Latvijas Mākslas akadēmija. Foto: Imants Prēdelis
 
Komentārs
24.02.2020

Augstskolu pārvaldes modeļa reforma pārceļas uz Saeimu

Komentē
0
Saglabā

Ministru kabinets 18. februārī pēc divarpus stundu ilgām diskusijām apstiprināja konceptuālo ziņojumu "Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu".

Apgalvojums, ka saturs svarīgāks par formu, šķiet loģisks, tomēr dažkārt arī formai ir liela nozīme. Par to var pārliecināties, piemēram, noskatoties pieminētās Ministru kabineta sēdes ierakstu (uz konceptuālo ziņojumu attiecas posms ierakstā 1:00:06–3:27:38), turklāt es to neattiecinu uz tradicionālo stīvēšanos par to, vai un kas ir saskaņots kārtējās darba grupās. Piemēram, Privāto augstskolu asociācijas vadītājs Aldis Baumanis savā uzrunā vērsa uzmanību uz to, ka ziņojumā paredzētās jaunās struktūras (padomes) juridisku iemeslu dēļ varētu būt problemātiski izveidot tajās augstskolās, kas reģistrētas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrības. Viņš arī piemetināja, ka, iespējams, šādas prasības privāto augstskolu ziņojuma gala versijā vairs nav, jo ziņojuma apjoms un saturs ir nemitīgi mainījies. Var saprast, ka ilgās diskusijas valdības locekļus bija nogurdinājušas, tomēr ir dīvaini redzēt, kā premjera aizvietotājs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, teju neļauj izteikties Latvijas Studentu apvienības prezidentei Justīnei Širinai, jo vispār jau tiek apgalvots, ka visas reformas augstākajā izglītībā esot tieši studentu labā. Īsi sakot, lai gan publiski iesaistītās puses nenogurstoši runā par to, ka "mērķi visiem ir kopīgi", un apliecina gatavību "konstruktīvi sadarboties", attiecības starp politisko lēmumu pieņēmējiem un augstskolu vadītājiem par siltām saukt grūti.

No vērotāja perspektīvas nav būtiski, kurš šādā situācijā vairojams vairāk, kurš mazāk, jo rezultātā attiecību "fons" apgrūtina otras puses argumentu uzklausīšanu. Te kā piemēru var minēt Latvijas Mākslas akadēmijas prorektora Andra Teikmaņa uzstāšanos. Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska vēlējās no Teikmaņa dzirdēt, kā iecerētās padomes varētu apdraudēt augstskolu autonomiju. Teikmanis norādīja uz gadījumiem Ungārijā un Austrijā, kad, mainoties politiskajai varai valstī, mainās arī varas vēlmes attiecībā uz augstāko izglītību. Viņa teiktais ir pilnīgi pamatots, norādot uz reāliem riskiem, bet, cik saprotu, mūsu politiķi uzskata, ka citu valstu gadījumi nav arguments, jo "mēs taču esam labāki". Piezīme no manas puses: var jau būt, ka politiķi Latvijā tiešām ir labāki nekā Viktora Orbana ļaudis, bet kādēļ lieki riskēt?

Teikmanis & Co. reformas virzītāju ieskatā acīmredzot ir ieguvis "reformas pretinieku" zīmogu, un viņa teiktais vienkārši "pakārās gaisā". Tā nevajadzētu būt – viņš modelēja iespējamu situāciju, nevis pauda kādas aizdomas par politiķiem šobrīd valdošajā koalīcijā, par kurām šie politiķi varētu apvainoties. Kopumā šāda grūti noslēpjama rīvēšanās ir novedusi pie tā, ka ministri kritizē augstskolu vadības vienotā frontē. Tas, iespējams, tikai nostiprina Šuplinskas un viņas sabiedroto viedokli par to, ka valdībai ir darīšana ar "kastu", vēl vairāk uzsit asinis un nostiprina pārliecību – noslēgtā augstskolu vadības vide ir jāatver tai nepiederošiem ļaudīm, kā instrumentu izmantojot šim mērķim plānotās padomes.

Visas šīs grūstīšanās rezultātā, manuprāt, no redzesloka pazūd divi būtiski aspekti: pasniedzēji un mācību saturs.

Te vispirms jāpaskaidro, ka plānoto padomju locekļi savu darbu pildīs par samaksu un augstskolas vēlas saprast, no kādiem avotiem šīs padomes tiks apmaksātas. Dzirdot šādus jautājumus 18. februāra valdības sēdē, viegli satrakojās pašvaldību un finanšu ministri, dodot diezgan skaidru mājienu, ka līdzekļi jāmeklē augstskolu pašreizējo budžetu ievaros, jo šie budžeti nemaz tik sērīgi neizskatās. Domāju, ka Juris Pūce un Jānis Reirs te mazliet jauc divas lietas: vadības un mācībspēku ienākumus. Lai arī mani – cilvēku, kurš nav radis skaitīt naudu svešā makā,– nekaitina lasāmais rektoru ienākumu deklarācijās, es varu iztēloties iespaidu, kādu tās rada, taču šie ienākumi neliecina par mācībspēku un pētnieku atalgojumu. Maigi izsakoties, būtu savādi, ja padomju finansēšana beigtos ar vēl švakāku "vienkāršo" pasniedzēju un pētnieku materiālo nodrošinājumu.

Pasniedzēju "stāsts" lielā mērā saistīts ar satura jautājumu. "Izdedzis" vai aizrautīgs pasniedzējs – tas ietekmē "produktu", ko saņem students. Labāk pārzinot Latvijas Universitātes (LU) ekosistēmu, izvēlos to kā piemēru, un, raugi, ja paveras kaut uz LU ekosistēmā notiekošajām konferencēm vai citādi nosauktiem saietiem, nav grūti pamanīt, ja tā var teikt, akadēmiskos aktīvistus dažādās nozarēs. Man ir klusas aizdomas, ka šiem cilvēkiem jautājums par augstskolas vadības formu nav dzīvības un nāves jautājums, viņi savu enerģiju un idejas īsteno neatkarīgi no tā, kas notiek "augšā". Vienlaikus man nav pārliecības, ka visa varenā rosība ap augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu kaut kā reāli palīdzēs tieši šiem kvalitatīva izglītības satura nodrošinātājiem, jo primārs izskatās mērķis tikt galā ar reālo vai iedomāto "kastu".

Vēl ar saturu saistīts kāds cits delikāts jautājums. Daudzas jomas (piemēram, veselības aizsardzība) var pamatoti pretendēt uz īpašu attieksmi un respektu pret jomas specifiku, tādēļ ir nedaudz riskanti piesaukt izglītības un zinātnes īpašo statusu. Un tomēr – kad augstākās izglītības reformas kontekstā vietā un nevietā tiek piesaukta "konkurētspēja", "kvalificēts darba spēks" un līdzīga ekonomiska retorika, rodas bažas, vai par gana "konkurētspējīgu" tiks uzskatīta, teiksim, tradicionālā Jānim Endzelīnam veltītā valodnieku konference vai teologi "kā šķira". Atļaušos apgalvot, ka es arī pieprotu mūsdienu žargonu par "globālajiem izaicinājumiem", "inovācijām" un tamlīdzīgu muldēšanu, tomēr augstākās izglītības un zinātnes ekosistēmā ir jāpēta arī sēnes un ķērpji Latvijā, pat ja to grūti iespīlēt vervelēšanā par "valsts ekonomisko izaugsmi". Konteksta paplašināšanai minēšu divus piemērus Krievijā. Sanktpēterburgas Eiropas universitāte izdod žurnālu "Stasis", savukārt Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmija – žurnālu "Sociologija vlasti" ("Varas socioloģija"). Lai gan man ir kaut kāds priekšstats par humanitārajām un sociālajām zinātnēm, es melotu, ja teiktu, ka mani dažkārt nekaitina Krievijas pētnieku pārņemtība ar konkrētiem autoriem (Žilu Delēzu, Valteru Benjaminu) un gremdēšanās specifiskos jautājumos. Tomēr, ja augstskolā ir akadēmiskā kopiena, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem, tad augstskolai, sasodīts, ir tiesības šo kompetenci kopt, pat ja 21. gadsimta "dinamiskais cilvēks" to vispār nesaprot.

Nobeigumā būšu nepieklājīgi tiešs: ir pārāk daudz interesantu tēmu, lai es tērētu savu laiku, kaut kā "pozicionējoties" aprakstītajās diskusijās. Savukārt būdams zinātnisko, tostarp augstskolu pētnieku radīto tekstu lasītājs režīmā 24/7, es īsti neredzu, ko pārvaldes modeļa reforma mainīs šajā saturā – labā vai sliktā nozīmē.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!