Grieķija pamatoti tiek dēvēta par Eiropas civilizācijas šūpuli. Filosofija, māksla, zinātne šeit radušas atspēriena punktu jau vairāk nekā divus gadu tūkstošus ilgai un aizraujošai izaugsmei. Taču kas notiek mūsdienu – 21. gadsimta – Grieķijā? Vai kultūras gars joprojām tikpat dzīvi mājo mūsdienu Grieķijas identitātes vaibstos?
Dzīvojot Grieķijā, Salonikos, valsts otrajā lielākajā pilsētā, uz kuru pār Egejas jūras līci noraugās Olimpa smailes, manas dienasgrāmatas iedvesmas avoti ir dažādos apstākļos satikti grieķu ļaudis: bērni, pensionāri, dažāda kaluma profesionāļi. Katra portretētā grieķa dzīvē mūzikai ir īpaša loma, kas ir kopējā stīga visām portretskicēm. Savukārt šie portreti kā dažādas krāsainas mozaīkas lauskas būvē kopainu, kurā spoguļojas mūsdienu Grieķija – kaleidoskopiska, neviendabīga, apjukusi un raiba.
DIMANTI CAUR PUTEKĻIEM
Herakls
Šoferis. Aptuveni 40 gadus vecs. Vidēja auguma, slaids, ar šauru seju, plānu degunu un atbruņojoši patiesu smaidu.
Herakls ir dzimis un gājis skolā Maskavā un saka man "привет". Ieraugot viņa autobusa rotājumus pie priekšējā stikla – oranžmelnās lentītes, Krievijas karogu un divgalvaino ērgli, es izliekos to nedzirdam un spītīgi nomurminu grieķisko "Γεια σας[1]". Taču ar laiku nojaušu, ka Heraklā nav ne miņas no ierastās jaunkrievu arogances un viņš ir lāga zellis. "Я – грек[2]," saka man Herakls un stāsta, ka viņa vecāki arī ir grieķi, tikai ilgus gadus strādājuši un dzīvojuši Krievijā. Tad, kad līdz ar pēcpadomijas vilni tūkstošiem citu Krievijas grieķu pārcēlās uz dzimteni, arī Herakls pārcēlies. Tagad viņš baudot priekšrocības ar savām krievu valodas zināšanām un esot pieprasīts šoferis krievu tūristu grupām. To esot daudz, stāsta Herakls. Eh, nākamnedēļ jābraucot uz Skopji, neglītu pilsētu, bet tautieši gribot braukt uz iepirkšanās centru. Tāds arī ir maršruta galamērķis – Skopjes iepirkšanās centrs. Piecas stundas ar bieziem naudas makiem turp, piecas – ar smagām ķeselēm atpakaļ.
Herakls nepārtraukti groza radio raidstacijas, atrodot tās "vispopsīgākās". No nomelnējušiem, lipīgi putekļainiem skaļruņiem virs sēdvietām nepārtraukti gāžas čerkstošas mūzikas samazgas: popši no Raienas, Džastina Bībera, Flo Rīda, Džastina Timberleika un PSY repertuāra un neskaitāmas audioreklāmas. Taču Herakls no tiesas ir sirds cilvēks. Patstāvīgajiem pasažieriem viņš pat ir izdibinājis dzimšanas dienu datumus un ik pa laikam sazvērnieciski piezvana raidstacijām, mobilajā telefonā kā armijas rācijā klusi pasūtot īpašos sveicienus.
Oh, shine bright like a diamond, gārdz skaļrunis virs manas galvas, un to rotājošās trauslās putekļu ķekarītes līgani dejo līdzi autobusa kustības gaitai. Herakls labsirdīgi smīn, autobusa pasažieri līdz ar šodienas priecīgi samulsušo gaviļnieku līksmo. Savukārt es ar visiem domu spēkiem cenšos ielīst savas esības trauslajā, apdraudētajā čaulā.
Herakla autobusā vienmēr valda mūzika, dzīve un jautrība. "Mūzika paceļ garu! Skaista melodija, ritms..." Herakls filosofē, acis šķelmīgi piemiedzis, vienlaikus virtuozi manipulējot sava transportlīdzekļa milzīgo taisnstūra kasti pa šaurajām nomales ieliņām. Ik pa laikam krustojumos pie pagriezieniem logā skarbi iesitas kāds granātkoka, apelsīnkoka vai olīvkoka zars kā neiederošs pretsitiens prepetum mobile sintētiskajai ritmu mašīnai.
BIZANTIEŠI MILTU PUTENĪ
Sofijas kundze
Maizniece. Tādā vecumā, kuru var dēvēt par vēl sirmajiem spēka gadiem. Aptuveni 60.
Viņai pašai pieder sava beķereja mazā centra ieliņā. Jau sešos no rīta, miegaini palūkojoties pa logu, var redzēt enerģijas pilno Sofijas kundzi karsējam krāsni, slaukām galdiņus un kārtojam preces. No septiņiem rītā līdz pat vēlai vakara stundai pie viņas sēž 90 gadus vecā Marijas kundze melnās atraitnes drānās, dzer grieķu kafiju un nogaršo tikko no krāsns izvilktos, vēl kūpošos labumus.
Brokastu stundām Marijas kundze allaž cep siera pitas, spinātu pitas, kārtainos pīrāgus bugacas ar saldo krēmu, ar spinātiem un fetu un arī vēl tik pieprasītos franču kruasānus ar riekstiem un šokolādi. Savukārt pēcpusdienai laikus jāpaspēj uzcept picas un olīvu pīrāgus. Sofijas kundzei piemīt vissaulainākais un platākais smaids, kāds jebkad redzēts. Tas vienmēr spoži atmirdz viņas darba dunā un krāsns svelmē sakarsušajā sejā, satiekot ikkatru pircēju. Laipni apkalpojot, rūpīgi iesaiņojot preci, Sofijas kundze allaž aicina paņemt bezmaksas ūdeni. "Dāvana, dāvana!" viņa līksmi apstiprina. Sofijas kundzei darbos palīdz viņas dēls, labi noaudzis, kautrīgs puisis. Viņš vasarā taisa vislabāko auksto kafiju – frapi – visā ielā. Tas gan notiek ar Sofijas kundzes stingru, klusu uzraudzību un ziņu.
Pēcpusdienā, siestas laikā, Sofijas kundze beidzot var atvilkt elpu pēc rosības vairāku stundu garumā. Viņas beķerejā iezilgojas televizora krāsas un atskan zema, klusa dziedāšana. Bizantiešu reliģiskie dziedājumi. Pār mazo, rosīgo beķereju nolaižas svētsvinīgs klusums, Sofijas un Marijas kundze vēro dievkalpojumu, klausās svētos dziedājumus un domā Dieva domas.
Beķerejas karstumam lēnām izklīstot, atklājas mazās svētbildes, kas lielā skaitā pienaglotas visos iespējami brīvajos sienu pleķīšos – virs ledusskapja, starp skapjiem, pie palodzēm. Savukārt pie trauku mazgājamā izlietnes letes otrajā pusē blāvi kvēlo kontaktligzdā iesprausts zilgans krucifikss, atgādinot pestītāja nepārejošo klātbūtni. Bizantiešu melodija izmeklēti vijas tikai ap dažiem toņiem, precīzi artikulējot svētvārdus.
Vakarā eju garām Sofijas kundzes beķerejai. Durvīs parādās viņas kalsnais, garais stāvu. Sofijas kundze enerģiski un plaši vicina rokas, aicinot mani: "Έλα, έλα![3]" Ienāku, un viņa ar labsirdīgi viltīgu smaidu man piemiedz ar aci, ietinot baltā, čaukstošā papīrā piecus olīvu pīrāgus. "Tie palikuši no šodienas, rīt no rītā tik un tā cepšu no jauna. Ņemiet, ņemiet! Aiznesiet dēlam, aiznesiet vīram!" Sofijas kundze mani mudina, kad kautrībā mīņājos pie letes un nezinu, kā pateikties par viņas laipnību. Marijas kundze ar skaļiem un jautriem uzmundrinājuma saucieniem temperamentīgi vicina savu koka spieķi. Es arī smejos, novēlu labu vakaru un ar čaukstošo pīrāgu paku dodos mājās.
DOMAS DRĀMA
Stafis
Stafis ļoti daudz runā, un ikviens sarunu temats izmisīgi lidinās visapkārt kā noguris, apjucis putns, kas baidās piezemēties, tā vietā traucoties uz arvien jaunām pagaidu apmetnes vietām.
Grieķu dokumentālisms, Eiropas projekti, vācu gramatika, Egejas jūras līča piesārņojuma līmenis, Majakovskis, astronomija, modernā horeogrāfija, antīkās grieķu valodas sintakse, mākslinieka statuss, ūdensrožu dzimtas ilgtspēja, Osmaņu impērijas pēdas laikmetīgajā pasaules uztverē, pāreja uz ziemas laiku.
Mazāk kā pusstundas laikā kopā ar Stafi izlidojam cauri visiem šiem aizraujošajiem tēmu lokiem. Esmu nogurusi, bet Stafis ir nolēmis man stāstīt par grieķu dzejas modernistiem un sāk saukt visus dzejniekus, kas ir beiguši savu dzīvi pašnāvībā. Ar katru jaunu vārdu viņa acīs iedegas arvien tumšāks spīdums, roku žesti kļūst arvien plašāki un stūraināki. Pie Papajoannu viņa balss aizlūzt, pirksti drudžaini ielien kabatā, izvelkot tabaku. Trīcošiem pirkstiem Stafis satin cigareti, vairākas reizes šķiļ uguni, līdz beidzot zilgandzeltenā liesma aizlaizās no šķiltavām līdz trīcošajam papīra un tabakas vīstoklītim. Liesmas atspīdumā tumši un bezpalīdzīgi skumji iegailas Stafja acis. Viņš trauksmaini un dziļi ievelk dūmus, ieņem stāju gluži kā aktieris, kurš atguvis pašcieņu pēc nepiedodami sajauktas teksta rindas un monotoni liktenīgā izteiksmē runā par domājoša grieķu cilvēka drāmu.
"Visa šī grandiozā antīkā mantojuma apziņa... dziļā plaisa ar šodienas realitāti... drupu manifestācija... īstenības pliekanība... tas ir neizturami."
Stafis ir jauns kinorežisors, un viņš tikko kā ir sācis darbu pie jaunas filmas. Tā ir par Tilas salu, nelielu vulkāna izvirdumā izveidotu akmeņainu pleķīti Egejas jūrā, kur patlaban nedzīvo neviena dzīva dvēsele un par agrāku dzīvi liecina vien spokainas, izirušas dzīvojamo māju drupas. 50. gados salas iedzīvotāji ekonomiskās krīzes laikā devušies uz cietzemi labākas dzīves meklējumos, uz mūžu atstājot savu dzimto, mīlēto, kaut arī neauglīgo salu. Filmas noslēgumā salas iedzīvotājiem paredzēts izņemt savām ēkām logus un durvis un caur tiem ieiet nebūtībā.
"Visa pamatā jābūt mūzikai," dedzīgi runā jaunais mākslinieks. "Smalkām faktūrām, izmeklētiem tembriem, procesuālām pārejām..." Stafis ir kaismīgs modernisma cienītājs. Savām filmām viņš konsekventi izmanto tikai tādu mūziku, kas seko avangarda labākajām tradīcijām, un sadarbojas ar jaunajiem komponistiem. Viņu personiski dziļi aizskar jebkāda banalitāte, jebkāda vienkārša melodija, pat jebkāda ritmiska sekvence, jebkāds dejiskums. "Phe, Holivuda," viņš sausi un griezīgi iesmejas, izdzirdot glāsmainu melodiju sintezatora aranžijā, kas atvējo no tuvējā bāra.
Līdz ar glāsmaino melodiju mūs spēji apdveš arī ledaina ziemeļvēja pūsma. Stafis nervozi paveras rokas pulkstenī. Viņš strauji, bet ļoti sirsnīgi atvadās, tad samulsis ierauj galvu jakas pakaklē kā izbiedēts bruņrupucis un ātri iejūk blīvajā gājēju plūsmā.
Palieku stāvam, un man šķiet, ka īsā tikšanās ar Stafi bijusi vīzija. Varbūt Stafis ir tikai nemiera pārņemts rēgs, kas dzimis Tilas salas drupās, iemiesojies uz brīdi manā apziņā, un tagad izgaist drēgnajā vakara pilsētas dunā.
KLUSUMA TVANĀ
Kiriakoss
Nami kā milzīgi, iepelēcīgi un kantaini cukurgraudi drūzmējas viens otram pie sāniem. Antenu spokaini asimteriskie zari sastājušies uz jumtiem veseliem bariem un translē karstumu. Ir pats dienas vidus. Temperatūras stabiņš saulē aizstiepies līdz + 45, un pilsētas centra mazās ieliņas ir ieņēmis spiedīgs klusums. Ik pa laikam to iztraucē vienīgi spalga garāmbraucoša motocikla dārdoņa, kas lēnām izgaist tālienē, un atkal viss ietinas karstā klusuma tvanā.
Pie Oresta ielas "Kafeniona" gluži kā dzīvas antīkās statujas nekustīgi un cienīgi sēž daži kungi baltos kreklos ar garām piedurknēm. Atspiedušies uz koka spieķiem, viņi ar cēlu pietāti vēro garām plūstošo dzīvi. Šajā klusuma svelmē vecie, sastingušie vīri pat nesarunājas savā starpā. Viņi šķietami kļuvuši par daļu no ielas. Viņi vienlaikus ir šie šaurie nami, viņi ir darbnīcas un tukšie skatlogi. Viņi ir arī šis saplaisājušais asfalts, kura juceklīgie laika raksti turpinās viņu grumbu izvagotajās, tumšbrūnajās sejās. Saule ir zenītā, un dzīve ir apstājusies.
Pēkšņi vecie vīri nedaudz sakustas. Ārā iznācis Kiriakoss, pats saimnieks –aptuveni 70 gadu vecs gara auguma apaļīgs kungs ar kailu galvvidu un lokainām, sirmām cirtām virs ausīm. Viņš nes begemona spēles galdiņu. Atskan klusa, īsa murdēšana, un kungi sasēžas ap vienu galdiņu. Kiriakoss izmet kauliņus ar gadu desmitiem ietrenētu, rutinētu un nogurušu kustību, un kāds no kungiem met viņam pretī. Pēc īsa brīža aizmigušās balsis sāk mosties, ceļoties jaudā un kuplumā. Viens no kungiem temperamentīgi tricina koka spieķi pret zemi, jūtot līdzi spēles gaitai. Dzīve ir atgriezusies, klusums ir izkusis pēcpusdienas saules staros, atdodot sadzīvei piederošās skaņas.
"Kafeniona" tumšajā dobumā čerkst kases aparāts, sausi tinkšķ monētas, mijoties ar lēniem, šļūcošiem soļiem un zemiem, izteiksmīgiem izsaucieniem. Piepeši kņada pierimst un atskan sīku, atkārtotu melodisku skaņu virkne, pakāpeniski veidojot īsas frāzes. Kungi, kas ārpusē joprojām nodarbojas ar begemona spēli, lēnām ceļas kājās un šļūc iekšā. Instrumentālajiem treļļiem pievienojas zema, tabakas skarta, taču jūtīga dziedambalss. "Opā, opā!" uzmundrinoši gavilē kungi, sitot ritmā līdzi plaukstas un spieķus. Tuvāk neuzdrošinos iet – "Kafeniona" dzīve tomēr ir tikai kungu būšana un sievietes tur nav gaidītas viešņas. Iztālēm caur ieplaisājušo stiklu redzu buzuki grifu un Kiriakosa spožo galvvidu, kas izteiksmīgi klanās līdzi izspēlētajām pasāžām.
Pavisam vēlu vakarā sakarsušais asfalts kā spoža saule izverd karstumu, un kungi ir patvērušies iekšpus "Kafeniona" zem atvēsinošās kondicioniera gaisa plūsmas. Kiriakosa paradīzē uzplaukst plats televīzijas ekrāns, kurā tiek translēts Eiropas čempionāts futbolā. Vecajiem kungiem pievienojies bariņš jaunu vīriešu. Balsis pieņemas spēkā par Grieķiju, pret Slovēniju, un Oresta ielas "Kafeniona" dzīve ir pašā zenītā.
POLIHROMIJA
Kaliopi
Grieķu valodas skolotāja. Aptuveni 35 gadus veca, glīta, ar grieķiski raksturīgu izteiksmīgi ielīku degunu. Kaliopi ir allaž izmeklēti un gaumīgi tērpusies kvalitatīvu zīmolu drānās.
"η όδος
η έισοδος
η έξοδος
η μέθοδος"[4]
Kaliopi virknē vīriešu dzimtes izņēmuma vārdus ar sakni όδος dažādos variantos. Viņas balss līst kā salds un tumšs kastaņu sīrups, precīzi artikulējot un atdalot vārdus skaistā melodiskā sekvencē. Es nespēju koncentrēties, jo mutē spēji pamostas Saloniku salduma cureki garša.
"η όδος
η έισοδος
η έξοδος
η μέθοδος"
atkārtojam kopā ar Kaliopi, un viņas balss kastaņsīrups sajaucas ar stipru sālsūdeni, rūgtu kapučīno, svaigu minerālūdeni un manis pašas zaļo tēju. Melodiskās artikulācijas perfekcija izšķīst, sadaloties daudzos neviendabīgos atbalss efektos.
Šodien mācāmies krāsas grieķu valodā. Kaliopi smaida, un viņas skaisti un gaumīgi manikirētie pirksti nospiež magnetafona pogu. No mazās, necilās taisnstūra kastītes skaļruņiem izvijas džezīga priekšspēle. Pavisam drīz virs ģitāras smeldzīgās sekvences un klavieru akordiem uzplaukst nedaudz piesmakusi, jutekliska vīrieša balss.
"Mani sapņi ir sarkani,
Tavi sapņi – balti,
Drēbes kopā mazgājam,
Un sapņi rozā kļūst."
"Skaista dziesma, vai ne?" Kaliopi sarkani mirdzošās lūpas izlej malku kārdinošā kastaņu sīrupa. Viņa pieceļas, līganā gaitā slīd starp mūsu galdiem un izsniedz dziesmas tekstu. Klausāmies dziesmu vēlreiz un dziedam par rozā sapņiem kopā ar Janni Milioku, dziesmas autoru. Kaliopi arī dzied, taču pavisam klusi un nedzirdami, ar jaušami kautru mulsumu acīs. Gandrīz visas dziesmas ir par to pašu – par mīlestību. Viņai ļoti patīk dziesmas. Manos Hadzidakis, Haris un Panos Kadzimikas, Mikis Teodorakis, Hristos Nikolopuloss – tie ir lielie grieķu dziesminieki. Kaliopi katru stundu māca grieķu valodu caur viņu dziesmām.
Viņa sevī stalti nes apziņu par grieķu mūziku un ar trausli klusinātu lepnumu stāsta par veidiem, kā tautas mūzika pēdējā gadsimta gaitā ietērpusies dažādās mantijās. Rebetiko ar tā 30. gadu pilsētas pagrīdes tavernu marihuānas smaržu, laiko ar kara dziesmām piemītošo smeldzi par zaudēto dzimteni, skiladiko ar klubu mūzikai raksturīgo apdullinoši pastiprināto buzuki un kaislo balsi, ko ik pa brīdim aprij sintezētais pavadījums. Savukārt endehno stila profesionāli izslīpētās aranžijās savijas džezs, laikmetīgā kamermūzika un popmūzikas lipīgais meloss pavisam glancētā un globalizētā mikstūrā.
Kaliopi atzīstas, ka viņas sirdij vistuvākais ir rebetiko.
Atkal sāk dziedāt un skrapstēt mazais, necilais magnetafons. Kaisla, dūmakaina sievietes balss izdzied mīlas sāpes, veikli vijoties augšup un lejup. To caurauž simtiem mazu trillerīšu, kas dara to netveramu – gluži kā caurvējā gaistošus, biezus marihuānas dūmus kādā 30. gadu Grieķijas pilsētas nomales pagrīdes tavernā.
Šķiet, Kaliopi skaistajās, ieslīpajās acīs kā tālā miglā iekūst seni tēli, kas savijas ar tikai viņai vien zināmām sapņu peripetijām.
ZEM KRĀSĀM ZILI BALTĀM
Pirāts
"tha-na-tos-i-e-lef-te-ri-a"
(brī-vī-ba-vai-nā-ve)
Virs kāda nelielas jaunbūves balkona aiz metāla konstrukcijām plīvo Grieķijas deviņsvītru karogs par katru no zilbēm, mijoties Dienvidu debess zilgmei ar jūras putu baltumu. Tiesa, jūras putas vējā un karstajos putekļos kļuvušas pelēcīgas, savukārt debess saulstaru svelmē ir krietni pabalējusi. No karogmalas ir izsprukušas vairākas nebēdnīgas driskas, kas dejo līdzi karstajam vējam. Uz balkona tusnīgi līkņā kāds stāvs, nojaušams – kungs. Pēc pāris mirkļiem virs balkona margām paceļas tumši iedegusi, apaļa seja ar ogļmelnu kazbārdiņu, mazām zeltītām brillītēm un omulīgi uzpūstām lūpiņām, kuru kaktiņi lēnām uzplaukst piesardzīgā smaidā. No tā koši uzzelto spoža saules stara skarts liekais zobs, tikpat ātri nodziestot kā komēta augusta nakts debesīs. Vienā rokā kungam ir lāpsta, otrā – nule izrakts olīvkociņš. Viņš acīmredzami nodarbojas ar balkona dārzkopību. "Kā varu jums palīdzēt?" atskan tīkami piesmacis bass. Kungs pāris reizes sparīgi sapurina olīvkociņu. No tā saknēm nobirst zemjaini kunkuļi. Viņš tīksmīgi slauka savas muskuļotās, tumši zilu tetovējumu klātās rokas baltā lupatā.
"Atvaļināts pirāts," sevī nosaku, taču manu uzticību jūras vandālim radniecīgais lādzīgais vīrs nelaupa.
Pēc dažām minūtēm Pirāts uznirst nama marmorā kaltajās parādes durvīs elegantā balta lina kostīmā un ir gatavs izrādīt savu radinieku dzīvokli, kas tiek izīrēts. Vienlaikus viņš ik pa brīdim norūpējies ieskatās sava rokaspulksteņa milzīgajā digitālajā ciparnīcā. Nojaušu, ka viņš kaut ko gaida. Kā nolasījis manas domas, Pirāts vaļsirdīgi stāsta, ka nodarbojoties ar dārzeņu tirdzniecību – viņš uzpērk no zemnieku saimniecībām dārzeņus un augļus un tālāk tos nodod ielu autopārdevējiem. Tūlīt viens būšot klāt un jāiet ielādēt jauno kravu!
Pirāts izrāda man gaiši izbalsinātās istabas, taču vienlaikus ausās, lēni tuvodamies balkonam, un vienā brīdī sastingst. Pēc sekundes viņš strupi un draudzīgi aicinoši pamāj man ar galvu.
"To-o-omāti, a-a-a-rbūzi, k-a-a-a-a-artupeļi!" no lielpilsētas trokšņa attāli izkristalizējas un pakāpeniski tuvojas rupora pastiprināts, gari stiepts sauciens. Izejam uz balkona, un es vēroju, kā Pirāts uztin cigareti – lēni un rūpīgi, tad aizšķiļ uguni, un viņa simpātiski uzpūstās lūpiņas sāk darināt elegantus dūmu rimbuļus.
"To-o-omāti, a-a-a-rbūzi, k-a-a-a-a-artupeļi!" jau šķietami tuvu skan pārdevēja monotonais sauklis.
Pirāts dūmo un stāsta, ka agrāk strādājis par bārmeni kādā Krētas tūristu pilsētā. Viņam patīkot austrumeiropieši.
"To-o-omāti, a-a-a-rbūzi, k-a-a-a-a-artupeļi!" atskan jau kuro reizi, bet nu jau pavisam tuvu, un pēc pāris sekundēm ielas galā uznirst mazs, putekļu kārtas apvilkts furgoniņš, kas lēni pārvietojas pa saulē aizmigušo ielu.
Pirāts veikli nodzēš cigareti, ar tumši zilas baseina čības purngalu veikli izlidina pa balkona spraugu savītušo papīra desiņu, atvadoties sirsnīgi krata man roku un dodas savās darīšanās.
Savukārt es kļūstu par Pirāta kaimiņieni un uzzinu, ka viņa vārds ir Kiriakoss, taču man vienmēr jāuzmanās viņu nenosaukt segvārdā, kas dziļi iemājojis manā apziņā. Svētdienu rītos no augšējā stāva aumaļām allaž gāžas skiladiko cukursaldā aranžija. Manām gara acīm uzaust balkona mazdārziņa atpūtas krēslā zvilnošais Pirāts, kurš laiž elegantus dūmu rimbuļus un apcer tomātu un arbūzu nesto "zeltu". Pirāta "nāves vai brīvības" krāsas tagad vējo augstu arī virs mana balkona.
Mēs esam uz viena kuģa!
[1] "Sveiki" (gr. v.)
[2] "Esmu grieķis" (kr. val.)
[3] "Nāc, nāc!" (gr. v.)
[4] Ceļš, ieeja, izeja, metode (gr. val.)
1