Foto: "Unsplash"
 
Sleja
06.07.2020

Kremlis turpina pašizolēties

Komentē
0
Saglabā

Lai gan iznākums balsojumam par izmaiņām Krievijas Konstitūcijā bija paredzams, dažas atziņas šis process radīja.

Nevēlos tērēt savu un lasītāju laiku, aprakstot nejēdzības un pretlikumības balsojuma procesā – par tām ironisku, dusmīgu, depresīvu utt. piezīmju Krievijas informatīvās telpas t.s. liberālajā segmentā netrūkst. Nekas nepārsteidza, ja nu vienīgi ziņa – kādā Sverdlovskas apgabala pilsētā vēlēšanu iecirknis bija ierīkots slimnīcā, kur paralēli notiek Covid-19 pārbaudes un starp strādājošajiem ir inficētie. Kā saka, kaut ko tādu ir jāmāk izdomāt.

Savukārt interesantais visā šajā jezgā bija tas, ka Kremlis parādīja – savu mērķi var sasniegt ar ļoti vienkāršiem paņēmieniem vai, citiem vārdiem sakot, jo primitīvāk, jo labāk. Bez mūsdienu politikai it kā raksturīgiem polittehnoloģiskiem smalkumiem var gluži labi iztikt.

Tātad – jums ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas ļautu jums valdīt vēl vismaz desmit turpmākos gadus. Apzīmēsim šīs izmaiņas ar A. Ko mēs darām? Mēs formulējam vēl čupu ar izmaiņām, starp kurām ir tādas, kas vēlētāju vairākumam patiešām patīk. Dažādos aģitācijas pasākumos mēs pieminam tikai šīs izmaiņas, par A pieticīgi klusējam, pamatoti cerot, ka rezultātā vismaz daļa nobalsos, pat nezinot, ka balso arī par A. Turklāt, pat ja daļa elektorāta par A zina un šis A viņus nesajūsmina, balsot var par visu vai neko. Tātad A ir krupis, kas jānorij, un daļa to arī izdara. Manipulācija ir tik vienlīdz efektīva, cik vienkārša, ka risinājuma autorus gandrīz gribas apsveikt.

Tā saucamajās ielu intervijās, ko redzēju, bija cilvēki, kuri uz liberālās preses pārstāvja jautājumu, vai viņus tiešām nemulsina tas, ka Putins izmaiņu gadījumā valdīs vēl ilgi, atbildēja: nē, jo viņam vismaz pagaidām nav alternatīvu. Esmu pārliecināts, ka šie cilvēki tiešām tā domā, turklāt neko absurdu jau viņi nesaka. Un te es nonāku pie cita "primitīvi, bet efektīvi" aspekta. Ja autoritārais personāžs ilgākā laika periodā rūpīgi iznīcina ne tikai jebkuru opozīciju, bet "atsēdina" arī publiskajā telpā laiku pa laikam pazibošos viņa it kā potenciālos pēctečus (pēdējais piemērs – Maskavas mērs), tad nav jābrīnās, ka pat vēlētājs, kurš nav pilnīgs un nelabojams valdnieka fans, saka – bet citu jau nav!

Rezumējot šo teksta sadaļu – ja valstī pazūd alternatīvā elite, savstarpēji konkurējoši varas centri un neatkarīgas institūcijas, tad vara apspēlē savus atlikušos oponentus bez lielas, žargonā izsakoties, iespringšanas. Dažādi politiskā PR speciālisti, politologi un sociologi var iet atpūsties – viņi nav vajadzīgi pat tad, ja viņi paši iztapīgi vēlas apkalpot varu. Politika kā process beidzas.

Protams, cilvēkus Krievijā un Rietumos (pieņemot, ka tur kādu Kremļa izdarības vispār interesē…) neapmierina arī citi grozījumi Krievijas Konstitūcijā. Tomēr te jāuzmanās, lai nekļūtu par liekuļiem – neatkarīgi no attieksmes pret grozījumu saturu. Piemēram, līdzšinējā Konstitūcijā 14. pants skanēja tā: "Krievijas Federācija ir laicīga valsts. [..] Reliģiskās apvienības ir šķirtas no valsts un vienlīdzīgas likuma priekšā." Savukārt jaunajā redakcijā būs šāds formulējums: "Krievijas Federācija, ko vieno tūkstošgadu vēsture, saglabājot piemiņā senčus, no kuriem pārmantoti ideāli un ticība Dievam [..]" Es personīgi uzskatu, ka šāds jauninājums ignorē Krievijas sabiedrības ne-reliģiozās daļas tiesības. Tomēr es mānītos, ja teiktu, ka šādi formulējumi ir specifiski Putina Krievijai. Līdzīgi – 72. punkta papildināšana ar formulējumu "laulība kā vīrieša un sievietes savienība". Neatkarīgi no tā, vai es šādam formulējumam piekrītu vai nepiekrītu, kliegt, ka tas apliecina Putina kontrolētās Krievijas aizslīdēšanu kaut kādā "civilizētajai pasaulei nepieņemamā" virzienā, būtu savādi, jo arī Latvijas Satversmes 110. pants lieto šādu formulējumu. Latviju kā Krievijas kaimiņvalsti droši vien vairāk interesē jauninājums Konstitūcijā, kas – nedaudz vienkāršošu – turpmāk ļaus ignorēt starptautiskos tiesiskos regulējumus, ja tie neatbilst Krievijas (t.i., Putina grupas) interesēm. Te gan nav jābūt ciniķim, lai aizrādītu, ka, pirmkārt, Kremlis starptautiskos likumus tāpat jau sen ignorē un, otrkārt, šāds domāšanas veids nav raksturīgs Vladimiram Vladimirovičam vien – atcerēsimies kaut Donaldu Trampu. Citiem vārdiem sakot, nevar teikt, ka Konstitūcijas grozījumu saturs ir kaut kas skandalozs un nekur "normālajā pasaulē" agrāk neredzēts – atšķirīgs ir vieglums, ar kādu balsošanas procesā tas tika pārvērsts par farsu.

Pirms turpinu, neliela atkāpe. Cilvēks, kurš mēģina saprast Krievijā notiekošo, patiesībā ir neapskaužamā situācijā. Ja viņš norāda uz to, ka dažādas nejēdzības un nelietības notiek arī Rietumos, tad var teikt, ka šādi viņš zināmā mērā normalizē Putina režīmu, bet tas nav vēlamais rezultāts. Savukārt, ja viņš izsakās diskursā "nu, ko var gribēt – tā taču ir Krievija!", viņš zināmā mērā atbalsta paša Putina režīma diskursu "jā, mēs esam īpaši!". Starp citu, šo otro aspektu spītīgi nevēlas saprast demokrāti Rietumos, pārmetot Kremlim Rietumu demokrātijas tradīciju graušanu – Kremlis, apgalvojot, ka šīs tradīcijas ir sliktas, atsacīšanos no tām interpretē tieši kā sasniegumu. Ne tikai Krievijas politiskā vadība, bet arī liela daļa sabiedrības jau apmēram desmit gadu nevēlas būt nekāda "Eiropa" vai "Rietumi", tādēļ aicinājums uzvesties, kā "Eiropas" valstij pieklājas, kļūst bezjēdzīgs. Kaunināšana kļūst par uzslavu.

Atgriežoties pie manipulācijām balsošanas procesā, interesants šķita kāds neatkarīgo novērotāju kustības "Golos" pārstāvja komentārs: visa šī farsa rezultātā pat Kremlis nezina, kāds ir iedzīvotāju patiesais noskaņojums. Sliecos piekrist, jo ļoti šaubos, ka kaut kur slepeni tika rēķināti patiesie rezultāti, kurus tad pačukstēt Putinam. Rezultātā mēs iegūstam savdabīgu situāciju. Domāju, ka ikvienam, kurš bauda lielu varu ilgstoši, priekšstats par realitāti izkropļojas, viņš sāk dzīvot savā pasaulītē, tomēr tik radikāla pašizolēšanās no sabiedrības, pār kuru tu it kā valdi, jau ir – nevaru atrast labāku apzīmējumu – iracionāla. Diktators var nicināt savus līdzcilvēkus, tomēr viņa interesēs ir tos pazīt. Man šķiet, ka mūsu kaimiņvalsts pārvaldītāji paši ir kļuvuši par Krievijas mitoloģijas ķīlniekiem, proti, nav grūti iedomāties, ka Putina galms viņam atkārto ierasto "krievu cilvēks izsenis mīl stingro roku", "tik milzīgu teritoriju demokrātiski pārvaldīt nav iespējams" un līdzīgas pseidovēsturiskas atziņas kā attaisnojumu tam, ka par realitāti var neinteresēties, jo nekas taču nemainās. Tā nemēdz būt! Jāsaka, ka realitātes ignorēšana tradicionāli raksturīga arī Krievijas liberālajām grupām – lai cik simpātiskas man tās arī neliktos –, kuras nespēj sagremot, ka sabiedrības vairākums var domāt citādi un pārdesmit tūkstoši pilsētnieku protesta akciju dalībnieku nav Krievija. Ap 2010. gadu arī Kremlis sāka intensīvi pašizolēties no realitātes un nu šajā procesā ir sasniedzis vienkārši apbrīnojamus rezultātus.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!