Kriša Salmaņa video galerijā "Alma"
 
Māksla
01.07.2020

Izolētā māksla

Komentē
0
Saglabā

Es pieļauju, ka, līdzīgi kā citiem Rīgas iedzīvotājiem, šie pēdējie mēneši man ir bijuši piepildīti ar piemāju tuvās un tālās perifērijas izpētes gājieniem.

Kapi un parki, šķērsielas un asfalta saliņas.

Ielas, kurās uzturēties ir patīkamāk nekā satiksmes piekvēpinātajās Brīvības un Čaka ielās.

Saulē sadrupusi krāsa, kas rotā koku namus.

Pa ceļam solis palēninās, ejot gar Gaujas ielas 5 grotesko objektu, korozijā sastingušo mākslas darbu un materiālu krāvumiem, kas piemiedz ar aci, atgādinot to reizi, kad šeit dzēru "dvuļu".

Ak, "IZNOMĀ", kas šeit bija agrāk? Jauna vieta redzeslokā aizvērusies – vēl, pirms tur paspēju paviesoties.

Skatlogu izstādes neviļus iezīmējās kā izolācijas laika mākslas vēstneši, kas, piemiedzot aci, aicina Rīgas krustām šķērsām gājējus atcerēties, ka kaut kur šajā pilsētā joprojām mīt mākslinieki, kam šis var būt grūts dīkstāves brīdis vai – gluži pretēji – pacilājošs un atbrīvojošs dzīves posms (un kāpēc gan ne viss kopā?). Tiesa, skatlogu izstādes nav vien mākslinieka tiešais dialogs ar skatītāju, jo kāds to visu ir uzstādījis un apziņojis informācijas gūzmā slīkstošos mākslas patērētājus. Un vēl kāds uz to skatās – paiet garām un acumirklī izdzēš no atmiņas, piestāj un apmulst vai, mērojis vairākus kilometrus, atnāk ar gaidām, misiju, ziņkāri, varbūt pat ar šķietamu vienaldzību.

Mākslas internetā šobrīd patiešām netrūkst, tā ieklepojas tiešraidēs, atvērtos muzeju krājumos, sociālajos tīklos, kas burtiski pil, ziņu, video, bilžu, repliku, joku krāvumu zupai gāžoties pār mūsu galvām. Paralēli dažādu motīvu vadītām protestu zīmēm, aizspiežot muti sākotnējai iecerei par mūzikas industrijas nopauzēšanu uz dienu, #blackouttuesday kļuva arī par iespēju izmukt no šī nebeidzamā karuseļa. Tādēļ atsvaidzinoša ir iespēja ielūkoties nevis telefonā, bet logos, kur ierasto manekenu vai smacējošo uzlīmju vietā ir mākslas žesti, jā, tieši žesti – raugoties uz dažādajiem Rīgas izstāžu skatlogiem, tie šķiet kā simpātiski, solidāri knikši, tomēr dažkārt skatlogu drīzāk izmantojot kā stuti vai skoču, ar ko aizlāpīt dīkstāvi.

Rīgas Mazākajā galerijā skatlogu izstādes dzima reizē ar galeriju – tā būtībā ir Stricka villas lielais, skaistais logs, kuram garām paiet gan māmiņas ar bērniem, gan sarkanbāli sīņi, gan izsalkušie un izslāpušie. Šeit kopš pagājušā gada beigām ar patīkamu regularitāti notiek skatlogu izstādes – te bijuši gan konceptuāli vietas specifikas nospiedumi (Kristas un Reiņa Dzudzilo "lūdzu, neapstājies"), gan reklāmiskā tiešumā mirgojoši vizuāli paziņojumi (Podnieks, Salmanis, Brekte), kas, glaudot mazliet pret iedomātu spalvu, sevišķi nakts stundās aicina garāmgājēju nedaudz pamīdīt zālāju pie skatloga. Uz šī fona gan jāatzīst, ka Pauļa Liepas izstāde "kā sapnī" nevilšus sasaucas ar citiem dīkstāves laika mākslas skatlogiem, mākslas darbu novietojot skatlogā kā nosacītā svešķermenī, ar to reaģējot vien pasīvi. "kā sapnī" ir paliela grafika, kas aizpilda gandrīz visu logu, pieklusinātām (neraugoties uz visai košajām krāsām) atsaucēm saduroties ar stikla spītīgo atspulgu. Es varu šo darbu iedomāties, kā plakātu sēriju, kā nebeidzamu komatu rindu, kas stiepjas cauri Briāna un Miera ielām, sastopoties uz pasaulē lēnākā krustojuma, tomēr skatlogā tas ir kā krastā izskalots izdzīvotājs, paguris, saules pirkstu aizspiestām acīm veroties uz pieklusušo civilizāciju.

Pauļa Liepas "kā sapnī" Rīgas Mazākajā galerijā

Īsa, ievelkoša video cilpa kļuva par galerijas "Alma" dīkstāves logu uz mākslu –  logi galeriju burtiski ieskauj, kopš tā pārvākusies uz jauno mājvietu Tērbatas ielā, kas mani kā garāmgājēju īpaši ielīksmoja šķietami slēgtās pilsētas apgaitās martā un aprīlī. Īsi pirms "sūdi iestrēga ventilatorā", šeit tika atklāts Kriša Salmaņa video "ziedons atkal nāks. Ak!", kas ierasti rāmā latviešu romantiskā postkonceptuālisma garā raidīja Sičuaņas operdziedātājas Linglinas Lī seju, plastiski plūstošām izteiksmēm sastingstot kritienā. Video, protams, lieliski izskatās tumšajās diennakts stundās, tādēļ žēl, ka nedz šim, nedz Šneidera video galerijā "LOOK" nebija pievienots kāds neliels skaņas raidītājs ārpusē – allaž patīkami, ja, pietuvojoties pietiekami tuvu mākslas iestādei, tā sāk pīkstēt vai sīkt, pat ja tajā nevar iekļūt. Galerija "Alma" vismaz man kļuva par kluso pašizolācijas mēnešu bāku, kas neļāva nomaldīties no ceļa.

Galerija "LOOK", sākot ar maija sākumu, piecu nedēļu garumā sarīkoja piecas skatlogu personālizstādes, vairāk pievēršoties jaunajiem māksliniekiem. Pirmā izstāde – Miķeļa Mūrnieka "ISOLATION" (un kāpēc gan ne vienkārši "IZOLĀCIJA"?) – godīgi atsedza tukšo galeriju, ļaujot uz to lūkoties caur sevī noslēgtiem, ielu mākslas dialektā runājošiem, tomēr kautrīgiem objektiem, taču turpmākās izstādes atgriezās pie "karātavu tēmas" – darbi iekarināti, izvietoti skatlogā gandrīz foto salonu labākajās tradīcijās. Madaras Kvēpas "Situācijas atspoguļojums" karājās kā gaisā aizkavējies pavasaris, saloniskajam uzstādījumam atgādinot Vecrīgas galerijas, ja tādas vēl eksistē. Krietni patīkamāk karājās Otto Zitmaņa "Kārtējais rīts", savā hoknijiskajā ikdienišķumā pat veiksmīgi saspēlējoties ar citkārt traucējošo galerijas pašreklāmu – LOOK! DESPAIR. Zem galerijas zīmola tika iespiests arī Jāņa Šneidera ārkārtīgi simpātiskais video "Y", kas izdejo īsu izvirdumu, atkal un atkal zaigojot 90. gadu TV ekrānā un mēģinot atkratīties no laika nospieduma. Pēdējais – Emmas Sofias darbs "Tikai Tu" – simpātisks gobelēns, tomēr šķiet, ka tas neapzinās kontekstu, kādā atrodas: izstādes teksts to ietērpa kārtējās mākslinieka pašrefleksijas banalitātēs, tomēr šis tekstildarbs, centrāli karājoties uz tumša fona kā mulsinošs neliela vecpilsētas muzeja pieteikums, vismaz man daudz vairāk lika domāt par Latvijas "tekstilmākslas" pašrefleksiju un attiecībām ar padomju laiku lietišķo mākslu. Gobelēns "Tikai Tu" klusē par savu sūtību.

Jāņa Šneidera "Y" galerijā "LOOK"

Kopumā "LOOK" ideja par skatlogu izstāžu raitu sēriju padarīja ikdienas pastaigas pa Ģertrūdes ielu kaut uz brīdi interesantākas, tomēr iezīmējas skatloga izstāžu problēma – skatlogs kā pagaidu līdzeklis, kā piedēklis, kā neliels žests. Rīgas skatlogu izstādes pašizolācijas periodā lielākoties tā arī palika – žigla sveiciena formā, lieki nenodarbinot sevi ar jautājumiem par skatlogu kā tādu. Pirmais "Survival Kit" Rīgā ļoti labi apzinājās 2009. gada krīzes situāciju kā kontekstu daudzveidīgām radošām pieejām, kas uz mirkli iemājoja pilsētas tukšajos veikalos, kur gaisā vēl bija jūtama drēbju un tīrīšanas līdzekļu smarža, atgādinot par svaigo brūci – finanšu grūtībām. Arī šobrīd šķiet, ka skatlogos aizvien biežāk parādās uzraksts "IZNOMĀ", bet tur, kur dzīvība vēl turas, vērojama plaša skatlogu dizaina risinājumu kopaina, kas māksliniekus acīmredzot neinteresē. Atklāti sakot, mana mīļākā izstāde skatlogā (kas sevi par mākslu diez vai uzskatīja) bija redzama pirmajās ārkārtas stāvokļa nedēļās – allaž atvērtā "Lauvas nama" piespiedu dīkstāve kā simbolisks zilums uz pilsētas sejas un bistro restorānā iekarinātie sažuvušie ziedi un plīša rotaļlietas kā sirsnīgs un vienlaikus neapzināti grotesks atgādinājums, ka šis ir vismaz dīvains mirklis ikviena dzīvē. Kad pirmo reizi braucu garām šim skatam, tas bija kļuvis sevišķi saldsērīgs, labās puses instalācijai atrodoties sabrukuma stāvoklī un iedurot sirdī ar situācijas traģikomismu.

Tiesa, divas skatlogu izstādes – ielu mākslas vēstneša SOME1 trīs skatlogi Avotu ielā ar nosaukumu "Red Glitchair Show" un fotomākslinieces Lindas Klētnieces projekts "Sekotāji" Tērbatas ielā – pievērsās tehniski inovatīvākiem risinājumiem. Sarkanie krēsli ir visur, šur tur uz sienas atgādinot, ka dzīvoju provincē. Tomēr "Red Glitchair Show" mazāk atgādināja ielu mākslu, drīzāk liekot domāt par kādu perversu, pagātnes godībā iestrēgušu ekskluzīva dizaina veikalu, kura īpašnieku sauc Nunni. Siltajā, baltajā "dieva ausī" uzsprāgušie, vizuāli eksaltētie krēsli izskatījās pēc vingrinājumiem nefunkcionālā dizainā, ironiski kontrastējot ar Avotu ielas ikdienišķo sēpijas ainavu – to bezjēdzība drīzāk saderētu ar kādu komerciālu Rīgas centra pleķi, blakus vienam no tīģeriem, tomēr tur šie krēsli arī pazustu.

"Red Glitchair Show"

Klētnieces "Sekotāji", Tērbatas ielā iegūla matētās koka nama logu ailēs, lieliski saderot ar namu un katru logu padarot par tumšu, iesūcošu bezdibeni. Izgaismotie tēli konceptuāli plakātiskā izpildījumā ir mierīgi, apkārtējo klusumu papildinoši apustuļi, gluži kā izkāpuši no kāda Jehovas liecinieku propagandas izdevuma un zaudējuši cilvēcisko trauslumu, ievainojamību un  vājumu, kas, nešaubos, piemeklējis daudzus šajos pārlieku garajos pavasara mēnešos. "Sekotāji" lieku reizi atgādināja, ka kaut kur šajā informācijas drūzmā internets ir iecirtis zobus arī realitātē – neskatoties uz projekta pieteikuma naivajiem informācijas laikmeta kritikas mēģinājumiem, Lindas Klētnieces portreti, vizuāli efektīvi un reklāmas valodā runājoši, perfekti atbilst sociālo tīklu fast food formātam – tie ir gana instagramējami.

"Sekotāji"

Šobrīd, kad gandrīz visi ir piedzīvojuši teju svētbijīgu atklāsmi par to, ka vīruss vismaz uz kādu laiku ir atkāpies, atkal ir iespējams atvērt mākslas iestāžu durvis, piespiest aci dažādām virsmām, to faktūrām un liekumiem un apjaust klātbūtnes vērtību. Mākslas galerijas, institūcijas, muzeji, protams, balstās uz cilvēkiem, kas ne vien individuāli, bet arī kolektīvi šajā laika ieplakā piedzīvojuši šoku, dusmas, vilšanos, depresiju un samierināšanos, beidzot sagaidot sāpes remdējošu mirkli. Šis ir mirklis, kad atskatīties uz "mākslas pasaules" (globālās un dīķa) reakciju gan pandēmijas, gan masu protestu laikā un izdarīt personīgas piezīmes, lai sagatavotos turpmākajiem izaicinājumiem, jo pagaidām izskatās, ka 2020. gads ir atspēries, lai mūs visus pamatīgi izpurinātu, iepļaukātu un apstulbinātu, liekot jautāt – vai turpināt žonglēt uz vienriteņa, kura spieķos tiek sviesti akmeņi un žagari, kamēr bumbiņas rokās svilst, vai pārdomāt līdzšinējos darbības modeļus, abos gadījumos meklējot jaunu līdzsvaru.

Kaspars Groševs

Kaspars Groševs ir mākslinieks, kurators un galerijas 427 līdzdibinātājs. Kopš 90-to gadu beigām nodarbojas ar muzikālo pašdarbību, kā arī ierakstu kolekcionēšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!