Intervija ar mākslinieci Apoloniju Šušteršicu (Apolonia Šušteršic) par mākslas lomu ģentrifikācijas procesos.
Decembra sākumā Andrejsalā notika Laikmetīgās mākslas centra organizēta konference par mākslas institūciju lomu ģentrifikācijas procesos. Ģetrifikācija ir no angļu valodas aizgūts termins, kas savu aktualitāti Latvijā ieguvis pavisam nesen: situācijā, kad uzsākta vairāku panīkuši pilsētas daļu pārveidošana par ekskluzīviem rajoniem, kā rezultātā pārmaiņām ir pakļauta ne vien urbānā ainava, bet arī sociālā vide. Pasaules pieredze liecina, ka nereti ģentrifikācijas procesā liela loma ir mākslas iniciatīvām, kas ar savu klātbūtni dara attiecīgo teritoriju atpazīstamu un atraktīvu, tādējādi ceļot tās tirgus vērtību. Andrejsalas republika ir tipisks šādas prakses piemērs, tomēr, kā tas uzrādījās konferencē, šejienes mākslinieki tik pat kā neapzinās savas līdzdalības nozīmi. Apskatot piemērus no Vācijas, Lietuvas, Spānijas, Holandes u.c., kur mākslinieki tādā vai citādā mērā reaģējuši uz ģentrifikāciju, konference andrejsaliešiem (un ne tikai) piedāvāja idejas par mākslas lomu urbānās attīstības procesā.
Konferencē piedalīties bija aicināta arī slovēņu izcelsmes māksliniece Apolonija Šušteršica, kura ir viena no starptautiski zināmākajām urbānās attīstības pētniecēm mākslā. Aizņemtības dēļ viņa Rīgā neieradās, bet šeit piedāvājam pirmo daļu no iecerētās divu daļu intervijas, kas tapusi, viesojoties viņas darba vietā – Stokholmas karaliskās mākslas akadēmijas Pastāvīgo pārmaiņu nodaļā.
Šušteršica Rīgā jau pabijusi 2004. gadā, kad tēlniecības kvadriennāles ietvaros viņa stāstīja par viņas pirmo slavenāko projektu – Austrumlondonas (Īstendas) vides izpēti laikā, kad tur notika strauja ģentrifikācija. Nelielajā IBID Gallery viņa bija izveidojusi izpētes biroju, kur kopā ar vietējiem iedzīvotājiem gada garumā skatījās, kas notiek ar šo rajonu un ko iespējams darīt, lai šis rajons nepārvērtos par tikai bagātajiem pieejamu vietu.
Kopš tā laika gandrīz visi mākslinieces projekti ir bijuši orientēti uz platformas – vai tā būtu siltumnīca, dārzs, smilšukaste, parks, birojs, ceļojošs autobuss – radīšanu, kur iespējams diskutēt, iegūt informāciju par attiecīgajai sabiedrībai nozīmīgu publisko telpu pilsētattīstības kontekstā. „Datorlaikmets ir mūs izolējis vienu no otra. Mēs vairs nepazīstam kaimiņus, vairs nesarunājāmies, vienošanās kāda kopīga mērķa labā kļūst arvien grūtāka. Publiskā telpa vairs netiek apdzīvota, tamdēļ uzrodas arvien vairāk tādu, kas grib pār to uzkundzēties. Savos projektos es rosinu cilvēkus iztēloties savādāku, es ceru, labāku dzīvi un apzināties savu potenciālu tās īstenošanā.”
Varētu teikt, ka Šušteršicas darbi izgaismo gandrīz visiem reģenerācijas plāniem fonā esošo neoliberālisma ideoloģiju, atklāj tās ēnas puses un noslēpumus. Un kā to uzrāda daudzi mākslinieces izmeklējumi, attīstītājiem un pašvaldībām ir daudz noslēpumu, kurus viņi labprāt nekad neatklātu plašākai sabiedrībai. Šušteršicas mērķis ir, informējot iedzīvotājus, nodot viņu rokās lielāku varu pār savu rajonu, pilsētu, valsti. Šī mērķa utopiskā puse ir atdot sabiedriskajai telpai tās sabiedriskumu, kas vēlīnā kapitālisma uzvaras gājienā ir tikpat kā izzudis.
A.K.
Arhitektūra šodien ir kapitālisma sabiedrotā, pēc sākotnējās profesijas būdama arhitekte, jūs rīkojaties nodevīgi, atsedzot arhitektūras un urbānās attīstības ēnas puses...
Tieši tamdēļ, ka arhitektūra un urbānisms mani interesē no sociālā viedokļa, es negribēju darboties arhitektūras laukā, jo tas ir ļoti šaurs rāmis, kādā paši arhitekti izprot arhitektūru. Ja tu izdari kaut ko savādāk, tas skaitās nepareizi. Ar arhitektūru es nedomāju tikai telpas fizikālo aspektu, bet arī to, ko tā piedāvā kā sociālā telpa, kā tā ir saistīta ar kontroli un varas politisko manifestāciju u.c.
Mani saistīja māksla, jo tur noteikumu pārkāpšana ir daudz ierastāka un pieņemamāka. Savā ziņā izvēlējos vieglāko ceļu... Tomēr man kā arhitektei arī mākslas kontekstā sākumā nebija nemaz tik viegli, jo tiku uztverta kā svešā.
Jūs nesen atgriezāties no Edinburgas, kur teātra festivāla ietvaros kopā ar vietējiem iedzīvotājiem atjaunojāt nelielu iekšpagalmu kā kaimiņu satikšanās vietu. Kā radās šāda doma?
Tieši šis teātra festivāls ir tas, kas iezīmējis Edinburgu globālajā kartē, un tā laikā Edinburgā ierodas milzīgi tūristu pūļi. Es un mana kompanjone – arhitekte izlēmām savu projektu veltīt vietējiem iedzīvotājiem, nevis tūristiem. Mēs veicām izlūkpētījumu par dažādām Edinburgas vietām, lai noskaidrotu, kā tas ir dzīvot šai pilsētā, kā komercializācija ir ietekmējusi vietēju cilvēku dzīvi u.c.
Savā projektā pievērsāmies vienai no vistūristiskākajām Edinburgas ielām – Royal Mile – patiesībā, tās pagalmiem, kur dzīvo vietējie ļaudis. Uzreiz atklājās pilsētas centram specifiska demogrāfiskā situācija: tur dzīvo vai nu ļoti bagāti, vai visai nabadzīgi cilvēki. Tur mitinās arī studenti un daudz vientuļnieku, bet tik pat kā nav ģimeņu – bērnu, jo šī vide nav piemērota viņiem. Kopumā radās tāda kā norieta sajūta.
Ņemot vērā, ka Edinburgā ir ļoti maz brīvas publiskās telpas, jo visi parki vakaros tiek slēgti vai arī vispār nav publiski pieejami, mūsu uzmanību īpaši piesaistīja viens pagalms, kura vidū bija neliela zaļā zona un tai blakus terase. Šis pagalms nebija noslēgts, bet skaidrs bija arī, ka cilvēki no malas tur daudz neapgrozās.
Mēs uzsākām sarunas ar blakus mītošajiem iedzīvotājiem ar domu atdzīvināt šo vietu – piešķirt tai kādu funkciju. Tas bija ļoti aizraujoši – strādāt kopā ar šiem cilvēkiem: spriest, kā labāk uzlabot mazo pagalmiņu, dzirdēt atmiņu stātus un uzklausīt viedokļus u.c. Izrādījās, ka šajā vietā agrāk bija notikušas daudzas dārza ballītes, taču, cilvēkiem novecojot, vairs neatradās neviens, kas uzņemtos to organizāciju, bet jaunajiem savukārt nekas nebija zināms par šo tradīciju.
Mūsu mērķis bija ieinteresēt šos ļaudis atkal sanākt kopā un vienoties šīs nelielās sabiedriskās telpas uzturēšanā. Interesanti, ka jau pēc pirmajām mūsu viesošanās reizēm, kad izplatījās runas par mūsu ieceri, pamestajās terases puķu kastēs kāds sāka stādīt augus. Ik reizi, kad ieradāmies, bija iestādīti jauni augi. Tas bija lielisks piemērs tam, ka cilvēks ir gatavs investēt savu laiku un privātos resursus sabiedriskam labumam, tādējādi pretstāvot kapitālisma attiecību modelim prece pret preci.
Tomēr tas nebija viegli – iesaistīt lielāko daļu iedzīvotāju. Viņi bija ļoti aizdomīgi.
Jo bija gados veci?
Ne obligāti. Drīzāk problēma bija, ka daļa cilvēku bija ļoti bagāti, daļa – mazturīgi.
Tādas atšķirības viena pagalma ietvaros?
Jā. Viena no mājām bija vēstures piemineklis no 19. gadsimta vidus, otra – 60. gados celta sociālā māja, bet trešā bija no XX gadsimta sākuma. Vecās mājas iedzīvotāji bija ļoti, ļoti bagāti cilvēki, kas sākotnēji ļoti iebilda pret mūsu ideju atdzīvināt viņu pagalmu. Viņi bija pārliecināti, ka pagalma labiekārtošanas gadījumā tiks piesaistīti dzērāji. Protams, viņiem šī publiskā vieta nebija nepieciešama, jo viņiem ir dārzs mājas iekšpagalmā. Kur pretī cilvēki no 60.gadu mājas iebilda: „Bet mums nav dārza! Mums arī gribas nelielu zaļo zonu.” Viņiem ļoti iepatikās mūsu projekta ideja un viņi labprāt sadarbojās.
Rezultātā mēs atjaunojām terasi kā vietējo ļaužu tikšanās vietu, izveidojām podu dārzu (Lielbritānijā tipisks dārza iekārtošanas risinājums, kad augi tiek iestādīti puķupodos) un ieskicējām svētdienu tikšanās programmu, kurā piedalījās arī dažādi viesi, kuri runāja par šādu publisko telpu nozīmi kopienas dzīvē, dārzu kultūru, eko sabiedrībām u.c.
Vai vietējai pašvaldībai, kas apmaksāja šī mākslas projekta realizāciju, nebija iebildumu, ka tas orientēts uz tik nelielu cilvēku grupu?
Projekta realizācijas gaitā izgaismojās, ka pašvaldībai nepatīk ideja, ka cilvēki rūpējas par publisko telpu: lai arī viņi noņem slogu pilsētai, pašvaldībai ir bažas, ka cilvēki sāks uzmesties par vietu īpašniekiem, kļūs pārāk ietekmīgi attiecībā uz vietas nākotni.
Tomēr mēs panācām, ka tiek izsniegta atļauja cilvēkiem lietot šo vidi pēc saviem ieskatiem. Pilsētas vadību satrauc viss, kas notiek bez viņu kontroles. Šī mazā pagalma projekta sakarā vara no pilsētas nonāk pašu iedzīvotāju rokās. Tai pat laikā pilsēta pirms tam nebija rūpējusies par šo vietu. Tā bija miskaste!
Protams, vairākiem iedzīvotājiem jau radās doma, ka, lai nosargātu šo pagalmu, vajadzētu uzlikt sētu, bet es mēģināju izskaidrot, cik svarīgi ir, lai šī vieta tomēr paliktu publiski pieejama. Tas ir uzticēšanās jautājums. Nevajag norobežoties savās četrās sienās, nevajag veicināt to izolāciju, kas raksturo mūsdienu sabiedrību. Mēs noņēmām vairākas aizlieguma zīmes, kas teica, ka šai vietā nav ļauts braukt ar riteni, staigāt pa zāli, spēlēt bumbu. Galu galā publiskā telpa ir domāta, lai to izmantotu. Ja arī ir nepieciešami kādi aizliegumi, tad tie ir jāizdiskutē.
Edinburgas projekts izvērsās ļoti veiksmīgs, jo cilvēki iepazina viens otru un turpina rūpēties par pagalmu un izmanto to sanāksmēm.
Kā jūsu projekts tika prezentēts festivāla viesiem?
Tas bija domāts tikai vietējiem iedzīvotājiem. Bet informācija par šo projektu bija pieejama, tā kā principā jebkurš varēja aiziet paskatīties. Tomēr nekā Tāda, ko redzēt, tur nebija.
Andrejsalas situācijai vistuvākā bija situācija, ar kuru jūs saskārāties Dandī pilsētā Skotijā, kur pašvaldība, nekonsultējoties ar plašāku sabiedrību, investoriem bija atdevusi plašu un skaistu ostas teritoriju. Pastāstiet, kāda bija jūsu stratēģija iedzīvotāju aktivizēšanā šajā situācijā.
Dandī laikmetīgās mākslas centrs uzaicināja mani, lai es vietējo iedzīvotāju vidū aktualizēju ostas teritorijas attīstības plānus, kas bija izstrādāti, nerēķinoties ar vietējo ļaužu vēlmēm.
Bet es staigāju pa pilsētu un noskaidroju, cik laba ir cilvēku informētība par pilsētas plāniem, kur pieejama informācija u.c. Izrādījās, ka cilvēki lielākoties ir dusmīgi par šo projektu, jo patiesībā informācija par to tik pat kā nebija pieejama. Bija pat izveidotas vairākas aktīvistu grupas, kas centās nodibināt kontaktu ar pilsētplānošanas biroju.
Es izlēmu ostas teritorijai pievērst plašāku uzmanību, uzstādot tur siltumnīcu – informācijas biroju. Tur bija pieejama vietas attīstības vēsture, neliela bibliotēka par pilsētplānošanu u.tml. Apmeklējot šo vietu kā mākslas pasākumu, daudzi cilvēki atklāja, ka ostas teritorija ir fantastiska vieta un sāka uzdot jautājumus, kādēļ šai vietā tiks celts ekskluzīvu dzīvokļu rajons, ja pilsētai ir daudzas citas vajadzības? Šī siltumnīca kļuva par centrālo vietu, kur pilsētas ļaudis apspriež pilsētas attīstības plānus.
Kā pašvaldība reaģēja uz jūsu pretdarbību?
Pilsētas attīstības nodaļas vadītājs nevēlējās ierasties uz publiskajām diskusijām, vienīgais veids, kā panākt viņa ierašanos, bija ļaut viņam runāt par to tēmu, par kuru viņš grib. Viņa uzstāšanās bija par urbāno dizainu, bet mirklī, kad viņš pārstāja runāt, cilvēki apbēra viņu ar jautājumiem par Dandī ostas attīstības plāniem.
Laikmetīgās mākslas situācija izrādījās vislabākais veids, kā radīt to konfrontāciju, kas tobrīd šai pilsētai bija nepieciešama.
No malas šķiet, ka jūsu projekti ir ļoti nekaitīgi: kas tur slikts – cilvēki sanāk kopā jūsu izveidotajā smilšukastē, dārziņā, parunājas... Vai pilsētas un uzņēmumi nevēršas pie jums ar domu, ka jūsu projekts uzlabos viņu pozitīvo tēlu?
Ar to ir grūti, jo, uzaicinot mani, institūcija nezina, ko es tur darīšu. Jo es pati vēl nezinu! Projekta saturu es izlemju, iepazīstoties ar attiecīgo vietu. Es neslēpju, ka mani darbi parasti saistās ar varas dinamiku publiskajā telpā, kontroles mehānismiem arhitektūrā un pilsētplānošanā, tātad aicinātāji zina, ar ko riskē.
Tomēr ir bijuši gadījumi, kad pilsētas attīstības biroji saskata mani kā aizsegu viņu mērķu realizācijai. Ja es jūtu šādu zemtekstu, atsaku dalību. Piemēram, tā bija Liverpūles biennāles gadījumā. Pilsētas vadība ir spēcīgāka par mani – tā var projekta finansējumu vai publicitāti ievirzīt sev izdevīgāk gultnē.
Bet ir gadījumi, kad tu nevari paredzēt vai sajust situācijas tālejošās sekas. Piemēram, es jau gadu esmu iesaistīta projektā kultūrpolitikas un urbānās plānošanas projektā Spānijā, kur Santjago de Kompastelas pašvaldība pasūtījusi arhitektam Pīteram Aizenmanam izstrādāt milzīga kultūras centra – Galīcijas kultūras galvaspilsētas – izveidi. Tā ir milzīga, milzīga būve, kurā sagāzti miljardi. Tā ir tik pat liela kā Santjago de Kompastelas pilsētas centrs un atrodas uz kalna līdzās pilsētai. Ideja ir, ka reģiona kultūras institūcijas tiks centralizētas šajā ēkā. Par spīti tam pēdējos gados ir izlietoti milzīgi līdzekļi, lai Galīcijas reģionā uzceltu jaunus muzejus, atvērtu jaunas kultūras organizācijas.
Problēma ir – tagad, kad ir visa nauda ir izlietota lielajam projektam, kas maksās par šī monstra programmu? Visticamāk nauda tiks atņemta esošajiem muzejiem un institūcijām, kas nevar pārcelties uz šo ēku.
Es uzsāku projektu ar domu izveidot satikšanās punktu (satikšanās punkti ir mana pēdējā laika apsēstība!) vietējiem iedzīvotājiem, lai viņi varētu apspriest, kas ir tas, kas tagad top blakus pilsētai un kā tas ietekmēs pilsētiņas nākotni. Šim nolūkam es uzgāju nelielu parku, kuru pamatā apdzīvo tikai paši iedzīvotāji, ne tūristi, un publicēju rakstu vietējā laikrakstā ar aicinājumu cilvēkiem iesaistīties topošā centra izvērtēšanā. Rakstā es norādīju, ka arhitekta rīcība attiecībā uz lokālo situāciju ir ļoti bezatbildīga. Tāpat es pierunāju vietējo mākslas muzeju sarīkot šim projektam veltītu konferenci. Konference jau bija saorganizēta, bet pēdējā brīdī tika atcelta it kā dēļ muzeja finansu grūtībām. Bet skaidrs bija, ka pašvaldībā vienkārši nevēlējās šos jautājumus publiski aktualizēt.
Man, protams, šī situācija kļuva vēl interesantāka. Tagad es meklēju līdzekļus, lai šo projektu turpinātu.
Vai pirms tam jūsu projektu apmaksāja pilsēta?
Jā. Viņi nebija iedomājušies, ka mans projekts varētu atsegt tik daudz problemātiskos aspektus. Lai arī mākslas muzejs man to acīs neteica, pieļauju, ka viņi nobijās, ka mana projekta turpināšana varētu nozīmēt, ka pilsēta nogriezīs finansējumu.
Tas ir tik problemātiski – ja mākslas institūcijas un līdz ar to mākslinieki ir tik ļoti atkarīgi no pilsētas naudas, vai patiesa kritika ir maz iespējama?
Slavojs Žižeks un Žaks Ransē runā par drosmi veikt radikālu žestu...
Es gribētu redzēt pašu Žižeku veicam radikālu žestu.
Jūs neatbalstāt viņa domu gājienu?
Viņi abi ir labi rakstnieki, bet šie cilvēki, kuri runā tikai no teorētiskām pozīcijām, bez saskarsmes ar praksi... Man ir daudzkārt gadījusies saskarsme ar filozofiem, kas kaut ko iesaka, bet parasti viņi nekad, nekad nav bijuši tajā situācijā, viņi pat nezina, kāda patiesībā ir prakse. Par Žižeku to varu teikt ar pilnu atbildību, ka par mākslu viņš zina ļoti maz, patiesībā viņš neieredz mākslu.
Par ko jūs būtu runājusi konferencē Rīgā?
Par mākslinieka lomu ģentrifikācijas procesos. Visi – mākslinieki, kuratori, galeristi, muzeji – piedalās neoliberālisma politikas īstenošanā gribam mēs to vai ne.
Tomēr, ja mākslinieks apzinās savu lomu šajos procesos, tad viņš var kaut ko darīt lietas labā. Manis projekti ir informācijas platformu radīšana, nevis pasīva ģentrifikācijas procesa svinēšana. Es netaisu projektus bērniem ar domu, ka atnāks jaunās ģimenītes, papriecāsies par skaisto vietu un izlems te nopirkt dzīvokli. Es norādu uz problēmām attīstības procesā.
Tomēr jāatceras, ka mākslinieki var tikt izmantoti ne tikai šādā veidā, viņi tiek izmantoti arī mākslas sistēmas ietvaros. Ik gadu pilsētas velta neskaitāmus miljonus izstādēm, kas patiesībā slēpj, notušē kaut kādus jautājumus vai arī piesaista uzmanību kaut kam. Patlaban lielā lieta ir Ķīna. Tagad Zviedrijā māksliniekiem ir visplašākās iespējas saņemt naudu projektiem Ķīnā – principā palīdzēt rietumiem ar kultūras palīdzību kolonizēt šo valsti, nosmelt daļu tās kapitāla. Mēs – mākslinieki esam vainīgi – tas ir skaidrs, bet, ko mēs darām ar šo vainas sajūtu, tas ir mans jautājums.
0