Saruna ar Kreica kungu

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem

"Nepareizie stāsti"

 

 

 

 

 

 

 

 

– Neturi mani ar galvu uz leju, – sacīja Kreica kungs, kad Krišs izņēma viņu no kārbiņas.

– Ar kuru galvu uz leju? – Krišs jautāja, aplūkodams kārti.

– Ar to, kura ir uz leju! – atbildēja Kreica kungs.

Viņam bija divas galvas ar ūsām, bārdu un gariem matiem, divi kroņi un divi karaļa apmetņi. Bija redzamas arī divas rokas – tās turēja divus zobenus. Kaut kur zem apmetņa varbūt bija vēl divas, lai gan tās viņš slēpa. Taču Krišu nebija tik viegli apmānīt. Protams, ka rokas ir četras, jo viņam ir četri pleci, un pie katra pleca ir jābūt pa vienai rokai, prātīgi sprieda Krišs. Vēders Kreica kungam bija tikai viens, pa vidu starp abām galvām. Tam pāri stiepās gara ķēde. Bet kāju viņam nebija.

Viena no galvām patiešām atradās uz leju – tur, kur būtu jāatrodas kājām. Krišs aši pagrieza kārti otrādi.

– Vai tā ir pareizi?

– Protams, pareizi. Bet neturi mani ar galvu uz leju, – sacīja Kreica kungs.

Krišs atkal aši pagrieza kārti otrādi.

– Es tevi pagriezu. Jau otro reizi. Vai tagad ir pareizi? – viņš teica.

– Jā, tu mani pagriezi otrādi jau otro reizi, – piekrita Kreica kungs. – Arī tā ir pareizi. Bet neturi mani ar galvu uz leju.

Krišs samulsa un nosvieda kārti uz galda. Kreica kungs par to nemaz nekļuva dusmīgs. Nolikts guļus, viņš likās ļoti apmierināts.

– Manām galvām ir vienādas tiesības, – viņš lepni teica. – Ja vienu galvu ilgi tur uz augšu, tā kļūst augstprātīga.

Kreica kungs līdzjūtīgi paskatījās uz Kriša vienīgo galvu un izskatījās karaliski norūpējies.

Krišs aptaustīja savu galvu. Tad viņš pieliecās, izbāza galvu starp kājām un, acis izbolījis, no apakšas uzlūkoja Kreica kungu.

– Bet ja ilgi tur uz leju?

– Tad kļūst zemprātīga, – brīdināja Kreica kungs.

Abas viņa galvas ar vienādām tiesībām gulēja uz galda līdzenās virsmas, un neviena tagad nebija ne zemāk, ne augstāk par otru.

– Kāršu valdnieki ir neparasti taisnīgi, – Kreica kungs pavēstīja.

Krišs arī uzrāpās uz galda un apgūlās šaurajā brīvajā vietiņā blakus Kreica kungam, brāļa zeķei, kāršu kārbiņai, banāna mizai, diviem zīmuļiem, savai fingerborda rampai un gandrīz iztukšotai konfekšu tūtai.

– Bet kāpēc tev ir vajadzīgas divas galvas? – viņš jautāja Kreica kungam.

– Lai reizē domātu divas domas, – paskaidroja Kreica kungs. – Divas pilnīgi vienlīdzīgas un pilnīgi vienlaicīgas domas. Mēs, kārtis, esam daudz gudrākas par cilvēkiem. Cilvēkiem ir tikai viena galva, un viņi var domāt vai nu šā, vai tā. Vai arī no sākuma šā – un pēc tam tā. Bet mums ir divas galvas, un mēs domājam uzreiz gan šā, gan tā.

– Kā? – jautāja Krišs, kam bija viena galva, tātad viņš bija cilvēks, nevis kārts.

Kreica kungs ar visām četrām acīm pašķielēja uz konfekšu tūtu.

– Ja tev kāds prasa, vai tu gribi konfekti, tad tu vari domāt vai nu "paldies, nē…" – iesāka Kreica kungs.

– Jā! – teica Krišs.

– Nē! Ne tik strauji! Tātad – tu vari domāt: "nē…"

– Nē!!! Jā!!! – iebilda Krišs.

– Nē, nē! – nepiekrita Kreica kungs. – Es tev paskaidrošu. Tātad – tu ar savu vienu galvu vari, piemēram, domāt: "Paldies, nē!" Saproti?

– Bet es gribu domāt jā, – teica Krišs.

– Labi. Bet tad tev ir jābeidz domāt "paldies, nē" un jāsāk domāt "paldies, jā", – pacietīgi skaidroja Kreica kungs. – Vai arī otrādi. Kā vēlies. Vai nu šā, vai nu tā. Jo tev jau ir tikai viena galva.

– Jā! – piekrita Krišs.

– Bet es varu domāt "nē" un "jā" abus reizē, – lepojās Kreica kungs.

Krišs gribēja jautāt, vai tas, kurš domā reizē "paldies, nē" un "paldies, jā", dabū konfekti vai nedabū. Tomēr viņš to nepajautāja, baidoties, ka gudrajam Kreica kungam tāds jautājums varbūt liksies pārāk negudrs. Mirkli paklusējis, Krišs atkal ierunājās.

 – Divus "jā" reizē arī vari?

– Protams, varu, – sacīja Kreica kungs.

– Un tad tu dabū divas konfektes?

– Hm, – teica Kreica kungs. – Domāšanai ar konfektēm nav nekāda sakara.

– Pilnīgi nekāda? – pārvaicāja Krišs. – Ar ko tad tām ir sakars?

– Ar runāšanu. Ar to, ko tu pasaki. Ja tev piedāvā konfekti, un tu saki: "Paldies, jā", tā ir konfekte. Viena galva – viena konfekte. Viena atbilde – viena konfekte. Bet ja nu tūtā ir divas konfektes…

No Kreica kunga apmetņa apakšas pēkšņi parādījās divas slepenās rokas, paķēra no tūtas divas pēdējās konfektes un atkal paslēpās.

– Divas konfektes – tā ir rīcība, – teica Kreica kungs un valdonīgi iesmējās.

Krišs ielūkojās tūtā un pakratīja to, bet nekas neizbira. Kreica kungs bija rīkojies. Tūta bija tukša.

Kāršu valdnieki varbūt nemaz nebija tik taisnīgi. Tomēr Kriša sejā negaidot parādījās smaids.

– Rīcībai divas galvas nav vajadzīgas, – viņš teica.

– Ak tā? – izbrīnījās Kreica kungs.

– Tu teici, ka jums, kārtīm, ir divas galvas un jūs domājat uzreiz gan šā, gan tā.

– O, jā, – apstiprināja Kreica kungs, zem apmetņa nočaukstināja papīrīšus un iemeta katrā mutē pa konfektei. – Divas… pilnīgi vienlīdzīgas un pilnīgi vienlaicīgas… domas. Kā jau teicu, mēs, kārtis, esam daudz gudrākas par cilvēkiem, – viņš ar pilnu muti piebilda.

– Bet vai jūs varat arī rīkoties uzreiz gan šā, gan tā?

Kreica kungs pārsteigumā norija konfektes veselas un gandrīz izlaida no rokām zobenus.

– Kh-kh-ko? – viņš klepodams izmocīja.

– Guļot nedrīkst ēst konfektes, lai neaizrītos, – teica Krišs un pabungoja Kreica kungam pa rūtaino mugurpusi. – Tā saka mana mamma.

Kreica kunga ūsas bija saslējušās un nošļukušas. Bet ne jau vienlaikus saslējušās un nošļukušas. Šobrīd divas no tām dusmīgi slējās gaisā, divas skumji šļuka lejup.

– Vai tu vari konfektes reizē ņemt un neņemt? – Krišs neatlaidās.

– Vienu vai divas? – Kreica kungs vēl mēģināja izlocīties.

– Vienalga, – sacīja Krišs. – Cik nu to ir palicis.

Un viņš iestūma Kreica kungu atpakaļ kārbiņā pie citām kārtīm. Jo cilvēkam sava istaba reizēm ir jāsakārto.