Redzējumi
03.07.2007

Mums problēmu nav: 52. Venēcijas mākslas biennāle

Komentē
0

"Biennāle neieņem pozīciju šajā konfliktā un nav daļa no tā," biennāles kuratora Roberta Stora atbilde irākiešu māksliniekam Alam Fadhilam, kurš vēlējās Venēcijas līcī ievest naftas tankkuģi ar nosaukumu "Irākas paviljons". Foto: ArtNow.it

Man kā 26 gadus vecai jaunietei, kura dzīvo straujas ekonomiskās izaugsmes valstī, kur neattīstītais tiesiskums un demokrātiskums, neapgūtā vēsture un aizspriedumi kultūrā, garantē radošu un darba pilnu dzīvi vismaz tuvākajiem 50 gadiem, bija grūti iejusties šī gada Venēcijas mākslas biennāles visnotaļ gaudulīgajā noskaņā, kas pauda no bezjēdzīgas terorisma un nelegālās imigrācijas apkarošanas nogurušās, mediju un patērēšanas sēto pasivitāti pārvarēt nespējošās rietumu pasaules neziņu un neticību rītdienas priekšā. Kā košs šīs bezjēdzības sajūtas iemiesojums bija itāļu mākslinieka Frančesko Vezolī videoinstalācija Democrazy ar divu Amerikas prezidenta posteņa kandidātu aģitācijas TV rullīšiem. Konkurenti ir kāda Patrīcija Hila, kuru tēlo Šārona Stouna, un Patriks Hils, kuru iemieso franču filosofs Bernārs Anrī-Levī, pirmā sola tiešāku komunikāciju ar vēlētājiem, kamēr otrā trumpis ir plašie sakari ar biznesa un reliģijas eliti, bet rezultātā abi šķiet kā vienas monētas divas puses - Patrīcija un Patriks. Demokrātiju kā antagonistisku skatījumu līdzāspastāvēšanu, kur konfliktējošās puses „vienojas nevienoties” (Žaks Ransjē), šķiet, vairs ar uguni nesameklēsi. Reālu politisko alternatīvu vietā stājas PR speciālistu konstruētās atšķirības, un patērēšanā iestigušais pilsonis ir tik lielā mērā demobilizēts, ka nerod spēku veikt „radikālu žestu” (Slavojs Žižeks) - pārraut šo apburto loku. Rezultātā amerikāņu kuratora Roberta Stora vadītā Venēcijas biennāles centrālā izstāde tik vien spēj kā apraudāt alkatības un naida postīto pasauli un atskatoties atpakaļ, secināt, ka politiski angažētā māksla kopš 60. gadiem nav spējusi ietekmēt reālās politiskās norises. Tomēr ne visai biennālei ir pāri sēru plīvurs, izskan arī drosmīgi problēmu uzstādījumi un būtiski jautājumi, kas tādējādi ieskicē pozitīvus nākotnes scenārijus. Iepriecinošā kārtā vairums no tiem nāk tieši no Austrumeiropas puses.

Roberts Stors - pirmais amerikānis, kuram tikusi iespēja vadīt šo vairāk nekā 100 gadus seno mākslas notikumu, šī gada Venēcijas biennālei devis tik banālu nosaukumu, ka bija pat neērti izmantot biennāles oficiālo maisiņu ar šo nosaukumu uz tā (turklāt Inga Šteimane pastāstīja, ka šis plastikāta izstrādājums viens divi saplīsis): Domā ar sajūtām, jūti ar prātu (Think with senses, feel with mind). Māksla nemierīgajā pasaulē. Ar šo kurators stimulē pārvarēt karteziāniskās dihotomijas: perceptuālais - konceptuālais, domas - sajūtas, bauda - sāpes, intuīcija - kritiskums u.c., kas, viņaprāt, joprojām plosa rietumu pasauli un tās mākslu un izraisa tālejošas sekas. Venēcijas Arsenāla plašajās telpās izvietota izstāde, kas aicina domāt ar sajūtām. Pieļaujot pāris gaumīgas atkāpes saistībā ar sievietes emancipācijas, mātes, gara-ķermeņa pretnostatījuma tēmu, šīs izstādes fokusā ir karš un bruņoti konflikti. Viss, protams, sākas ar 11. septembrim veltītām instalācijām un attēliem. Tālāk Arsenāls piepildīts ar neskaitāmiem dokumentāliem uzņēmumiem ar sagrautu Beirutu, Bagdādi, Belgradu, mirstošiem vai sakropļotiem cilvēkiem Telavivā, Kašmirā, Kolumbijā, aizbarikādētām ielām Marokā, Ruandā vai Austrālijā. Visspilgtāk daudziem atmiņā palikusi Paolo Kanevara video, kur mazs zēns trenējas futbolā kādā sagrautā Serbijas armijas bāzē un kā bumbu izmanto cilvēka galvaskausu, un jaunas amerikāņu mākslinieces Emīlijas Prinsas simtos sazīmētie Irākā un Afganistānā kritušo amerikāņu karavīru neliela izmēra portreti. Jau pēc pāris zālēm rodas izbrīns, ka par vienu no labākajiem mūsdienu amerikāņu kuratoriem uzskatītais Stors izvēlējies šo globāli aktuālo un sāpīgo tēmu skatīt tik burtiski. Vai tādā kvantitātē bombardējot ar neskaitāmiem ciešanu, sāpju un destrukcijas pilniem attēliem, šī izstāde liek skatītāja sajūtām „domāt” lielākā mērā kā ikvakara CNN pārraide? Drīzāk šī izstāde pievienojas tam, ko Gijs Debords nosauca par izrādes sabiedrību, kur destrukcijas, nabadzības, noziedzības, skaistuma attēli kalpo par izdevīgi pārdodamām precēm, un kuru nepārtrauktais plūdums anestezē pret dzīvo realitāti. Man šķita, ka mākslas kritiskais gals nu jau kādu laiku ir vienojies, ka mākslai tagadējos apstākļos ir jābūt nevis attēlu ražotājai, bet gan to analizētājai. Iznīcības ainu kvantumi paralizē un nedod ne stariņu cerības. Vienīgais aicinājums ir nebeidzamas sēras, kuru laika viens ar otru sacenšas par lielākā upura lomu. Bet pati nāve izrādes sabiedrībā vairs nemaz nedarbojas kā jēgpilna atskaites kategorija - tā ir tik pierasta un ierasta, ka tu nemaz nevari nezirgoties, kad kāds ķīniešu mākslinieks tev vaicā kamerā ierunāt vārdus „Es miršu”. Arī šo aspektu Stora izstāde neproblematizē, vien piedāvā dažus piemērus par komodifikācijas ietiekšanos nāves teritorijā. Galu galā Venēcijas biennāle pati ir izrādes sabiedrības sastāvdaļa - tā teicas risinām svarīgus jautājumus, bet atbildes lielākoties ir „mākslas pārdzīvojums” efektu kārajiem tūristu pūļiem. Rezultātā par vienīgo patieso mākslas darbu šogad Arsenālā kļūst bulgāra Nedko Solakova darbs par traģikomisko konfliktu starp Bulgāriju un Krieviju par kalašņikova autortiesībām.

Nedko Solakovs: Diskusija (Īpašums), Venēcijas Arsenāls. Foto: Arnis Balčus

Izstādes otrajā daļā, kur ir jājūt ar prātu, Stors piedāvā neskaitāmu to laikmetīgās mākslas klasiķu darbus, ar kuriem viņš sadarbojies sava garās kuratora karjeras laikā: Brūss Naumans, Gerhards Rihters, Kara Valkere, Lavrenss Veiners, Sols Levits, Džovanni Anselmo, Sofija Kāla u.c. Šo visnotaļ konceptuālo mākslinieku darbos Stors akcentējis estētisko pusi, tādējādi netieši paužot viedokli par formālisma atgriešanās nepieciešamību. Es saredzu divus aspektus, kādēļ šis pirmajā brīdī regresīvais aicinājums varētu tikt uzskatīts par pozitīvu soli. Atzīstot formālismu kā konceptuālismam līdzvērtīgu mūsdienu mākslas praksi, Rietumi izrāda lielāku toleranci (bet vai sapratni?) pret tādām mākslas sabiedrībām kā Latvija, kur vēl joprojām galvenais mākslinieciskās izteiksmes veids ir „krāsu izjūta”. Otrs, aicinājums Mākslu mākslai! var tikt saprasts kā protests pret Rietumos dominējošo neoliberālisma politiku, kur māksla nereti tiek līdz absurdam instrumentalizēta citu mērķu (naudas gūšanas, sabiedrības integrācijas, izglītības u.c.) sasniegšanai. Bet vai šodien, kad pilsoniskā sabiedrība viscaur piedzīvo nebijušu krīzi un no politiķu mutēm neizskan pozitīvas rītdienas alternatīvas, māksla var atļauties patverties formālismā? Vēsture ir parādījusi, ka pienāk laiki, kad māksliniekam ir jāuzņemas publiskā intelektuāļa loma, kad mākslai ir jābūt sociālam eksperimentam. Manā skatījumā, aicinājums uz formālismu ir aicinājums uz pasivitāti. Arī Amerikas paviljonā sarīkotā Feliksa Gonzalesa Toresa („minimālisma un „parastā cilvēka” satuvinātājs”) pēcnāves izstāde ierakstās valdošajā skaists un pasīvs noskaņā. Nebeidzamas sēras par negrozāmo pasaules kārtību, kas ņem dzīvību pēc dzīvības, un nevis politiski aktīvi pilsoņi, ir tas, kas ir vajadzīgs tādai valstij, kā Amerika, kas par savu politiku iedzīvotājiem atskaitās, uzceļot vai vismaz piesolot arvien iespaidīgākus memoriālus. Tajā brīdī, kad irākiešu mākslinieks Als Fadhils kā savu individuālo projektu bija pieteicis varbūt nedaudz naivu, bet tomēr patiesu Irākas jautājuma problematizāciju - Venēcijas līcī ievest tankkuģi ar uzrakstu Irākas paviljons, biennāles kurators pēc ļoti ilgas atbildes novilcināšanas paziņoja, ka šī iniciatīva varētu radīt nepatiesu priekšstatu par Venēcijas biennāli, jo „the Biennale has no position on conflict and no part in it.” Bet vai tieši šobrīd nav tas laiks, kad mākslai gan Rietumos, gan Latvijā ir jāieņem pozīcija, turklāt: nevis tā, ko tai paredz tirgus vai politiķi, bet gan tā, ko rāda mākslinieka kritiskais prāts?

Marko Maetam: Lūzera paradīze, Igaunijas paviljons. Foto: Arnis Balčus

„Mums problēmu nav,” ar šādu atbildi saskārās slovēņu kuratore Marija Hlavajova, kura pirms pāris gadiem pārcēlās uz dzīvi Nīderlandē un meklēja izejas punktus saviem māksla projektiem. Šie Hlavajovas intervijā dzirdētie vārdi man ienāca prātā domājot par šī gada Lielbritānijas un Francijas paviljoniem, kuri abi bija atvēlēti projektiem par privātās dzīves peripetijām. Treisija Emina, kas pēdējos gados vairāk pazīstama kā slavenība, nevis māksliniece, britu paviljonu bija piepildījusi ar ģenitāliju zīmējumiem, savukārt Sofija Kāla neskaitāmu sieviešu rokās bija nodevusi kāda sava bijušā mīļākā atvadu vēstuli, kuras to analizēja krustu šķērsu gan ar, gan bez Lakāna palīdzības. Mulsina, ka šīs lielvalstis par šobrīd aktuālāko atzīst pusmūža vidusšķiras sieviešu psihoanalīzes spēles, lai cik arī augsta būtu to mākslinieciskā kvalitāte. Zināmā mērā pārsteigums bija Šveices paviljons, kur iespaidīga instalācijā norisinājās cīņa starp baltu un melnu cilvēku, kas, viens otru iznīcinot, rada jaunu - baltmelnu cilvēku. Pārsteigums, jo Šveicē tās „neitralitātes” politikas dēļ melnādaino cilvēku tikpat kā nav, un šī valsts nemaz tik drīz negrasās atvērt robežas. Arī Krievijas paviljonā norisinājās cīņa - grandiozā instalācijā Pēdējā sacelšanās ar tik pat grandiozu Vāgnera mūziku fonā skaisti, āriešu vaibstiem apveltīti jaunieši brutāliem vēzieniem ar beisbola nūjām un zobeniem galēja viens otru, kamēr ap sniegoto kalnu, kur norisinājās šī cīņa, savu cīņu risināja iespaidīgas lidmašīnas, tanki u.c. Grūti atturēties no paralēļu vilkšanas ar Putina Krieviju.

Man ir grūti atbildēt, vai vairāki Austrumeiropas valstu paviljoni man šķita vieni no jēdzīgākajiem pieturas punktiem šajā 77 valstu pārstāvniecības biennālē tādēļ, ka līdzīgas problēmas ir Latvijā, vai tamdēļ, ka tie bija vieni no retajiem, kas uzdeva jautājumus, kas ir patiesi būtiski sabiedrībai, nevis ir pieskaņoti starptautiskā mākslas tirgū aktuālajai „problemātikai”. Ungāri savā paviljonā izstādīja jauna, bet starptautiski jau atzīta austriešu mākslinieka Andreasa Fogarasi pētījumu par padomju laika sporta un kultūras celtņu arhitektūru Budapeštā. Savulaik šīs celtnes (līdzīgi kā dažās Rietumu valstīs) tika celtas demokrātiskai kultūras un sporta pieejamībai, bet līdz ar neoliberālisma ekspansiju šīs iestādes pamazām top sabiedrībai slēgtas, jo tās okupē privātie biznesi. Arī lietuvieši Nomeda un Ģedimins Urboņi savu sirsnīgo projektu Villa Lituania veltījuši publiskās telpas zaudēšanas problemātikai. Vienā daļā viņi izseko vēsturei - procesam,kā Padomju Krievija 1940. gados piesavinājās un līdz pat šodienai nav atdevusi bijušo Lietuvas vēstniecību Romā. Projekts ir vairākas labdabīgas protesta akcijas, piemēram, esošās Lietuvas vēstniecības Romā darbinieku dziesma iepretī bijušajai Villa Lituania. Savā bezcerībā šis solis šķiet tik aizkustinošs un cēls: brutālam pārspēkam likt pretī dziesmu. Savās mājās Urboņi gan nav tik miermīlīgi: otra daļas izstādes ir dokumentācija kā mākslinieki un domubiedri ar dažādām akcijām, piemēram, deputātu apriešanu, cīnās par bijušo Viļņas kinoteātru kā sabiedrisku celtņu saglabāšanu. Savukārt rumāņu paviljona jautājums ir: kurš ir pelnījis pieminekli? Pretstatot postpadomju valstu vēstures pārrakstīšanu, kuras procesā rodas nepieciešamība pēc ne viena vien pieminekļa, un individualizācijas laikmetu, kad kolektīvā identitāte vājinās un principā jebkurš var pretendēt uz pieminekli, rumāņu jaunie mākslinieki un tik pat jauna kuratora vadībā ir izveidojuši patiesi jauku izstādi un starptautisku izdevumu Mazbudžeta pieminekļi. Bet par visiespaidīgāko šīs biennāles darbu var nosaukt šobrīd starptautiski ļoti pieprasītās poļu mākslinieces Monikas Osnovskas lielgabarīta instalāciju 1:1. Milzīgā dzels konstrukcija, kas šķietami kalpojusi kādai ēkai, tagad ir sākusi locīties un jukt. Instalāciju var tvert kā vienkārši skaistu abstraktu līniju kompozīciju, bet arī tulkot kā atgādinājumu par visu sistēmu neizbēgamu eroziju - vienalga, vai tā būtu Padomju Savienība atsevišķi, vai viss Rietumu modernizācijas projekts kopumā.

Monika Sosnovska, 1:1, Polijas paviljons, publicitātes foto.

Savukārt Ziemeļvalstis kā problēmu aktualizē sev aktuālo labklājības valsts norietu, un imigranti neapšaubāmi parādās kā būtiskākais šī procesa iemesls, tomēr pēc Londonā redzētās norvēģu un dāņu mākslinieku Elmgrēna un Dragseta izstādes Labklājības valsts, kur šie jautājumi tika skatīti spēcīgos mākslas darbos, šī biennāles izstāde liekas vārgs tēmas klišeju apkopojums. Idejiski un mākslinieciski daudz pārliecinošāk imigrācija un pieaugošais nacionālisms tiek skatīta Nīderlandes paviljonā, kuru kūrē jau citētā Marija Hlavajova. Mākslinieka Aernout Mik daudzekrānu instalācija atsedz rietumos dominējošās „baiļu menedžmenta” sabiedrības neredzamās konstrukcijas, kur politiski kultivētās iracionālās bailes no citādā liek atgriezties ienaidu sējošam nacionālismam. Šis paviljons ir vienīgā pašas biennāles kritika - vai globālā sabiedrībā ir nepieciešama izstāde ar sadalījumu pēc nacionālā principa? Acīmredzot ir, ja jau Itālija šogad pieprasīja atpakaļ sev atsevišķu paviljonu. Tā vietā, lai meklētu jaunu politiku, kā dzīvot globālā pasaulē, daudzas valstis atbildes meklē, pieņemot izolacionisma politiku vai arī atgriežoties nacionālismā. Laikam jau tādēļ holandiešu paviljonā paustā kritika neguva neviena Amerikas vai Lielbritānijas lielāko laikrakstu uzmanību. Tā vietā garlaikoti tika analizētas Treisijas Eminas zīmējumu līdzība Šīles rokrakstam.

Gints Gabrāns, Paraspoguļi, Latvijas paviljons, publicitātes foto.

Latvijas pārstāvja Ginta Grabrāna instalācijas Paraspoguļi gribas ievietot zinātnes un Rietumu racionālisma kritikai veltītajā „plauktiņā”. Izstāde sākas ar pierādījumu, cik patiesībā liels ir ticības koeficients „zinātniski pierādītajās” lietās, un secīgi aizved līdz momentam, kad ar metodēm, kas marginalizētas kā ezoterika, tiekam pietuvināti Patiesībai. Gabrāna uzstādījums nav denuncēt racionālismu, bet gan pierādīt, ka arī citas izziņas metodes var aizvest pie Patiesības. Zīmīgi, ka līdzīgs jautājums par to, kas ir oficiālā zinātne, cik lielā mērā to definē politika un ekonomika un kādas ir iespējas eksistēt arī citām zināšanu formām, izskan vēl no vienas partikulāras (attiecībā pret Rietumiem, kā universālā definētāju) sabiedrības: albāņu mākslinieks Albans Hajdinajs piedāvā aizkustinošu video ar kādu akadēmiski neangažētu zinātnieku, kurš nodarbojas ar zemestrīču prognozēšanu, izmantojot alternatīvu teoriju. Novietojis savu tāfeli uz ielas, viņš dedzīgi stāsta, iemiesojot mūžseno cilvēku tiecību pēc patiesības un vēlmi padarīt pasauli labāku. Nedaudz vairāk vienkāršības - tieši tā pietrūkst Gabrāna izstādei. Brīnumrade dažbrīd šķiet pašmērķīga, aizmirstot, ka neba jau zinātniskā precizitāte, bet gan idejas un tēla vienība rada mākslu. Beļģu paviljons , savukārt, veltīts zinātniskā aparāta simboliskās varas dekonstrukcijai - Ēriks Dijkerts gadu gaitā izkopis profesora tēlu un apguvis zinātnes retoriku, lai stāstot izdomātas muļķības, parādītu, cik liela loma zinātnes autoritātē ir tās retorikai. Izmantojot stikla un spoguļa labirintu, viņš radījis arī „loģikas labirintu”, kurā ne viens vien skatītājs apdauzīja pieri. Morāle ir: loģika aizved pie visa, ja vien tu tiec ārā no tās. Mana šī gada Venēcijas biennāles morāle ir:mēs dzīvojam problēmu un jautājumu pilnā pasaulē; tam kuram pietiek redzīguma tās saskatīt un dedzīguma tām pievērsties, garantēta aizraujoša un jēgpilna dzīve.

52. Venēcijas mākslas biennāle norit līdz 21. novembrim. www.labiennale.org.

Anda Kļaviņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

CITI AUTORA RAKSTI

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!