Jasmīns

Kādu dienu pirms aptuveni desmit gadiem, kad es rediģēju programmu BBC Karību nodaļai, kāds cilvēks no Trinidādas bija atnācis satikt mani vienā no ārštata žurnālistu telpām vecajā Landhama viesnīcā. Viņš apsēdās uz galda malas un teica: ‘Mani sauc Smits. Es rakstu par seksu. Esmu arī nacionālists.’ Sekss bija remdens, Moems un kokosriekstu piens; savukārt, nacionālisms bija agresīvs. Sievietes līgojās kā kokosriekstu palmas; viņu āda bija sapodillas krāsā, viņu mutes iekšpuse — hrizofilas krāsā; viņu zobi bija tikpat balti kā kokosriekstu mīkstums, bet mīlējoties viņas izdvesa tādas pašas skaņas kā bambusi stiprā vējā.

Šis rakstnieks protestēja pret to, ko mums uzspieda angļu valoda. Šī valoda bija mūsu, lai mēs to lietotu tā, kā vēlamies. Literatūrai, kas nāca līdz ar valodu bija īpaša autoritāte, bet šī literatūra bija gluži kā sveša mitoloģija. Tur bija, piemēram, Vērdvērta slavenais dzejolis par narcisi. Bez šaubām lielisks ziediņš, taču mēs to nekad nebijām redzējuši. Vai mums šī poēma kaut ko izteica? Šī argumenta mākslīgs izvērsums, kas visu literatūru ierobežotu līdz tās izcelsmes reģionam, bija politisks; bet patiesībā tas izteica neapmierinātību par mūsu pašu bezveidīgo, neizveidoto sabiedrību. Mums, kam nav savas mitoloģijas, jebkura literatūra bija sveša. Trinidāda bija maza, attāla un nenozīmīga, un mēs zinājām, ka nevaram cerēt izlasīt grāmatās par to dzīvi, kuru mēs paši redzam. Grāmatas nāca no tālienes, tās varēja piedāvāt vienīgi fantāziju.

Atvērt grāmatu nozīmēja veikt pastāvīgu pielāgošanu. Līdzīgi kā viduslaiku tēlniekam no Ziemeļiem, kas interpretēja Vecās Derības stāstus tajos dzīves terminos, kurus viņš zināja, arī man vajadzēja piemēroties. Visus Dikensa Londonas aprakstus es noraidīju; un, kaut gan es varēju saglabāt misteru Mikaberu un pārējos tajās drēbēs, kurus viņiem piešķīra ilustrators, es viņiem devu tās cilvēku sejas un balsis, kurus pazinu pats un viņi dzīvoja tajās ielās un ēkās, kuras zināju es. Adaptācijas process bija automātisks un pastāvīgs. Dikensa lietus kļuva par tropiskām lietusgāzēm; sniegu un miglu es pieņēmu vien kā grāmatu konvenciju. Līdzīgi kā ilustrācijas, kas mani mulsināja, jo pierādīja, cik manis paša reakcija ir bijusi dīvaina, es noraidīju jebko, kas varēja varoņus izraidīt no manis izveidotās pasaules.

Es lasīju grāmatas fantāzijas dēļ. Vienlaikus arī pieprasīju realitāti. Čigāni no ‘The Mill on the Floss’ bija safabricējums un vilšanās, viņi diskreditēja to, kas bija reāls: man čigāni bija mistiskas būtnes, kas pilnībā piederēja Hansam Kristianam Andersenam un ‘Varoņiem’. Vilšanās bija arī epizode ar vecā zaldāta zobenu, jo es domāju, ka zobeni pieder veciem laikiem; un tas Toms Tulivers, kuru es biju radījis, pastaigājās pa ielām, kurās dzīvoju es. Pirmās daļas no The Mill on the Floss, nodaļas no Olivera Tvista, Nikolasa Niklebija, Dāvida Koperfīlda, daži H.G. Velsa stāsti, Konrada īsstāsts ‘Lagūna’: visi šie darbi, kurus es sāku lasīt vai izlasīju, akceptējot, noraidot, adaptējot un apdzīvojot tos savā veidā, risinājās Trinidādā. Es nekad nelasīju, lai uzzinātu par svešām zemēm. Grāmatās viss bija svešs; jebkas pakļāvās adaptācijai; un jebkas, kas man patika, piemēram, angļu romānā, uzreiz pārstāja būt anglisks. Ar Mr. Murstounu tas izdevās, ar Pikviku un viņa klubu ne. Ar Džeinu Eiru un Kalnu aukām izdevās; ar Lepnumu un aizspriedumiem ne. Ar Mopasānu izdevās, bet ar Balzaku ne.

Es lasīju grāmatas īpašas līdzdalības dēļ. Vienīgais sociālais iedalījums, kuru es respektēju, bija dalījums starp bagātajiem un nabagiem, un jebkura cita, smalkāk izstrādāta sabiedrība man šķita iluzora un sveša. Literatūrā šāda sabiedrība bija vairāk nekā sveša un bija atgrūdoša; tas manas fantāzijas darīja bezjēdzīgas. Kļūstot vecāks un domājot par rakstīšanu, es izmisīgi apzinājos savas sabiedrības nabadzīgumu un nejaušību. Es varēju Trinidādai adaptēt Dikensu, taču man šķita neiespējami, ka dzīve, ko zināju Trinidādā jelkad varētu kļūt par grāmatu. Ja dabasskati nav reāli, pirms tos interpretē mākslinieks, tad, kamēr nav aprakstītas, sabiedrības šķiet bezformīgas un mulsinošas. Es samulsu, kad kāda no Dikensa ilustrācijām man atgādināja par manu adaptāciju absurdumu. Un vienlīdz mulsinoši bija rakstīt par to, ko redzēju. Maz kas no lasītā man palīdzēja. Varētu pieļaut, ka atsevišķs rakstnieks ir jutīgs. Taču neviens rakstnieks, lai arī ar cik individuālu redzējumu apveltīts, nav nodalāms no sabiedrības. Redzējums bija svešs un tas mazināja mana paša redzējumu un atņēma drosmi izdarīt tik vienkāršu lietu, kā pieminēt kādu Portofspeinas ielu.

Daiļliteratūra vai jebkurš cits iztēles darbs, lai arī kāda ir tā kvalitāte, respektē savu tematu. Apzinoties autoritatīvās mitoloģijas, mēģinājums sniegt mīta kvalitāti tam, kas ir atzīts par maznozīmīgu un smieklīgu — Portofspeinas Frederika iela, Marina laukums, Laventiles un Baratarijas apgabals — mēģinājums lietot šos vārdus, prasīja drosmi. Savā ziņā tā bija pazīstamā, bezjēdzīgā vārda noliegums — nezināmas narcises noliegums — un bija tikpat apzināts kā sapodillas ādaskrāsas sievietes kunkstēšana gluži kā bambusam stiprā vējā.

Kad man bija pieejama visa angļu literatūra, mans stāvoklis bija līdzīgs maharadžam no Hindu brīvdienām, kuram, kad kristīga kundze apgalvoja, ka Dievs ir gan šeit, gan arī visur citur, atbildēja: ‘Bet kāds man no tā labums?’ Man bija nepieciešama kāda piemērotāka vērtība un to nodrošināja īsie stāsti par vietējo dzīvi. Šie stāsti bija aptuveni ducis un tie nekad netika publicēti ārpus Trinidādas. Šie stāsti bija tas, ko es uzskatīju par ‘rakstniecību’. Caur tiem es sāku apzināties sagrozīto un atšķaidīto rakstniecības mākslu. Tur, kur es redzēju nevīžīgu nejaušību, viņi redzēja sakārtotību; tur, kur es būtu mēģinājis romantizēt, izklāstīt savu tēmu vienlīdzīgi tam, ko biju lasījis, viņi samierinājās. Viņi sniedza sākuma principus tālākiem novērojumiem; viņi nesāka ar fantāziju. Jebkurš rakstnieks galu galā ir pats par sevi, tomēr praktiskā ziņā tradīcija palīdz. Angļu valoda, bet nevis tradīcija, bija mana.

Tātad literatūra bija fantāzija. Iespējams, ka šī iemesla dēļ es nesāku nopietni rakstīt līdz pat divdesmit trīs gadu vecumam, lai gan par rakstnieku es biju nolēmis kļūt jau agrā jaunībā un aspoņpadsmit gados ar šo ambīciju es pametu Trinidādu. Tradīcija manos materiālos nebija pietiekama, un es nebiju pilnībā pārliecināts par tās nozīmīgumu un šis apmulsums manī saglabājās kādu laiku. Mana literārā gaume kļuva par mīlestību uz valodu, izolētu vārdu. Skolā es apguvu franču un spāņu valodas. Bauda no valodas man vienmēr bija tikpat liela kā no literatūras. Mopasāns un Moljērs valodiski bija bagāti, taču daudz patīkamāk pavadīt laiku man bija ar franču — angļu vārdnīcu, un es vairāk mācījos par valodu no piemēriem, nekā no Korneja vai Rasina. Tā tas bija tāpēc, ka uzskatīju, ka esmu pietiekami apguvis šīs valodas (abu prasme tagad jau ir ierūsējusi), tāpēc tad, kad devos uz Anglijas universitāti, es nolēmu pievērsties angļu valodā rakstošu autoru lasīšanai.

Tā bija kļūda. Angļu kursam bija visai mazs sakars ar literatūru. Tas bija ‘mācību priekšmets’, kas bija vērsts uz jaunajiem antikvāriem. Tas nepievērsās tiem literatūras un prozas aspektiem, kuros slēpās visa literatūras bagātība. Saskaņā ar kopēju un savādu vienošanos, studijas koncentrējās uz dzeju. Pēc astoņpadsmitā gadsimta autoru studijām mācību priekšmets deģenerējās; pēc intensīvām Šekspīra studijām — virspusēji apskatīja nenozīmīgus un bieži vien lokālus talantus. Es biju cerējis klejot pa plašiem rakstniecības apgabaliem, taču man piedāvāja ‘tekstus’. Metafiziķi bija lieliska mācību priekšmeta daļa, bet īstenībā tiem manās acīs nebija vērtības. Draidens ar visu savu prozas vieglumu bija sekls un negodīgs un vai viņa ‘kritiskums’ tiešām ir pelnījis tik lielu un godbijīgu uzmanību? Gulivera ceļojumi bija lieliski, taču vai ir paciešams Stāsts par toveri vai Grāmatu kauja?

Patiesībā man nepatika pētījumi, kas meklēja skolu un tendenču veidošanos. Es meklēju to, kā literatūru samērot ar dzīvi. Vingrināšanās skolā man nepalīdzēja. Mums bija dažas bibliotēkas un dažas grāmatas par literatūras vēsturi un, kad mēs rakstījām esejas par Tartifu, tad rakstījām kā tiešu reakciju par lugu. Tagad es esmu atklājis, ka literatūras studijas ir padarītas zinātniskas un ka ikkatrs rakstnieks tiek apgūts caur pētniecības lamatām. Tur atradās ‘Amerikas modernās valodu asociācijas’ iesietie sējumi. Lapaspuses, kas stāstīja par Čosera astronomijas un astroloģijas zināšanām (šis jautājums parādījās katru gadu), biežās lasīšanas dēļ bija netīras un speķainas un ar zīmuli rakstīto piezīmju (Nē, Nora!) dēļ dažas bija pat kļuvušas blāvas. Man radās fiziska nepatika pret šiem sējumiem un bibliotēkām, kurās tie glabājās.

Patiku nevar iemācīt un izmērīt, bet pētīšanu gan. Man reakcija bija iracionāla. Tas man šķita pētījums ar iluzoru kārtību. Literatūra nebija izpētīta, taču tā tika iešifrēta un reducēta līdz dažām lapaspusēm ‘teksta’, dažiem ‘fona’ un vairākiem ‘kriticisma’ sējumiem. Attiecībā uz minēto maisījumu varētu pielietot matemātisku prātu. Protams, bija atklājumi: Šekspīrs, Mārlovs, restaurācijas laika komēdijas. Taču mana nepatika pret literatūras studijām radīja iespaidu, ka esmu attālinājies no literatūras vairāk nekā jebkad.

Valoda palika mana un tās attīstības studijām es pievērsos ar lielāko prieku. Ar to bija gana, lai apmierinātu manu mīlestību uz valodu. Varbūt bija grūti redzēt Čoseru kā rakstnieku ar bagātu iztēli vai atklāt Prologā ko vairāk nekā vērojumu, kas ir pārspēts jau tūkstošiem reižu. Taču Čosers bija interesants kā jaunas valodas iesācējs. Mana bija divkārša patika pret Šekspīru. Trinidādā angļu rakstniecība man kalpoja par sākuma punktu fantāzijai. Tagad, Anglijā pēc kāda laika bija iespējams izolēt vārdu, nodalīt to no literatūras.

Valoda var būt ļoti maldinoša. Man vajadzēja ilgu laiku, līdz sapratu, cik slikti es interpretēju angļu sarunvalodas konvencijas un modus. Šī runa nekad nav bijusi tik labi preparēta kā Angusa Vilsona (Angus Wilson) agrīnajos stāstos. [..] Lai arī Anglijas pazīšana padarīja angļu literatūru daudz pieejamāku, tā padarīja līdzdalību daudz sarežģītāku, jo padarīja neiespējamas fantāzijas izpausmes — lasītāja papildus reakciju. Es pētīju svešu sabiedrību, kuru reizē es zināju un meklēju noteiktu sociālu komentāru. Savukārt, tagad pārlasīt tās grāmatas, kuras pašas pakļāvās fantastiskām interpretācijām, nozīmē ieraudzīt gandrīz ar bailēm, cik ļoti angliskas tās ir. Vairs nevar izvairīties no Dikensa ilustrācijām. Ar šīm zināšanām, šīs grāmatas ir pārstājušas būt manas.

Angļu literatūras netikums ir meklēt sociālo komentāru. Tam ir grūti pretoties. Romānistu rūpes atspoguļo sabiedrību, kur pilnā mērā valda konvencijas un manieres, sakārtota sabiedrība, kas lasa ne tik daudz, lai iegūtu piedzīvojumu, cik — salīdzinātu un atrastu to, ko viņa zina vai uzskata, ka zina. Par rakstnieku spriež pēc tā, par ko viņš ziņo. Proletariāta rakstnieks ir proletariāta rakstnieks un nekas vairāk. Tādējādi rakstniecība kļūst par noteiktas sabiedrības privāto valodu. Ir jauni ziņojumi, jauni atklājumi: tos ātri absorbē. Ar katru atklājumu sabiedrības tēls pašai par sevi kļūst arvien fiksētāks un sabiedrība vairāk skatās iekšup. Tai ir pārāk daudz uz ko atsaukties, par to ir pārāk daudz rakstīts, tā ir pārāk daudz lasījusi. Angusa Vilsona varoņi, piemēram, ir lieliski lasītāji — viņi ir Dikensa un Džeinas Ostinas caurvīti. Drīz būs varoņi, kas balstīsies Angusā Vilsonā — process ir nebeidzams. Jutīgums gulsies pāri jutīgumam: pašapziņa attīrīs pieredzes piedauzību. Literatūra kļūs par Artūra Millera avīžu definīciju: nācija runā pati ar sevi. Un pat tiem, kuriem ir atslēga, varēs būt tikai aculiecinieki, bet nevis dalībnieki.

Visas literatūras ir reģionālas. Iespējams, ka šķietamību rada Šepkspīra nepiesaistīšana konkrētai vietai vai arī trula ‘apjomīgas’ pieredzes komunikācija, kā tas ir Dikensam. Vai — iespējams — tas ir lasītāja zināšanu trūkums. Pat šajā rakstniecības ‘internacionālisma’ periodā mēs redzam, ka literatūra kļūst arvien vairāk iekšupvērsta, attīstot arvien privātākas valodas. Iespējams, ka beigu beigās literatūra izrakstīsies, un visas baudas būs tikai no vārda.

Nedaudz vairāk kā trīs gadus atpakaļ es biju Britu Gvijānā. Kādā vēlā pēcpusdienā es satiku vecu kundzi no ievērojamas kristīgas indiešu ģimenes. Mūsu politiskās nostājas bija pārāk atšķirīgas, lai veidotos jēdzīga diskusija par tobrīd esošo politisko krīzi. Mēs runājām par lietām, kas atradās verandā un par senajām dienām. Piepeši tropiskā gaisma pazuda un no dārza nāca puķes smarža. Es pazinu šo puķi kopš bērnības, bet tomēr nekad nebiju uzzinājis tās nosaukumu. To es tagad pajautāju.

‘Mēs saucam to par jasmīnu.’

Jasmīns! Tātad es to zināju visus šos gadus! Man tas bija vārds grāmatās, vārds ar ko spēlēties, kaut kas no tās neinteresantās augu valsts, kuru es zināju.

Vecā kundze nogrieza man ziedu. Es to ieliku sava krekla pogcaurumā. Es to smaržoju, dodoties atpakaļ uz viesnīcu. Jasmīns, jasmīns. Taču vārds un zieds bija pārāk ilgi nošķirti manā prātā. Tie neapvienojās.

(1964)

No angļu valodas tulkojis Ainārs Kamoliņš.

V.S. Naipaul. Literary Occasions. Essays, Picador, 2004. p. 45–52.