Par bērnu grāmatām Igaunijā un Latvijā sarunājas Inese Zandere un Pireta Rauda
Nesen Jāna Kaplinska grāmatas "Tā pati upe" atvēršanā mūsu Literatūras centra vadītājs Jānis Oga izteicās, ka Baltijas literatūra esot viena – un ne tikai no malas raugoties. Klātesošie pieklājīgi pamāja, jo tas bija domāts kā draudzīgs žests, tomēr diez vai kāds tam īsti piekrita. Bērnu literatūras "sadaļā" atšķirības starp igauņu, latviešu un lietuviešu literatūru ir ļoti lielas, katrai no tām ir citi akcenti, citas dominantes un citi kritēriji. Taču beidzamajā laikā, pateicoties rosīgai un kvalitatīvai tulkošanai, igauņu bērnu literatūru mēs patiešām varam sākt sajust kā savu – jo ikviens tulkojums ieplūst latviešu literatūras un valodas vidē, kļūst par tās sastāvdaļu, un bērni droši vien vismazāk domā par latviski izlasītas grāmatas piederību citai kultūrai. Mēs jau divas reizes esam piešķīruši igauņiem Baltvilka balvu – Aidi Vallikai un Andrusam Kivirehkam. Pētera Sautera, Piretas Raudas un Andrusa Kivirehka grāmatām ir labi gājis Bērnu žūrijā, un šķiet, ka šai interesei ir izredzes turpināties. Tiekoties ar rakstnieci un ilustratori Piretu Raudu, kas ieradās Rīgā, lai atvērtu savu grāmatu "Berts un otrā B" Maimas Grīnbergas tulkojumā, mēs, tēju dzerot, mēģinājām saprast, kāda igauņu bērnu literatūra izskatās no iekšpuses.
I. Zandere
Kas pašlaik notiek tur – igauņu bērnu literatūrā?
Manuprāt, pašlaik viss ir ļoti labi. Tiesa, bija viens atplūdu brīdis. Pirms tam bija ļoti spēcīga paaudze, kurā ietilpa mani vecāki [igauņu bērnu rakstnieki Eno Rauds un Aino Pervika], Ellena Nīta, Jāns Rannaps, Lēlo Tungala, Ilmārs Trulls, taču pēc tam vienu brīdi 90. gados bija zināms tukšums, tolaik arī izdeva maz grāmatu. Tomēr ap to laiku, kad sāku rakstīt pati, sākās jauni uzplūdi - ap 2004. gadu, kad iznāca arī mana pirmā grāmata "Ernesto trusīši".
Kurš no žanriem ir galvenais igauņu bērnu literatūrā?
Noteikti visvairāk proza. Es divus gadus strādāju par bērnu žurnāla "Täheke" galveno redaktori, un aizpildīt prozas lappuses nepavisam nebija grūti, toties, lai aizpildītu vairāk nekā divas lapas, kas bija atvēlētas dzejai, man nācās krietni nopūlēties. Proza ir tik daudzveidīga. Piemēram, ļoti daudz ir par mazuļu dzīvi, vienbrīd bija bums, kad jaunas māmiņas gribēja rakstīt tādus reālistiskus stāstiņus par to, kas notiek ar viņu bērniem.
Vai tu arī biji viena no tādām māmiņām?
Nē, tādu grāmatu, ko es būtu "norakstījusi" no saviem bērniem, kad viņi bija maziņi, man nav. Manā pirmajā grāmatā ir tikai viens bērns un tas pats epizodisks. Dažiem kritiķiem tas pat šķita nepareizi: ja reiz ir grāmata bērniem, tad tur vajadzētu parādīties arī kādam bērnam. Bērniem tas droši vien nav tik svarīgi.
Man pašlaik šķiet, ka mēs Latvijā ar lielu ņemšanos un pūlēm itin kā esam izcīnījuši bērnu literatūrai lielāku vietu sabiedrībā, lielāku uzmanību un labāku attieksmi, taču pati bērnu literatūra reāli ir sarukusi un mēs šo tukšumu aizpildām ar tulkojumiem. Iespējams, šī iemesla dēļ mums igauņu literatūra ir kļuvusi neparasti svarīga un vajadzīga.
Jūs jau esat iztulkojuši lielu daļu no tā, kas man patīk. Man ļoti patīk Kivirehks un Lēlo Tungala, kuras dzejas izlasi drīz izdosiet latviski. Ļoti labs bērnu dzejnieks ir Ilmars Trulls. Ļoti populāra ir Kristīna Kasa, man patīk viņas reālistiskākie darbi bērniem, taču pašlaik populāra ir viņas grāmata par raganiņu Strupdeguni. Tas, kas patīk man, ir atjautība un humors, fantāzija, dažādi pārsteigumi, kas ir gan Kivirehka prozā, gan Trulla un Tungalas dzejā. Igauņi bieži apgalvo, ka rakstīt dzeju ar atskaņām ir ļoti grūti, jo visas atskaņas ir jau izmantotas, taču Lēlo Tungala spēj atrast tādas atskaņas, ka atliek tikai nobrīnīties. Pašai savu māti droši vien nepiedien slavēt, tomēr arī viņa joprojām ir lieliskā formā. Pagājušogad viņai iznāca ļoti laba grāmata "Burtu sarežģītā dzīve", kas diemžēl nav tulkojama. Tajā katram alfabēta burtam atvēlēta vesela diena, piemēram, burts "k" savā dienā izvēlas būt knupītis, tiek aprakstīts, kā viņš jūtas, u.tml.
Bet, kad tu pieej pie plaukta Tallinas grāmatu veikalā, cik lielu daļu šajā plauktā aizņem kvalitatīvās grāmatas, un cik lielu – rozā produkcija?
Tomēr ļoti maza ir tā daļa, kas iepriecina. Mums nav izdevniecības, kas no pasaules bērnu literatūras tulkotu interesantākās grāmatas. Un arī ar bilžu grāmatām ir slikti, man savam mazākajam bērnam jāpērk grāmatas ārzemēs.
Kā igauņu vecāki zina, ka viņiem jāizvēlas tās labās grāmatas? Cilvēki jau parasti ņem to, ko viņi pazīst – to, kā ir daudz.
Diemžēl viņi to nezina un arī nepērk. Tāpēc paliek netulkoti labi ārzemju autori. Piemēram, Maksa Felthausa grāmatu "Vardulēns un svešais" nācās pārdot ar milzīgām atlaidēm, tāpat Karla Knēta grāmatas, un pat kādu no Līsbetes Cvergeres ilustrētajām grāmatām cilvēki vienkārši nepirka. Mūsu izdevēji stāsta, ka pārdot tulkojumu, kura autors nav plaši pazīstams, ir ļoti grūti.
Es domāju, ka tas lielā mērā saistīts ar vizuālo kodu, pie kāda lasītāji pieradināti. Latvijā vecāki, šķiet tā īsti nenovērtē, piemēram, brīnišķīgās Kitijas Krauzeres bilžu grāmatas.
Jā, jo patiesībā jau pircējs no bērnu grāmatu ilustrācijām gaida konservatīvismu, viņš grib iegādāties ko tādu, kas viņam pazīstams no paša bērnības. Igauņu rakstnieki ir pazīstami, un igauņu bērnu rakstnieku darbus pērk vairāk nekā tulkotos. Uz izdevniecībām gulstas liela atbildība, kā veidot bērnu un pircēju gaumi. Man reiz Karls Knēts stāstīja, ka flāmu bērnu literatūrā bijusi tāda pati situācija, tomēr, pateicoties izdevniecību lielajam darbam, tā mainās.
Kur bērnu grāmatās ir pieļaujamības robeža un cik tālu igauņi var un spēj iet mākslas dažādībā? Man ir sajūta, ka igauņu robeža atrodas mazliet tālāk no iesīkstējuša, iepriekšpieņemta priekšstata par bērnu grāmatu, nekā latviešiem. Varbūt tādēļ, ka padomju laikos Tallinā nopirku saviem bērniem Jiri Arraka ilustrētu bilžu grāmatu par teiksmu milžiem, tur asinis šķīda uz visām pusēm, bet igauņi to bija nodrukājuši.
Nupat iznāca Pētera Sautera grāmatiņa "Gudrā bērna dumā grāmata", kas izraisīja skandālu. Pati vēl neesmu lasījusi. Taču skandāls bija par rupjībām, acīmredzot viņš pārkāpis kaut kādu robežu, ko igauņu lasītājs spēj pieļaut. Bet nē, es tomēr nemāku atbildēt uz šo jautājumu par robežām. Man pašai nav nekādu grūtību un robežu... Manuprāt, tas, kā mums trūkst, ir augsta līmeņa, interesantas, asprātīgas bilžu grāmatas. Bērnu literatūru Kultūrkapitālā atbalsta tikai literatūras nozare, kas nenodarbojas ar māksliniecisko pusi, attēliem.
Taču, ja viņi atbalsta izdošanu, tad zināmā mērā atbalsta arī labu ilustrāciju tapšanu. Latvijā mākslinieki ir ļoti atsaucīgi pret aicinājumiem veidot grāmatas bērniem. Es varu vairāk ideju īstenot ar māksliniekiem, nevis rakstniekiem, jo skaitliski viņu ir vairāk un viņi ir aktīvāki.
Mākslinieks taču ir pieradis ar kādu rēķināties, ar autora tekstu, piemēram. Rakstnieks ir lielāks egoists. Rakstniece un māksliniece manī reizēm strīdas. Piemēram, ja es kā māksliniece varbūt vēlos mazliet vieglāk pārbraukt pāri rakstnieka tekstam, un ar citu rakstnieku tekstiem es tā esmu darījusi, tad rakstniece Pireta to māksliniecei Piretai darīt neļauj.
Rakstot savu jaunāko grāmatu, man savā ziņā bija slēptais nodoms. Meitenes ir mazliet sajukušas ar princešu tēmu, princešu pasauli. Un tad es uzrakstīju "Citādus princešu stāstus", kas palīdzētu viņām saglabāt veselo saprātu un nenoslīkt "beibju" un "čiksu" pasaulē. Varu minēt piemēru, ka mana dēla bērnudārzā par godu sieviešu dienas nedēļai meitenēm tiek izsaukts frizieris, viņām māca, kā pucēties, kā lakot nagus, vārdu sakot – "kā būt sievietei"... Es nolēmu, ka par godu šai nedēļai uzdāvināšu viņām šo grāmatu.
Nu redzi, un es šajā princešu interpretēšanā iesaistījos ar dzejoļu ciklu "Princešu piedzīvojumi", kur meitenes ir nosauktas par princesēm, taču tā karaļvalsts, kurā viņas valda, ir daba gadskārtu ritumā. Viņas nelako nagus, bet jāj zirgos, nosaka, cik kāju būs kaķim un kā šogad saule spīdēs... Bet pastāsti par savu grāmatu.
Tajā ir dažādas princeses. Piemēram, princese Mūmija, kura ir ļoti drosmīga un aizdzen visus piramīdas aplaupītājus, toties nobīstas no mazas pelītes. Taču izrādās, ka piramīdā ir arī kaķa mūmija, kas pelīti aizbiedē. Bet tad atklājas, ka tur ir arī krokodila mūmija. Vai, piemēram, ir princese Skurstene, kas visu laiku kūp. Atlido stārķis, kurš prasa, vai tad viņa nesaprot, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai. Princese žēlojas, ka ir nervoza un citādi nespēj. Un nervoza viņa ir tāpēc, ka nevar vien sagaidīt princi. Stārķis ir laipns un apsola viņai princi atnest, pašai atliks tikai nobučot, un viss būs kārtībā. Stārķis tiešām atnes vardi, princese grib to noskūpstīt, taču varde neļaujas, kliedz, ka princese smird pēc dūmiem kā tāds skurstenis, un aizlec prom. Princese skumji secina, ka princis nekad neieradīsies. Toties ierodas kaķis, kuru neuztrauc tas, ka princese smaržo pēc dūmiem, jo skurstenis ir silts. Princese saprot, ka kaķis ir vismaz tikpat labs kā princis – un vairs nenervozē.
Vai tu piekristu, ja es tagad teiktu, ka īsta igauņu bērnu literatūra ir asprātīga un necenšas bērnus pamācīt, bet vairāk ļaujas kopīgai spēlei?
Jā, noteikti. Igauņu bērnu literatūra noteikti nav sentimentāla vai maiga, drīzāk tā ir asa, reizēm pat ar zobiem un arī samērā dinamiska, sižetiska. Vienmēr kaut kam jānotiek. Tādu tekstu, kas nodarbotos tikai ar teikuma vai vārda skaistumu, ir diezgan maz.
No igauņu valodas tulkoja Maima Grīnberga
Foto: Portāls "Tvnet". Grāmatu lasīšanas svētki Ķīpsalā 2013.
PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"
0