Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

 
Ar bērniem
04.12.2015

Ellas pavieglie triki

Komentē
0

Recenzija par Timo Parvelas grāmatu "Ella un draugi"

Izdevējs "Zvaigzne ABC", 2015

Tēma, kādai ir jābūt bērnu literatūrai, ir nerimstoši aktuāla. Vai bērna vajadzības pēc kvalitatīvas literatūras ir mazāk nozīmīgas par pieaugušā vajadzībām pēc labām grāmatām? Vai pietiek tikai ar daudzkrāsainām plakātiskām bildēm, kas kompensē pliekanu un nekvalitatīvu saturu un attaisno izdevuma dārdzību? Gan bērnu grāmatas teksts, gan attēli var būt šķietami vienkārši, tomēr ir labi, ja tos raksturo kāda pievienotā vērtība – bērnu grāmatai jāspēj rosināt bērna iztēle un domāšana. Grāmata atver durvis uz tēmām un tēliem, par kuriem bērni un vecāki, iespējams, tāpat vien neiedomājas fantazēt, pētīt un sarunāties. Grāmata ir platforma, kas sniedz impulsu bērna turpmākai patstāvīgai domāšanai, iztēlei, spēlei, pārdomām utt.         

Somu rakstnieka Timo Parvelas grāmata "Ella un draugi" domāta skolas vecuma bērniem. Šajā grāmatā tiek aprakstīti septiņgadīgās Ellas novērotie notikumi pirmajā klasē. Grāmatas autors Timo Parvela savas karjeras sākumā pats ir bijis skolotājs un tikai pēc tam ķēries pie daiļliteratūras rakstīšanas bērniem un jauniešiem. Somu valodā iznākušas ap 18 grāmatām par Ellas piedzīvojumiem skolā. Latviešu valodā izdotā grāmata "Ella un draugi" apvieno somu valodā trīs atsevišķi iznākušus stāstus par Ellu: "Ella un izspiedējs", "Ella teātrī" un "Ella klases ekskursijā". Katra šī atsevišķā grāmatas daļa iesākas vienādi – Ellai iepazīstinot ar sevi un pavēstot, ka viņas klases jaukajam skolotājam kaut kas atgadījies. Tālākajā stāsta daļā bērni mēģina izdibināt, kas ar skolotāju noticis, un panākt, lai viņš atkal kļūst tāds pats, kāds bijis pirms tam. Ar skolotāju allaž kaut kas ir noticis – viņš ir vai nu iemīlējies, vai devies kāzu ceļojumā u.tml. Lai gan bērnu mēģinājumus atšķetināt mistērijas, kas virmo ap skolotāja psihoemocionālo stāvokli, autors centies izfantazēt pēc iespējas amizantākus, jāteic, ka tikai retu reizi autors tiešām demonstrē kvalitatīvu humoru. Bieži vien joki paliek tajā līmenī, kurā paliek lielākā daļa bērnu grāmatu, kuru autoriem šķiet, ka bērnu simpātijas var nodrošināt ar virspusējiem, lai arī krāšņiem trikiem.

Ir mazliet jocīgi lasīt par Ellas skolas gaitām, jo meitene ir tikai teicēja – viņa pati grāmatā netiek portretēta. Līdz ar to lasītājs par pašu Ellu neko neuzzina – ne kā viņa izskatās, ne par viņas dzīvi ārpus klases notikumiem. Tāpēc ar Ellu ir grūti identificēties un pilnībā ienirt aprakstītajos piedzīvojumos. Ella ir tikai balss, tāda pati kā dažiem pieminētajiem klasesbiedriem, no kuriem visbiežāk izceļas Pauls, Sampo, Hanna, Tūks un vēl daži citi. Varbūt šo tēlu ir pārāk daudz un tie ir pārāk virspusēji, jo arī viņu individualitātei autors nav veltījis pietiekami daudz uzmanības. Ir visai grūti skaļi lasīt šo grāmatu priekšā bērnam, jo runātāju balsis ir visai līdzīgas un dialogi gandrīz vienmēr iesākas ar tiešo runu, tikai beigās piebilstot, kas to teicis, tādējādi priekšā lasīšanas procesā ir sarežģīti atveidot konkrētu tēlu.

Dažkārt Ellas spēja atstāstīt notikumus, kurus pašai nav bijis iespējams tieši novērot, liek uzdot jautājumu par spēju zināt notikumus, kuros viņa nemaz nav piedalījusies. Piemēram, kad klases ekskursijā viņi dodas uz kafejnīcu, lai paēstu, un Pauls iekuļas notikumos, kas liek viņam atdalīties no pārējiem, Ella tos tomēr atstāsta. Var jau būt, ka tie ir tikai sīkumi, ko pamanīs tikai daži vecāki...

Savukārt tematiski mulsinoša var šķist privātās dzīves aktualizēšana. Ella un klasesbiedri izokšķerē par skolotāja iemīlēšanos, kāzām, kāzu ceļojumu, sievu, bērniņa gaidībām... Protams, nav grūti identificēties ar šādu interesi, jo bērni ir diezgan ziņkārīgi un nereti salīdzina dažādus attiecību modeļus. Arī skolotājs pirmajā klasē ir pietuvinātāks bērniem, nevis tikai atturīgs mācībspēks, par kādu kļūst vēlākajās klasēs. Tomēr šāda, lai gan labdabīga koncentrēšanās uz privāto, ir neviennozīmīga, bet nevis tāpēc, ka tā rīkoties būtu nepieklājīgi, – tas proponē zināmas vērtības, kā arī rīcības un domāšanas modeļus. Uzkrītošs ir šajā grāmatā paustais meinstrīma vērtību īpatsvars un popkultūras atsauces – Donalds Daks, uzvedums par Jēzu silītē, Sarkangalvīte un vilks, makaroni, cīsiņi, konfektes u.tml. –, it kā bērni spētu atpazīt un identificēties tikai ar to. Savukārt pirmajā stāstā skolotāja neparastā uzvedība liek bērniem automātiski pieņemt, ka viņš ir kritis izspiedēja varā un viņam ir jānodod izspiedējam liela naudas summa. Šis stāsts līdz galam neļauj atklāt šādas asociatīvās ķēdes attaisnojumu. Vienīgais, kas nāk prātā, ir plašsaziņas un izklaides sfēras ietekme. Tikpat diskutabls varētu būt grāmatā aprakstītais zvērudārza apmeklējums un bērnu tīksmināšanās par būros, krātiņos un nožogojumos ieslēgtajiem dzīvniekiem. Kā arī negāciju un neiecietības pilnas savstarpējās sarunas un attiecības, kurās nereti iesaistās tieši skolotājs.

Liela daļa sižetisko paņēmienu balstīti uz paredzamiem pārpratumiem un visiem labi zināmiem jokiem, līdz ar to zaudē savu spēju iedarboties uz lasītāju. Viens no nedaudzajiem jokiem, kas patiesi izdevies, ir otrajā stāstā ietvertais teātra apmeklējums, kurā tiek izmantots "kluso telefonu" efekts. Taču līdzās tam ir klišeju sabiezējums – bērni skatās izrādi par Sarkangalvīti un vilku, notiek jezga, viens no bērniem klīstot nonāk uz skatuves un, protams, izjauc izrādi...

Veiksmīgākās šajā grāmatā ir ilustrācijas. Lai gan neuzbāzīgi melnbalti, zīmējumi spēj pārraidīt to rotaļīgo vieglumu, kuru acīmredzot tiecies ietvert teksts, taču palicis "paviegls" stereotipā par bērnu literatūru. Šī grāmata diemžēl atkārto bērniem jau pazīstamo, šķiet, tieši cerot, ka lasītāji to atpazīs un tādējādi būs vieglāk iemantot lasītāju simpātijas. Tomēr ikvienā grāmatā būtu vēlams oriģināls skatījums uz norisēm, kas pavērtu citas dimensijas uz šo norišu interpretāciju. Atbildīga pieeja bērnu literatūrai un bērnu izklaidei nesader ar tādu "vērtību" popularizēšanu, kas pārpludinājušas mūsdienu pasaules ikdienu un savā būtībā nav produktīvas.   

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!