Par režisora Andreja Jarovoja izrādi "tas ir viss, ko mēs varam" Ģertrūdes ielas teātrī
"Liene, kur tu atrodi savas drēbes?" man izteica komplimentu skolas biedrs, kurš man šķita neaptverami skaists un strādāja par bounseri Amsterdamas tolaik visstilīgākajā klubā "De School". Tērpusies perlamutra zaļās trenuškās, nepieklājīgi mazā topiņā un plastmasas čībās no Latvijas mazpilsētas Apes lielveikala, rokā turot plastmasas vīna glāzi, izlaidos uz paklājiņa parkā un atbildēju: "Rīgas humpalās, protams." "Jā, man ir draudzene, kas katru reizi, kad atbrauc no Polijas, arī atved izcilu garderobi," viņš teica.
Andreja Jarovoja izrāde "tas ir viss, ko mēs varam" mani izveda cauri pilnai emociju gammai – sākumā biju skeptiska, tad viegli aizkaitināta, vidusdaļā – nedaudz apjukusi, bet izskaņā – piepildīta ar savādu, spēcīgu, iedrošinošu enerģiju. Izspērusies no teātra un skrienot uz taksi, lai paspētu mājās ar krūti pabarot savu bēbīti, domāju: "Lai visa pasaule iet ratā! Tas nekas, ka Rīgā viss reizēm ir slikti, dzīvot Austrumeiropā ir the real thing, un viss šeit ir pa savam."
Viens no dejas mākslas darbiem, kas mani aizkustinājis visspēcīgāk, ir horeogrāfa Mikeles Rico (Michele Rizzo) darbs "Higher XTN". To piedzīvoju 2019. gadā Amsterdamas "Stedelijk" muzeja foajē. Citējot izrādes aprakstu: "Dejotāji pārskata robežas starp sevi un kolektīvu. Izpildot minimālas, atkārtotas kustības, dejotāji pa vienam dodas caur galerijām uz zāli. Tad dejotāju pāri dejo kopā, līdz beigu beigās visa grupa dejo vienoti." Savukārt Ģertrūdes ielas teātra izrādes aprakstā teikts, ka ""tas ir viss, ko mēs varam" ir laiktelpa, kuras dalībnieki caur atkārtojošu rituālu pārrada robežas starp sevi un kolektīvu. Dejotāji pārvietojas telpā, saplūstot saskaņotā kustībā un no tās atkal izslīdot, bet izrādes lineārais laiks top par bezgalīgu plūdmaiņu, kuras ritmu variācijās dejotāji pazaudē un atgūst savu individualitāti". Bieži vien mūsu reģionā Rietumeiropas veikumiem līdzīgi darbi uzrodas ar pāris gadu nobīdi. Ņemot vērā Amsterdamā redzētā darba lielo atpazīstamību dejas pasaulē, sociālajos medijos ievietotie attēli un īsie video pirms izrādes vedināja domāt par pārāk uzkrītošu abu darbu līdzību.
Rico performance bija atvērts un tajā pašā laikā intīms pārdzīvojums, tas bija "šeit un tagad". "SNDO" dejotāji, izpildot sinhronas kustības, šķita sasnieguši katarsei līdzīgu stāvokli. Skaisti kā tehno dievi viņi organiski kustējās mūzikas ritmā un bija kā saauguši ar tērpiem, kurus neceļas pirksti dēvēt par kostīmiem. Skatītāji brīvi pārvietojās telpā un bija sasēduši un satupuši ap nosacītu dejas telpas taisnstūri. Lai gan abu darbu apraksti šķiet līdzīgi, "tas ir viss, ko mēs varam" ir pavisam citāds darbs. Pirmais šķita kā pieredze, performance, otrais – kā izrāde. Līdzība ir tikai pavirša un formāla. Andreja Jarovoja "tas ir viss, ko mēs varam" manā prātā audzē naratīvu par mūsu reģiona pašnoteikšanos un nosacīti savu horeogrāfiju, kas sākas un aug lokāli.
Ģertrūdes ielas teātrī biju skatītāju tribīnes vidū. Man priekšā sēdēja vīrietis ar gludu galvu, un tajā atstarojās skatuves gaismas. Mēs visi kopā atradāmies tribīnē un skatījāmies, kā jaunieši dejo tehno vai drīzāk kā viņi tēlo, ka dejo tehno. Sākotnēji šī forma mani aizkaitināja, bet, izrādei attīstoties, iepatikās aizvien vairāk. Šķita absurdi sēdēt tribīnē un skatīties deju, ko izpilda kostīmos tērpti, starmešu izgaismoti dejotāji, jo pārsvarā tehno notikumi risinās tumšās telpās, kurās ieejot tiek lūgts telefonu atstāt ārpusē vai aizlīmēt kameru, lai satikšanās ar mūziku būtu brīva. Skatījos, kā dejotāji izpilda horeogrāfiju, un pēkšņi domās tiku teleportēta uz postpadomju aktu zālēm, kur mēdzu mētāties uz krēsliem vai smērēties gar sienām pusaudža gados. Es nāku no vides, ko dažs labs varētu raksturot kā nelabvēlīgu. Mūkot no pamestības un vardarbības, patvērumu ilgi atradu apreibinošās vielās un labākos brīžos – mūzikā. Mūzikas žanri, kas mani interesēja, brīvi plūda un mainījās, un, skatoties "tas ir viss, ko mēs varam", man šķita, ka arī šeit izrādes jēgu varētu saglabāt, izmantojot cita žanra mūziku, lai gan tā pati par sevi ir lieliska (mūzikas autors: m.a.t.a.d.a.t.a.). Galu galā alternatīvās scēnas Latvijā ir samērā mazas, tāpēc jauns cilvēks sevis meklējumos var justies ērti, gan saplūstot ar elektronikas skaņām, gan mošpitā. Un tieši tas ir tas, kas lokālo vidi padara tik īpašu. Runājot ar draugiem, kas auguši, piemēram, Portlendā vai Londonā, iemācījos, ka lielās pilsētās dažādas pagrīdes kultūras izpausmes mēdz būt cieši noslēgtas un nepārklājas. Mana pieredze, augot Rīgā deviņdesmito izskaņā un divtūkstošajos, ir krasi atšķirīga. Kā piemērus varu minēt tajā laikā populāro interneta vietni alternative.lv, kas apkopoja dažādas pagrīdes kultūras izpausmes vienā maisiņā, un leģendāro mūzikas festivālu "Tabūns", ko laimīgi paguvu piedzīvot un kas atmiņā iegūlies kā mini utopija. Diezin vai Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā ir iespējama tāda tehno scēna kā Berlīnē. Tomēr Rīgas kultūra ir izcila tieši ar to, ka tā īsti nespēj būt tāda, kādai tai it kā vajadzētu būt, ja lietu mērs ir Rietumeiropas lielpilsētu oficiālā vai pagrīdes kultūra.
Kad pienāca izrādes lūzuma punkts, horeogrāfija kļuva eklektiska un dejotāji šķita beidzot saplūduši ar mūziku un kustību, ko pavada acīmredzama bauda. Mainījās arī manas sajūtas, un es nonācu uz "es esmu sajūsmā, šis darbs ir par mani, tas ar mani runā, turklāt diezgan personiski" viļņa. Daudzi elementi, kas izrādes sākumā man šķita ne visai veiksmīgi, darbam attīstoties, likās arvien labāki, bet kulminācijā jau šķita, ka izvēlēta izcila performatīvu elementu buķete. Izrādes kustību mākslinieki un dejotāji ir Emīlija Berga, Vladimirs Goršantovs, Ramona Levane un Darja Turčenko. Lai gan līdz galam nenoticēju, ka viņi izrādes laikā "pazaudēja savu individualitāti", es noticēju tam, kā, izpildot horeogrāfijas šķietami sinhronās daļas, identitāte lauzās no viņiem ārā, tāpat es noticēju tam, ka viņi kā grupa katrs pa savam atrada kolektīvo individualitāti. Izrādes izskaņā tā burtiski kliedza, kustībai bija savāda militāra noskaņa, tomēr tā nevēstīja vis par agresiju vai destrukciju, bet gan pilnā balsī auroja – te nu mēs esam, visi kopā, tādi, kādi esam.
Izrādes vizuālo identitāti veido attēli, kur dejotāji redzami pilsētvidē, viņi stāv ar paceltu kartona loksni, uz kuras rakstīts "tas ir viss, ko mēs varam". Vizuālās identitātes autors ir Aleksejs Beļeckis. Šie attēli man liek domāt par tiem kadriem, kas cirkulēja sociālajos medijos īsi pēc krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, – sieviete ar caururbjošu skatienu (kaut arī viņai ir tumšas saulesbrilles), kas Ukrainas atbalsta mītiņa vidū tur plakātu ar tekstu "We Will Rave on putin’s Grave". Izrādes nosaukums vedina domāt par "sagurušās sabiedrības" mākslas vilni, kas vēl nesen gāzās no skatuvēm un galerijām (piemēram, performanču mākslinieces Annes Imhofas iespaidīgās pasaules: "Dreifēt tās radikāli palēninātajā bezdarbības laikā ir kā piedzīvot savu dzīvi kapitālisma apstākļos: paralizējoši un neaizsargāti, tomēr it kā baudāmi." Turpat minama arī modes nama "Balenciaga" pirmskovida ēras estētika un mani pašu spēcīgi ietekmējusī izstāde "Laivā sūcas ūdens. Kapteinis Meloja" (kurators Udo Kitelmans sadarbībā ar Aleksandru Klūgi, Tomasu Demandu un Annu Fībroku, 2017), tomēr "tas ir viss, ko mēs varam" man šķiet daudz cerīgāka, nekā vedina domāt tās nosaukums, un tā daudz labāk apzinās savu spēku un atbildību.
Izrādes kostīmu autore ir Sintija Jēkabsone; tieši kostīmi veidoja daļu no mana apjukuma izrādes laikā: tērpu saskaņotie toņi uzsvēra performativitāti un kopā ar gaismām (autors: d'n'a) palīdzēja noturēt nosacītu sienu starp skatītājiem un dejotājiem. Lai šo sienu jauktu, iespējams, būtu līdzējusi sadarbība ar tādiem māksliniekiem kā, piemēram, Anna Malicka, kuras lielformāta tekstila instalāciju "StiTcHeS of iTcHes" pavadīja skaņdarbs ar šujmašīnas radītu troksni, kas atgādināja tehno jau tīri pēc būtības un žanra saknēm. Varu iztēloties Malickas tekstila eksperimentus manifestējoties arī kā kostīmus un scenogrāfiju. Tomēr "tas ir viss, ko mēs varam" burvība slēpjas tieši tās izrādīgumā un darbā ar imitāciju. Imitācijas sajūta ir tieši tas, ko izrāde savā gaitā nojauc. Lai gan sākotnēji izrādīgās daļas šķiet nedaudz neveiklas, tieši tās izrādi padara par augstas raudzes paškritisku, pret lokālo kontekstu jutīgi reflektējošu mākslas darbu.
Nosvīdusi un pēc humpalām smirdoša, esmu dejojusi daudzās Rīgas ballītēs, kur man apkārt tādi paši, pēc pašu ieskatiem, superstilīgi humpalnieki katrs pa savam pazūd mūzikas ritmā. Tas bija vēl ilgi pirms "vintage" koncepta, laikā, kad divdesmit santīmi bija vērtība. "tas ir viss, ko mēs varam" nav par abstraktu indivīdu un kolektīvu, bet gan par paaudzi, kas piedzīvoja divtūkstošos ballīšu vecumā, deldēja Andrejsalas asfaltu un nu jau nojauktu padomju ēku parketu. Par paaudzi, kas veido šodienas pamatplūsmas kultūru tepat, mums apkārt, šajā ģeogrāfiskajā punktā.
0