14.03.2018

3

Dzeja pēc kritikas

Ir vērts paņemt šo grāmatu. Šodien biju grāmatnīcā, naivs būdams, domāju varbūt uzskriešu virsū kādam Borhesa pārpublicējamam, vai Malapartes kaputt (neesošajam) tulkojumam.

Paņēmu dažus Frančus un šo.

Pagaidām patīk, lai gan neesmu visu grāmatu izbakstījis cauri. Atgādina Anna Fomas tekstus (senos)* kaut kādā ziņā. Plūdums, izteiksme.

*Pēdējos, ko esmu lasījis varētu būt ap 2012 gadu.

Garkājtētiņš Pastarītis

pirms 5 gadiem

Ja parējās autora recenzijas nebūtu tik kvalitatīvas, tad pat nevarētu pamanīt, cik maz šajā konkrētajā ir argumentētas kritikas un cik daudz - vīzdegunības pret pašu dzejnieci.

Edvards Kuks

pirms 5 gadiem

Mēs laikam nelasījām to pašu recenziju. Ostups kontekstualizē Ratinīku latviešu dzejā un viņas nostājā pret saviem laikabiedriem. Man kā cilvēkam, kurš nav lasījis grāmatu, recenzija rada iespaidu par to, kāda ir šī dzeja un kāpēc, kādi ir tās tēli un kuram tas varētu patikt. Šķiet, ka Ostupu šāda dzeja neuzrunā, taču recenzija to pauž bez vīpsnas un nosodījuma. Ja gribi redzēt vīpsnu un nosodījumu, atver saiti uz diskusiju par jauno latviešu valodu un atrodi krājuma autores komentāru par jauno dzeju, sākot ar "Redzi, tu dabū..]". Es pat nesaku, ka tā nedrīkst vai nevajag, tikai, ka tas šajā recenzijā nenotiek.

ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ilva Skulte

Cik svarīgi būt nopietnam

Kādēļ gan svarīgi runāt par medijiem, ja tie ir tikai rīks, čaula, kurā ietverts vēstījums? Tomēr pretēji ikdienas uztverei medijs nav tikai instruments vienkāršas darbības efektivizācijai, bet formē vidi, kurā dzīvojam.

Anna Auziņa

Kā es zogu

Esmu izmantojusi radošiem mērķiem savu vecāku nāvi un bērnu dzīvi, kas man pašai šķiet daudz apšaubāmāk nekā pāris rakstisku komentāru uzdošana par mutiskiem. Tā nav, ka es nedomātu par ētiku mākslā, tomēr jaunradei man nepieciešama brīvība arī šajā ziņā.

Valda Čakare

Par nevajadzīgā vajadzību un vēl šo to

Savā ziņā Jonesko ir gaišredzīgs, kad pauž domu, ka pilnīgi pietiktu, ja kritiķis kļūtu par darba deskriptoru, tas ir, par to, kurš seko darbam tā norisē. Citiem vārdiem sakot, kritiķis būtu darba māceklis, nevis skolotājs. Tādējādi Jonesko iezīmē ceļu uz to funkciju, kāda kritiķim atvēlēta šodienas postdramatiskajā teātrī.

Māris Zanders

Politikā nedrīkst būt "kas bijis – bijis"

Var teikt, ka Evikas Siliņas jaunizveidotā koalīcija un valdība ir jau parādījusi savu atšķirīgumu no iepriekšējām. Neatceros, kad vēl tik bieži būtu dažādās variācijās skanējis aicinājums neņemt vērā pagātni.

Kristīne Briede

Filma, ko vajadzētu rādīt Krievijā

Sievietes ar latvisku akcentu un miršanas apliecību rokās mēģina krieviski skaidroties ar padomju virsnieku, kurš viņām saka: "Bet jūs taču piekritīsiet, ka arī civilajā dzīvē ir gadījumi, kad jauni cilvēki – jauni puiši un arī meitenes – aiziet bojā?"

Vita Liberte

Aizsargāt neaizsargātos: dzīvnieku tiesiskā statusa problēma

Vai empātija būtu jāatrunā normatīvajos aktos, attiecinot juridiskas personas statusu uz dzīvniekiem? Galu galā mēs to esam piešķīruši uzņēmumiem un kuģiem. Ir savdabīgi turpināt praktizēt līdzšinējo attieksmi, pamatojoties uz to, ka dzīvnieki nespēj spriest vai komunicēt.

Rūdolfs R. Vītoliņš

Skanstes dzīļu topogrāfija

Džungļi, atkritumi, pamestas koka vasarnīcas. Tolaik man palika apslēptas ēkas, kurās mājo autoservisi, eļļu maiņas punkti, darbnīcas. Tagad skatam atklājas kaudzēs samesti dzelži un kādā pagalmā noparkots moderns policijas auto. Vieta šķiet kā radīta zagto auto numurzīmju maiņai un pārkrāsošanai. Vai naudas viltošanai.

Vilis

Stāsts nav par psihedēliju

Es gribēju noķert zibeni un iemest ar to citiem, apžilbināt viņus tāpat, kā biju apžilbis pats. "Norauj dzelkšņus prāta dzīlēm," reiz uzskrīpāju uz dzeloņstieplēm apvītas sienas savā Sarkandaugavas kaktā; tieši tāds man tolaik likās literatūras – un vielu – uzdevums.

Mārtiņš Stabinģis

We don't need no education*

Diskusija par transpersonām-sportistiem vai pareizajām un nepareizajām tualetēm šiem pusaudžiem būs aktuāla tikai tad, ja viņi izaugs un izdzīvos.

Daina Tabūna

Atpakaļ uz skolu

Vienu reizi auklīte tev zvanīja un lūdza izņemt bez apstājas raudošo bērnu jau stundu pēc tam, kad viņš tur tika aizvests. Šī spēcīgā pretestība samērā ātri pārgāja, tomēr vēl ilgu laiku pirmais, ko viņš teica, pēcpusdienā tevi satiekot, bija: "Es šodien raudāju. Par tevi."

Par grāmatām

14.03.2018

3

Dzeja pēc kritikas

Franzio La Pero

pirms 5 gadiem

Garkājtētiņš Pastarītis

pirms 5 gadiem

Edvards Kuks

pirms 5 gadiem