80 minūtes Lielajā ģildē

Recenzija par baleta izrādi "80 minūtēs apkārt zemeslodei" Lielajā Ģildē

Ilgi pirms Sofija iemācījās staigāt un runāt, ievēroju, cik ļoti svarīgas viņai ir skaņas, cik ļoti viņa tajās iemīlas vai, tieši pretēji, cik tās dažreiz mēdz nepatikt. Dažus gadus vēlāk, kad ļoti negribējās palikt dārziņā, spēja mierināt vienīgi doma par mūzikas stundu. Iemīlēšanās baletā notika nejauši un mums pilnīgi negaidīti. Kāds no draugiem vai kāda no draudzenēm viņai uzdāvināja disku ar multfilmu par Bārbiju, kas, pateicoties datorgrafikai, diezgan autentiski dejoja "Gulbju ezeru" ar Čaikovska mūziku fonā. Ievēroju, kā Sofija burtiski pielipa ekrānam tieši brīžos, kad skanēja mūzika un Bārbijas Odeta dejoja. Bet, beigusi skatīties, viņa nebeidza dungot melodiju un pēc atmiņas atkārtoja kustības. Lai tiktu vaļā no multfilmas, nolēmu tās vietā piedāvāt pirmavotu un sameklēju "YouTube" fragmentu no, šķiet, Marijas teātra iestudējuma. Noskatījusies to viņa gribēja vēl vienu, tad vēl vienu un vēl vienu. Bet par Bārbiju ātri vien aizmirsa.

No tā brīža mūsu dzīve mainījās. Viņa dejoja caurām dienām, mājās un dārziņā, uz ielas un parkā. Pāris mēnešu laikā pilnīgi visām kurpēm tika noberzti purngali, un tas nepārgāja. No ģimenes, kas klasisko baletu, maigi izsakoties, neuzskata par aktuālāko no mākslām, mēs pamazām pārtapām par īstiem cienītājiem. Savu entuziasmu viņa pielipināja arī draudzenēm Tallinā un Rīgā, kas tagad arī apmeklē baleta nodarbības.

Vienu vasaru, apmēram četru gadu vecumā, ar savu tēti būdama kādā no āra kafejnīcām Tallinas vecpilsētā, Sofija, kā ierasts, sāka dejot un mācīt baleta kustības draudzenei. Viņām nezinot, notiekošo no netālu esošās viesnīcas balkona vēroja īsta balerīna no Sanktpēterburgas, kura, droši vien milzīgā entuziasma iedvesmota, pievienojās meitenēm. Un pēcpusdiena pārvērtās īstā baleta meistarklasē visiem kafejnīcas apmeklētājiem. Tādu piedzīvojumu ir bijis ne mazums. Šobrīd Sofijai ir seši gadi un, sēžot operas zālē, viņa vairs nedejo līdzi, taču lielos vilcienos nekas nav mainījies, balets vēl aizvien ir gan ikdiena, gan svētki.

12. aprīlī apmeklējām Riharda Zaļupes jaunā baleta bērniem "80 minūtēs apkārt zemeslodei" pirmizrādi, kas notika Lielajā ģildē. Izrāde tika veidota sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), Agra Daņiļeviča deju skolu "Dzirnas", režisoru Uģi Brikmani un scenogrāfi Agnesi Melbārdi.

Pirms izrādes sākuma, pētīdamas programmiņu, kuras virspusē bija karte ar gaidāmā ceļojuma maršrutu, abas nospriedām, ka doma apvienot ģeogrāfiju, LNSO un baletu šķiet ļoti aizraujoša. Taču jau pirmajās minūtēs atklājās, ka daļa uz skatuves notiekošā no mūsu vietām nav saredzama, pat ja Sofija pieceļas kājās. Tieši laikā parādījās karsējmeitene ar informatīvu plakātu. Tā viņa ik pa laikam izpalīdzēja līdz pat izrādes beigām, virsraksti uz plakātiem mainījās, ievadot gandrīz katru nākamo notikumu un katru ceļojuma pieturas punktu.

Horeogrāfija bija vietām aizraujoša, bet vietām neskaidra, ne vienmēr izraisīja asociācijas ar kādu noteiktu ģeogrāfisko teritoriju. To pašu varētu teikt arī par minimālistiskajiem, lai neteiktu, trūcīgajiem kostīmiem, manuprāt, tikai retos gadījumos tie pildīja kaut nedaudz ilustratīvu funkciju. Mūzika turpretī bija dāsni bagātināta ar dažādu kultūru motīviem, izmantojot eksotiskus, pieturas zemēm raksturīgus mūzikas instrumentus. Rihardam Zaļupem, to komponējot, esot bijis svarīgi panākt ritmu, tembru un tempu maiņu, kas uzrunātu tieši bērnus. Manuprāt, tas izdevās. Arī pati ideja par muzikālu ceļojumu 80 minūtēs man šķiet izglītojoša, bet Sofijai – aizraujoša. Viņa no visiem spēkiem centās salasīt uzrakstus un tikt skaidrībā, kur uz kartes baleta varoņi tajā brīdī atradās.

Vispār Sofija ir ļoti pateicīgs skatītājs un jebkura veida priekšnesumus uztver ar interesi un pateicību, ja vien runa nav par filmu ar 3D brillēm, līdz šim tikai vienreiz ir izdevies viņu pierunāt tās uzvilkt – lai noskatītos "Pī dzīvi". Arī šoreiz man daudz sliktāk sanāca nodoties notiekošajam uz skatuves nekā viņai. Mazliet tomēr nožēloju, ka pirms došanās uz pirmizrādi nepaguvām vismaz virspusēji iepazīties ar Žila Verna grāmatu. Kaut gan jāteic, ka no paša romāna "80 dienās apkārt zemeslodei", kura pamatā ir sajūsma par 19. gadsimta otrās puses tehnoloģiskajām inovācijām – tādām kā Indijas dzelzceļa un Suecas kanāla atklāšana –, manuprāt, nekas daudz nebija palicis pāri. Tikai nosaukums, lielos vilcienos – arī maršruts un fakts, ka darbība sākas vietā ar nosaukumu "Reformatoru klubs".

Bet skatītāji par to tika brīdināti jau pašā sākumā, kad atklājās, ka romāna darbība tiek pārcelta uz skolas sporta zāli, kurā tiesnesis nez kāpēc lasa Verna romānu, bet bērni viņa lasīto izdejo. Cik saprotu, tad šis režisoriskais atradums galvenokārt bija vērsts uz to, lai grandiozo ideju padarītu daudzmaz realizējamu. Arī scenogrāfija tādēļ bija ļoti nosacīta un aprobežojās tikai ar dažiem priekšmetiem no sporta zāles inventāru klāsta. Tai pašā laikā dalībnieku skaits gan bija pārbagāts, brīžiem uz skatuves atradās pat vairāk nekā simts cilvēku. Bez LNSO muzikantiem tie lielākoties bija dažādu vecumu bērni, kuri pamīšus te sportoja, te dejoja visdažādāko žanru dejas. Sofijai, protams, vislabāk patika mazās meitenes puantēs, viņasprāt, tās bija zobu fejas, kuru darbība ir globāla un nepieciešama bērniem pilnīgi visās pasaules malās.

Izrādes laikā man pamazām radās iespaids, ka tās veidotāji, savu varoņu uzņēmības iedvesmoti, paši par virsmērķi izvirzīja grandiozas idejas realizēšanu rekordīsā laikā un rekordnelieliem līdzekļiem. Rezultāts, manuprāt, bija nevienmērīgs. Kaut arī mazo dejotāju pašaizliedzīgā centība bija acīmredzama un aizkustinoša, viņu sniegums gan stila, gan kvalitātes ziņā diezgan stipri kontrastēja ar LNSO spēlēto mūziku. Arī librets šķita sasteigts un, manuprāt, galvenokārt atražoja tikai dažādas ģeogrāfiskas klišejas. Piemēram, mūmijas Ēģiptē un jogas ainas Indijā. Romānā aprakstītais indiešu Sati rituāls bērniem palika neskaidrs par spīti informatīvajam plakātam, kurš tālredzīgi paskaidroja: "Radža un viņa sieva".

Taču visvairāk mūs samulsināja taimeris. Neilgi pēc darbības sākuma tas tika ieslēgts, lai uz pretējās sienas fiksētu, kā rit pieteiktās 80 minūtes, taču kaut kad, tuvojoties beigām, to pagrieza uz priekšu, jo ceļojums izrādījās veselu laika sprīdi īsāks. Šis ir tikai vēl viens piemērs, kas demonstrē, kā sākotnēji lielisko domu par konkrēto nosacītajā līdz galam īstenot tomēr neizdevās. Tā palika neskaidra un atgādināja ieroci, kas, pirmajā aktā uznests uz skatuves, līdz izrādes beigām tā arī neizšauj.

Līdzīgu nepilnību bija vesela virkne, bet par spīti tām šis piektdienas vakars mums bija svētki. Iespēja apmeklēt Lielo ģildi, paklausīties interesantu mūziku orķestra izpildījumā un apēst kūku starpbrīdī. Kā arī vēl viena iespēja atpakaļceļā pastaigāties pa Vecrīgu un, ejot cauri parkam līdz mājām, dalīties iespaidos, un izrunāt citas lietas, kurām ikdienas plūsmā parasti nepietiek laika.