Foto: Juris Justs
 
Proza
02.02.2022

Gājputnu karantīna

Komentē
3
Saglabā

Sniegputeņi katru dienu un nakti. Mēs sazvanāmies, lai apspriestu, kuram no paziņām beigusies, bet kuram sākusies karantīna. Reizēm māksloti bezrūpīgi runājam par iespējamo karu. Nekā cita jau īsti arī nav. Kaudzē krājas nepadarītie darbi, atliktas norunas, tikšanās, braucieni. Pēc nedēļas, kas pavadīta uz slimības lapas, kādu nakti pamodies skatos bākuguņu gaismu atspulgos logā un man piepeši liekas, ka tas viss nav pa īstam. Ka tas ir kāds nelietīgs apmāns, kurā esmu iepīts, kamēr aiz kulisēm turpinās īstā dzīve. Varbūt pat ar īsto mani. Jo es atceros, ka bija krietni savādāk. Kur tas viss varēja palikt? Un kā lai atgriež to atpakaļ? Varbūt kaut kur jāpiesakās, jāaizpilda kādi papīri, jāparaksta iesniegums. Un tad man uz e-pastu atnāktu oficiāla vēstule, kurā teikts, ka mans iesniegums izskatīts un 14 dienu laikā viss atkal būs kā agrāk. Tik ilgi es vēl būtu ar mieru gaidīt.

Rīta sniegputeņi, vakara sniegputeņi. Man raksta no darba, jautājot, kad būšu atpakaļ. Un man liekas, ka starp rindiņām manu vieglas neticības intonācijas. It kā viņi nojaustu, cik tālu no tā visa jūtos šobrīd. Cik lieka un nomācoša man šķiet visa viņu drudžainā jezga. Bet testa rezultāti viens pēc otra izrādās negatīvi, un tas mani piepeši spēji nokaitina – it kā es būtu kaut kādā veidā apčakarēts –, tomēr turpināt nīkt uz dīvāna vairs nav jēgas. Es gan nezinu, kam tā šobrīd ir. Ja es varētu izvēlēties, tad vienīgais, ko es gribētu – ienirt vēsā, dzidrā ūdenī, saulei izšķīstot pa tā virsmu. Peldēt un neiznirt, līdz aptrūkstas elpa. Vēlāk uz muguras gulēt karstās smiltīs, priecīgi kampjot gaisu. Un, ja es vēl tur nebūtu pavisam viens, tad būtu pat labi. Bet nekas tāds šobrīd nav paredzēts un atliek gaidīt atgriežamies gājputnus. Nezinu, kāpēc, bet šoziem man regulāri par to jādomā – par to, ka ļoti vēlos tos sagaidīt atpakaļ.

Ziņas, ko lasu šorīt, aizdomīgi atgādina tās, ko esmu jau lasījis senāk. Tāpat kā ar to nemitīgo snigšanu – rodas sajūta, ka viss izmests pašplūsmai un nekādi centieni vairs netiek ieguldīti. Cilvēki klusā īgnumā gaida, kad beidzot saslims visi, kāds gaida karu eshatoloģiskas sajūsmas nojautās. Mans draugs sēž un dzer, ieracies starp grāmatām. "Tu zini," viņš bikli saka man kādu dienu, kad esmu ienācis viņu apraudzīt, "visa šitā iespaidā es laikam esmu... nu. Pasācis nedaudz ticēt dievam. Domā, tas ir nepareizi?" Kādu vakaru stāvu Lielajos kapos, tumsā atgāzis galvu, jo caur koku kailo galotņu tīkliem redzamas pavisam skaidras, žilbinoši spožu zvaigžņu nosētas debesis. Tas mani tā bērnišķīgi apbur, ka nesadzirdu, kā kaut kas tuvojas tumsā. Piepeši man virsū uztriecas skrienošs, sirms cilvēks treniņtērpā, ar suņuku pavadā. Mums abiem knapi izdodas noturēties kājās, viņš, nebildis ne vārda un pat īsti nepaskatījies uz mani, aizskrien tālāk tumsā. Pēc kāda laika atceros, kur esmu viņu redzējis – tas ir nopelniem bagāts fiziķis. Šis apstāklis mani uz mirkli ielīksmo, jo piešķir mūsu sadursmei komisku ironiju.

Naktīs, kad neviens neredz, sniega tīrīšanas traktori braukā paceltām lāpstām, jo arī tiem viss ir apnicis. Es mēdzu sēdēt līdz vēlam vakaram, bakstoties gar izjukt alkstošām teksta lauskām, tad, atmetis ar roku, vēroju ielu lejā un retos garāmgājējus uz tās. Man gribētos saprast, vai tās izmaiņas pasaulē, ko skaidri jūtu, lai arī nemācētu saprotami aprakstīt, ir notikušas tikai manī vai tomēr tur, laukā. Un tāpēc es skatos uz šiem naksnīgajiem gājējiem, it kā mēģinot uzminēt atbildi pēc viņu gaitas, izplūdušajiem vaibstiem un nevilšajiem žestiem. Un reizēm man liekas, ka izdodas – teiksim, tā meitene kailo galvu, kura apstājas, izvilkusi telefonu, kaut ko izlasa tajā, skumji pasmaida, tad, domīgi pagriezusies, dodas atpakaļ. Vai iereibis kungs, kurš piestājis uz stūra, lai aizsmēķētu – tā kustība, ar kādu viņš piepīpējis bāž atpakaļ šķiltavas mēteļa kabatā, sērīgi pats pie sevis par kaut ko raustīdams plecus. Man rodas sajūta, ka tad, ja es noskrietu lejā un uzrunātu viņus, sakot: "Jā, jūs noteikti arī esat pamanījuši, ka pasaule ir mainījusies. Mums kaut kā vajadzētu izdarīt tā, lai viss atkal ir kārtībā, vai ne?" – viņi uzreiz saprastu, par ko ir runa. Mums vajadzētu vairāk "restore to the last known good configuration" punktu. Vairāk – vai vismaz vienu.

Priekšpusdienu un pēcpusdienu sniegputeņi, ik vakaru vētras, brīdinājumi dzeltenie un brīdinājumi tumšie sārtie, kupenās iestiguši kurjeri ar dziestošām picām somās. Šī ziema velkas jau kādu mūžību. Varbūt tā patiesībā bijusi vienmēr. Un visu pārējo es vienkārši esmu izdomājis – nosapņojis, bākuguns gaismu atspulgiem dejojot loga stiklā. Vai izlasījis kaut kur, pats sev sajaucis galvu. Ar mani taču tā mēdz notikt.

Un es aiziešu uz poliklīniku, lai tiek noslēgta mana slimības lapa, jo pat vīrusu nespēju saķert, kā normālam cilvēkam pienāktos. Nopirkšu sviestmaizes un braukšu uz darbu. Krāmēšu maisus un vēlāk metīšu monētas kafijas automātā, lai tad mīdītos starp citiem ar kartona glāzīti rokās pīpētavā pusnaktī. Ziema vilksies un vilksies. Sapņos es niršu aizvien dziļāk dzidrā ūdenī, nomodā – kupenās, palēnām samierinoties ar to, ka atgriežams nekas nav. Sniega tīrāmie traktori vairs pat necentīsies, naktī klusi izbrauks cauri pilsētai ar svinīgi paceltām lāpstām un neatgriezīsies. Un tad kādu rītu es sadzirdēšu gājputnu kāsi caur irdenu miegu. Un, lai arī es nezinu, ko darīt līdz tam, toties es skaidri zinu, ko darīšu tajā dienā.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!