Valters Sīlis ir viens no aktīvākajiem latviešu jaunās un vidējās paaudzes režisoriem, dramaturgs, reizēm arī aktieris un kopš 2024. gada janvāra – Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. Valters ikvienam savam darbam pieiet ar lielu atdevi, atbildību, dzīvu personīgo interesi un misijas apziņu, kuru sajūt un novērtē arī skatītājs. Tajā pašā laikā režisors nevairās no strīdīgām politiskām un sociāli atbildīgām tēmām, neizdabā populārai gaumei, bet ir ieinteresēts, lai kultūras telpā tiktu sadzirdētas dažādas balsis. Ar šādu pieeju Valters Sīlis uzsāk pienākumu pildīšanu jaunajā – Liepājas teātra – kolektīvā, ar kuru viņam jau agrāk sanācis veiksmīgi sastrādāties. Šajā "Satori" raidierakstā viņš stāsta par teātra nākotnes plāniem un savu vietu daudzbalsīgā teātrī. Sarunas teksta versiju meklējiet zemāk.
Santa Remere
Santa Remere: Pēdējā laikā man interviju varoņiem vienmēr jānosauc vairākas profesijas. Arī tev to ir vesela rinda. Vai es kādu nenosaucu?
Valters Sīlis: Vēl pēdējā laikā esmu vieslektors Kultūras akadēmijā, pasniedzu studentiem, kas studē režiju. Tas vēl mazliet no tā, kas nav publisks.
Santa Remere: Šīgada 30. janvārī tu tiki apstiprināts par Liepājas teātra jauno māksliniecisko vadītāju. Tas, protams, liek uzdot jautājumu: kas tevi pamudināja uz šādu soli?
Valters Sīlis: Visticamāk mani pamudināja sajūta par atbildības uzņemšanos. Es to būtībā daru un ceru, ka visi mākslinieki, kas strādā teātra jomā, konkursus uztver kā daļu no sava darba. Piedalīties konkursos par teātra valdes locekļa amatu, iesaistīties komandā un pašā procesā. Man liekas, tā ir sajūta. Kad šis konkurss tika izsludināts, sapratu, ka man vajag pārmaiņas, un nolēmu pārtraukt ilgo sadarbību ar Nacionālo teātri. Jutu, ka pārmaiņas vajag gan viņiem, gan man. Tad tika izsludināts konkurss, un man bija sajūta – [Liepājas] teātrī esmu strādājis, man tur izveidojušās labas attiecības un es arī turpmāk gribētu tur strādāt. Vai šīs attiecības būs dziļākas? Iespējams, ka arī tas bija kārdinājums. Tur ir daudz visādu sarežģītu jautājumu, kas šādā amatā jārisina, bet mani kārdina tas cilvēku loks, ar kuriem varēšu ilglaicīgi strādāt, turklāt daļu no viņiem arī gana labi pazīstu. Tas ir viens no personīgajiem kārdinājumiem, kāpēc to darīt.
Santa Remere: Tieši vilkme doties uz Liepājas pusi?
Valters Sīlis: Jā, man jau kādu laiku bija vilkme tur strādāt. 2018. gadā mani uzaicināja veidot izrādi "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta". Es sapazinos ar gana lielu aktieru kolektīvu, ar visiem cilvēkiem, kas strādāja pie izrādes tapšanas, un ar [dramaturģi] Rasu Bugavičuti-Pēci. Mēs radījām šo darbu, un pēc tam Rasa man uzticēja divas idejas – vienu par puiku, kas izauga kopā ir neredzīgiem vecākiem, un otru par viņas brālēnu, Kauņas mafijas dalībnieku, kuru nogalināja 2015. gadā. Abas šīs idejas kaut kā trāpīja man ļoti personīgi jautājumos, kuros es pats biju meklējis [atbildes]. Sadarbojoties sapratām, ka mums saskan, un 2019. gadā tapa "Puika, kurš redzēja tumsā", bet 2020. gadā Igaunijā – "Man bija brālēns". Kopš tā brīža ir pagājuši jau gandrīz četri gadi, un tagad Liepājā taps vēl viens darbs – "Tēvs klusums". Rasa ir vēl viens cilvēks, kura dēļ es dodos uz Liepājas teātri, jo viņa tur strādā par dramaturģi. Jā, man liekas pamatoti, ka mēs liekam režisoru kā centrālo pozīciju, tomēr centrālajā pozīcijā var likt arī dramaturgu un viņa ideju un tad palīdzēt to realizēt. Ja tā ir skatuviski interesanta, tad tik uz priekšu.
Santa Remere: Tad principā Rasa bija tas magnēts.
Valters Sīlis: Tieši tā, viens liels magnēts, jo mēs turpinājām strādāt, un, protams, dažreiz idejas prasa ilgu laiku. Šī, ar ko mēs tikko esam sākuši strādāt mēģinājumos, ir bijis garš, garš process. Mēs visādos veidos esam ar šo ideju dzīvojušies, un tagad tā kļūst par izrādi. Vēlme turpināt Liepājā sakrita ar piedāvājumu [startēt konkursā].
Santa Remere: Tā teikt, nevis dramaturģei būs jābrauc pie tevis, bet tu pārvācies tuvāk. No kuras vietas Latvijā esi tu pats?
Valters Sīlis: Esmu rīdzinieks, audzis un visu mūžu nodzīvojis Torņakalnā. Mans apvidus Pārdaugavā ir Bieriņi–Torņakalns. Māju, kurā uzaugu, uzcēla mans vecvectēvs, un, ja nemaldos, manas vecmāmiņas mammas vecāki atbrauca uz Rīgu 19. gadsimtā. Tā kā mana piesaiste Rīgai ir bijusi pamatīga, bet tajā pašā laikā man ir sajūta, ka mēs ļoti centralizējam mūsu teātra vidi. Cilvēkiem ir sajūta, ka jāpaliek Rīgā. Man tas vienmēr šķitis jocīgi, jo teātris tiešām var tapt visur un teātrim ir jātop dažādās vietās. Teātru vidē man ir bijusi interese arī būt ārpus Rīgas centra.
Santa Remere: Tu esi režisors ar diezgan ilgu stāžu. Kādi vispār ir mākslinieciskā vadītāja pienākumi teātrī, ja tu tos esi jau apjautis?
Valters Sīlis: Domāju, ka lielu daļu esmu apjautis, strādājot un redzot, kā to dara citi cilvēki, esot tajā procesā tuvu klāt. Protams, interesants ir balanss starp dažādu mākslinieku interesēm un teātra interesēm. Tur tas interesantais ir egoisms. Tas, kā dažbrīd egoisms, kas attiecas uz mākslu, ir jāatbalsta, jo cilvēki grib radīt labus darbus. Ir jāiedrošina biežāk būt drosmīgiem, bet arī jāatrod saprotams veids, kā to nodot skatītājam. Mans pienākums ir izveidot katra gada vai katras sezonas repertuāru, strādāt ar aktieru ansambli, strādāt ar visu radošo [pusi]: gaismu māksliniekiem, skaņu dizaineriem, literāro daļu. Tās visas ir radošas [profesijas] – reizēm tehniskākas, reizēm radošākas. Arī manos pienākumos ienāk daļa tehniskā, plānošanas darba. Arī darbs pie tā, lai ansamblis, cilvēki, kas strādā teātrī, sajustu, ka viņi nodarbojas ar savu profesiju. Tas ir ļoti svarīgi – iespēja sevi apliecināt, atrast tam piemērotu platformu. Par to esmu domājis, arī 15 gadus strādājot Nacionālajā teātrī. Ir aktieri, kuri ir priekšgalā un velk to vezumu, un ir aktieri, kuri to vezumu stumj. Tomēr katram var būt mirklis, kad paspīdēt, katram var būt mirklis, kad izvirzīties priekšgalā – iespējas ir jādod. Jāskatās, kā katrs cilvēks uz to spēj reaģēt, kā katrs pats redz sevi darbā. Tas ir cilvēcīgs un ne vienmēr viegls darbs, jo apjoms, ko tu vari izdarīt, ir viens, bet cilvēka ambīcijas ir bezgalīgas. To samērot ir darbs.
Santa Remere: Domājot par tavām izrādēm, šķiet, ka vairākās no tām tu iedod kādam redzamību. Teikt "iedod cilvēkam balsi" varbūt nav korekti, jo mums visiem ir balss, bet iedod platformu, no kuras šo balsi sadzirdēt. Piemēram, izrādē "Puika, kurš redzēja tumsā" un citās – šķiet, šobrīd tas uzņems jaunus apgriezienus. Sanāk, ka tu gribi iedot katram teātra kolektīva dalībniekam iespēju uzmirdzēt?
Valters Sīlis: Jā! Protams, pēc tam kāds varēs teikt: "Bet tu man neiedevi iespēju nākamajā gadā uzmirdzēt." Balanss nozīmē atrast kopēju valodu. Atbildībai ir jābūt manai – kas man šķiet interesants, ko es jūtu kā vērtību. Teātrī, manuprāt, labi ir strādājis [princips] – tev ir jābūt personīgai saiknei, personīgai problēmai, kas liek sajust to, ka tas ir vajadzīgs, ka tam vajag notikt uz skatuves. [Vajag] veicināt ideju apmaiņu un tad ļaut tām tapt, kā arī iesaistīties [tapšanas] procesā, jo dažreiz idejas kļūst par izrādēm drusku par ātru un mēs neesam pat sapratuši, kā un ko mēs darīsim. Tas nozīmē ļaut un dot cilvēkiem laiku: "Hei, mēs pie tā strādājam, domājam, par ko tas varētu tapt." Par ideju, ko es tagad realizēšu, esam domājuši četrus gadus. Man liekas, ka patiesībā tā tam būt.
Dažreiz ir idejas, kuras īstenojas mēneša laikā, un tā arī tam būt. [Izrādes] "Drama Queen" ideja nāca no sarunas starp Annu ["Dirty Deal Teatro" vadītāja Anna Sīle] un Sofiju Meļņikovu. Tā nebija mana ideja, bet šis stāsts man likās tik aktuāls, ka man tikai [vajadzēja] dot iespēju šeit piedalīties un palīdzēt. Ir tēmas, [ar kurām strādājot] tu meklē variantu, kā tās izstāstīt, bet ideja ir kaut kas cits. Dažreiz notiek brīnumiņi – ideja par izrādi sastopas ar tematu, par ko tu gribētu runāt. Vai arī var vienkārši pacietīgi sagaidīt, kad temats kļūst par izrādes ideju. Nu jā, tas dažbrīd ir kaitinošs darbs. Es nestrādāju ar vienkārši labām lugām, man vajag jaunu stāstu, kuram es redzu interesantu teatrālu formu, kādā es neesmu strādājis. Tagad tas ir dubultā, jo man tas jāierauga arī citos režisoros, teātra māksliniekos, izrāžu māksliniekos – horeogrāfos un horeogrāfēs.
Santa Remere: Man šķiet, ļoti interesanti tas, ko tu teici, ka dažreiz ideja kļūst par izrādi pārāk ātri.
Valters Sīlis: Jā, vai temats. Cilvēks saka: "Es gribu par to runāt." Jā, ļoti labi, man arī tā ir bijis, un tie ir bijuši paši smagākie procesi: tev ir laiks vai temats, par ko tu gribētu runāt, bet tu neesi notvēris izrādes formu vai dramaturģijas sākumu un galu – tad var maldīties dažos kokos. Atkal jebkurš cits, kuram būtu ideja saistībā ar šo tematu, teiktu: "Tas taču ir tik vienkārši, te jau varēja būt ļoti laba izrāde." Bet, ja tu neesi noķēris to smaguma centru, pie kā turēties, tad ir grūti. Piemēram, "Puika, kurš redzēja tumsā" – Rasa stāstīja par to, kā viņi ir dzīvojuši līdz skolai, tad sākas pirmā klase un bērns ienāk jaunā vidē, kur viņš ir citādais, un vēl mājās parādās kaķis. Šādas pavisam vienkāršas lietas man saslēdzās ar laiku, kad tu saproti – tavi bērni izaug, atsvešinās, vairs nav tik atkarīgi no tevis. Tas vienkāršais stāsts ir pacelts citos augstumos, citos mērogos.
Piemēram, par Kauņas mafiju mēs ar Jāni Balodi jau bijām domājuši – kā to taisīt? Mēs bijām strādājuši Kauņā un dzirdējuši dažus stāstus, bet tie nevarēja kļūt par izrādi, jo nebija kodola. Tad Rasa izstāstīja par savām attiecībām ar brālēnu, un pēkšņi es ieraudzīju, kā šis stāsts varētu tikt stāstīts. Kad redzēju šo cilvēku no malas, uzreiz ar to varēju strādāt – piekārtojās izrādes forma un viss kaut kas. Jānoķer tas kodols, pie kā turēties, nevis vienkārši "mēs gribam Kauņas mafijas stāstus par noziegumiem", jo tas ir tas grūtais. Dažreiz temati izklausās kārdinoši – "Tas būs interesanti!" Kopā ar visu grupu, ar ko taisījām izrādi "Leģionāri", bijām uzaicināti veidot izrādi Hamburgā un Berlīnē. Man bija viena konkrētāka ideja par 90. gadu mākslu, kas, manuprāt, būtu labāka [tēma], bet tā bija grūti saprotama. Mēs strādājām pacietīgi katru dienu no desmitiem līdz astoņiem vakarā – kārtīgi, kārtīgi, bet katru dienu taisījām citu izrādi, jo nebijām atraduši to smaguma centru, pie kā turēties. Tad ir grūti, jo tu maldies.
Santa Remere: Reizēm liekas, ka dažām tēmām vēl pietrūkst laika distances. Piemēram, 90. gadi ir tik tuvi, ka daudzi no mums, kas tos piedzīvojuši, vēl nespēj šo pieredzi ietērpt stāstā.
Valters Sīlis: Jā. Vai arī tad tam jābūt kam konkrētākam. Par kuru cilvēku tu gribi stāstīt? Kurš cilvēks vai kurš stāsts to vislabāk reprezentē? Tas ir grūts darbs – kā pie tā nonākt? Ar laiku tu atpazīsti, ka vēl neesi nonācis pie idejas, bet tikai malies savā interešu lokā.
Santa Remere: Tu publiski mēdz sevi pozicionēt kā diezgan sociāli aktīvu un atbildīgu cilvēku, arī šodien vairākas reizes pieminēji šo atbildību. Man šķiet, ka reizēm publiskajā telpā vārdu savienojums "sociāli aktīvs" nostrādā negatīvi, ka māksla tiek kategorizēta – tā īstā māksla un tā sociāli aktīvā māksla. Vai tu neesi sajutis, ka tas tiek kaut kā stigmatizēts?
Valters Sīlis: Grūti pateikt, jo es redzu māksliniekus, kuri ir sociāli daudz aktīvāki un atbildīgāki. Mani drīzāk interesē temati, kuros es ieraugu spēcīgus stāstus, dramaturģiju. [Sociālais aktīvisms] drīzāk ir blakusparādība. Es pat nezinu, vai esmu par sevi tā teicis. Jā, mani vienu brīdi [īpaši] interesēja vēsture, bet tā mani ir interesējusi vienmēr – tur arī var ieraudzīt laika distanci un lielus stāstus. Ja tu tos gana precīzi izstāsti, tad tie atklājas visā savā sarežģītībā. Cilvēki vienmēr bijuši ļoti komplicēti, un viņu vērtības, iespējams, ir stipri atšķirīgas no tām, ar ko dzīvojam tagad. [Vēsturē var] iepazīt cilvēkus, kuri domā, ka dara labu, bet, paskatoties ar tagadnes acīm, tas liekas dīvaini vai dažreiz kaitnieciski. Man šķiet, tas ir interesants darbs – ieraudzīt lielas dramaturģijas vērtus stāstus. Manuprāt, tāpēc tā ir sakritis. Pirms es skolas laikā nolēmu sevi saistīt ar dramaturģiju, bērnībā gribēju būt biologs un vēsturnieks. Tad nonācu teātrī. Intereses nekur nepazūd, tās vienkārši eksistē blakus.
Santa Remere: Biologs, vēsturnieks, režisors, aktieris, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis studijā!
Valters Sīlis: Amatierbiologs.
Santa Remere: Vai tev ir sava teātra definīcija, pie kuras pieturies? Man gribētos teikt, ka teātris ir tagadnes, šīs vietas un laika māksla. Vai tev ir kāda formula?
Valters Sīlis: Manas formulas būtība ir tāda pati. Ja tu neesi trāpījis šajā laikā, varbūt trāpi šauram lokam, tā nav problēma. Varbūt tas šaurais loks ir izkliedēts pa Latviju, pa Eiropu. Tā arī mēdz notikt. Tad jāatrod sarunu biedrs – šajā procesā cilvēki sajūtas mazliet mazāk vientuļi, viņiem ir jāierauga citi cilvēki ar visām viņu nepilnībām, nesaderībām un kļūdām. Kad ieraugām šādus sarežģītus cilvēkus, mēs sajūtamies tuvāki citiem un saprotam – es neesmu vienīgais, kurš vienmēr iekļūst nelāgās situācijās. Viens piemērs – tu domā, ka esi vienīgais, kurš nezina, kā uzvesties oficiālos pasākumos. Ja tu to pasaki skaļi, atklājas, ka visi tā jūtas. Teātris var palīdzēt sajust domubiedru loku, sajust – jā, tas ir mans radinieks, bet es viņu nebiju pamanījis. Man liekas, ka tā ir laba sajūta teātrī – atpazīt sevi vai savu tuvinieku.
Santa Remere: Vai ieraudzīt citu cilvēku.
Valters Sīlis: Vai ieraudzīt citus cilvēkus, uz kuriem līdz tam esi skatījies ar aizdomām. Sajūta, ka tu neesi tāds vienīgais, ir būtiska, atbrīvojoša. Ar to pašu, ar ko cīnies tu, cīnās vēl daudzi citi, katrs savā veidā. Daži cīnās ar šķietami vienkāršiem uzdevumiem. Man tas vienmēr bijis interesanti – kā vienkārši uzdevumi, kas tev ir nepatīkami, citiem ir gandrīz neiespējami. Mums ar Jāni Balodi bija izrāde "Mežainis" – tur viens no grūtākajiem uzdevumiem ir aiziet pie zobārsta. Tu neesi bijis sabiedrībā daudzus gadus, neesi izgājis ārā no sava meža ieloka, no savas lauku sētas, bet tev ir jāaizbrauc uz pilsētu salabot zobus. Es zinu, ko nozīmē iet pie zobārsta, bet šeit tas prasa cita līmeņa saņemšanos. Tas ir anekdotiski, bet tāda ir īstenība un labs pamats izrādei.
Santa Remere: Man liekas, ka stāstu par zobārstu var uztvert daudzos līmeņos. "Mežainis" ir viens ekstrēms, bet var arī runāt par cilvēkiem noteiktos sociālajos apstākļos, piemēram, vientuļo māmiņu, kas var knapi pabarot bērnus un kam zobārsts ir kā luksusa pakalpojums. Zobārsts ir kā robežšķirtne, kas darbojas ļoti daudzos kontekstos.
Valters Sīlis: Tieši tā, un dažādās situācijās, dažādos laikos zobārstam ir atšķirīga nozīme. Es brīnījos, ka vecums ir tēma. Tā vienmēr ir šokējoša apziņa, ka tava dzīve tuvojas beigām. Tu neesi bezgalīgs, un tev ir ierobežots laiks. Jā, mēs ar to dzīvojam, bet dažbrīd noliekam malā. Jautājums, kā sadzīvot ar to, ka viss ir gaistošs, arī ir temats, pie kura atgriežos. Man liekas, ka daudzi mākslinieki pie tā atgriežas, jo ar to mēs dzīvojam.
Santa Remere: Es turpinu domāt par zobiem un zobārstu – tur ir gan baiļu funkcija, gan arī mitoloģiska līmeņa nozīme: ar zobiem un to zaudēšanu tiek saistīta spēka zaudēšana. Es vienkārši neesmu redzējusi "Mežaini".
Valters Sīlis: Tajā izrādē zobārsta apmeklējums bija liels solis, atgriešanās. Pirmā ļaušanās būt sabiedrībā – neatpazītam, neredzamam, bet tomēr tajā eksistēt. Tā vismaz bija mūsu stāstā. Bet, spriežot no tā, ko mēs zinām par viņu, [arī realitātē] tas bija dramatisks solis – viņš atklāja, ka viņu neviens vairs nezina. Viņš var klīst pa pasauli. Tā bija smaga un sāpīga iniciācija vēlā vecumā. Tas ir intīms, galēji sakāpināts process, kurā var nākt ārā dažādas tēmas.
Santa Remere: Arī saprast, ka viens laikmets ir pagājis un tevi vairs neviens nezina, ir interesanti. Kā tu spēj atlaist darbus vai idejas, kas īstenotas? Vai tev negribas savas agrākās izrādes spēlēt atkal?
Valters Sīlis: Ir stāsti, pie kuriem es atgriežos. "Mežainis" bija izrāde, kuru ap kovida laiku mēs nospēlējām vēlreiz – tās izrādes, kas pandēmijas laikā tika atceltas. Drīz vien pēc tam mēs no izrādes atvadījāmies. Tā ir labi ierakstīta Latvijas Televīzijā. Šī izrāde tapa Kauņā, un man gribējās šo stāstu pārcelt uz Rīgu. Vai man pie tā gribēsies atgriezties? Ļoti iespējams. Daudziem māksliniekiem kovida sākumā radās jautājums – kuri darbi izdzīvos šo laiku? Tā bija laba mācība – par mākslu, kas ir šeit un tagad. Teātra darbi dzīvo noteiktu laiku – pēc tam tie kļūst par stāstiem, par atmiņām un tiešām beidzas. Jā, tie tiek dokumentēti, bet tas nav tas pats. No vienas puses, tā bija laba mācība – pārdomāt savu svarīgumu. Ko tu vari izdarīt šajā laikā, pie tā arī strādā. Jāapzinās, ka tas kādreiz beigsies.
Santa Remere: Parunājam par to, kas ir dzīvs šobrīd – par "Sibīrijas haiku", kas elektrizēti pulsē Leļļu teātrī. Man liekas, ka atbildība, misijas apziņa, ko mēs pieminējām šajā sarunā, šajā izrādē jūtama arī uz skatuves. Šķiet, ka aktieri strādā ar milzīgu atdevi un misijas apziņu, barikāžu sajūtu. Pastāsti, kā jūs strādājāt ar "Sibīrijas haiku"!
Valters Sīlis: Leļļu teātris ir brīnišķīgs ar to, ka ir pacietīgs procesā. Ja dienas laikā uztaisīju dažas minūtes, tas jau bija sasniegums. Tas ir faktors, kas mani teātra mākslā vienmēr kārdina atgriezties. Sākums ir pati grāmata. Tas ir darbs, kurš atstāj spēcīgu emocionālu iespaidu, tajā ir laba dramaturģija. Pirms traģiskākajiem notikumiem [grāmatas sižetā] domāju – tas ir tāds bērna skatpunkts, nebija jau tik vienkārši. Un tad tu saproti: jā, tas ir bērna skatpunkts un viņš ļauj uz šiem notikumiem skatīties caur acīm, kurās nav vērtējuma – tā ir realitāte, ar ko mazais Aļģis dzīvo. Un tikai tad tu saproti: viņi visi bija noguruši, badam ir sekas. Dažbrīd terors var izpausties blakusparādībās: tevi nenogalinās lode, bet pats režīms. Tas arī attēlots šajā darbā. 1941. gadā lēģeros [mira] politiski aktīvākie cilvēki, bet arī viņu ģimenes tika nogalinātas, tikai citām metodēm. Man liekas, šajā darbā ļoti smalki izstāstīts, kā tas tika izdarīts un kādas bija tās emocijas. Teātrī nākamais ir jautājums: vai un kā to var [izstāstīt]?
Papīra tehnika man ir bijusi arī izrādē "Zudusī Antarktīda" ar Ievas Kauliņas zīmējumiem. Izrādē "Svina garša" mēs fonā lietojam avīzes. Izrādē "Man bija brālēns" mēs lietojam zaļos ekrānus, kuri kalpoja kā varoņu kopīgā telpa – viņi nevar satikties, jo brālēns ir miris. Šajā darbā bija brīnišķīgi zīmējumi, un man bija drošības sajūta, jo tas ir man tuvs stils. Grāmatā bija pāris bildītes, kur nofotografētas rokas ar papīrīti. Pati grāmata iedeva valodu, kādā to stāstīt, bet iepriekšējā pieredze iedeva tehniku, kādā mēs strādāsim.
Man liekas, ka visi aktieri apzinājās, ar kādu materiālu strādājam. Bet iedvesmojoši vārdi ātri gaist: "Ei, dodamies, tas būs grandiozi!" Patiesībā režisora darbs ir uzstādīt sarežģītu mērķi, kurā katrs mākslinieks jūt: vēl neaizsniedzos līdz šim mērķim, vēl neesmu pietiekams tam. Tad režisors tikai koriģē, jo visi pie tā strādā. Režisors ir tas skats no malas, [kas novērtē], vai mēs tuvojamies vai ne. Mēs daudz mācījāmies: vērām vaļā katru nodaļu, meklējām, kur tur ir teātris, domājām, kāpēc mums tā ir vajadzīga. Tad mēs radījām izrādes daļu un pārradījām vai piemērojām tekstu izrādei. Process prasīja daudz pacietības, bet man nevajadzēja stāstīt, kāpēc tas ir vērtīgi, jo visi tāpat to labi apzinājās. Bija ļoti labs kolektīvs, bet mans uzdevums bija turēt paša uzmanību pie tā, kas notiek. Tur rodas tās sarežģītās bildes un orķestra sajūta – ir noteikta veida attēls un skaņa, ko tu gribi redzēt kopskatā, un pie tā arī strādā. Izrādei bija paredzēts iznākt novembrī, bet jutām, ka tās pārcelšana uz janvāri palīdzēja visiem kļūt stabilākiem. Mēs bijām uztaisījuši izrādi no sākuma līdz galam, bet šajā laikā varējām kļūt vairāk pārliecināti par to, ko darām.
Arī izrāde "Terors" Nacionālajā teātrī, pie kuras mēs strādājām pavasarī, iznāca rudenī. Izrādes tapšanas laiks bieži ir panisks – mums jātiek pie rezultāta. Diemžēl tā tie grafiki tiek veidoti, bet dažreiz nejauši veidojas cits process, kā pie rezultāta nonākt. Man aktieri teica: "Jā, es zinu, ko es gribu šeit pastāstīt un izdarīt."
Santa Remere: Skatoties "Sibīrijas haiku", bija sajūta, ka tur jau ir metalīmenis, refleksija par darbu ar materiālu, darbu ar atmiņu. Par to, cik daudz laika grafiskā stāsta autorei prasījis no tēva atmiņām radīt stāstu, ko spēj saprast viņas bērni. Katra bildīte, katra tās vieta scenārijā ir pārdomāta, un tu izrādē it kā iznes šīs eņģes priekšplānā – parādi, cik daudz darba ir nepieciešams, lai darbinātu lelles, lai veidotu dzīvo animāciju, cik daudz roku un kolektīvā darba nepieciešams, lai atdzīvinātu viena maza zēna atmiņas par Sibīriju. Turklāt tas varbūt nav ne varoņa, ne tiešā upura stāsts, bet vienkārša cilvēka dzīvesstāsts, mūsu vēstures stāsts. Vēlreiz atgriežoties pie taviem jaunajiem izaicinājumiem – kādu tu redzi teātra nozīmi un funkciju šobrīd Latvijas sabiedrībā? Ko teātris var darīt?
Valters Sīlis: Teātris var būt telpa bezbailīgumam un, man liekas, arī nepareiziem stāstiem. Tajā pašā laikā svarīgi atrast balansu. Šis laiks ir sarežģīts. Šī ne-vientulības sajūta man bija, lasot Naomi Kleinas grāmatu "Dubultnieks" ("Doppelganger", 2023). Tur ir brīnišķīgi aprakstīts tas, ar ko mēs pašlaik dzīvojam – ka dumpinieciskums var tikt pārprasts kā konspirācijas teorijas. Notvert, kas ir patiesība, šajā laikā nav grūti, bet tev visu laiku jārēķinās, ka ar patiesību tiek manipulēts, tā tiek izmantota un savērpta. Mēs dzīvojam ārkārtīgi pieblīvētā mediju vidē, kur pat visneloģiskākajās situācijās tavam argumentam vienmēr būs pretējais viedoklis. "Vajag kādam palīdzēt? Bet vai tiešām mums vajag šiem cilvēkiem palīdzēt? Lai tiek paši galā." Gandrīz katrā situācijā mēs savērpjam nozīmes. Tas ir sarežģīti un dažbrīd nogurdinoši, tomēr teātris var atkāpties no tā un iedziļināties. Dažreiz glābiņš ir sajust dažu cilvēku dzīves un domas. "Brīvības teātra festivālā" Narvā tapa izrāde "Izvēlies labāku versiju", ko mēs veidojām kopā ar Dramaturgu teātri Kijivā. Mēs strādājām pusi laika Kijivā un pusi laika Narvā. Vienkārši izstāstīt kādu ļoti, ļoti personīgu stāstu par šaubām, ar kurām arī tagad dzīvo cilvēki Ukrainā. Ir lietas, par kurām tu nešaubies – ir okupācija, pret tavu valsti tiek veikts nežēlīgs noziegums, tev grib atņemt identitāti. Bet tas, kādu izvēli veikt šajā realitātē, ir sarežģīti. Izrādi tagad rāda Kijivā, man tikai nav bijis iespējas aizbraukt.
Cilvēki pēc izrādes raksta, ka ir atbrīvojoša sajūta apzināties, ka šajā darbā neviena izvēle nav pareizā. Katra izvēle nozīmē upurus, un šajā sarežģītajā brīdī izdarīt kaut vai tik daudz ir gana. Ir jāapzinās, ka tik vienkārši izmainīt cilvēku domas nevar – bet ļaut ieraudzīt vēl kādu versiju šai realitātei gan var.
Manuprāt, teātris ir brīnišķīgs ar to, ka tā ir māksla, kas nedaudz atdalīta no mūsdienu tehnoloģijām, pat ja tās tiek izmantotas. Mēs sanākam kopā tāpat kā pirms daudziem simtiem gadu un piedzīvojam stāstu. Mēs kā mākslinieki nevaram teikt: "Šis ir labs stāsts, tev noteikti tas jāredz," un tad teikt: "Kā jūs uzdrošināties šo ļoti labo un vērtīgo stāstu neklausīties?" Jāatrod kārdinājums, āķis, kas liek mums visiem sanākt kopā. Tas nav viegli, tā vienmēr ir došanās nezināmajā, kur ir tikai cerības, ka izdosies.
Santa Remere: Skaidrs – viss ir sarežģīti, bet teātris mums joprojām liek sanākt kopā.
0