Vardulēns dzīvo dīķī. Viņam ir lielas acis, kas visu pamana. Vardulēns redz itin visu, kas ir viņa tuvumā, arī to, kas ir pavisam sīks. Arī pats vardulēns jau nav diez cik liels.
Viņš redz, ka dīķa malā zied trīs pienenes. Vakar bija tikai divas! Viņš redz, ka vienai pienenei kāts ir resnāks nekā citām un saka: “Tikai nekaujies un nedari pāri mazajām.” Pienenes smejas un aug lielākas.
Vardulēns redz, ka dīķī iekritusi zaļa koka lapa un izglābj to. “Tu esi tik liels un nemaz nepieskati savas mazās lapiņas,” vardulēns sarāj koku. Koks šalc vējā.
Bet visilgāk vardulēns vēro skudrupūzni. Skudras ir mazākas par viņu, pavisam sīciņas. Bet pūznis mazajām skudriņām ir liels. Vardulēns nezina, vai tā ir pareizi, bet viņam tas patīk.
Vilks steidzas garām, viņam piecos jābūt meža otrā malā. Vilks nekad nenokavē. Tomēr viņš mazu brītiņu pavēro skudrupūzni kopā ar vardulēnu. Skudras skrien pa savām taciņām šurpu turpu. Vilks atceras, ka arī viņam jāsteidzas.
“Vai tu iesi tālu?” jautā vardulēns. “Es tevi pavadīšu.”
Pie pļaviņas vilks apstājas. “Tagad skrien mājās. Tas tev būs par tālu.”
Vardulēns iet atpakaļ. Viņš uzmanīgi vēro visu, kas ir tuvu. To, kas ir tālu, viņš vēl nekad nav redzējis.
Pēkšņi viņš pamana pļavā stārķi. Stārķa te agrāk nebija, domā vardulēns. Es taču būtu ievērojis.
Viņš pasveicina un jautā: “Kur tu biji? Es tevi vēl nekad neesmu redzējis.”
Stārķim ir garš, noguris kakls. Viņš pagriež galvu pret vardulēnu un saka: “Es biju ļoti tālu.”
Vardulēna lielās acis ieplešas vēl platākas. Stārķis stāsta vardulēnam par Āfriku.
Viņš ir dzīvojis Ēģiptē un bijis kapteinis kādam kuģim, kas peld pa lielu upi. “Ja neļauj airētājiem slinkot, var vienā dienā nokļūt līdz lielajai piramīdai,” viņš saka. Vardulēns nezina, kas ir piramīda. “Milzu nams, līdzīgs skudrupūznim, tikai daudz daudz lielāks,” skaidro stārķis.
Viņš ir redzējis jūras, kurās ir daudz ūdens, un tuksnešus, kuros ir daudz smilšu. “Kad saceļas vētra, smilšu graudi skrien kā skudras, tie ielien visur, kur vien ir vismazākā spraudziņa.” To vardulēns labi saprot. Skudras var ielīst visur.
Stārķis ir bijis kalnos un purvos. “Tur ūdensrozes ir lielākas par skudrupūzni,” stārķis rāda. Vardulēns iepleš ne tikai acis, bet arī muti.
Stārķis smaida un izvelk no somas tālskati. “Nāc, puika, es tev parādīšu, kā izskatās tālu,” viņš aicina vardulēnu.
Vardulēns lec līdzi stārķim. Viņam ir tik garas kājas! Taču tās labi salokās, tāpat kā vardei. Labi, ka no lielajiem ceļojumiem stārķim kājas drusku nogurušas, citādi vardulēns netiktu līdzi. “Vai tu uz Āfriku gāji kājām vai brauci ar kuģi?” vardulēns grib zināt. “Nē, es lidoju,” stārķis atbild un aizkūpina pīpi.
Tad abi sasniedz upes krastu. Otru krastu gandrīz nevar saredzēt, tik tālu tas ir! “Liec tālskati pie acīm un skaties,” saka stārķis.
Viņi abi apsēžas stāvajā upes kraujā, kur vardulēnam ir drusku bail. Viņš skatās tālskatī, bet sākumā redz tikai lapas, kas atrodas tepat tuvumā. “Pagriez tālskati, lai tuvais neaizsedz tālo,” iesaka stārķis.
Vardulēns redz tālumu tālumus! Tie ir zili un zaļi. Tur viss ir citādi nekā šeit tuvumā. Vardulēnam šķiet, ka viņš ir pacēlies gaisā un pats nonācis tur, kur nekad nav bijis.
“Dod nu šurp. Man tagad laiks iet. Gribu tuvumā apskatīt savas dzimtās vietas,” saka stārķis.
Palicis viens, vardulēns vēl brīdi domīgi sēž upes kraujā. Tad viņš skrien uz mežmalu un sameklē lapsu. Lapsa ir ceļā no skolas uz bibliotēku, bet vardulēns viņu aptur. “Vai mūsu bibliotēkā ir kāda grāmata par lidošanu?” viņš aizelsies jautā.
Lapsa uzsēdina vardulēnu uz sava divriteņa un viņi abi aizbrauc līdz bibliotēkai zem lielā ozola. “Paskatīsimies,” domīgi saka lapsa. Grāmatu viņa noceļ no paša augstākā plaukta.
“Paldies,” saka vardulēns. “Kad būšu liels, es kļūšu par stārķi. Man būs jālido uz Ēģipti.”
Nu vardulēns pēta grāmatā bildes un tūlīt mēģina izdarīt visu, kas tajās redzams. Lasīt viņš vēl neprot. “Hop!” Viņš palecas un tiek uz celma. No turienes viņš apmierināts raugās, kur vēl augstāk varētu uzlidot.
“Hop!” – kalniņā! “Hop!” – pāri grāvītim! “Hop!” – pāri kadiķītim! Tā lidinoties, arī upes krauja jau ir klāt. “Hop!” – un vardulēns lido pretī tālumiem!
Pēc brīža vilks zvana lapsai: “Atnāc uz upes krastu. Nevaru viens pats dabūt vardulēnu lejā no koka.”
Lapsa traucas ātri turp ar savu divriteni un ierauga, ka vardulēns karājas zarā. Vilkam līdzās jau stāv arī stārķis ar pīpi un tālskati. “Sveiks, kaptein,” saka lapsa, “sveiks, vardulēn! Cik tu esi augstu ticis! Lūdzu, turies! Nenokrīti!”
Zvēri brīdi spriež, kā lai aizsniedz vardulēnu, kas šūpojas zarā. Vilks ir liels un stiprs, tomēr ar viņa garumu nepietiek. Lapsa pakāpjas viņam uz pleciem – bet vēl mazliet pietrūkst! “Kaptein, ko jūs gaidāt!” piepūtis vaigus sauc vilks.
“Atvainojiet, es tik sen jau neesmu lidojis... Pavisam aizmirsies, kā to dara.” Stārķis noklepojas un mēģina aizsniegt vardulēnu. Viņš palecas vienreiz... Otrreiz... Beidzot viņam izdodas tikt līdz vardulēnam un viņš ieliek mazo tieši lapsai rokās.
Drīz vien zeme, puķes un skudras atkal ir vardulēnam pavisam tuvu. Turpat zemē guļ viņa lidošanas grāmata.
Vilks to paņem un lasa nosaukumu uz vāka: “Lēkšanas paņēmieni”. Lapsa izliekas, ka neredz viņa izbrīnīto skatienu.
“Vardulēn, es nemaz nezināju, ka tu trenējies lēkšanā,” saka vilks. “Izskatās, ka tev ir talants un labi panākumi. Tik tālu neviens no mūsējiem vēl nav aizlēcis. Es ņemu tevi komandā.”
Acis vardulēnam ir drusku slapjas, bet mute jau plati smaida.
Publicēts "Satori" 2009.gada 20.decembrī
0