Divas pasaules. Nobela lekcija 2001. gadā

Es šādi neesmu pieradis. Esmu reizēm uzstājies ar lasījumiem, bet ne ar lekcijām. Cilvēkiem, kas lūguši nolasīt lekciju, esmu sacījis, ka man nav, ko mācīt. Un tā ir taisnība. Tas var šķist jocīgi, ka cilvēks, kas ir dalījies vārdos, sajūtās un idejās teju piecdesmit gadu, nevar atrast kādu, tā teikt, lieku nieku, ar ko padalīties šādā brīdī. Taču viss, kas manī vērtīgs, ir manās grāmatās. Lai arī kas kādā brīdī varētu manī būt vēl bez tā, kas pierakstīts, tas nekad nebūs līdz galam pabeigts veidojums. Es pats to tik tikko jaušu – tas gaida, kad varēs parādīties nākamajā grāmatā. Ja paveiksies, tas, man par pārsteigumu, mani apciemos rakstīšanas procesā. Šis pārsteiguma brīdis ir tas, ko meklēju rakstot. Tas arī palīdz man novērtēt paša rakstīto, un tas nekad nenākas viegli.

Prusts, nevairoties iedziļināties, ir rakstījis par atšķirību starp rakstnieku kā rakstnieku un rakstnieku kā sociālu būtni. Pārdomas par šo tēmu atradīsiet vairākās viņa esejās no grāmatas „Pret Sentbēvu”, ko veido viņa agrīnie pieraksti.

Deviņpadsmitā gadsimta kritiķis Sentbēvs ticēja, ka, lai saprastu autoru, ir jāzina cik vien iespējams daudz par viņa ārieni un dzīves sīkumiem. Tā ir maldinoša metode, kas izmanto cilvēku, lai paskaidrotu viņa darbu. Tā var šķist vienkārši  nepieņemama, taču Prusts to apgāž ļoti pārliecinoši. „Šī Sentbēva metode,” Prusts raksta,  „ignorē to, ko mums māca visvienkāršākā pašu pieredze: ka tas „pats”, kas rada grāmatu, nav tas pats, kas izpaužas mūsu paradumos, sociālajā dzīvē un netikumos. Mēģinot saprast šo radošo būtni, mums ir jāmeklē pašiem savas dvēseles dziļumos un tur jāmēģina tā jaunradīt, lai pēcāk varētu tai pietuvoties.”

Šie Prusta teiktie vārdi būtu īpaši jāatceras ikreiz, kad lasām kāda rakstnieka biogrāfiju – vai arī jebkura tāda cilvēka biogrāfiju, kurš balstās tajā, ko var dēvēt par iedvesmu. Visi dzīves nieki, detaļas, sakritības un draudzības mums var tik izskaidrotas, bet rakstīšana paliks noslēpums. Pat visrūpīgākā dokumentācija vai precīzākās liecības nespēj mūs turp aizvest. Rakstnieka biogrāfija vai pat autobiogrāfija vienmēr būs šādā ziņā nepilnīga.

Prusts ir liels izvērsumu meistars, tādēļ es gribētu uz mirkli atgriezties pie grāmatas „Pret Santbēvu”. „Tas, ko rakstnieks sniedz lasītājam,” raksta Prusts, „patiesībā ir visdziļākais noslēpums, kas pierakstīts vientulībā un sev pašam. To, ko kāds nolemj darīt zināmu par savu privāto dzīvi – sarunā jeb tajās saloniskajās esejās, kas ir tikai mazliet vairāk par drukātu sarunu – ir visai virspusēja „es” produkts, nevis iekšējā „es” sacītais, ko var atjaunot tikai, noliekot pie malas pasauli un savu  pasaulīgo patību.”

To rakstot, viņš vēl nebija atradis tēmu, kam bija lemts nest panākumus viņa lielajā literārajā darbā. Un pēc tā, ko šeit jau piesaucu, varat spriest, ka viņš bija cilvēks, kas ticēja intuīcijai un gaidīja laimīgo gadījumu. Iemesls, kāpēc šos viņa vārdus citēju te un citviet, ir tāds, ka tie pamato arī manu attīstības ceļu. Esmu vienmēr ticējis intuīcijai. Es tai ticēju sākumā, un ticu tai arī tagad. Man nav ne jausmas, kā viss var pavirzīties, un kāds būs mans nākamais rakstnieka solis. Esmu paļāvies uz intuīciju, meklējot tēmas, esmu arī rakstījis intuitīvi. Sākot darbu, man ir ideja, ir forma, bet, lai es pats pilnībā saprastu, ko esmu uzrakstījis, ir jāpaiet vairākiem gadiem.

Iepriekš sacīju, ka viss, kas manī vērtīgs, ir manās grāmatās. Tagad teikšu ko vairāk. Es domāju, ka esmu savu grāmatu summa. Katra grāmata, uztverta intuitīvi un prozas gadījumā – intuitīvi arī izstrādāta, balstās un izaug no tā, kas noticis pirms tam. Man ir tāda sajūta, ka jebkurā no manas literārās karjeras pakāpēm es būtu varējis sacīt, ka jaunākā grāmata ietver visas pārējās.

Tas skaidrojams arī ar manu izcelsmi. Tā ir vienlaikus ārkārtīgi vienkārša un ārkārtīgi sarežģīta. Esmu dzimis Trinidādā. Tā ir saliņa Venecuēlas milzīgās upes Orinoko deltā. Trinidāda nav ne īsti Dienvidamerikā, ne īsti Karību salās. Tā veidojusies kā Jaunās Pasaules plantāciju kolonija, un 1932. gadā, kad es piedzimu, tās iedzīvotāju skaits bija apmēram 400 tūkstoši. No tiem kādi 150 tūkstoši bija indieši, hindusi un mulsumaņi, teju vai visi bija zemnieciskas izcelsmes un teju vai visi atvesti no Gangas baseina.

Tā bija mana mazā sabiedrība. Migrācijas vilnis no Indijas bija sācies pēc 1880. gada. To izraisīja sekojoši apstākļi: cilvēki iestājās līgumdarbā lielajos īpašumos uz pieciem gadiem. Pēdējā gadā viņiem tika iedots mazs gabaliņš zemes, varbūt kādi pieci akri, vai arī apmaksāts brauciens atpakaļ uz Indiju. 1971. gadā Gandi un citu veiktās aģitācijas rezultātā darba līgumu sistēma tika atcelta. Un, iespējams, tādēļ jeb arī kādu citu iemeslu dēļ, vairumam ļaužu, kas bija iebraukuši pašās beigās pirms līgumu atcelšanas, tika liegta iespēja saņemt zemi vai nodrošinājumu repatriācijai. Tie ļaudis bija absolūti zaudētāji. Viņi gulēja galvaspilsētas Portofspeinas ielās. Es kā bērns redzēju viņus tur guļam. Iespējams, ka es toreiz nezināju, ka viņi ir visu zaudējuši – domājams, šis apzīmējums man ienāca prātā daudz vēlāk – taču tie atstāja uz mani lielu iespaidu. Viņi atspoguļoja daļu no plantāciju koloniju nežēlības.

Es piedzimu lauku mazpilsētā, ko sauc Čaguana, divas trīs jūdzes iekšzemē no Parijas līča. Čaguanas gan rakstībā, gan izrunā, un tāpēc daudzi indieši, kuru tajā apgabalā bija vairākums – labprātāk to sauca indiešu kastas vārdā par Čauhanu.

Savas dzimšanas vietas vārdu es uzzināju trīsdesmit četru gadu vecumā. Es tolaik dzīvoju Londonā, un biju dzīvojis Anglijā jau sešpadsmit gadu. Tobrīd rakstīju savu devīto grāmatu. Tā bija Trinidādas vēsture, stāsts par cilvēkiem, mēģinot viņu dzīvesstāstus radīt no jauna. Bieži devos uz Britu muzeju un lasīju spāņu dokumentus, kas attiecās uz to reģionu. No dokumentiem, kas bija atjaunoti pēc Spānijas arhīviem, Britu valdība bija taisījusi kopijas tajā laikā, kad notika netīrā kaulēšanās par robežām ar Venecuēlu. Dokumentācija sākās 1530. gadā un noslēdzās, izzūdot Spāņu Impērijai.

Lasīju par muļķīgajiem Eldorado meklējumiem un angļu varoņa sera Valtera Raileja slepkavniecisko iebrukumu – 1595. gadā viņš uzbruka Trinidādai, apslaktēja visus spāņus, kam vien tika klāt, un devās augšup pa Orinoko upi, meklējot Eldorado. Neko neatradis, viņš atgriezās Anglijā un paziņoja, ka ir atradis. Viņam līdzi bija zelta gabaliņš un pāris saujas smilšu, kam to vajadzēja apliecināt. Viņš teica, ka esot to zeltu izkašņājis no klints Orinoko upes krastā. Karaliskā Kalve paziņoja, ka smiltis, ko viņš bija tiem iedevis novērtēšanai, ir bezvērtīgas, savukārt citi runāja, ka zeltu viņš jau iepriekš esot nopircis Ziemeļāfrikā. Bet viņš nerimās un vēl laida klajā arī grāmatu, kas pierādīja viņa teikto, un tiešām – savus četrus gadsimtus ļaudis nudien ticēja, ka Railijs patiešām ir kaut ko atradis. Raileja grāmatas burvība (jāatzīst, ka tā nebūt nav viegla lasāmviela) slēpjas tās ļoti garajā virsrakstā: „Milzīgās, bagātās un skaistās Guaianas impērijas atklāšana, ieskaitot vareno zelta pilsētu Manoa (ko spāņi dēvē par Eldorado), kā arī Emerias, Aromaias, Amapaias un citas pilsētas Orinoko upes pieteku krastos”. Cik patiesi gan tas izklausās! Un viņš bija knapi pabijis lielākās upes krastā!

Un tad, kā jau pašpārliecinātiem vīriem reizēm gadās, Railejs kļuva pats par savu fantāziju gūstekni. Divdesmit vienu gadu vēlāk vecu un slimu viņu izlaida no Londonas cietuma, lai viņš varētu doties uz Guaianu un sameklēt tās zelta raktuves, ko viņš reiz sacījās atradis. Viņa pārgalvīgā ceļojuma laikā gāja bojā viņa dēls. Tēvs savas reputācijas un melu dēļ bija sūtījis dēlu nāvē. Un tad Railejs, nespēdams vairs sērās atrast iemeslu dzīvot tālāk, atgriezās Londonā, kur viņam tika izpildīts nāvessods.

Stāstam būtu vajadzējis beigties šajā vietā. Taču spāņu atmiņu pieraksti bija gari – bez šaubām, tā iemesla dēļ, ka sarakste impērijas ietvaros bija ārkārtīgi lēna: reizēm vajadzēja pat divus gadus, lai vēstule no Trinidādas nonāktu Spānijā. Astoņus gadus pēc tam Trinidādas un Guaianas spāņi aizvien vēl kārtoja rēķinus ar Līča indiešiem. Bet es kādudien Britu muzejā izlasīju Spānijas karaļa vēstuli Trinidādas pārvaldniekam. Tā bija datēta ar 1625. gada 12. oktobri.

„Es jums lūdzu,” karalis rakstīja, „sniegt man ziņas par kādu indiešu tautu sauktu Čaguanas, par kuru jūs sakāt, ka to skaits pārsniedz tūkstoti, un ka tie dzīvojuši tādā nabadzībā, ka tieši viņi rādījuši angļiem ceļu, kad tie ieņēma pilsētu. Par noziegumu viņi vēl nav tikuši sodīti, jo tobrīd šim mērķim nebija karavīru, kā arī tāpēc, ka indieši, lai glābtu savu ādu, vēl aizvien nav to atzinuši. Jūs esat izlēmis viņus sodīt. Sekojiet noteikumiem, ko esmu jums sniedzis, un ziņojiet, kā viss izdodas.”

Nav zināms, ko izdarīja valdnieks. Man neizdevās muzeja dokumentos atrast tālākus Čaguanas pieminējumus. Iespējams, ka papīru kalnā Spānijas arhīvos Seviļā tādi dokumenti bija, tikai britu valdības speciālistiem tie paslīdzēja garām vai arī nelikās gana svarīgi, lai tos pārrakstītu. Ir zināms vien tas, ka maza cilts – nedaudz vairāk par tūkstoti ļaužu – kas būtu dzīvojusi abās Parijas līča pusēs – ir izzudusi bez pēdām, tā ka neviens Čaguanas jeb Čauhanas iedzīvotājs par tiem neko nav dzirdējis. Un vēl man tobrīd ienāca prāta, ka es esmu pirmais cilvēks kopš 1625. gada, kuram šī Spānijas karaļa vēstule patiešām kaut ko nozīmē. Jāpiebilst, ka vēstule bija izcelta no arhīviem tikai 1896. vai 1897. gadā. Izzūd tauta, un iestājas gadsimtiem ilgs klusums.

Es dzīvoju čaguanu zemē. Katru dienu noteiktā laikā – biju nupat sācis iet skolā – es devos no savas vecāsmātes mājas garām diviem  trim veikaliem pa galveno ielu, garām ķīniešu salonam, Jubilejas teātrim un ļoti smirdošai portugāļu fabrikai, kurā ražoja lētas zilās ziepes un lētas dzeltenās ziepes garās tāfelēs, ko no rītiem izlika laukā žūt un cietēt. Ik dienas es gāju garām šīm šķietami mūžīgajām lietām – uz Čaguanas Valsts skolu. Aiz skolas bija cukurniedru plantācija, lielīpašums, kas sniedzās līdz pat Parijas līcim. Cilvēki, kas tagad bija kļuvuši par nabagiem, būtu te kopuši zemi, viņiem būtu savs kalendārs, savi kodi, savas svētvietas. Viņi būtu sapratuši Orinoko straumes Parijas līcī. Tagad visas viņu iemaņas un it viss, kas ar viņiem saistīts, bija gājis zudībā.

Pasaulē vienmēr noris kustība. Allaž bijis tā, ka kaut kur kādam viss tiek atņemts. Domāju, ka 1967. gada atklājuma sakarā mani visvairāk satrieca tas, ka runa bija par manu dzimšanas vietu, bet es nekad par tur notikušo nebiju dzirdējis. Tā dzīvoja vairums ļaužu agrokultūras kolonijā – akli. Nemaz nebija tā, ka varas iestādes mēģinātu mūs turēt nezināšanas tumsā. Domāju, ka bija daudz vienkāršāk – nebija nekādu zināšanu. Tās pašas zināšanas par čaguanu cilti nebūtu likušās diez ko svarīgas, un nebūtu viegli tās izpētīt dziļāk un atklāt citiem. Tā bija skaitā sīka aborigēnu cilts. Tādi cilvēki pie mums, centrālajā daļā, tika saukti par B.G. – Britu Guaiana – un viss, kas ar viņiem saistīts, mums likās nenopietns, uzjautrinošs. Ļaudis, kas uzvedās skaļi un nepieklājīgi, visiem trinidadiešu slāņiem bija zināmi kā varahūņi. Es reiz domāju, ka tas ir izdomāts vārds, ar ko apzīmēt mežonību. Un tikai tad, kad man jau bija četrdesmit gadu, sācis ceļot pa Venecuēlu, es sapratu, ka ārkārtīgi līdzīgs vārds ir visai lielai vietējo aborigēnu ciltij.

Manā bērnībā apkārt klejoja kāds visai miglains stāsts  – tagad man tas šķiet ārkārtīgi nozīmīgs – par kādu aborigēnu cilti, kas kanoe laivās no sauszemes regulāri dodas uz salu, iet cauri mežam salas dienvidos, lai noteiktā laikā un noteiktā vietā noplūktu kaut kādu augli un kaut ko kaut kam ziedotu, un tad dodas atpakaļ pāri Parijas līcim uz mutuļojošo Orinoko upes estuāru. Minētajam rituālam noteikti bija ārkārtēja nozīme, ņemot vērā, ka tas, par spīti visu veidu pārmaiņām, pastāvēja četrsimt gadu un neiznīka pat tad, kad bija izzuduši pēdējie Trinidādas aborigēni. Var jau būt, ka, neskatoties uz to, ka Trinidādai un Venecuēlai ir teju vienāda augu valsts, viņi mēdza ierasties tikai un vienīgi pēc tā viena augļa. Nezinu. Neatminos, ka to kāds būtu pētījis. Tagad visas atmiņas ir gājušas bojā, un viņu svētais rituāls, ja tas reiz pastāvēja, ir līdz ar visu citu pārtapis kopējā zemē.

Kas pagājis, tas pagājis. Domāju, ka šie vārdi raksturo vispārējo attieksmi. Un mēs, indieši, no Indijas emigrējušie, tāpat attiecāmies pret salu, kurā sākām dzīvot. Mūsu dzīves lielākoties arī bija ritualizētas, un mēs nebijām spējīgi novērtēt sevi no malas, kas ir mācīšanās sākums. Vairums no mums, dzīvojot Čaguanā, izlikās – iespējams pat, ka neizlikās, iespējams, ka tikai tā jutās, nekad šo ideju neietverot vārdos, – ka mēs kaut kādā ziņā esam paņēmuši Indiju sev līdzi, un ka varam, ja vien iegribas, to katru mirkli izritināt sev priekšā kā paklāju uz līdzenas zemes.

Manas vecāsmātes mājai Čaguanā bija divas puses. Ielas pusē māja bija no apmestiem ķieģeļiem un nokrāsota baltā krāsā. Tā bija indiešu māja ­-  augšstāvā milzīga terase ar balustrādēm, virs tās lūgšanu telpa. Tā bija dekoratīva un pārspīlēta, ar lotosveida kapiteļiem uz pīlāriem un Hindu dievību skulptūrām, un to visu bija pēc atmiņas taisījuši indiešu strādnieki. Trinidādā šī māja šķita kā arhitekturāls ērms. Bet nama pagalma pusē bija piebūvēts franču Karību stila guļbaļķu namiņš, kas ar ēku bija savienots ar vienu kopēju telpu augšdaļā. Ieejas vārti bija starp abām mājām, sānos. Vārti bija ļoti augsti, ar dzelzi apkalti, koka rāmī. Tie radīja nepārprotamu iespaidu – esam noslēgti no apkārtējās pasaules.

Man jau bērnībā radās divu pasauļu sajūta – bija pasaule aiz augstajiem dzelzs vārtiem, un pasaule iekšpus – manas vecāsmātes mājas pasaule. Šāds dalījums bija kastu domāšanas palieka, nepieciešamība kaut ko nodalīt un izslēgt. Trinidādā, kur mēs kā jaunpienācēji nebijām tā veiksmīgākā sabiedrības daļa, šī izslēgšana bija arī zināma aizsargreakcija. Tā sniedza mums iespēju uz kādu laiku, un tikai uz kādu laiku, dzīvot tā, kā bijām pieraduši un saskaņā ar saviem likumiem – dzīvot mūsu pašu izgaistošā Indijā. Tas mūs padarīja ļoti savrupus. Mēs skatījāmies uz iekšu, uz sevi, dzīvojām uz priekšu dienu pēc dienas, bet ārpasaule mums bija tumsā tīta; mēs pat necentāmies neko par to uzzināt.

Tieši blakus mūsu mājai bija musulmaņu veikaliņš. Manas vecāsmammas bodītes mazā lodžija beidzās tieši pie otra veikala gala sienas. Tā īpašnieku sauca Mians. Tas bija viss, ko zināju par viņu un viņa ģimeni. Domāju, ka es noteikti kādreiz tiku viņu redzējis, taču nespēju atcerēties, kā viņš izskatījās. Es par musulmaņiem neko nezināju. Atsvešinātības un izslēgšanas princips attiecās pat uz citiem hindusiem. Mēs, piemēram, vienmēr ēdām rīsus dienasvidū un graudus vakarā. Bija daži neparasti cilvēki, kas šo pasaulē nolikto kārtību apvērsa otrādi un ēda rīsus vakarā. Uzskatīju tos cilvēkus par svešiniekiem; - jāņem vērā, ka tie bija mani spriedumi laikā līdz septiņu gadu vecumam, jo, kad man bija septiņi gadi, visa tā dzīve vecāsmātes mājā Čaguanā izbeidzās – mēs pārvācāmies uz galvaspilsētu un pēc tam vairāk uz kalniem, uz ziemeļrietumiem.

Taču noslēgtība, kādā tolaik dzīvojām, ieslēdzošā un izslēdzošā dzīve vēl kādu brīdi turpinājās. Un, ja nebūtu mana tēva rakstīto īso stāstu, es itin neko nezinātu par mūsu indiešu kopienas dzīvi. Viņa stāsti man deva vairāk nekā tikai zināšanas. Tie deva man stingrību un pamatu. Kaut ko, uz kā šajā pasaulē balstīties. Nevaru iedomāties, kāda būtu bijusi mana domu ainava bez tēva stāstiem.

Ārpasaule bija tumsā tīta; mēs pat necentāmies neko par to uzzināt. Biju jau pietiekami vecs, lai man būtu kāda nojausma par indiešu mitoloģiju, īpaši Rāmājanu. Bērni, kas mūsu lielajā ģimenē piedzima gadus piecus vēlāk par mani, ar to vairs nevarēja lepoties. Neviens mums nemācīja hindi. Palaikam kāds mums uzrakstīja priekšā alfabētu, lai iemācāmies to no galvas, un tas bija viss; pārējais bija atstāts mūsu pašu spēkiem un vēlmēm. Tāpēc, angļu valodai izplešoties, sākām zaudēt savu valodu. Manas vecāsmammas māja bija reliģijas pārsātināta, notika daudzas ceremonijas un lasījumi, daži no tiem bija dienām ilgi. Taču mums, tiem, kas vairs nespēja sekot savā valodā teiktajam, neviens neko nepaskaidroja un nepārtulkoja. Tādējādi mūsu senču ticība saruka, kļuva mistificēta un noslēpumaina, un vairs nevarēja būt aktīva mūsu ikdienas dzīves daļa.

Mēs nemēģinājām arī neko uzzināt par Indiju vai par tur palikušajiem dzimtas locekļiem. Kad mūsu domāšanas veids mainījās, un mēs vēlējāmies uzzināt, bija jau par vēlu. Es neko nezinu par dzimtu no tēva puses; zinu tikai, ka daži no priekštečiem nākuši no Nepālas. Pirms pāris gadiem kāds laipns nepālietis, kam patika mans vārds, atsūtīja man pāris lapu, kas nokopētas no 1872. gadā britu izstrādāta pētījuma par Indiju „Hindu kastas un ciltis, kā tās pārstāvētas Benārā” – tajās lapās starp daudzumdaudziem citiem vārdiem bija uzskaitītas arī tās nepāliešu grupas svētajā Banāras pilsētā, kas nesa vārdu: Naipal. Tas ir viss, kas man zināms.

Apkārt manas vecāsmātes mājai, kur mēs ēdām rīsus dienasvidū un graudus vakarā, bija lielais nezināmais – sala, ko apdzīvoja tikai 400 tūkstoši cilvēku. Vairums no tiem bija afrikāņi vai arī iebraucēji no Āfrikas. Viņi strādāja par policistiem, par skolotājiem. No viņu vidus nāca arī mana pirmā skolotāja Čaguanas Valsts skolā, kuru es ilgus gadus pēc skolas beigšanas atcerējos ar apbrīnu un pielūgsmi. Tur, ārpusē, bija galvaspilsēta, kur mums visiem pavisam drīz jādodas iegūt izglītību un darbu un jāiekārtojas uz palikšanu starp svešiniekiem. Tur bija arī baltie cilvēki, un nebūt ne visi – angļi; bija arī portugāļi, bija ķīnieši, kas arī vienulaik bija iebraukuši kā imigranti, tāpat kā mēs. Un visdīvainākie no visiem bija tādi ļaudis, ko mēs saucām par spāņiem, ‘pagnols, jaukta, silti brūna rase; viņi bija ieradušies no Spānijas laikā, kad sala vēl nebija atdalīta no Venecuēlas un Spānijas impērijas – un tas bija viens no tik tāliem stāstiem, ka es kā bērns to nespēju aptvert.

Lai paskaidrotu savu izcelsmi, man ir jāpiesauc zināšanas un idejas, kas parādījās daudz vēlāk, un pirmkārt caur maniem darbiem. Kā bērns es nezināju gandrīz neko, neko vairāk par to, ko biju apjautis savas vecāsmammas mājā. Domāju, ka visi bērni piedzimst tāpat – nezinot, kas viņi ir. Taču, piemēram, franču bērnu šādas zināšanas jau gaida. Zināšanas būs viņiem apkārt un riņķī. Tās netieši strāvos no vecāku cilvēku sarunām. Tās būs avīzēs un radio. Un skolā viņus gaidīs zinātnieku paaudžu izstrādāti teksti, kas piedāvās dažas idejas par Franciju un francūžiem.

Trinidādā mani, lai cik es nebūtu prātīgs un zinātkārs, ielenca tumsas apgabali. Skola neko nespēja izgaismot. Mani tikai piekrāva ar faktiem un formulām.  Visu vajadzēja iemācīties no galvas, un viss man šķita vienlīdz abstrakts. Un atkal jāsaka – es neticu, ka pastāvēja kāda sistēma, likums, kā vārdā mūsu mācību stundas bija tieši tādas. Mēs taču ieguvām tikai parastu, standarta izglītību. Citos apstākļos tai būtu sava nozīme. Un vismaz kāds nieks no tā būtu manī nosēdies. Ar manu ierobežoto sociālo pieredzi bija grūti iztēlē pietuvoties vai piekļūt citām sabiedrībām – vienalga, tuvu vai tālu prom. Man ārkārtīgi patika doma par grāmatu lasīšanu, bet man tik un tā bija grūti tās lasīt. Vislabāk man gāja ar Andersenu un Ezopu, kur teksts nepaģērēja ne noteiktu laiku, ne vietu, un neko neizslēdza. Un kad beigās, sestajā – augstākajā koledžas klasē – man iepatikās daži no mums zināmiem labumiem – Moljērs, Sirano de Beržeraks – domāju, ka tikai tāpēc, ka tajos ir kaut kas no pasakām.

Kad kļuvu par rakstnieku, tie tumsas apgabali, kas mani ieskāva bērnībā, kļuva par manu darbu tēmām. Zeme, aborigēni, Jaunā pasaule, kolonijas, vēsture, Indija, musulmaņu pasaule, ar ko es arīdzan jutos saistīts, Āfrika, tad Anglija, kur es rakstīju. To visu es domāju, sacīdams, ka manas grāmatas balstās cita citā, un es esmu to visu summa. To es gribēju pavēstīt, teikdams, ka mana izcelsme, pieredze, domas un mana darba iedvesmas avoti ir vienlaikus ārkārtīgi vienkārši un ārkārtīgi sarežģīti. Jūs jau redzējāt, cik vienkārši tas viss bija pilsētā vārdā Čaguana. Domāju, ka sapratīsiet arī, cik sarežģīti man tas bija kā rakstniekam. Īpaši pašā sākumā, kad literārie piemēri – tie, ko bija sniegusi mana, sauksim to tā: neīstā izglītība – runāja par pavisam citādām  sabiedrībām. Bet iespējams arī, ka jums liksies, ka piedāvātais materiāls bija tik pamatīgs, ka man nevajadzēja būt grūtībām vienkārši ķerties klāt un virzīties uz priekšu. Tas, ko es teicu par savu izcelsmi taču arī nāk no zināšanām. Es tās ieguvu rakstot. Un jums man jātic, kad saku, tik tiešām – mana pašreizējā darba plāns ir tapis skaidrs tikai apmēram pēdējos divos mēnešos. Man priekšā lasīja fragmentus no vecām grāmatām, un es redzēju, kā tos sasaistīt kopā. Līdz šim man visgrūtāk ir bijis paskaidrot savu rakstīšanu citiem cilvēkiem, pastāstīt, ko esmu izdarījis.

Teicu, ka esmu intuitīvs rakstnieks. Tā tas ir bijis kopš paša sākuma, un tā ir arī tagad, kad esmu gandrīz jau galā. Man nekad nav bijis plāna. Neesmu sekojis sistēmai. Es strādāju, vadoties pēc intuīcijas. Mans mērķis ikreiz bija uzrakstīt grāmatu, radīt ko tādu, ko būtu viegli un interesanti lasīt. Katrā darba posmā es varēju strādāt tikai savu zināšanu, jūtīguma, talanta un pasaules uzskata ietvaros. Tas viss ir attīstījies no grāmatas uz grāmatu. Un vēl – man vajadzēja rakstīt to, ko es rakstīju, jo nebija grāmatu, kas man par tām tēmām stāstītu to, ko es gribēju zināt. Man vajadzēja attīrīt un izgaismot savu pasauli – vispirms sev pašam.

Man vajadzēja iet meklēt dokumentus Britu muzejā un citur, lai iegūtu kolonijas vēstures izpratni. Man vajadzēja doties ceļojumā uz Indiju, jo nebija neviena, kas varētu pastāstīt, kāda bija tā Indija, no kuras nāca mani vecvecāki. Bija, protams, Neru un Gandija raksti; un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši Gandijs ar savu Dienvidāfrikas pieredzi man spēja iedot ļoti daudz, bet tomēr ne pietiekami. Bija Kiplings, bija tādi britu-indiešu rakstnieki kā Džons Māsters (kurš bija ļoti stiprs 1950tajos, kad pasludināja savu plānu, ko vēlāk, baidos, tomēr meta pie malas, proti, sarakstīt trīsdesmit piecus savstarpēji saistītus romānus par Britu Indiju); bija sieviešu rakstnieču romāni. Daži indiešu rakstnieki, kas ap to laiku parādījās apritē, bija vidusslāņa cilvēki, pilsētnieki, kas nezināja neko par to Indiju, no kuras mēs bijām cēlušies.

Un, kad Indijas vajadzības bija apmierinātas, rindā stājās visas pārējās: Āfrika, Dienvidamerika, musulmaņu pasaule. Mērķis, kā allaž, bija atklāt manas pasaules ainu kopumā, un tas man bijis aktuāli jau kopš bērnības – lai vieglāk varētu sadzīvot pats ar sevi. Reizumis man ir rakstījuši ļaudis ar laipniem lūgumiem uzrakstīt kaut ko par Vāciju vai, teiksim, Ķīnu. Taču par tām vietām jau daudz laba sarakstīts, un es sliecos uz esošajiem darbiem paļauties. Turklāt tās ir citu cilvēku tēmas. Tās neatbilst maniem tumšajiem apgabaliem ne kādreiz, ne tagad. Tāpat kā pastāv pakāpeniska attīstība manā darbā, stāstītprasmes, zināšanu un jūtīguma attīstība, pastāv arī zināma vienotība, fokuss, kurā esmu ievirzīts, pat, ja liktos, ka es kustos visos virzienos vienlaikus.

Ceļa sākumā man nebija ne nojausmas, kurp es došos. Es gribēju tikai pabeigt grāmatu. Mēģināju rakstīt to Anglijā, kur es paliku pēc universitātes beigšanas, un likās, ka mana pieredze ir ļoti niecīga, plāna, nepavisam ne tāda, kādu vajag grāmatām. Taču nevienā cita rakstītā grāmatā es nevarēju atrast nenieka, kas kaut vai pietuvoties manai pieredzei un tam, no kā es nācu. Jaunam franču vai angļu cilvēkam, ja viņam sagribētos rakstīt, būtu vienkārši atrast vairākus piemērus, pēc kuriem veidot savu ceļu. Man nebija neviena. Mana tēva stāsti par mūsu indiešu sabiedrību piederēja pagātnei. Mana pasaule, salīdzinot ar to, bija visai atšķirīga. Daudz pilsētnieciskāka, daudz sajauktāka. Likās neiespējami aprakstīt mūsu ģimenes haotiskās dzīves vienkāršās fiziskās detaļas – kaut vai guļamtelpas vai guļamvietas, ēšanas laiku, noteikto cilvēku skaitu. Pārāk daudz būtu jāpaskaidro – gan par manu mājas dzīvi, gan par pasauli ārpus tās. Un tajā pašā laikā bija pārāk daudz tādu lietu – kaut vai mūsu pašu senču un ģimenes vēsture – par ko man trūka visvienkāršāko zināšanu.

Visbeidzot kādudien man ienāca prātā doma, ka varētu sākt rakstīt ar to Portofspeinas ielu, kurā mēs apmetāmies, kad aizbraucām no Čaguanas. Tur nebija lielu dzelzs vārtu, kas izslēgtu ārpasauli. Ielas dzīve bija man atvērta visā garumā. Es ik dienas ar baudu vēroju to no savas verandas. Sāku par to rakstīt. Gribēju rakstīt ātri, lai nepaspētu sev uzdot pārāk daudz jautājumu, un tāpēc daudz ko vienkāršoju. Rakstīju no bērna skatupunkta, bet pieklusināju pasauli, no kā viņš nāca. Ignorēju rasu un sociālās problēmas, ko atklāja iela. Neko nepaskaidroju. Paliku stāvam turpat, ielas līmenī, ja tā var sacīt. Attēloju cilvēkus tikai tādus, kādi tie parādījās uz ielas. Rakstīju vienu stāstu dienā. Pirmie bija ļoti īsi. Biju noraizējies, vai materiāla pietiks gana ilgam laikam. Taču tad jau sarakstītais sāka strādāt brīnumus. Materiāls sāka pats man atklāties visā dažādībā. Stāsti kļuva garāki, tos vairs nevarēja uzrakstīt dienas laikā. Tad sāka beigties iedvesma, kas kādā darba stadijā man bija likusies visvienkāršāk pieejamā sastāvdaļa, kas pati visur nāca man līdzi. Taču grāmata līdz ar to arī bija uzrakstīta, un es savā prātā jau biju kļuvis par rakstnieku.

Distance starp autoru un materiālu palielinājās divās pēdējās grāmatās; skatu laukums bija plašāks. Un tad intuīcija mani aizveda pie izvērsta stāsta par mūsu ģimenes dzīvi. Rakstot šo grāmatu, pieauga arī manas rakstnieka ambīcijas. Bet, kad es to biju pabeidzis, man likās, ka esmu darījis visu, kas attiecībā uz salas sniegto materiālu ir manos spēkos. Lai cik es par to nedomātu, neviens stāsts par šo tēmu vairs sekot nevar.

Toreiz mani izglāba gadījums. Es kļuvu par ceļotāju. Ceļoju par Karību apgabalu un sapratu daudz vairāk par koloniālo iekārtu, kurā tiku dzīvojis. Uz gadu devos uz Indiju, savu tēvu zemi, un šis ceļojums sašķēla manu dzīvi divās daļās. Grāmatas, ko sarakstīju par abiem šiem ceļojumiem, man atklāja jaunus emociju apriņus, sniedza man tādu pasaules skatījumu, kādu līdz tam nevarēju iedomāties, ieguvu plašāku vērienu arī tehniskā ziņā. Prozā, kas toreiz tapa, es spēju ievietot gan Angliju, gan Karību salas – un viegli tas nebija. Izdevās vienā darbā ievietot arī visas salā mītošās etniskās grupas; tas man nekad iepriekš vēl nebija bijis pa spēkam.

Jaunais darbs bija par koloniālo kaunu un fantāziju, par to, kā tie, kam patiesībā nav nekādas varas, melo par sevi un sev, jo tas ir vienīgais, kas viņiem pieder. Grāmatai iedevu virsrakstu „Mīmiskie vīri”, un tā nebūt nebija par mīmiem. Tā bija par koloniju iemītniekiem, kas izmēda visu cilvēci, vīriem, kas auguši, mācoties neticēt nevienam, un arī paši sev ne. Kādudien man nolasīja priekšā pāris lapu no šī darba – es nebiju to atvēris vairāk kā trīsdesmit gadu – un klausoties sapratu, ka toreiz rakstīju par koloniālo šizofrēniju. Taču es nekad nebiju par to domājis tādiem vārdiem. Ja man jau tad tā būtu šķitis, es nebūtu spējīgs rakstīt. Grāmata bija tapusi intuitīvi, un balstoties tikai ciešos cilvēku vērojumos.

Esmu veicis savas agrīnās darbības pārskatu, lai varētu attēlot secību, kādā manu darbu ietvaros nieka desmit gadu laikā ir attīstījies mans dzimtās vietas redzējums: no komēdijas par ielas dzīvi līdz plaši sazarotas šizofrēnijas pētījumam. Tas, kas  bija vienkāršs, ir kļuvis sarežģīts.

Gan prozas, gan ceļojumu aprakstu forma ir devusi man pašam savu skatījuma veidu; saprotot to, kļūs skaidrs, kādēļ man visas literārās formas šķiet vienlīdz vērtīgas. Savukārt, grasoties rakstīt trešo grāmatu par Indiju – divdesmit sešus gadus pēc pirmās –, es pēkšņi aptvēru, ka pats svarīgākais ceļojumu stāstos ir tieši cilvēki, ko ceļojumā satieku. Cilvēkiem manā grāmatā līdz ar to vajadzēja pašiem sevi definēt. Gana vienkārša doma, tā teikt, taču tai bija nepieciešama gan jauna stāstījuma, gan ceļojuma metode. Tieši šo metodi lietoju arī vēlāk, kad otrreiz devos ceļojumā uz musulmaņu zemēm.

Vienmēr esmu vadījies tikai pēc intuīcijas, man nav bijis ne literāras, ne politiskas sistēmas, nekādas vadošas politiskās domas vai ievirzes. Domāju, ka arī tas nāk no maniem senčiem. Indiešu rakstnieks R.K. Narājans, kas šogad nomira, arī nesekoja nevienai politiskai idejai. Mans tēvs, rakstot savus stāstiņus ļoti tumšos laikos bez cerības par to kaut ko iegūt, arī nebalstījās nevienā politiskā uzstādījumā. Iespējams, tas tādēļ, ka mēs daudzus gadu simtus esam dzīvojuši pamatīgā attālumā no varas. Tas rada īpašu skatupunktu. Domāju, ka mēs vairāk tiecamies lietu kārtībā saskatīt smieklīgo un nožēlojamo.

Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem es devos uz Argentīnu. Tas bija geriļju partizānu krīzes laikā. Tauta gaidīja vecā diktatora Perona atgriešanos no trimdas. Valstī valdīja naids. Peronisti vēlējās atjaunot veco kārtību. Viens no viņiem man sacīja: „Ir laba spīdzināšana un slikta spīdzināšana”. Laba spīdzināšana nozīmē spīdzināt ienaidniekus. Slikta spīdzināšana ir tad, kad ienaidnieki spīdzina tevi. Cilvēki otrā nometnē sacīja tieši to pašu. Nenotika nekādas sarunas ne par kādiem jautājumiem. Pastāvēja tikai kaislības un no Eiropas palienēts politiskais žargons. Tolaik rakstīju: „Kad žargons pārvērš aktuālus jautājumus par abstrakcijām un tur, kur žargons beidzas cita žargona priekšā, cilvēkiem nav sarunbiedru. Viņiem ir tikai ienaidnieki”.

Argentīnas kaislības aizvien nav sevi izsmēlušas, aizvien tās valda pār prātiem un paņem dzīvības. Nekāds atrisinājums pašlaik nav paredzams.

Tagad es esmu tuvu sava darba beigām. Priecājos, ka esmu izdarījis to, ko esmu izdarījis, esmu radoši apmierināts, ka piespiedu sevi doties, cik vien tālu es varēju. Intuitīvā rakstīšanas ceļa un arī materiāla pasmagās dabas dēļ katru grāmatu uztveru kā svētību. Katra grāmata ir nākusi kā pārsteigums man pašam, un līdz pat uzrakstīšanas brīdim man nebija ne jausmas, ka tā ir gatava. Taču vislielākais brīnums man pašam ir tas, ka es vispār sāku. Es jūtu – un aizvien vēl baidos –, ka es būtu varējis ciest sakāvi, pirms vispār sāku rakstīt.

Beigšu šo runu ar to pašu, ar ko sāku – ar vienu no Prusta brīnišķīgajām esejām no grāmatas „Pret Sentbēvu”. „Viss skaistais, kas jāuzraksta, ja mums ir talants,” Prusts saka, „ir ieslēpts mūsos pašos, kā atmiņa par melodiju, kas mūs sajūsmina, lai arī mēs nespējam to notvert un atdarināt. Tie, ko ir pārņēmusi savā varā melodija, kas ietver patiesības, ko viņi nekad nav zinājuši, – tie ir apdāvinātie... Talants ir kā sava veida atmiņa, kas kādā brīdī ļauj viņiem pietuvināt sev neskaidrās mūzikas skaņas, skaidri tās sadzirdēt un pierakstīt...”

Talants, saka Prusts. Es teiktu – veiksme. Un daudz darba.

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
© THE NOBEL FOUNDATION 2001