Par Amandas Ziemeles izstādi "Saule ar zobiem" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.
Mēs visi grozām galvas, kustinām acis, staipām kaklus, skatāmies un atskatāmies, klaiņodami pa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāli, kuru dažādos augstumos un leņķos apdzīvo Amandas Ziemeles darbi. Izstāde atklājas kustībā, katrs solis vai galvas pagrieziens maina redzamo: kaut kas parādās, kas cits – paslēpjas, katrreiz atklājoties nedaudz citādi. Amandas Ziemeles izstāde "Saule ar zobiem" ir tīrs prieks un piedzīvojums. Par to jau raksta Kaspars Groševs, kura teksts pieejams izstādē, turklāt raksta trāpīgi un vieliski ("Siekalām skrienot un nepacietībā trīcot, baudītājs maina savu redzokļu diafragmas atvērumu, fokusu, slēdža ātrumu utt., ļaujot gaismai apstarot un ieveidot tīksmi pēc iesaistīšanās sarunā…"). Neko citu varētu arī nerakstīt, jo pirmajā mirklī šķiet, ka izstāde ne sevišķi labi ļaujas tikt pierakstīta valodā, kaut jāpiekrīt Mārai Lācei, ka "tā sniedz zināmu brīvības izjūtu visiem un visam" [1]. Šis un citi komentāri Amandas Ziemeles darbiem var šķist mīklaini un nekonkrēti, tomēr, ļoti iespējams, tieši tāpēc tie ir trāpīgi.
Aiz valodas
Samulsums (ne)aprakstāmības priekšā piedāvā pārskatīt to, kā paļaujamies uz valodu vai ko sagaidām no valodas, runājot par mākslu. Vai un kā iespēja pateikt kaut ko par mākslu ļauj sajusties drošāk, ieraudzījušiem un piedzīvojušiem, pat ja ieraudzīšana un piedzīvošana galvenokārt notiek ar ķermeni (kurā mīt arī valoda, protams). Kamēr ierasts, ka izstādēm pieskaramies (arī) caur valodu, mazāk ierasts paturēt prātā, ka valoda arī ir tikai starpnieks, kura ietekmē šis tas pazūd, šis tas nāk klāt.
To, ka valoda nav tieša realitātes reprezentācija, ir viegli aizmirst, navigējot pasaulē, kurā izteiksmes skaidrība šķiet vispāratzīta vērtība, un nemaz nemanot, cik dažādos žanros izteiksmes skaidrība eksistē. Valsts ieņēmumu dienesta rakstītās atbildes šķiet kaitinoši neskaidras, kaut tās turas pie juridiskās izteiksmes skaidrības, kuras mērlente ir neapstrīdamība un interpretācijas iespēju minimizēšana; pavisam citu izteiksmes skaidrību piedāvā poētika – ir pieredzes, kurām trāpa tieši tēlainība, atvērtība interpretācijām, nevis mēģinājumi visu izsmeļoši aprakstīt. Un tad vēl pieredzes, ar kuru pierakstu valodā vispār neko prātīgu nevar iesākt, – kaut vai putnu dziesmas: ej nu meklē mežos vai krūmos ke-ke-kekeke [2], pū-ip [3] vai ghe-ghe [4]. Ļoti iespējams, ka prieks, ko rada kāda putna dzirdēšana, pat ja tās ir zosu spārnu radītās skaņas, ir saistīts tieši ar nenotveramību, pārneses neiespējamību – ir tikai konkrētais brīdis, tu, skaņa, putns. Varētu būt, ka arī prieku, ko var sajust Amandas Ziemeles darbu apdzīvotajā telpā, rada pārsteigums un nenotveramība, brīvības sajūta kā mirklis taustīšanās starp nepazīstamo un pazīstamo.
Samulsums valodas priekšā ļauj arī pievērsties tās mazāk novērtētajai daļai – skaniskumam un vieliskumam, kas, kā redzams izstādē (šajā un citās), nav svešs ne Amandai Ziemelei, ne Kasparam Groševam. "Kāraste", "Jautrprātīga tvertne", "Drūmīga" – skan gleznu nosaukumi, "jūtot vērojuma tirpoņu", "krāsas krunkas un rievas" – skan izstādei rakstītais Kaspara Groševa teksts. Tie ir vārdi, ko var sajust mutē, tie kairina iztēli ar valodas materialitāti. Mākslinieks un teorētiķis Brendons Labelle, rakstot par buldurēšanu jeb valodas daļu, kas brīva no vēstījuma tā ierastajā izpratnē, pievēršas ķermeniskajam: "[..] sajust elpas plūsmu, to, kā tā ceļas augšup, lai piepildītu rīkli un muti, to, kā tā ļaujas balsenes formai un ietekmei, šurpu turpu kustinātas mēles muskuļu spēkam, līdz, pēkšņai enerģijai pārplūstot, nokrīt uz lūpām, lai tālāk atskanētu aiz ausīm, gar ādu un apkārtējā vidē. Visas šīs kustības liecina, ka balss ir ne tikai zīmju nesēja, bet arī ķermeniska izpausme, tā atgādinot par valodas vielisko poētiku." [5]
Ja māksla ir valoda, tad vārdu sajūta ir tas, ar ko darbojas Amanda Ziemele. To īpaši labi var sajust, ja kāds uzņemas pārgalvīgu eksperimentu vienā reizē izstaigāt visas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīciju zāles – sasniedzot Kupola zāli, redzēts tik daudz reprezentācijas vēstures, tēlu, sižetu un vēstījumu, ka būšana Amandas Ziemeles telpā ir nonākšana pavisam citās attiecībās ar glezniecību – bez patvēruma sižetos un attēlojumos. Tāpēc virknēt patskaņus, čaukstēt un klakšķināt varētu būt precīza atsaukšanās Amandas Ziemeles mākslai valodā.
Saķere
LNMM Kupola zālei, kuru apdzīvo Amandas Ziemeles darbi, piemīt spēcīga kuratoriālā daba – telpas savdabība ir virzījusi un ietekmējusi virkni izstāžu. Vēl neparastāka, šķiet, ir bijusi tikai galerijas "Low" telpa virs autoservisa, arī uz to varēja iet kaut vai tāpēc, lai apskatītu, kā māksliniekiem ir izdevies sadarboties ar telpu. Kupola zālē iespaidīgs ir viss – baltās siju un cauruļu līnijas, ešeriskās kāpnes, neparastā gaisma, kas ierodas arī nedaudz no apakšas. Kaut arī nacionāla mākslas muzeja kontekstā visnotaļ atbalstāma ir cienīgā telpas saukšana par Kupola zāli, tā neizbēgami iedarbina bēniņu sajūtu (man bēniņi ir skaidām noklāta grīda, kastes, putekļi, gaismas stari pa dažādām šķirbām, siseņi, atklājumi un uzsilis gaiss). Lai gan Kupola zālē nav putekļu un siseņu, tomēr ķermeniski noglabātā bēniņu sajūta tur atdzīvojas, nospriego iztēli un gaidas.
Amandas Ziemeles darbi radīti Kupola zālei, tomēr bez site-specific darbu fatālisma (šeit vai nekur). Kaut arī latviski site-specific iegājies tulkot kā "vietai piesaistīts", šī žanra darbi drīzāk iegulst vietā, ir saķērušies ar vietu, kļūst par vietu vai radīti sadarbībā ar konkrētu vietu. Saķere ar vietu ir būtisks to eksistences priekšnoteikums. Site-specific mākslas izcelsmi ierasts saistīt ar 20. gs. 60.–70. gadiem, galvenokārt instalācijām, bieži vien ārtelpā, un žanra rašanos saista ar pretestību mākslas kļūšanai par preci. Vietai piesaistītie darbi pieredzami tikai konkrētā vietā un laikā, pārvietoti tie parasti zaudē jēgu vai bieži vien nemaz nav kustināmi. Kaut gan Amandas Ziemeles izstāde tapusi ciešā saķerē ar Kupola zāli, var iedomāties to dzīvojam arī citviet, pat eksistējam atsevišķos gabalos, un nav grūti arī iztēloties, kā to veiksmīgi uzsūc mākslas tirgus. Izstāde gan citur vairs nebūtu tā pati. Nekur citur nepārnesamais ir darbi kā kopums un pieredzes savdabība kustībā pa konkrēto telpu, kuras spēcīgais raksturs ir būtiska pieredzes daļa. Tāpēc izstādes attiecības ar telpu drīzāk gribas saistīt ar site-specific tradīciju, kas krietni senāka par pašu jēdzienu, – to gribas saistīt ar laiku pirms renesanses (vai drīzāk – pirms modernitātes), kad māksla apdzīvoja rituālu telpas: baznīcas un katedrāles. Tās visas bija sadarbībā ar telpu radītas multimediālas instalācijas, kuras pieredzēja kustībā, pārvietojoties telpā, atskatoties, ieraugot jaunos rakursos. Modernitātē, kad muzeji kļuva par sekulāro rituālu tempļiem, tajos nonāca arī reliģisko tempļu instalāciju gabali, kas jau tika atpazīti un kataloģizēti atsevišķi kā glezniecība, skulptūra, mozaīka u.tml. To visu papildināja modernā laikmeta vēstījumi un mediji, kuru nolūki un iedarbības veidi nemaz nav tik kardināli atšķirīgi – izglītot, apskaidrot, pulcēt un piedāvāt kopīgu pieredzi ārpus ikdienišķā. Kā reiz rakstīja mākslas teorētiķe Kerola Dankana, apcerot muzejus kā rituālu vietas [6], – līdzīgi kā reliģiskās ēkās, arī muzejos apmeklētāji ierodas ar vēlmi un spēju nokļūt noteiktā uztveres stāvoklī. Galu galā arī rituālu priekšraksti muzejos, pat nebūdami rakstos tik reglamentēti kā baznīcu rituāli, tomēr visiem ir skaidri.
"Te?" tētis ierosina deviņgadīgam dēlam nofotografēties pie viena no Amandas Ziemeles darbiem.
"Ar ābolu?" atsaucas dēls un jau iet īstajā virzienā.
"Nezinu, vai tas ir ābols vai kas…" saka tēvs un nobildē ar telefonu, vertikālā formātā. [7]
[1] Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, komentējot Purvīša balvas piešķiršanu Amandai Ziemelei, https://www.lnmm.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/jaunumi/purvisa-balvas-2021-laureate-amanda-ziemele-16
[2] Mazā ormanīša balss pieraksts, putni.lv
[3] Smilšu tārtiņa balss pieraksts, putni.lv
[4] Mērkaziņas balss pieraksts, putni.lv
[5] LaBelle, Brandon. Lexicon of the Mouth: Poetics and Politics of Voice and the Oral Imaginary. Bloomsbury Academic, 2014. 65. lpp
[6] Duncan, Carol. Art Museums and the Ritual of Citizenship // Karp, Ivan, Lavine, D. Steven (ed.) The Poetics and Politics of Museum Display. Smithsonian Institution, 1991. 88.–104. lpp.
[7] Amandas Ziemeles izstādē "Saule ar zobiem" noklausīta saruna.
1