Balets tautai. Pārdošanas zelta likumi

Balets nav domāts ikvienam. Bet arī leduslācim var pārdot sniegu. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls jau deviņpadsmit gadus paplašina baleta jēdzienu. Izmantojot formulu "no klasikas līdz avangardam", šajā laikā ir piedāvāta dažāda deja un dažāds balets, taču lielākā daļa izrāžu, koncertu un notikumu nav ne galēja klasika, ne galējs avangards. Drīzāk gan mēģinājumi piedāvāt jauno un veco tā, lai cilvēkiem patīk. Kā nekā – festivāla direktore Lita Beiris pati ir balerīna un tik ļoti mīl deju, ka vēlas, lai visi to mīl. Deju ir par ko mīlēt. Bet, lai iemīlētu, ir jāredz, savukārt lai kāds aizietu un noskatītos, ir jāpārdod biļetes. Te sākas arī mākslinieciskas dilemmas, ar kurām pēdējā laikā nodarbojas gana plašs dejas profesionāļu loks visā pasaulē: tuvoties un pārdoties vai palikt "tur augšā"; būt pieejamam, reizēm pat uzskatot savu skatītāju par muļķi, vai sarunāties ļoti gudri; būt vienkāršam arī tāpēc, ka nav ko teikt, vai būt sarežģītam, jo trūkst iemaņu komunicēt savas idejas.

Baleta festivāls vienmēr ir bijis raibs savā piedāvājumā. Interesantas pieredzes meklētājiem jāiet uz izrādēm, kuras festivāla direktore komentē apmēram šādi: nedomāju, ka kaut ko tādu rādīsim; arī tāda var būt deja; arī viņi ir profesionāli dejas mākslinieki. Blakus gala koncertam un flamenko izrādei "Melnais un baltais", uz ko, iespējams, gulstas lielākās kases cerības, festivāls šogad piedāvā trīs dejas teātra izrādes. Dānijas dejas teātra darbs "Melnais dimants" būs 18. maijā, bet beļģu laikmetīgās dejas kompānijas "Opinion Public" izrāde "Bob'art" un Polijas Dejas teātra iestudējums "Četrdesmit", ko veidojis visbiežākais festivāla viesis – norvēģu horeogrāfs Jo Stromgrēns –, jau notikušas. Neviena no trim nav laikmetīgās dejas avangards, tās ir nosacīti lielas formas dejas teātra izrādes, par kurām snobiski skatītāji var teikt, ka autori ir atdevušies plašai gaumei. Kaut vai tāpēc, ka izrāžu saturu ir iespējams īsi pateikt arī vienā teikumā. "Bob’art" ir ironija par deju un mākslas pasauli kopumā. "Četrdesmit" ir par sievietes dzīvi un izmaiņām Polijas sociālajā situācijā un mākslas, tostarp dejas, uztverē.

Šo izrāžu un arī citu daudz eksperimentālāku pēdējā laikā redzētu darbu kontekstā ir vērojama "iešana pie tautas". Izrādēs ir aizvien vairāk paskaidrošanas, pašrefleksijas, ironizēšanas par sevi un par dejas formu, dažādu paņēmienu uzkrītoša un mazāk uzkrītoša analīze. Jājautā, vai vainojams skatītāju trūkums (kas gluži nevar būt tiesa, jo kopumā dejas popularitāte piedzīvo pat ļoti labus laikus)? Vai arī ir krīze pašā dejā? Varbūt mazinās eksperimentētāju augstprātība? Varbūt ir pazīmes virziena maiņai, un līdz ar to rodas distance pret agrākajām formām? Uzkrītošs ir arī teksta izmantošanas biežums, kas var liecināt, ka izrāžu autori šaubās par dejas līdzekļu pašpietiekamību. Tomēr prātā nāk arī ķecerīga doma, vai tik te nav saistības ar pārdošanas zelta likumiem. Īsta māksla jau, protams, nekad mūžā tīši šādus principus neizmanto. Vienlaikus nav iespējams izvairīties no tā, ka ikviena lieta vai pieredze, ko kāds rada un pēc tam piedāvā citiem, turklāt vēl prasot samaksu, ir daļa no tirgus pasaules. Tas nav nekāds grēks, tā ir mūžsena pasaules kārtība. Aplūkot minētās divas izrādes, izmantojot pārdošanas zelta principus, ko definē kāda nejauši izvēlēta interneta vietne, ar mierīgu sirdi varu arī tādēļ, ka abus darbus uzskatu par kvalitatīviem, profesionāliem un pavisam noteikti par mākslu.

Vienmēr pārdod cilvēkiem. "Publikas" nav, ir tikai "skatītājs". Izrāde "Bob’art" ietver plašu spektru dažāda stila numuru, kurus var uztvert dažādi – no humoristiskas latvju dainu skaitīšanas līdz modes skatei, no laikmetīgās dejas tehnikas nodarbības fragmenta pustumsā līdz dinamiskam modernās dejas unisonam kombinezonos. Katram patiks kaut kas cits. Turklāt izrādes sākumā vēl ir katra dejotāja neliels solo ar video vizītkarti. Iespēja izvēlēties savu favorītu. Izrādes "Četrdesmit" centrā ir maza Polijas ciemata tipāži, un jau atkal katram var būt cits favorīts. Tāpat arī šeit poētiski romantiski dueti mijas ar izteikti teatrālām ainām un ritma spēlēm.

Tev ir jāpārdod sevi. Izrādes horeogrāfs sevi pārdod, domājot par individuālu skatītāju, savukārt dejotājam ir jābūt tam subjektam/objektam, uz kuru skatītājs grib skatīties. Gan "Bob’art", gan "Četrdesmit" dejotāji atbilst vispārīgajam priekšstatam par to, kā jāizskatās dejotājam – te nav ne ļoti īsu, ne garu, ne resnu, ne jocīgu cilvēku. Uz skatuves ir labi trenēti, labi noauguši dejotāju ķermeni, kas, pat iemiesojoties prastu strādnieku ādā ("Bob’art") vai salīkušu, nosalušu poļu īgņu ampluā ("Četrdesmit"), saglabā daili.

Jautā, bet arī klausies. Mākslā jautāšana bieži nozīmē negaidītus pavērsienus notikumos uz skatuves. Savukārt klausīšanās nozīmē just pasaules noskaņas un būt sociāli, politiski un citādi aktīvam. Piemēram, "Bob’art" otrajā pusē darbībā iejaucas cilvēks, kas visu laiku sēdēja pie skaņu pults, sākot koriģēt vienīgās dejotājas sievietes solo numuru, tādējādi izrādes veidotāji demonstrē kritisku attieksmi pret varas struktūrām baleta mākslā. Izrādē "Četrdesmit" kritiskas piezīmes par cilvēka dabu un pasaules kārtību ik pa mirklim izskan stāstnieka ierakstītajā balsī, kas visu laiku vada izrādi. Meklējot negaidīto, var minēt pliku vīriešu dibenu parādīšanu vai vetārstu, kurš asiņainā ķitelī pieņem dzemdības.

Esi tīklos. Lai arī garas runas pirms izrādes nav nekāda patīkamā lieta, tīklos ir jābūt. Pirms Beļģijas trupas izrādes runā Beļģijas vēstnieks, pirms Polijas izrādes runā Polijas vēstnieks. Runu saturs ir ļoti tuvs – tiek uzsvērta sadarbība, tas ir, būšana tīklos. Polis runā vispārīgi par to, cik draudzīgi mēs esam. Beļģis min konkrētākus piemērus par deju skolas "P.A.R.T.S" atlasi Rīgā, par diviem Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, kas tikuši uzņemti prestižajā skolā, par notikušajām "Needcompany" viesizrādēm un gadāmajām "Les ballets C dela B" izrādēm.

Sasaisti iezīmes ar ieguvumiem. "Bob’art" ir aina, kur zelta rāmjos redzami video, kuros katrs dejotājs ļoti amatieriski spēlē kādu mūzikas instrumentu vai dzied. Ir ne tikai smieklīgi, bet arī iedrošinoši mēģināt pašai. Nu un, ka neprotu, ja jau neprašanu var pat likt uz skatuves, tad nu vismaz savā istabā es varu sākt pūst flautu arī sirmā vecumā. "Četrdesmit" ir aina par pasta šķirošanu. Ikdienas konveijera darbības, ko nākas veikt, pildot uzdevumus, ir tik jautri un jauki ritmiski horeografētas, ka nu ikkatrs savā monotonajā darbā varēs atrast iedvesmojošu ritmu un dzirdēs enerģisku iekšējo mūziku.

Pārdod rezultātus. Nezināmo pārdot nav viegli, tāpēc ir jāgarantē rezultāts. "Bob’art" reklāmas vērtība ir fakts, ka dejotāji ir bijuši slavenā Bežāra baleta dalībnieki. Tātad potenciāli auditorija ir gan tie, kam ļoti patīk Bežārs, gan tie, kas priecājas par to, ka cilvēki iet prom no Bežāra ietekmes. Pēc izrādes secinājums ir patīkams – šie mākslinieki nav nekādas Bežāra trupas atlūzas. Polijas dejas teātra izrādi savukārt pavisam noteikti izvēlējās tie skatītāji, kuri jau ir pazīstami ar norvēģu horeogrāfa Jo Stromgrēna darbiem, kas Latvijā rādīti vairākas reizes. Tā nu abas izrādes publicitātes kampaņā piedāvā daudzmaz prognozējamu pieredzi, t.i., skaidru nākotni.

Tu nevari paļauties uz loģiku. 84 % no pirkšanas motivācijas nosakot emocijas, dažas no jaudīgākajām esot drošība, īpašnieka lepnums, skopums, veselība, prestižs, ambīcijas un bailes no zaudējuma. Izrādē "Bob’art" īpašnieka lepnums pārņem, dzirdot latviešu valodā vārdus "dancot gribu, dancot gribu". Izrāde tiek rādīta vienu reizi un, ja neaiziešu un visi pēc tam runās, ka bija tik labi, man būs nelāga dūša par zaudēto iespēju. Turklāt pēc jaunākajiem pētījumiem veselību uzlabo jau fizisku nodarbību skatīšanās vien, un arī mūzika ir dziedinoša.

Selektīvas produkta zināšanas ir atslēga. Cilvēki pērkot risinājumus un rezultātus, nevis produktus un pakalpojumus. Doma, ka redzēsi dejas izrādi, nav pietiekama. "Bob’art" piedāvā  redzēt "elegantu, aizraujošu šovu, kurā izmantoti daudzveidīgi dejas tehnikas un skatuves mākslas izteiksmes līdzekļi" ("šovs" un "daudzveidība" sola iespēju negarlaikoties, pat ja izrāde pieteikta kā laikmetīgā deja). "Četrdesmit" sola atspoguļot "sievietes dzīvesstāstu četrdesmit gadu garumā, atklājot šaubas, cerības, ilgas, cīņu, izvēli un negaidītus likteņa pavērsienus" (sievietes statistiski vairāk interesējas par deju).

Tiecies būs unikāls. Unikāli ir tas, ka norvēģu horeogrāfs strādā ar Polijas dejas teātri, ar ko iepriekš nav strādājis. Unikāli ir tas, ka Rietumu pasaules cilvēks tiekas ar postpadomju dejas teātri. Unikāli ir tas, ka Polijas dejas teātris pastāv jau četrdesmit gadu, kamēr citur Austrumeiropā reti kurš tik ilgi velk dzīvību. Unikāli ir tas, ka "Bob’art" izrādē ir aina, kur video redzams, kā deja izskatās no apakšas – viņi ir dejojuši uz stikla grīdas. Unikāli ir tas, ka izrādē tiek par daudz ko ironizēts, bet vienlaikus viss apsmietais tiek izpildīts vēl augstākā līmenī, nekā to darītu, iestudējot šādas ainas visā nopietnībā. Unikāli ir tas, ka lieliskos dejotājus reprezentē mazi zelta rāmīši, bet vīram, kas uzrodas pie beigām un neko nedara, tiek milzīgs zelta rāmis.

Nepārdod tikai cenu vien. Balets ir cilvēkiem, kas var atļauties pērles un mersedesus, balets nedrīkst būt lēts, jo tā ir karaliska māksla. "Bob’art" ir jāpērk, jo viņi piedāvā skaidrojumu tam, kas domāts uz skatuves. Pēc numura rūtainos šortos "Dzeltenās zemūdenes" mūzikas motīvu pavadījumā kaut kas tiek runāts ar skaidrojošu seju. Blakus četriem vīriešiem ir viena izcila dejotāja-balerīna, kuru redzam arī minimālistiskā kostīmā. Viņa saņem vislielākās ovācijas no zāles. Dzimumu spriedzes gudrs izmantojums uzsit cenu. "Četrdesmit" pārdod četrdesmit dzīves gadus. Kuram gan četrdesmit gados neliekas, ka vajag pārdomāt nodzīvoto?

Prezentē savus risinājumus. Visas izrādes ir risinājumu prezentācija. "Bob’art" iet tālāk, paver priekškaru uz to, kā top risinājumi. Horeogrāfs pustumsā dod impulsus jeb grūsta sievieti, padarot viņas kustības īpaši atbrīvotas. Vīri blakus dara to pašu bez grūstīšanas. Īstā dejotāja dzīve ir mēģinājumu zālē, pēc tam sākas obligātie risinājumi – gatavā izrāde. Ir dejas kombinezonos, dejas ar krēsliem, joku dejas un nopietnās dejas, ritma grupas deja, saules zaķīšu spīdināšana acīs skatītājiem, mūzikas akcentos salikts modernais balets, sacensība par to, kurš var izpildīt vairāk piruetes. Varianti ir, risinājumi ir, un mēs tos visus varam jums parādīt. Un jūs paši izvēlēsieties, kas jums der un patīk.

Vienmēr esi profesionālis. Nav svarīgi, lai tu patīc, ir svarīgi, lai tevi respektē un novērtē. Tad vari darīt jebko, bet skatītājs neaizies prom piemānīts un izmantots. Un tad ir vismaz divi ceļi. Tu esi tik profesionāls un pieredzējis, ka vienmēr proti izveidot izrādi tā, ka vairumam patiks. Tu kļūsi slavens. Tu esi tik profesionāls un drosmīgs, ka vari riskēt, vari piedāvāt kaut ko pavisam negaidītu, nevis negaidītu pārdošanas zelta likumu ietvaros. Ja tevi pamanīs pareizie kuratori, tu arī kļūsi slavens, un tu arī visiem patiksi pat tad, ja nepatiksi. Jo autoritātes būs lēmušas, ka šis ir labs, profesionāls un derīgs balets tautai.

Beļģijas dejas kompānijas "Opinion Public" izrādes "Bob’Art" treileris.