamību uzmanīgi sekot pārmaiņus marimbas vai mazajām bungām, vai timpāniem, vai arī vienkārši uz svaru bumbas izspēlēto motīvu pakāpeniskiem sabalsojumiem, kas visi kopā mijiedarbojas ar klusumu, pauzēm, elpas ievilkšanu, rokas vēzienu gaisā. Taču vēl jo dziļāku dimensiju šīs attiecības iegūst, skanējumā ienākot arī klavierēm, un šeit trīspusējā saruna "klavieres – sitaminstrumenti – klusums" pārvēršas harmoniskā, pārsteidzošā un izteiksmīgā vēstījumā. Savukārt tā estētisko vērtību akcentē komponista spējas māksliniecisko impulsu izklāstam piešķirt prasmīgu un noapaļotu muzikālo formu, radot iespaidu par skaņdarba motīvu savstarpējo saliedētību. Šādu priekšstatu palīdzēja veidot arī patiesi spilgtā Robinas Šulkovskas un paša komponista uzstāšanās – tā kā Kristiana Volfa partitūru pierakstā un īstenojumā nozīmīga vieta atvēlēta aleatorikai, atskaņojumā sasniegtais muzikālās domas spraigums, koncentrētība un brīvais, atraisītais plūdums uzrunāja un saistīja it sevišķi.
Nav brīnums, ka Robina Šulkovska tiek uzskatīta par izcilu interpreti ne tikai jau pieminēto Ņujorkas skolas komponistu, bet arī Luidži Nono vai Ksenaka daiļradei, savukārt Kristiana Volfa muzicēšana līdz ar vairākiem sevišķi trāpīgiem tembrālajiem efektiem veidoja papildu asociatīvo telpu viņa paša darbu uztverē, ko varētu definēt ar frāzi "vecs vīrs kaut kur Amerikas vidienē spēlē mutes harmonikas, īpaši neraizējoties, kā tas izklausās no malas un kāds ir šādas darbības mākslinieciskais piepildījums". Skeptiskākas izjūtas drīzāk radīja komponista spēlētās "Noktirnes" klavierēm solo – lai gan festivāla programmā rakstīts, ka "Volfa mūzika atšķiras ar piekāpīgu pozīciju pret potenciālām attiecībām starp mūziku, skaņu un klusumu", šķiet, ka "pārlieku piekāpīga pozīcija" komponistam drīzāk ir pret paša izmantoto tematisko materiālu; situācijā, kurā ikviens intonatīvais motīvs tiek uzlūkots par pietiekami labu, slēpjas bīstamas vienveidības un bezkrāsainības lamatas, kur viens muzikālais mikromodelis mehāniski seko otram bez jebkādiem kaut cik jūtami iezīmētiem kontrastiem. Taču tā nav Kristiana Volfa problēma vien – tā attiecināma uz gandrīz jebkuru avangarda mūzikas pārstāvi, un nevar arī noliegt, ka "Noktirnēs" itin uzskatāmi izpaudās tiekšanās izvairīties no izaicinoši ekspresīvas vai intelektuāli aukstas izteiksmes, tā vietā pievēršoties kvaziromantiskām melodiskām intonācijām, kurās, protams, līdzība ar romantisko mūziku rodama tikai atsevišķos kopējos rakstura vilcienos un kuras pauž mūsdienu komponista emocijas. Vai šis ceļš ir vienīgais iespējamais pretstats abām galējībām – nedzīvam konstruktīvismam un bezgaumīgam sentimentālismam –, tas jau ir pavisam cits jautājums.
Visbeidzot – nav noslēpums, ka tā 20.-21. gadsimta mūzikas daļa, kas parasti tiek saukta par piederīgu avangardismam, Latvijā ar nedaudziem izņēmumiem skan vienīgi atsevišķos festivālos, nevis stilistiski daudzpusīgāku koncertprogrammu ietvaros; un nav arī šaubu, ka līdzās citos laikmetos vai vienkārši atšķirīgā estētikā rakstītai mūzikai gan Kristiana Volfa skaņumāksla, gan viņa domubiedru daiļrade neizklausītos tik grūti uztverama, emocionāli distancēta un monohroma, vienlaikus izceļot labākās īpašības arī romantismam, klasicismam un barokam. Taču blakus domai par to, ka segregācija nav nekas īpaši labs ne tikai politikā, bet arī kultūrvidē, "Skaņu meža" organizētā Kristiana Volfa un Robinas Šulkovskas uzstāšanās radīja arī kādu citu priekšstatu – ka daži no te dzirdētajiem komponista skaņdarbiem patiesībā nav nemaz tik sarežģīti, ka tie pēc nelielas vingrināšanās un iemaņām aleatorisku struktūru atveidojumā būtu izspēlējami mājas apstākļos. To arī iesaku visiem, kuri pēc mūzikas skolas vai augstākas pakāpes muzikālās mācību iestādes beigšanas nav pametuši klavieru un sitaminstrumentu spēli. Ar piebildi, ka īpaši labi Kristiana Volfa skaņdarbi izklausītos blakus kādam Franča Šūberta klavieru duetam.
0