Komentē
3

Ir grūti nekļūt emocionālam, apzinoties, ka tavs kolēģis ir bezpalīdzīgā situācijā un tev nav nekādas citas iespējas palīdzēt, kā vien paust atbalstu ar savu darbu. Kad strādāju pie izrādes Gogoļa centrā, redzēju, kāds nemiers un neziņa par nākotni valdīja kolektīvā. Par spīti tam, ka Kirils bija mājas arestā, visi pašaizliedzīgi turpināja strādāt. Kirils neapstājās, caur advokātu deva norādes savam kolektīvam un izturējās cieņpilni, nekrita panikā, bija drosmīgs un nebaidījās atbalstīt kolēģus, kā nu vien varēja. Arī es izjutu šo atbalstu – personīgas rūpes un ieteikumus izrādes tapšanas procesā, par ko esmu pateicīgs. Viņa darbi Krievijā un ārpus tās apliecināja, ka ir iespējams radīt, domāt, iedvesmot un būt brīvam, arī atrodoties mājas arestā. Viņam veltītais atbalsts no Eiropas kultūras vides bija milzīgs, un es uzskatu, ka šī Rietumu kultūras uzmanība darīja uzmanīgu arī Krieviju, kas ar to kaut kādā mērā rēķinājās. Taču šā vai tā šis process pārvērtās par politisku izrēķināšanos ar Krievijas brīvo kultūru.

Pašlaik Gogoļa centrs ir viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā laikmetīgā teātra institūcija Krievijā. Šis teātris nebaidās kritizēt un runāt par savas valsts problēmām, un katra pirmizrāde ir notikums. Tāda pati pamatideja bija Kirila radītajai teātra programmai "Platforma", kurā satikās laikmetīgā mūzika, vizuālā māksla, deja un teātris. Šis festivāls iedvesmoja daudzus jaunos krievu māksliniekus un deva izrāvienu jaunam laikmetam Krievijas kultūras dzīvē. Un tad mākslinieks, kurš godīgi un atdevīgi virzīja teātra mākslu, tika apsūdzēts valsts naudas izkrāpšanā.

Es domāju, ka nav vērts stāstīt, cik absurdi norisinājās tiesas process visu triju gadu garumā. Tas prasītu jau nopietni izvērstu analīzi ar vairākām nodaļām. Tikai pēc laika mēs sapratīsim, kas tieši tas bija un kas bija pasūtītāji šai spēlei, bet skaidrs ir viens – kādam tas bija izdevīgi. Šo scenāriju kāds bija rūpīgi rakstījis, pats neapzinoties, kāds tam būs rezultāts. Visticamāk, procesa mērķis bija vienīgi pierādīt, ka māksliniekam jārēķinās ar spēkiem, kas viņu vēro. Augstprātīga varas cilvēku spēle ar likteņiem. Atliek cerēt, ka šim sliktajam autoram beigsies iedvesma šo farsu turpināt.

Telekanāla "Dozhdj" tiešraidē žurnāliste ik pa laikam jautāja – ko mums ar šo scenāriju vēlas pateikt? Kā to tulkot visai mākslinieku sabiedrībai? Ivans Viripajevs apgalvo, ka absurdais tiesas process un lēmums vēl vairāk sašķels mākslinieku sabiedrību un valsts pārvaldi. Liela daļa kultūras finansējuma nāk no valsts, kas visu kultūru grib cieši turēt pavadā. Banāli sakot – kas maksā, tas pasūta mūziku, neaizmirstiet to! Protams, vēlme cenzēt mākslinieku darbību Krievijā nav jaunums. Bet visvairāk biedē tas, ka valsts ir ķērusies klāt māksliniekam, kurš ir kā simbols brīvai mākslai. Tātad valsts ir sākusi uztraukties, ja izspēlē šo nežēlīgo kārti un veic uzbrukumu visai brīvajai mākslinieku sabiedrībai.

26. jūnijā es visu dienu nemierīgi sekoju līdzi tiesas procesam. Pārsteidzoši, ka, lai arī daudzi zināmi mākslinieki, pat tādi, kas kalpo Kremlim, izteica savu atbalstu Kirilam, tas šo procesu neapstādināja. Skatoties tiešraidi, nespēju vizualizēt to, kā šo cilvēku un viņa komandu, kura piedalījās "Platformas" veidošanā, no tiesas zāles aizvedīs roku dzelžos. Es negribēju redzēt, kā cilvēkam, ar kuru vēl nesenās tikšanās reizes laikā Krievijā apmainījāmies ar māksliniecisko pieredzi un spriedām par nākotnes plāniem, tik nežēlīgi atņems brīvību. Atņemt brīvību brīvam cilvēkam – cinisms, kas pāraug šausmās. Labi, ka Kirils pats bija parūpējies par nelielu humora devu tiesas zālē – tikai acīgākie un zinošākie pamanīja, ka uz viņa (latviešu firmas "Nolo" ražotā) kepona vīd uzraksts ar attieksmi – "[]oxu#".

Liekas, ierēdņi šo dienu bija izplānojuši kā sliktu psiholoģisko drāmu. Pie tiesas bija sapulcējušies daudzi Kirila draugi – mūziķi, aktieri, režisori, producenti –, kuri sešas stundas karstā saulē gaidīja tiesas spriedumu. Visus biedēja prokurora prasība piespriest Kirilam sešus gadus cietumsoda, lai arī runāja, ka 90 procentos līdzīgu gadījumu lemj par nosacītu sodu. Tā bija paraugprāva. Jau sākumā tiesnese paziņoja, ka visi iesaistītie ir atzīti par vainīgiem, liekot gaidīt vien piespriestā soda apmēru. Sešas stundas, kamēr tiesnese lasīja ekspertīzes rezultātus, priekšnojautas bija briesmīgas. Atlika cerēt, ka nevienam netiks atņemta brīvība. Visbeidzot izskanēja spriedums – nosacīti sodi visiem apsūdzētajiem, izņemot Sofiju Apfelbaumu, kura no soda atbrīvota noilguma dēļ. Cilvēki priecīgi gavilēja, bet tas nemaina faktu, ka tiesas lēmums atzīt visus par vainīgiem ir absurds. Vai šiem cilvēkiem un viņu atbalstītājiem jābūt pateicīgiem par šādu "apžēlošanu"? Vai mums jāpateicas par netaisnīgu spriedumu tiesai, kurai vajadzētu taisnīgi aizstāvēt cilvēkus? Cik smalki izspēlēta manipulācija – redziet, kādi mēs labi, nebijām tik bargi pret māksliniekiem! Un tagad visi jautrā noskaņojumā dodamies balsot par Krievijas valsts konstitūcijas grozījumiem! "Vai tiešām mēs par tādu valsti sapņojām?" savā atklātajā runā pēc tiesas paziņojuma teica kinorežisors Andrejs Zvjagincevs (filmu "Leviatāns" un "Nemīlestība" autors).

Nosacīts sods. Savā "Facebook" profilā kinokritiķis Antons Doļins raksta: "Termiņš nosacīts. Visa dzīve un kultūra mūsu valstī – nosacīta. Un tas atvieglojums, kuru mēs tagad piedzīvojam, – nosacīts. Tas bija galvenais gada kinoseanss. Pats pamācošākais. Nu, kā seanss? Nosacīts." Šo spriedumu – nosacīts – personīgi uztver visa Krievijas kultūras sabiedrība. Vai ja ne visa, tad visa brīvā kultūras sabiedrība.

Strādājot Krievijā, esmu iepazinies ar daudziem radošiem cilvēkiem, un šobrīd man sāp, skatoties, kā viņi savā valstī piedzīvo bezpalīdzību, vilšanos un bailes. Tiesas dienas tiešraidē "Dozhdj" žurnāliste dažādiem sanākušajiem Krievijas māksliniekiem jautāja "Ko jūs domājat darīt tālāk?" Lielākā daļa atbildēja – skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Negribot ar grūtībām izlaužas vārdi: "Jābrauc prom." Kāpēc šī atbilde nāk tik negribīgi? Jo mīlestība pret savu tautu un kultūru paliek. Bet vai pret valsti? Krievija turpina atkārtot vēsturi, iznīdējot inteliģenci varas baiļu vārdā. Mainās vienīgi līdzekļi.

Un te vairs nav svarīgi, kurš ir vai nav vainīgs. Nav svarīgi – kur palika valsts nauda? Svarīgi, kā tas tiek risināts. Vai tiešām Kirilam bija jākļūst par upuri, jāizcieš šie absurdie gadi un viss ar tiesas procesu saistītais pazemojums?

Esmu pateicīgs Kirilam par cieņpilno izturēšanos, mieru un bezbailību, paliekot Krievijā ar saviem cilvēkiem un aizstāvot savu brīvā cilvēka godu. Kā teica viņš pats: "Nekad nevajag melot un baidīties! Par taisnību jācīnās!" Šis tiesas process nebija par naudu, bet par brīvību.

Elmārs Seņkovs

Elmārs Seņkovs ir režisors un teātra apvienības "Esarte" mākslinieciskais vadītājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!