Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Ronja - Laupītāja meita".
Pirmizrāde 2013. gada 8. martā
Astrīdas Lindgrēnes stāstu "Ronja – Laupītāja meita" izlasīju aptuveni vienpadsmit gadu vecumā un vienas nakts laikā. Citu Lindgrēnes varoņu piedzīvojumi, kaut arī aizraujoši un mīļi, tādu azartu neizraisīja. Manai meitai Sofijai pagaidām ir tikai seši gadi, viņai Ronja nav lasīta priekšā. Nevis tāpēc, ka par agru, bet tāpēc, ka šī, manuprāt, ir grāmata, ko labāk lasīt pašam un tieši tajā gaistošajā bērnības mirklī, kas precīzi aprakstīts Ļeva Tolstoja grāmatā.
Biļetes uz Valda Pavlovska iestudēto Latvijas Leļļu teātra izrādi pirku ar domu par Sofijas pirmo soli, kas tikai stimulētu vēlāku iepazīšanos ar pašu Lindgrēnes darbu patstāvīgi. Pirmizrāde notika 8. martā lielajā zālē, kur visas vietas bija aizņemtas. Skatītāju vidū dominēja tieši pieteiktā mērķauditorija, proti, pirmskolas un sākumskolas vecuma bērni ar vecākiem.
Izrādes vizuālais noformējums bija tas, kas pārsteidza jau no paša sākuma. Gan Kristapa Skultes askētiskā, nedaudz drūmā scenogrāfija, gan Ilzes Vītoliņas fantastiskās lelles, no kurām katra bija kā atsevišķs mākslinieciskais izteikums, momentāni aizrāva abu paaudžu skatītājus. Šķiet, Sofija, līdzīgi kā citi viņas vienaudži zālē, pirmoreiz pamirkšķināja acis tikai cēliena pašās beigās.
Visi Matisa klana laupītāji bija izveidoti no koka, bet Borkas vīri – no dzelzs, kas, visticamāk, jāuztver kā ilustratīva, bērniem saprotama atsauce uz mūsdienu sabiedrībai vēl aizvien raksturīgo kastu sistēmu. Sofijai lugas varoņi atgādināja afrikāņu mākslu, man – kaut ko no padomju leļļu filmu zelta fonda ar tam raksturīgo vienkāršo eko-retro piesitienu. Savukārt Kristapa Krievkalna oriģinālā mūzika, kas uz skatuves tika atskaņota un papildināta ar dzīvo instrumentu skanējumu, viņā izraisīja asociācijas ar indiāņiem izrādes pirmajā daļā, bet otrajā "skanēja kā ezers".
Sižets bija veidots ar ne mazāku cieņu pret bērna intelektu un abstrakto domāšanu kā vizuālais noformējams. Tā izklāstīšana prasīja pavisam neierastu leļļu vadīšanu. Brīžiem aktieri it kā saplūda ar metāla un koka figūrām, brīžiem mainījās vietām, brīžiem papildināja cits citu. Svarīga katra tēla iezīme bija tam raksturīgā dabīgo materiālu (koka vai metāla) skaņa, kas nemanāmi savienojās ar ļoti pārliecinošo aktieru spēli. Jāteic, ka bērnos uz skatuves notiekošais neizraisīja ne mazāko neizpratni. Sofijai bija pilnīgi skaidrs, ka Lūvises (Ronjas mātes) karotes roku vietā ir pašsaprotamas un domātas mūzikas radīšanai. To pašu viņa teica arī par Matisa laupītāju rumpjiem, no kuriem daži bija kā lādes, bet vienam – kā skaitāmie kauliņi. Borkas vīri, viņasprāt, no metāla bija tādēļ, lai visi dzirdētu viņu dusmu skaņu.
Tematiski izrādes veidotāji vislielāko uzmanību pievērsa tieši attiecību tēmai, Lindgrēnes aprakstītie piedzīvojumi, dēkas un dabas ainas vairāk pildīja fona lomu. Jāteic, ka akcents uz to, kā draudzība pāraug pirmajā mīlestībā, man šeit šķita diezgan neveikls un nevietā. Tai pašā laikā izrādē attēlotās paaudžu attiecības un nāve aizkustināja un uzrunāja abos līmeņos. Sofijai šis bija stāsts par divām ģimenēm – vienu ar zaļām, bet otru ar dzeltenām acīm. Par to, ka abi bērni sadraudzējās, jo bija vienīgie, kas neņēma svešas mantas bez prasīšanas, – tā darīt neesot labi, kādam no tā var sāpēt sirds. Savukārt man uz skatuves notiekošais lika vēlreiz saprast, cik netaisni mēs, vecāki, mēdzam būt pret saviem bērniem, cik grūti mums dažkārt nākas atzīt savas kļūdas viņu priekšā un cik bieži nepamanām, ka bērni ir labāki un savā ziņā gudrāki par mums. Tādēļ, maldīgi domādami, ka audzinām, mēs tikai nododam tālāk, proti, liekam viņiem pārmantot savu nepilnību un trūkumus.
0