Karē

Man ir tādi paziņas, kuri vienmēr ir aizņemti. Es to zinu, jo viņi paši man reizēm piezvana, kad atkal gadsimtu (vai vispār nekad) neesmu viņiem zvanījis. Un tad viņi stāsta, ka neesot pat īsti laika sarunāties. Mani tas, būtībā, pilnīgi apmierina, bet viņi uzskata par nepieciešamu paskaidrot, un tad man jāklausās par to, ka viņiem ir steidzama tikšanās ar savu notāru. Vai neatliekama vizīte pie sava stomatologa, vai jāiet pie vetārsta ar saviem pūdeļiem. Citreiz viņiem jāsatiek savs grāmatvedis vai frizieris. Mani mulsina un biedē cilvēki, kuriem ir savs frizieris. Man pat sava ģimenes ārsta nebija gadiem ilgi.

Bērnībā man matus grieza tēvs vai kāda no tantēm. Netālu no mājas bija frizētava, pat divas, bet, kad mani reiz turp aizveda, es, jau nosēdināts krēslā, piepeši esot izrāvies un aizmucis. Pēc tam mani atraduši mājās, kur biju paslēpies skapī. Tā man stāstīja – nevaru galvot, ka tieši tā arī bija, bet tas ir ļoti iespējams. Svešu cilvēku pieskārieni mani tolaik satrauca nedaudz vairāk, nekā, šķiet, būtu normāli. Ar laiku šo problēmu tomēr kaut kā atrisināju, un pie frizieriem iet man iepatikās. Pusaudža gados es dzīvoju rajonā, kur uz katra otrā stūra bija pa frizētavai. Kad bastoju skolu, bija tīri forši doties pasēdēt kādā no tām. Tur vienmēr labi smaržoja, varēja sēdēt mīkstā krēslā, gaidot savu rindu, un šķirstīt padzeltējušus žurnālus. Vēl varēja, ja bija attiecīgais noskaņojums un dūša, veikt tādu gājienu – paskatīties pulkstenī, nolikt žurnālu un, lietišķi pieklauvējot pie stenderes, pabāzt galvu no priekšnama ar jautājumu, cik apmēram ilgi vēl varētu nākties gaidīt. Tad, saņemot atbildi, vēlreiz domīgi paskatīties pulkstenī, dobji nokrekšķināties un paziņot, ka tādā gadījumā iziesi laukā uzpīpēt. Tas bija tā baigi vīrišķīgi, kā mums, puišeļiem, tolaik likās. Tajās rajona frizētavās pie sienām vienmēr bija sakārtas no žurnāliem izgrieztas fotogrāfijas ar vīriešiem, kuriem uz galvas bija kaut kādi prātam pilnīgi neaptverami, totāli dumji matu griezumi, nostiprināti ar puslitru lakas. Sēžot krēslā ar to balto apmetni plecos, kamēr friziere veikli kā dejotāja grozījās ap mani šķērēm un ķemmēm rokās, es vienmēr vēroju tās fotogrāfijas un centos saprast – kāds tieši vēstījums tām būtu jānes?

Bet tas viss necik ilgi neturpinājās. Dažus gadus vēlāk sabojājos totāli un sāku staigāt ar grebeni, pēc tam – ar gludi skūtu galvu. Pēc tam atkal ar grebeni. Tam nevajadzēja frizētavu, pietika ar aizlienētu matu dzenamo mašīnīti vai vismaz ne pārāk nolietotu skuvekli. Neviena iedzeršana neizpalika bez galvas skūšanas kādam vannasistabā. Pāris reizes, kaut kādas fatālas, groteskas izjūtas vadīts, es noskuvu sev arī uzaci – te vienu, te otru. Frizētavas bija zaudējušas mani kā klientu uz ilgu laiku. Tur šo faktu neaizmirsa un vēlāk man atspēlējās – kad beidzot biju pārstājis plosīties, atkal ļāvis matiem uz savas rētainās galvas ataugt un devos tos nedaudz apgriezt, izrādījās, ka visas man zināmās frizētavas ir aizvērušās. To vietā bija uzradušās kaut kādas nevienam nevajadzīgas ķīmiskās tīrītavas un tamlīdzīgi puķu veikali. Citur gan bija atvērušās dažas jaunas frizētavas, bet pietika tajās ielūkoties, lai kļūtu skaidrs, ka tas ir kaut kas pavisam cits. Pie sienām tur smieklīgo fotogrāfiju vietā karājās kaut kādi reklāmas baneri, priekšnama, kurā pasēdēt, nebija vispār, vizīti vajadzēja iepriekš telefoniski pieteikt, un viss maksāja reizes piecas dārgāk. Vecajās frizētavās visas frizieres izskatījās pēc Džeinām Fondām un Mirdzām Martinsonēm, bet jaunajās – pēc pārģērbtiem policistiem. Es nolēmu atlikušo dzīvi staigāt pinkains kā Morisons.

Pēc tam lēni un negribīgi pieaugu, cik nu manā gadījumā par to vispār iespējams runāt, pārvācos uz galvaspilsētu, iemācījos būt vientuļš un kādā februāra priekšpusdienā, sēžot paplukušā frizētavā pie Tallinas ielas, piepeši atskārtu, ka ir Valentīna diena. Pie tam sapratu, ka arī iepriekšējā Valentīna dienā esmu sēdējis kādā paplukušā frizētavā. Un vēl gadu pirms tam arī. It kā tas būtu kaut kāds sasodīts rituāls. Tas mani pārsteidza un pat nedaudz tā kā nobiedēja. Centos saprast, kā tāda sakritība iespējama – vai tiešām es pats to iepriekš netiku piefiksējis? Tas likās absurdi, pilnīgi vājprātīgi. Simpātiska, omulīga friziere tikmēr lēni reveransēja ap mani, mazliet par daudz līgani cilājot rokas. Es ieskatījos viņas acīs spogulī – tās skumji mirdzēja un izskatījās viegli mitras. Mūsu skatieni sastapās, un es uzmundrinoši pasmaidīju. Sapratu, ka viņa ir iedzērusi, bet tas mani neuztrauca – visbiežāk man matus ir griezuši iedzēruši cilvēki un nekas pārāk slikts nekad nav noticis. Kas gan slikts tur vispār var notikt? Apstulbis turpināju domāt par to, ka neapzināti jau vairākus gadus pēc kārtas tieši sasodītajā mīlētāju dienā esmu gājis uz frizētavu tikai tāpēc, ka vēlos, lai sievietes plauksta noglauda man galvu.

Pa visiem turpmākajiem gadiem tā arī neatradu nekādu savu frizētavu un savu frizieri. Man liekas, pēc gadu 33 sasniegšanas meklēt savu frizieri jau ir bezjēdzīgi. Neviens normāls frizieris neuzņems jaunu klientu sarakstā cilvēku, kura galvaskauss ir paspējis pilnībā noformēties, matu celiņa virziens vairs nav izmaināms un paši mati jau arī sākuši kļūt plānāki, nerunājot nemaz par potenciālā sirmuma pazīmēm. Tas ir tāpat kā ar jahtām vai, nezinu, čempiona titulu daiļslidošanā – ja līdz Jēzus vecumam tev tādu nav, tad diez vai vēlāk vairs uzradīsies. Tāpēc es turpinu iztikt ar nejaušām izdevībām – mēģinu pierunāt sievu apgriezt man matus, kad redzu, ka viņai ir attiecīgs noskaņojums. Spontāni ieskriet kādā mazpilsētas frizētavā, kad esmu tur caurbraucot. Bet biežāk es vienkārši cenšos par to nedomāt. Protams, tas ne vienmēr izdodas, un nesen es internetā meklēju tuvējo frizētavu adreses. Ne jau tā, ka biju nolēmis uz kādu no tām doties, vienkārši skatījos intereses pēc. Meklētājs atrada un tepat, pārsimts metru attālumā, piedāvāja man vienu, par kuru neko līdz šim nebiju dzirdējis. Ieejot tās mājaslapā, sākumā nodomāju, ka tas ir kaut kāds joks. Monitorā man priekšā rēgojās kas līdzīgs skolas diskotēku afišām no pagājušā gadsimta beigām – raibi burtiņi, daudz izsaukuma zīmju, pa vienai vai divām kļūdām katrā vārdā un miglaina bildīte vidū. Tā izskatījās pirmās lapas internetā, ko ieraudzīju pirms gadiem divdesmit. Kad attapos, nekavējoties satvēru telefonu.

Pēc pusstundas jau sēdēju krēslā un apmierināts pētīju neiedomājami kroplīgu frizūru fotoattēlus uz frizētavas sienām. "Kādi jums griezt? Jums gribat pakāpe taisīt deniņus? Cik īsas?" Telpas stūrī uz galdiņa stāvēja žurnālu kaudzīte. Daži no tiem pavisam noteikti, spriežot pēc krāsas, bija vēl no laikiem, kad cilvēkiem bankas karšu vietā makos glabājās telekartes. "Ak dievs, man nav ne jausmas!" līksmi atbildēju. "Es neko no tā nesaprotu. Dariet tā, kā ir pareizi!" Patiesībā tāpat izklausītos arī mana lūgšana, ja kādu dienu man pēc tādas rastos vajadzība.