Atmodas pabērns

80. gadu beigās, sākoties Atmodai, Latvijā daudz runāja un rakstīja par vēstures baltajiem plankumiem. Padomju laikā vēstures stundās, publikācijās, muzejos un tamlīdzīgi bija tēmas, kas praktiski netika pieminētas un atspoguļotas. Nu kaut vai tāds nieks kā 20.-30 gadi Latvijas vēsturē bija viens vienīgs liels baltais plankums. Nerunāsim nemaz par tādām lietām kā deportācijas, leģionāri, mežabrāļi vai trimdas latvieši. Publiskajā telpā parādījās vien atsevišķi propagandas materiāli, par neskaitāmiem jautājumiem vispār nekas.
Izlasot rakstu un autores komentārus rodas sajūta, ka viņa izmisīgi cenšas mums norādīt uz kādiem baltajiem plankumiem attiecībā uz kā viņa saka krievvalodīgo sabiedrības daļu. Acīmredzot autore ir daudz par šīm lietām domājusi, tāpēc droši vien nebūs grūti nosaukt dažas konkrētas tēmas, kas neparādās, piemēram, Latvijas muzejos, grāmatās, publikācijās par šīm trim pēckara paaudzēm. Kuras ir tās tēmas, kas pateiktu kaut ko par Jūsu ģimeni?

Esmu viens no izstādes "Latvieša koferis" idejas autoriem un veidotājiem. Rakstā šai izstādei ir vienkārši iznīcinošs vērtējums. Izstādē kaut kādā man nesaprotamā veidā Marija saskata nievājošu attieksmi pret krievvalodīgajiem cilvēkiem pretstatā pietātei ar kādu tiek aplūkota acīmredzot pārējo cilvēku dzīve. Ja reiz publiski esam izpelnījušies tik skarbu kritiku, tad tomēr lūgšu sīkāku skaidrojumu, jo es gluži vienkārši šo domu nesaprotu. Kāds ir pamatojums autores apgalvojumam par izstādi? Izstāde ir veltīta dažādiem izbraukšanas viļņiem no Latvijas dažādos laikos un vēsturiskajos apstākļos. Vai šī tēma pasniegta kaut kā aizvainojoši? Tā kā "Latvieša koferis" minēts šajā rakstā, kur konkrētības blakus vispārīgiem apgalvojumiem ir pavisam maz acīmredzot autore to uzskata par īpaši raksturīgu negatīvu piemēru. Ļoti gribētos zināt kāpēc tā.

Aicinu pievienoties dzīvesstāstu pētniekiem! Ne tikai autorei, bet visiem, kurus saista līdzīgas izjūtas, ir iespēja nākt talkā, uzklausot savu līdzcilvēku un - jo sevišķi - vecākās paaudzes dzīves atmiņu stāstus. Veidosies pārskatāma panorāma - kas esam visi, kuri dzīvojam līdzās, vai citiem vārdiem-sēžam vienā laivā utt.
Tieši ar dzīvesstāstu intervijām sākās arī pieminētā "Kofera" ekspozīcija Stūra mājā. Un to uzsāka paši šīs pieredzes liecinieki - latvieši no Rietumiem sadarbojoties ar vietējo Nacionālās mutvārdu vēstures pētnieku grupu LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Tagad pētām etniski atšķirīgās dzīves pieredzes Latvijā, tai skaitā krievus, čigānus.Piesaistām krievu un arī čigānu tautības intervētājus. Nāciet talkā -skat. sadaļla Jaunumi: www.dzivesstasts.lv!

Uzmanīgi izlasīju rakstu, ar domu, kur ir mana, latviskās puses kļūda, aklums. Tajā, ka mēs pirms 25 gadiem atgriezāmies Latvijā? Tajā, ka cilvēkiem, kas iebrauca dzīvot vienā no PSRS daļām, dzīvot salīdzinoši elitārā apgabalā, Bet ne Latvijas Republikā, ir dota iespēja pašiem izlemt, kāda pilsonība un atbildība viņiem turpmāk būs, vai viņiem tas vispār ir vajadzīgs un nav apgrūtinājums,piem., mamma dzīvo Krievijā? 1940.gada 17.jūnijs, tam sekojošās "vēlēšanas" nav mana izvēle. Jaunajā Latvijā esmu nobalsoju par pilsonību iebraucējiem referendumā, neaizgāju uz skolu referendumu. Vai tas jau nenozīmē, ka esmu pieņēmusi situāciju? Pēdējos gadus atkal pacietīgi klausos, kā ar mani runā krieviski. Sarunu biedrs Pat domu nepieļauj, ka būtu jāuzrunā latviski. Ko man darīt? Ko Jūsu mamma man iesaka darīt?

Ar skumjām noraugos uz ļaudīm, kas apraud savas ciešanas, pārestības, kas pret tiem vērstas, un mokas, kuras tiem vēl priekšā. Skumji, jo šie ļaudis ir tā ierakušies savā iedomu pasaulē, ka neredz nekā laba, kas notiek apkārt.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka vēsture ir muļķīgākais priekšmets, ko skolās var mācīt un nejēdzīgākais hobijs ar ko aizrauties. Prakse pierāda, ka cilvēki nemācās no citu kļūdām. Tad kādēļ tērēt laiku cītīgi pētot šīs kļūdas, lai iebakstītu ar tām citu acīs? Visi cilvēki ir ierāvušies pašaizsardzības čaulās, kurās viņi ir dievi, bet visi pārējie ir dēmoni, kuri cenšas dievus nonāvēt, sakropļot vai degradēt. Dievi ķeras pie katra salmiņa, lai pierādītu, ka visi apkārtējie ir dēmoni, bet viņi paši svētie. Katru reizi, kad atrasts kāds pierādījums, dievi meklē starp dēmoniem tos, kuriem nav šīs konkrētās pazīmes- tautības, reliģiskās noslieces, izglītības līmeņa, fiziskās pilnības un nepilnības, spējas, mērķi, ambīcijas u.t.t. Atraduši līdzīgi domājošos, tie grupējas un cildina to, cik svētīti un cēli ir tie, kuriem nepiemīt šīs dēmoniskās īpašības. Vēsture ir kā katalogs ar lietām un pazīmēm, kas palīdz cilvēkiem nošķirt dievus no dēmoniem, lai būtu vieglāk atrast kalnu, no kura noraudzīties uz visiem "atkritējiem".
Nevaru teikt, ka arī pats būtu bez grēka. Dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, paliek aizvien grūtāk pretoties kārdinājumam pievienoties vienai vai otrai dievu grupiņai. Jau kopš bērnudārza gadiem, kad vecāki un pedagogi sāka norādīt, kas ir labs un kas slikts, katrs bērns tiek grūstīts no vienas dievu grupas uz otru, līdz tam pazūd saprašana par jebkādām vērtībām. Un tad talkā nāk vēsture, kas skaidri un gaiši parāda, ka tu esi balts, melns vai pelēks.
Piedzimstot mēs neredzam atšķirību starp cilvēkiem. Šīs atšķirības mums iemāca tie, kuri jau ir norakstāmi (jeb dievi).
Lūdzu, beidziet skatītes atpakaļ uz to, par ko čīkst sevis cildinātāji. Vēsture nekad nevienam neko labu vēl nav devusi un nekad arī nedos.

Marija, mūsu LU Filosofijas nodaļas izcilniece, beigusi LU fakultāti ar sarkano diplomu, pārspējusi kursabiedrus gan ar sekmēm, gan ar izcilo latviešu valodas prasmi, (pie tam tā nav dzimtā valoda), attīstījusi literāro talantu, uzrakstījusi maģistra darbu par vācieti Marksu un francūzi Sartru, atradusi draugus starp dažādu tautību studentiem utt.
Kas noticis, ka dzimtajā Latvijā jājūtas tik nesaprastai, apbēdinātai un nenovērtētai? Iekšējas personības dilemmas, mīts par krievu atstumtību, neizanalizētas noskaņas mājās, filosofes nepiepildība?
Man grūti atbildēt, kaut esat bijusi mana studente. Jau esam šķīrušās, taču, pieņemot Jūsu izaicinājumu par "krievu bēdīgo stāvokli", vēlos pajautāt: vai tad tiešām Jūs neredzat krievu moderno kultūru Latvijā, nezināt aktīvistus, intelektuāļus, filosofus, kas dara ļoti daudz? Ja Jūs būtu par to kaut cik interesējusies, līdzdarbojusies, tad taču neliktos tā, kā Jūs rakstāt.
Sāksim uzskaitīt, kas ir mūsu - kā filosofu - draugu, atbalstītāju, paziņu, sadarbības partneru lokā Latvijā.
Vai Jūs pazīstat izcilo pedagoģi, intelektuāli, dvēseliski dziļu cilvēku Jeļenu Matjukubovu, kas ir Latvijas Krievu kultūras biedrības vadītāja? Es gan pazīstu. Mēs - filosofi sadarbojamies. Jau tik daudz pasākumu aizvadīts, lietu pārrunāts. Kāpēc neesat līdzās? Vai Jūs zināt žurnālu krievu val., almanahu Latvijā SEMINARIUM HORTUS HUMANITATIS un vadītāju Sergeju Mazuru? Mēs gan zinām, Latvijas filosofi viņa izdevumam raksta rakstus. Kur esat Jūs, Marija? Vai Jūs zināt kopš Tautas Frontes laikiem pastāvošo Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju, ko vada Rafi Haradžanjans? Esat tur bijusi? Droši vien, nē, bet kāpēc tad žēloties, arī tur ir krievu kultūra, neviens nav atstumts. Mēs - filosofi - gan to zinām un novērtējam. Vai Jūs iegādājāties un lasāt grāmatas par saviem tautiešiem Latvijā, par vēsturi, šodienu, kultūru? Izdevumus par slāviem, krieviem Latvijā, kurus sarakstījuši Filosofijas un socioloģijas institūta zinātnieki? Vai esat runājusi ar FSI profesoru Vladislavu Volkovu, kas ir šo tēmu izpētes entuziasts? Katru gadu ar Eberta fonda palīdzību viņa vadībā rīko publiskus pasākumus par mazākumtautībām, arī krievu problēmām Latvijā. Citus kolēģus es tur satieku, Jūs - nē. Vai palīdzat interneta portālam www.russkije.lv, kuru no filosofu puses kopj Dr. S.Kovaļčuka, kas strādā FSI un ir monogrāfiju par krievu kultūru, filosofiju Latvijā autore. Varbūt maldos, bet Jūsu ieguldījumu tur neesmu pamanījusi. Taču derētu, tad varbūt bēdas par atstumtību mazinātos. Jūs esat sekulāri noskaņota, taču tik un tā kā krievu tautības meitene, interesējoties par Latvijas vēsturi, varējāt pamanīt kongresus par vecticību Latvijā, atnākt vismaz kā filosofijas maģistre - klausītāja, pajautāt Dr. Illarionam Ivanovam, Dr. Nadjai Pazuhinai no FSI, kāds lielisks kultūras un mākslas mantojums atrodas vecticībnieku draudzēs un kā Latvija ar to lepojas. Vai zināt, ka Latvijā iznāk zinātnisks žurnāls "Pravoslavije v Baltiji", ko izdod vēsturnieki un filosofi, tie paši, kas fakultātē Jums staigāja līdzās. Droši vien pamanījāt, ka jaunie filosofi bija noorganizējuši krājumu par Florenska filosofiju, vai arī tas Jums aizgāja garām? Nerunāšu par socioloģiskajiem pētījumiem, kurus veikušas I.Koroļevas, B. Zepas u.c. grupas (arī tās ir Jums līdzās), analizējot krievu dažādu paaudžu izjūtas Latvijā pa desmitgadēm. Tas, droši vien, skaitās virspusēji un neinteresanti. Labi, Jūs gribat dzīvesstāstus, nevis socioloģiju. Taču vai Jūs nezināt par 3 tūkstošu ierakstu kolekciju, ko nemitīgi papildina ar dzīvesstāstiem Filosofijas un socioloģijas institūtā? Domājat, ka tur nav krievu tautības dzīvesstāstu? Maldāties. Labāk paskatieties www.dzivesstasts.lv, tur gaida intervētājus, atšifrētājus, kas dotos pie Latvijas krievu un c. tautību cilvēkiem, pat neliela samaksa par interviju atšifrēšanu krievu val. Ja praktiski jāstrādā, tad negribās?
Varētu vēl turpināt par visu, kas šajā sfērā notiek Latvijā. Jums par filosofijas teorijām LU bija atzīme 10, bet par krievu kultūru Latvijā tā gan nevarētu ielikt. Jocīgi. Nezināt, vai negribējāt zināt? Es Jums uz Ziemassvētkiem uzdāvināju Tonija Džada grāmatu "Pārvērtēšana", lai mazinātu Jūsu romānu ar marksismu. Varu tagad uzdāvināt arī tās grāmatas, kuras minēju un tās, kurām neiznāca vieta, lai pieminētu. Visu labu, Marija. Kā Jums saka Filosofijas nodaļas absolvente Krista Burāne, vajag pašai "rakt", tad visas Atmodas pabērna bēdas pāriet, un pasaule skaidrāka tiek,
prof. Maija Kūle

Var jau diskutet, bet var ari vienkarsi ieskatities cdn.all-that-is-interesting.com/wordpress/wp-content/uploads/2013/03/world-population-density-map.jpg

"Lai kādreiz tiktu pielikts punkts šai savdabīgajai "orientālajai" attieksmei pret krievvalodīgo Latvijas sabiedrības daļu, īpaši pret vecākajiem cilvēkiem…."
visupirms šai krievvalodīgajai sabiedrības daļai IR JĀBŪT PATIESAI pašai pret sevi, atklāti pasakot, KAS VIŅIEM IR SVARĪGI! Lielā mērā "pelēkās masas" attieksme ir viņu pašu izvēle un vairāk kā 20 gadu apzinātas izturēšanās rezultāts. Daudzi no šiem "krievvalodīgajiem" ieradās Latvijas teritorijā kaut ko saņemot par to pretīm (darbu, labāku algu, dzīvokli Rīgas centrā, kura īpašnieki tika izsūtīti uz Sibīrjiu utt.). Un šī "man pienākas" attieksme diemžēl turpinās joprojām. Visu laiku un diezgan nekaunīgā veidā kkas tiek pieprasīts (piem, kaunpilnais valodu referendums), kritizēts, apsmiets, vienlaikus pašiem nemainoties! Tiek pieprasīta tolerance (kas Latvijā un Baltijā kopumā ir ĻOTI augsta), bet nevarētu apgalvot, ka pašiem piemīt kaut maza daļa no baltiešu tolerances. Skumji, bet agresivitāti un naidīgu attieksmi es ikdienā visvairāk novēroju lielākoties no Latvijā dzīvojošajiem "krievvalodīgajiem" un ne no ebrejiem, ukraiņiem, poļiem, vāciešiem vai igauņiem. Varbūt vaina nav latviešos, bet gan daudzu gados veco (un ne tikai!) krievu cilvēku nespējā (negribēšanā??) izšķirties - kas tad esmu un kam vēlos piederēt?

Paldies, Marija, šis viedoklis nav svešs un pārsteidzošs, bet nedomāju, ka latvieši uz krieviem skatītos kā uz otrās šķiras pilsoņiem. Jo viņiem pašiem visu laiku nākas ar šo sajūtu cīnīties, gan ES kontekstā, gan bijušās PSRS, kuras okupācija, kā izskatās, beidzās nevis ar latviešu izvaru, bet ar impērijas nespēju mūs neizlaist no tvēriena. No tā izriet arī visiem, gan latviešiem, gan krieviem, kā jūs sakāt, pazīstamā vilšanās "Atmodas ideālos".
Tāpēc orientālisms, ja tas piesaukts tādā veidā, kā to lietoja Edvards Saīds, ir stipri pāršauts pār strīpu. Toties nevēlēšanos būt statistam vai otrā plāna aktierim ("Vakariņas pasniegtas!"), un pieprasīt savas identitātes atzīšanu ļoti labi saprotu. Taču sabiedrība kopumā te ir diezgan inerta un konservatīva, un izlēcienus nemīl, un ja neskaita nelielas fundamentālistu un idiotu aktivitātes, tā citu privātās izvēles liek mierā. Tāpēc piekrītu, ka palikšana nepamanītam te kaut kādā ziņā ir katra paša darīšana, nevis valsts politika.

"... vai Latvijas sabiedrībai nav beidzot jāpaskatās uz visiem nelatviešu izcelsmes cilvēkiem kā uz subjektiem ar saviem svarīgiem stāstiem? "
1) Ja jūs izsakāties precīzi arī šajā augstāk citētajā teikumā, jāsecina, ka jūs šķirat Latvijas sabiedrību no visiem nelatviešu izcelsmes cilvēkiem. Manuprāt, Latvijas sabiedrība ir visi - neatkarīgi no nacionālās izcelsmes. Izskatās, ka arī jūs gribat stāstīt nacionālos stāstus, kur cilvēku dzīves ietekmē tautība nevis iegūtā izglītība, prasme strādāt un īstenot sevi brīva darba tirgus apstākļos.
Un, ja ir tā, ka patiešām tautība ir iemesls kādam justies te slikti, tad lūdzu konkrēti miniet problēmas (nepiejama izglītība, veselības aprūpe u.c.) un tad piedāvājiet risinājumus.
2) Sadzirdēt kāda stāstu ir iespējams tikai tad, ja tas tiek stāstīts. Diemžēl arī jūsu raksts nav stāsts. Tas ir paziņojums par šāda stāsta esamību. Tagad tikai atliek to izstāstīt! :) Tāpēc arī mani jautājumi par mammu, jo viņa ir dzīvs cilvēks, kurš jums ir nozīmīgs un, kurš jūs ir audzinājis. Un viņai ir savs stāsts. Kāds viņš ir?
Stāstīt pašam savu stāstu ir svarīgi, jo var gadīties, ka stāstīšanas laikā atklājas kaut kas jauns…sapratne pašam par sevi.

"Droši vien es gribu, lai kādreiz tiktu pielikts punkts šai savdabīgajai "orientālajai" attieksmei pret krievvalodīgo Latvijas sabiedrības daļu, īpaši pret vecākajiem cilvēkiem. " - Marija, vai Jums ir idejas par to, kā šis punkts būtu jāpieliek? Un vēl, es patiešām nesaprotu, kāpēc rakstā minētie jaunie un izglītotie cilvēki nošķir sevi no valsts un gaida, kad kāds nāks un rakstīs trūkstošās vēstures lpp. un tikai tad, kad šīs lpp būs tapušas, viņi būs gandarīti. Mēs dīvojam valstī, kurā pilsoniskas iniciatīvas ir netiekai atļautas, bet arī tiek gaidītas. Cilvēkiem ir pieejama publiskā telpa, lai runātu par jautājumiem, kuri viņus satrauc. Piemēram, māksla ir labs instruments. Kāpēc neizmantot to? Kāpēc neveidot ekspozīcijas, izstādes, performances par to sajūtu un situāciju, kas aprakstīta jūsu rakstā. Bet nevajag gaidīt, ka to izdarīs KĀDS cits, pemēram valsts. Tāpēc, ka nav tāda CITA, esam MĒS, kas šeit dzīvojam un veidojam savu dzīvi tādu, kādu mēs vēlamies. Domājot un darot. Varbūt tas, ko es saaku izklausās patētiski, bet man liekas, ka izglītotiem prātiem būtu jāsaprot, cik neauglīga ir iestigšana ciešanu stāvoklī. Kas paradoksāli, autore izmanto tieši to pašu leksiku par pabērnu / bāreni, ko tik ļoti mīl latviešu cietēji domājot par latvijas tautas likteņiem. Vai mēs varētu vienreiz beigt ciest? :) Visi. P.S. Un kā jūs palīdzat savai mammai, lai viņa nejustos slikti Latvijā?

Marija, arī Jūsu atbildē man dominē uzskats, ka jānāk kādam māksliniekam no otras puses. Es, savukārt, uzskatu, ka nav šādas OTRAS puses. Uzrunājiet sev zināmos māksliniekus un radiet visu sabiedrību uzrunājošus darbus. Tas ir jūsu stāsts, jums viņš arī jāstāsta nevis jāgaida tulki. Bet mani visvairāk interesē jautājums par jūsu mammu un jums. Ko jūs darāt, lai palīdzētu mammai justies piederīgai vietai, kurā viņa dzīvo. Esat uzaicinājusi uz svētku pusdienām 4.maijā, aizvedusi uz īstiem Jāņiem, paskatījusies kopā ar mammu LTV1 ziņu kanālu, bijusi dziesmusvētkos, nolikusi svecītes pils sienā 11. novembrī….??? Galu galā…varbūt esat iedrošinājusi viņu naturalizēties?

1. Vispār krievu mutvārdu folklorā ir teiciens : "На обиженных воду возят" ...
2. LR dibināja KrImp pilsoņu kopa-LR teritorijas iedzīvotāji uz 1918.11.18. , vārdu sakot dominējoši latvieši, vācbaltiešus kā nākamo lielāko kopu pamatā aizrāva Baltijas hercogistes koncepts, vai kā minimums A. Niedras LR versija( nesaku ka tā bija galīgi dzīvotnespējīga, tomēr tapa šī LR versija), jūdi, arī krievi ( LR teritorijas iedzimtie),kā arī citas minoritātes. Tomēr pamatgrupa bija latvieši, un to neviens bez sovoka nemēģināja noliegt.
3. LR okupēja PSRS, pilnībā nomainot sociālo un demogrāfisko sistēmu, veicot LR pilsoņu apspiešanu( privātīpašuma likvidāciju, aiztransportēšanu uz Sibīriju, fizisku likvidēšanu, sačakarējot saimniekošanas formas, attiecību ētiku, uzspiežot krievu kultūru, valodu utt..) un kolonizējot LR teritoriju ar PSRS lojāliem pilsoņiem. Diemžēl šis process bija ~45-50 gadu garš un ieviesa ļoti būtiskus sakropļojumus LR sabiedrībā.
4. 1990.05.04. ATJAUNOJA LR 1918.gada versiju. Leģitīmie pilsoņi bija pirmā posma pilsoņu pēcteči (nešķirojot jūds, latvietis, krievs, vācietis( ja tiem bija vēlme iegūt šīs valsts pilsonību), bez kādas nacionālās šķirošanas, bez kādas tur skatīšanās kolabracionists vai nē. Vārdu sakot pilnīgi godīgi un kristīgi.
5. LR ir ļoti viegli iegūt pilsonību. Neviens to neliedz, jāzina valoda un LR vēsture, likumsakarīgi, ja kāds gribēja iegūt pilsonību viņš to varēja, var, varēs ļoti viegli iegūt, ja ne, nu ko darīt, par velti nevienā vietā nedala pilsonību. Diemžēl ar pretenzijām par savu dzīvju izbojāšanu PSRS laiku kolonistu pēctečiem( ja viņiem tomēr LR riebj) ir jāvēršas pret KF ,kā PSRS-NOZIEDZNIEKA juridisko mantinieci, nevis pret LR, kas de jure bija CIETUŠAIS.
6. Tas ka pilsoņu vairākums uzskata, ka LR ir pamatā latviešu valsts ir demokrātiskā procesā sasniegts rezultāts. Minoritātes pie mums neviens neapspiež.
7. Tas , ka Jūs un Jūsu priekšteči diez ko nevar pieņemt faktu ,ka PSRS ( joprojām KF kā mantiniece izmanto šo PSRS laika ienācēju kopienu savos nekrietnajos mērķos) ir noziegušies arī pret Jums , ne tikai mums (18.gada LR pilsoņu pēctečiem) diemžēl liecina par šovinismu.

Vai pamanījāt, ka "2012.gada 18.februārī, Latvijā notika tautas nobalsošana par likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu. Likumprojekts paredzēja mainīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, iekļaujot tajos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, nosakot, ka arī pašvaldībās darba valodas ir latviešu un krievu valoda un ikvienam ir tiesības saņemt informāciju latviešu un krievu valodā. "( cvk.lv)
Pēc tam arī parādījās vēlme pēc preambulas (kuras teksts man nešķiet veiksmīgs).
Bet pēc šī referenduma, pēc vēl dažiem notikumiem Latvijā un, galvenais, pēc krievu pasaules glābšanas operācijām Ukrainā man vairs šādas studentes izcilnieces, kuras apelē pie daudzu cilvēku izmisuma ekonomisko apstākļu dēļ, par iemeslu izvirzot aplamu iemeslu un aicinot cīnīties pret to, tik nevainīga parādība nešķiet. Viena lieta, ja meitene ir vienkārši muļķe - nu neatšķir neatkarības iegūšanu no komandekonomikas zaudēšanas. Ja abi procesi notika vienlaikus, skaidrs, ka viens un tas pats vien ir. un neatkarības dēļ tika slēgtas rūpnīcas, likvidēti kolchozi un tāpēc - pie velna neatkarību, lai iestātos pilnīgā laime ir jādodas atpakaļ turp, kur tepat Rīgā nevis marijas assereckovas runās latviski, bet maijas kūles un mēs ar jums - krieviski un Latvijas un latviešu vēsturei tiks atvēlēta vieta slēgtajos arhīvos. Pilnīga laime - visi atgūst darbu un kvalifikāciju.
Iespējams, pat ar referendumu, kur kaimiņvalsts neliegs palīdzību ar vēlētājiem un balsu skaitītājiem, lai rezultāti būtu tādi, kā vajag.

Vai es minēju referendumu par preambulu?
Es nejaucu, bet Jūs?

1) Vai pamanījāt, ka visa vajadzība pēc preambulas parādījās pēc tam, kad tika rīkots referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu?
Tad nu pastāstiet - kāpēc tas tā notika?
2) Kāpēc Jūs jaucat neatkarību ar kapitālismu? Par kura upuri Jūs sevi uzskatāt? Ja neatkarības - tad kāpēc?

Ja Jums tas izglītības grāds ir piešķirts Jūsu zināšanu nevis pasniedzēju žēluma dēļ, varbūt varēsiet kritiski izvērtēt savus tekstus.
Ko vien ir vērts - "tiem, kam tieši neatkarība atņēma, ja ne visu, tad noteikti daudzas jo daudzas iespējas"- kāpēc tieši "neatkarība" atņēma iespējas? Vai tiešām tā bija "neatkarība", kas atņēma darbu un kvalifikāciju? Varbūt tās tomēr bija sekas pārejai no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu, kam ar neatkarību īsti nav sakara? Jā, brīvais tirgus, demokratizācija un neatkarība notika vienlaikus ar PSRS sabrukumu, bet tas nekādā ziņā nav viens un tas pats.
Arī pārējie apgalvojumi - interesanti, kā Jūs savelkat kopā mazākumtautības ar iespēju paceļot, "brīžos, kad uz aviobiļetēm ir atlaide". Vai tiešām šāda sakarība pastāv?
Par vismaz sliktu informētību liecina apgalvojumu, ka nelatvieši neparādās Atmodas vēsturē - nosaucot vien dažus - Itu Kozakēviču, Vladilenu Dozorcevu, Rutu Marjašu un citus. Kāpēc Jūs gribat sev un citiem pierādīt, ka visi krievvalodīgie visu laiku ir dzīvojuši kādā citā valstī? Kā jau te tika minēts - ir nelatvieši, kas to PSRS nemaz nenēsā sev līdz un arī jūtas kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Bet protams, tikt ārā no PSRS ir daudz vieglāk, nekā dabūt to PSRS ārā no sevis.
Par pētījumiem par valodas zināšanām. Ja gribat korekti oponēt apgalvojumam par valodas zināšanu līmeni kā izredzes darba tirgū ietekmējošu faktoru, raksturojiet situāciju vecuma grupās. Argumentējot tomēr vajadzēja arī piefiksēt, ka tas ir zināšanu pašvērtējums.
No otras pueses, ja latviešu valodas nepārzināšana nav šķērslis, tad jau nav nekādu objektīvu šķēršļu iegūt Latvijas pilsonību un piedalīties Latvijas sabiedrības dzīvē ar pilnīgi tādām pašām tiesībām un iespējām kā latviešiem. Viss ir tikai pašu negribēšanā, vai ne? Ja tā - kāpēc?
Kas Jums arī liek domāt, ka, runājot par attieksmi pret latviešu valodas apgūšanu, es vispār domāju 90.os gadus? Vai tad Jūs runājat par tiem krievvalodīgajiem, kas Latvijā ieradās tikai pēc 1991.gada? Vai tomēr tiem, kas te dzīvo gadu desmitiem.
Nav arī skaidrs, kāpēc Jūs automātiski pieņemat, ka "Maksimas" kasiere ar augstāko izglītību noteikti ir krieviete? Vēl vairāk - ka "Maksimas" kasiere viņa ir tikai un vienīgi tāpēc, ka ir krieviete?
Un galu galā - korekta pētniecība paredz pētīt, kā dažādi faktori ietekmē nevienlīdzību, Es nezinu, varbūt noteikta ietekme ir etniskajai piederībai, bet varbūt daudz nozīmīgāki ir citi faktori. Turklāt, varbūt etniskās piederības ietekmi izskaidro tādi faktori kā dzīvošana ekonomiski mazāk attīstītā reģionā, pašvērtējums (ieskaitot paša cilvēka uzskatus par to kā pret viņu izturas citi).
Un galu galā - der pārdomāt un godīgi izvērtēt, kāpēc Jūs pati un Jūsu māte uzskatāt, ka jums ir tik ļoti nodarīts pāri. Tas arī būtu milzīgs solis saprašanās virzienā.

Vai tā pabērna būšana nav paša cilvēka galvā? Ja autore nav pamanījusi, pilns ar "pabērniem" ir arī latviešu vidū: "kāpēc gan valsts man visu nesarūpē, nepabaro, neko neprasot pretī - tiešām, nevis māte barotāja, bet pamāte kaut kāda..."
Tas ir cieši saistīts arī ar tēzi "kā tad paliek ar tiem, kam tieši neatkarība atņēma, ja ne visu, tad noteikti daudzas jo daudzas iespējas, sākot ar darbu un pakāpeniski zaudēto profesionālo kvalifikāciju?" Vai padomju kolhozu un rūpnīcu iznīcināšana kaut kā ekskluzīvi skāra tikai nelatviešus? Veiksmīgos jauniešus un neveiksmīgos vecos vispirms atšķir mūsdienu vajadzībām atbilstoša kvalifikācija un (nelatviešu gadījumā) arī valsts valodas zināšanas. Tas, kāpēc Jūsu minētie vecāki un vecvecāki, visu dzīvi nodzīvojot Latvijā, tā arī nepapūlējās iemācīties latviešu valodu, tomēr ir jautājums viņiem pašiem nevis latviešiem vai Latvijai.
Neveidojiet savā prātā "Doņeckas tautas republiku", un beidziet karot, visas nebūšanas saistot tikai ar vienu faktoru - savu tautību. Visiem būs labāk.

Atmodas pabērns, neatkarības pabērns, padomju mantojuma pabērns, okupācijas pabērns - dimensija attieksmē pret dzīvi, kurā nevis tu pats esi savas dzīves veidotājs, bet nepieciešama kāda ārēja attieksme, labvēlība vai attaisnojums, kāpēc neizdodas. Šī postpadomju? trauma vienādā mērā raksturīga gan latviešiem, gan krieviem.

"80. gadu beigās, sākoties Atmodai, Latvijā daudz runāja un rakstīja par vēstures baltajiem plankumiem.."
======================================================
Turpināja runāt un rakstīt, centās apjēgt 20.gs. notikušo. Jūs,a.god.kungs smagi alojaties ar to apgalvojumu - "praktiski netika pieminētas un atspoguļotas". Jums noderētu palasīt kaut vai 1946.g. izdoto Mirdzas Ķempes dz. krājumu "Rīta vējš", izlasīt V.Lāma "Kāvu blāzmā" (pirmā publikācija 1958.g.žurn.Karogs),noskatīties kādu Rīgas kinostudijas filmu, piem. "Rita" (1957) vai J.Streiča "Vālodzīte" (1972);,
"Akmens un šķembas/Es visu atceros, Ričard!" tak' esat redzējis, vai ne? Un arī pašlaik jau to "balto plankumu" pētīšana turpinās, jo nav viegli aizrakties līdz patiesībai, kuru sabiedrība (sabiedrības vairākums) visos laikos ir vēlējusies dziļi, dziļi norakt:
"Paši šo stāstu varoņi runāja nelabprāt. Piemēram, tikšanās ar Imantu Ziedoni izvērtās tāda... Viņš ieņēma ļoti izaicinošu pozu."
Eva Eglāja-Kristsone,literatūrzinātniece http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2014-08-12&type=kz

"Veidosies pārskatāma panorāma....." - šitos Jūsu skolotāju "maijiņu un kūlistu" samācītos tekstiņus jau Eiropas revizori vairs nopietni neuztver:
"EK kritizē līdzšinējo ieguldījumu lietderību un to izvērtēšanas pētījumu zemo kvalitāti, jo tie nesniedz pilnīgu priekšstatu, ko no savas pieredzes vajadzētu mācīties un ko uzlabot. EK radies iespaids, ka ES fondi Latvijā, līdzīgi kā Itālijā, netiek ieguldīti stratēģiski, bet gan vadoties pēc tā, kur finanses būs vieglāk iztērēt, statistiski uzrādot it kā labus rezultātus." http://www.la.lv/italija-neizmanto-iespejas%E2%80%A9/

Pilsonīši, visi palīgā VID'am "tautas ienaidnieku" izķeršanai!!
"VID cer uz aktīvāku policijas iesaisti kontrabandas apkarošanā; cīņā jūtas viens"
http://financenet.tvnet.lv/viedokli/525332-vid_cer_uz_aktivaku_policijas_iesaisti_kontrabandas_apkarosana_cina_jutas_viens

"Ko Jūsu mamma man iesaka darīt?"
======================================================
Tagad padomdevējiem darba pilnas rokas gan Latvijā, gan Jevropā - Mārija un mamma droši var konsultantu biroju dibināt:
"Pēc ekonomistu apvienības [Ekonomistu savienība 2010] paustā, sabiedrībā pieaug sajūta, ka šī nav mūsu, bet sveša valsts."
http://financenet.tvnet.lv/viedokli/524754-ekonomisti_ilgtermina_lemumu_novilcinasana_attalina_sapni_par_labklajigu_valsti
- "Itālijā, Grieķijā, Spānijā, Portugālē, daļēji Īrijā patlaban ir visos laikos visizglītotākā paaudze. Jaunajiem cilvēkiem, kuru vecāki ir ieguldījuši daudz līdzekļu viņu izglītošanā, savā valstī nav ko darīt. Veidojas zudusī paaudze. Jaunieši jūt – intereses par viņiem nav, bet ir rūpes par banku sistēmu." http://www.la.lv/martins-sulcs-es-apbrinoju-baltijas-valstu-cilvekus-2/

"Ja abi procesi notika vienlaikus, skaidrs, ka viens un tas pats vien ir. un neatkarības dēļ tika slēgtas rūpnīcas, likvidēti kolchozi un tāpēc -...."
=================================================================================
......un tāpēc jau "viss vienkāršais nav ģeniāls" jeb "Lauzt - tas nav celt". Ir viena būtiska lieta, ko ļoti bieži aizmirst, neņem vērā reformatori - tāpēc atkal un atkal uz "grābekļiem" uzkāpj:
"Šaubos, ka kāds politiķis vai kāds cits notikumu vērtētājs pirms sešiem - astoņiem gadiem domāja, ka tik ātri morāliski degradēsies, pagrims daudzi Atmodas laika aktīvisti, kas toreiz kvēli solījās strādāt tautas vairākuma un latviskas Latvijas labā, ka viņus pilnīgi pārņems varaskāre un alkatība."
Eduards Berklavs, 1995.

"Marija, ļoti labi, kļūstiet interesanta!"
=================================================================================
Neiznāk ne interesanti, ne aizraujoši, ne radoši;- "Vīķe-Freiberga: Izsūtījums nedraud, laipni lūdzu, būsim radoši!" http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/vike-freiberga-izsutijums-nedraud-laipni-ludzu-busim-radosi-673720

Jokus pie malas, ne bez pamata tak' V.Vīķe-Freiberga [24.10.2011.] savā runā APVIENOTAJĀ PASAULES LATVIEŠU ZINĀTNIEKU III KONGRESĀ aicināja sociālo zinātņu pārstāvjus noskaidrot problēmu cēloņus, lai rastu risinājumus:".Kas kaiš latviešu tautai?(..) Kas ar mums ir noticis (..) es aicinu nākošos 10 gadus veltīt, lai noskaidrotu kāpēc Eiropā esam kaunpilnās vietās."
http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2011/plzk/1/

Beidziet muļķi laist, sociologi un filosofi:
"Mana pārliecība – vislielākā, visnepiedodamākā Latvijas politiķu kļūda ir lēmums izsviest kā kaut ko nevajadzīgu gan savus solījumus nelatviešiem, gan viņus pašus. Atsvešināt ap 40% savas zemes iedzīvotāju, – tādai rīcībai nav precedentu, un tas ir politiska idiotisma paraugs. Normālai, demokrātiskai valstij ir vajadzīgi visi tās vīrieši un sievietes, visi bērni, visi sirmgalvji."
Roalds Dobrovenskis: no patiesības neizbēgt
http://www.lvportals.lv/viedokli.php?id=182595

1) Vai pamanījāt, ka visa vajadzība pēc preambulas parādījās pēc tam, kad tika rīkots referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu?
=================================================================================
Nebija nekāda referenduma par visai Latvijas sabiedrībai tik' nozīmīgu lietu kā preambula - to Jums ļ.cien./ a.god. vajadzētu pamanīt - un "gudrus" jautājumus lieki neuzdot.

Nekāda referenduma par Satversmes preambulu nebija.
Nejauciet okupāciju ar sociālismu (sociālo taisnīgumu).
=================================================================================
А.Зиновьев: - То есть этнические проблемы должны решаться как следствие решения социальных проблем. Вот в той социальной системе, которую создали, эти социальные проблемы решены быть не могут.
http://zinoviev.info/wps/archives/86

Kas noticis, ka dzimtajā Latvijā jājūtas tik nesaprastai, apbēdinātai un nenovērtētai?
=================================================================================
Kad pienāks tas brīdis Latvijā, kad profesionāļi (sociologi, filosofi) sniegs atbildes, paskaidros un izskaidros "ne-apgaismotajai" sabiedrības daļai par esošo situāciju, nevis turpinās uzdot gudrus jautājumus:
" Mums jāmēģina saprast to mazākumu, kurš, piemēram var nobalsot pret iestāšanos ES, saprast, kāpēc tā ir rīkojies, un jārēķinās ar tā viedokli. (Vai tie būs lauku iedzīvotāji, vai kultūras darbinieki, kuri uzskata, ka iestāšanās ES radīs kultūras attīstības ierobežojumus… - valstij ar tiem ir jārēķinās, jāiet uz dialogu un jācenšas izvairīties no iespējamām negatīvām sekām)"
Pēteris Laķis, 2003.
http://www.jaunahanza.lv/cb3.php?id=2&tr=1&lp=2&ln=lv

Kas noticis, ka dzimtajā Latvijā jājūtas tik nesaprastai, apbēdinātai un nenovērtētai?
=================================================================================
"(..) bet jāsaka, ka apstākļi pēc šiem gadiem tagad ir tik slikti tapuši, atmosfēra ir tik spiedoša tikusi, tik šauri jūtas še garīgs cilvēks, ka jārunā par bēgšanu." Rainis, 1925.

Vēsture atkārtojas? Atkal atmosfēra valstī tik spiedoša, ka Latvijas iedzīvotāji masveidā spiesti bēgt:
"Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību......"
Vita Matīsa, Docteur e Sciences Politiques Université de Genève (UNIGE)
http://www.philos.lv/Vertibu_krize.html

Kā tā - "nebija iespējas pretoties", ja "Šā gada 5. jūnijā apritēja 70 gadi, kopš tika izveidots Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss, savukārt 18. jūlijā – 70 gadi, kopš 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā atgriezās tie iedzīvotāji, kas trīs Vācijas–PSRS kara gados bija cīnījušies Sarkanās armijas 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā."http://www.la.lv/latviesu-strelnieku-divizija-glabins-vai-lamatas-%E2%80%A9/
Ne par kādu tur "etnisko konfliktu" 1941.- 1945.gg. nevar iet runa, ja pat tāds vīrs kā Aleksandrs Giļmans saņēmis politrepresētā statusu
http://imhoclub.lv/ru/material/mifi-14-ijunja

- Un kas tā par "masu nodzeršanos"? Bija tak' 3.atmoda 1988. - 1991.gg. daudz dziedāja, dejoja, uz ceļiem rokās sadevušies stāvēja, barikādes cēla, meitenes mīlejā un....un dzīve turpinās.
Audz, "dzimmij 13", pieņemies prātā, turpini meklēt patiesību - pēc gadiem 20 varēsi savus šodienas secinājumus objektīvāk izvērtēt!

" (..) Un es neesmu vienīgais PSRS sabrukuma laikā dzimušais bērns, kurš ir izaudzis ar šo divējādo attieksmi pret dzimteni."
=================================================================================
"Divējādā attieksme"- ? Pret māti, dzimteni, Tēvzemi un brīvību jau var būt citāda attieksme kā pret valsti, režīmu, iekārtu, oligarhiem un kampējiem. Tas, manuprāt, nav nekas ārkārtējs:
"Mēs mīlam pieprasīt / Tāpēc ka mīlam / Tāpēc ka mīlam par maz" (Izpildītajs:Ainars Mielavs. Imants Kalniņš).

" (..) Un bezjēdzīgi vainot "ārējos ļaundarus"."
=================================================================================
Kāda vēl "vainošana" - tā tikai fakta konstatācija par notikušo pēc 1991.g. 21.augusta. Oligarhi, "valsts nozagšana", etniskie konflikti, masveida narkotiku un spais lietošana, bezdarbs utt.utml. - tās jau jaunas parādības, kuras sociologiem un filosofiem vajadzētu pamatīgi izpētīt, izskaidrot un sabiedrībai (politiķiem) ieteikt risinājums.
Iesaku Jums izlasīt M.Kantora rakstu no sākuma līdz beigām (ja valodas zināšanas atļauj) -
atkārtoti norādu www adresi - http://www.peremeny.ru/books/osminog/9604

Ar 40 gadiem varēja Mozus laikos pietikt, ar 10 - Hodžas Nasredina; - modernajos - ne mazāk kā 100:
"Taču, lai izaudzinātu īstu demokrātisku sabiedrību, vajadzētu gadus simts. Trīs paaudzes. Tieši tāpēc tas viss atkarīgs ne tikai no valsts. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem. "
Pēteris Laķis. http://www.jaunahanza.lv/cb3.php?id=2&tr=1&lp=2&ln=lv

Tā "post-padomju" sistēma kā nebeidzas, tā nebeidzas - tā turpina mocīt un mocīt lielāko daļu sabiedrības. Lieta nopietna globāli, jo Rietumu sabiedrības pamat-šūniņā nekādas vienlīdzības pat teorētiski nevar būt, kaut arī "vienlīdzības ideja" un taisnīguma princips daudziem intelektuāļiem patīk:
«Maxima» darbinieki: pret mums izturas kā pret vergiem "
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/463157-maxima_darbinieki_pret_mums_izturas_ka_pret_vergiem

Marija, arī Jūsu atbildē man dominē uzskats, ka jānāk kādam māksliniekam no otras puses.
=================================================================================
Būtu jānāk jauniem raimondiem pauliem, peteriem, vāciešiem, belševicām.......vai vismaz klāviem elsbergiem, jo darbojas vēl 1940.g. dibinātā Rakstnieku savienība. Taču, ak, vai, padomju laika fantomiem neatrodas vieta jaunajā (kroplajā) sistēmā, kaut kā nerodas pat atmodas "bērniem" kādi tautas masu iedvesmojoši darbi:
" Vīķe-Freiberga: Izsūtījums nedraud, laipni lūdzu, būsim radoši! "
http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/vike-freiberga-izsutijums-nedraud-laipni-ludzu-busim-radosi-673720

Starp citu, interesanti, ko šodien dara viss "bars", .....
=================================================================================
Endziņš: Latvija ir plānu "lielvalsts" - mums ir 1500 dažādu plānošanas dokumentu!
http://www.diena.lv/diena-tv/dienas-rits/endzins-latvija-ir-planu-lielvalsts-mums-ir-1500-dazadu-planosanas-dokumentu-13937018

....Ar savu vietu apmierināts cilvēks nav agresīvs.
=================================================================================
"Tikai ļoti naivs cilvēks varēja iedomāties, ka nesekos Krievijas atbilde. Nav iespējams ceturdaļgadsimtu pazemot nāciju, izlaupīt gigantisku valsti, pasludināt par tās drīzu sabrukumu - un iedomāties, ka valsts nekādi neatbildēs.(..) Atbilde zaglīgajam liberālismam izrādījusies baismīga/ Ответ воровскому либерализму оказался страшен. "
Starptautiski slavens krievu mākslinieks, arī prozaiķis un esejists Maksims Kantors (1957)
http://www.peremeny.ru/books/osminog/9604

Esošās sociālās sistēmas ietvaros nākotne tiek atņemta visiem, tāpēc dalījums "pabērnos" un "bērnos"
drīzumā var izzust pats no sevis. Ja būs, tad būs atmodas "mazbērni", kurus globalizācijas/amerikanizācijas procesā novienādos (kā jau tas notiek Spānijā, Itālijā, Portugālē ):
"Narkotikas apēd mūsu nākotni, tā šodien [21.05.2014] jauno psihoaktīvo vielu ierobežošanai veltītajā preses konferencē sacīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists Viesturs Liguts.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/narkotikas-aped-musu-nakotni-parliecinats-medikis.d?id=44520924#ixzz3BrLjBXvL

Zinu ne vienu vien it kā te definēto "atmodas pabērnu", kas nav latvieši, taču viņu paveiktais ir interesants un svarīgs itin daudziem latviešiem,
======================================================
Ir tūkstoši "nezināmo" Latvijas jaunieši, kuru paveiktais arī varētu būt interesants un svarīgs visai Latvijas tautai:
"Latvijā nemācās, nestrādā un neapgūst amatu apmēram 36 tūkstoši jauniešu." http://www.la.lv/rupju-berni/

Vai 3.atmodas cīnītājiem par savu radīto sistēmu nebūtu laiks secinājumus izdarīt, lai "pēc-atmodas" paaudzi par "pazaudēto" nesāktu dēvēt? Lieta tak' nopietna:
"Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību....."
Vita Matīsa,Docteur e Sciences Politiques Université de Genève (UNIGE). SKOLOTĀJU KONGRESS 2009. PLENĀRREFERĀTS – "VĒRTĪBU KRĪZE SKOLĀ UN SABIEDRĪBĀ"

Ko Jūs gribat Marija? Lai mēs visi mazliet "pačubinātos" ap Jūsu lielo "obidu" ? Izveidotu nelielu "psihodrāmas" grupu, kas palīdzētu atrisināt identitātes krīzi? [ Jo, kas tad patiesībā ir Marija Assereckova : Atmodas "pabērns" ; Latvijas krieviete; "latvijiete" ; pareizticīgā krieviete; eiropiete; liberāla eiropiete; kreisi liberāla Eiropas intelektuāle; trockiste; marksiste; anarhiste; "homo soveticus" trešajā paaudzē; "krievvalodīgā" ; "dzevuška iz pribaltiki" ; Latvijas pilsone, vai viss augstāk minētais ? (Jums nešķiet, ka "pora opredzeļitsa" ?) Kā lai te neatceras Valda Zatlera retorisko jautājumu : " Kas es esmu ? " ] Un, kas būtu tā "oficiālā atzīšana", kuru vēl neesat piedzīvojusi ? Personisks Jaungada apsveikums no Ministru prezidenta (..) prominentās Assereckovu dzimtas portretu izlikšana Rundāles pils Baltajā zālē (..) ar nelielu ekspozīciju un "life story" piedevām (..) Tomass Hendriks Ilvess reiz izteica interesantu domu : proti, ja viņš būtu krievs, tad noteikti gribētu dzīvot Latvijā vai Igaunijā, jo Latvija un Igaunija ir vienīgā vieta pasaulē, kur krievi var vienlaikus palikt krieviskā kultūrvidē un dzīvot demokrātiskā un tiesiskā sistēmā ( respektīvi, Lielbritānijā vai Spānijā būtu demokrātija, taču nebūti tīri krieviskās kultūrtelpas - Krievijā savukārt būtu krieviskā vide, taču ne miņas no tiesiskuma un demokrātijas : kurš gan gribētu tikt atspārdīts vēlēšanu iecirknī (?) vai jebkurā brīdī pazaudēt biznesu ?) Atļaušos apgalvot, ka Latvija priekš krieviem ir ideāls variants (paradīze zemes virsū). Šeit ir vērts "iesakņoties" uz palikšanu ... Bet, protams, kā pati vēlaties ... (Nezinu, ko esat sadomājusies, taču Jūs un Jūsu mamma esat daļa no Latvijas valstsnācijas (pat, ja Jums ir alerģija pret šo vārdu), Jūs esat savējie (pašu cilvēki) Latvijā ... ja vien pašas to akceptējat. ) P.S. Pēdējais teikums krīt ārā no sarkastiskā komenta, taču es to domāju nopietni. [ Savukārt sarkasms laikam no tā, ka man apriebies, ka Latvijas krievi sevi nemitīgi pozicionē kā spitālīgos (apspiestos) - šajā rakstā : "pabērnus", kuru dzīve Latvijā līdzinās elles mokām.]

"tās jau jaunas parādības," - nevaru gan īsti piekrist! Piemēram, nesaprotu kāpēc pie "etniskajiem konfliktiem" netiek pieskaitītas krievu komunistu veiktās izsūtīšanas pamatojoties etniskajai piederībai, kā kalmiku, čečenu un Krimas tatāru.Tas nav etniskais konflikts? Vienkārši viena etniskajā konfliktā iesaistītā puse bija tik ļoti spēcīga, ka otrai konfliktā iesaistītajai pusei nebija ne mazākās iespējas pretoties - tikai un vienīgi tāpēc konfliktā iesaistītās lielās tautas pārstāvji to savās apziņās neuztvēra kā konfliktu. Jo lūk viss taču bija "klusi un mierīgi".
Starp citu, tieši tāpat krievu inteliģences atmiņā atceras 34 gadu, jo tad tika arestēti inteliģences, vadības pārstāvji, bet aizmirsti simtiem tūkstošu pārvietoto un iznīcināto zemnieku, "kulaku un podkulačņiku". Jo ar viņiem nebija tieša saskarsme. Piemēru minēju, lai paskaidrotu par mūsu apziņas uztveres īpatnībām, kā pēc PSRS sabrukuma asi uzveram "etniskos konfliktus", nepadomājot ka to cēloņi bija ielikti jau sen.
Starp citu - pēc jebkuras impērijas sabrukuma notiek "jaunas etniskās sadursmes", gan pēc asīriešu, romiešu, u.t.t. sabrukumiem - tas nu galīgi nav nekas jauns!
Tāpat arī narkotikas - principā kā masu nodzeršanās loģisks turpinājums. "Jauna parādība" - vairāk kā nosacīti.

"Ne par kādu tur "etnisko konfliktu" 1941.- 1945.gg. nevar iet runa" - tātad, Jūs apgalvojat, ka izsūtīšanas uz etniskiem pamatiem (kalmiki, čečeni, Krimas tatāri) - nebija?
Un "Un kas tā par "masu nodzeršanos"? - vai. piemēram, astoņdesmitajos kādu reizi esiet piedalījies tā dēvētajās kolhozu talkās? Tikai viens no, darba vietās gan laukos, gan pilsētās dzeršana bija regulāra.
Ok, bet ne par to stāsts - stāsts ka pamati, vai cēloņu potencialitāte visām negācijām, kuras eksponējās deviņdesmitajos - tika ielikti jau sen, tajā pašā "tautu draudzības" padomju laikā, kuru šobrīd nepamatoti cenšas pasniegt kā bezmaz vai "zelta laikmetu". Deviņdesmitie neradīja cēloņus "Oligarhi, "valsts nozagšana", etniskie konflikti, masveida narkotiku un spais lietošana, bezdarbs utt.utml" - viss Jūsu minētais ir sekas. Potenciālie cēloņi tika radīti jau padomju laikā.

""Tikai ļoti naivs cilvēks varēja iedomāties, ka nesekos Krievijas atbilde. Nav iespējams ceturdaļgadsimtu pazemot nāciju, izlaupīt gigantisku valsti, pasludināt par tās drīzu sabrukumu - un iedomāties, ka valsts nekādi neatbildēs" - piedodiet, kāda atbilde Krievijā valsts izlaupītājiem? Diemžēl šobrīd neatradīšu saiti kur nobildētas Putina tuvāko draugu, Krievijas magnātu pilis (salīdzinājumam arī tur bija nelaiķa Stīva Džobsa mājvieta), kaut kā neesmu dzirdējis, ka šos kāds taisās saukt pie atbildības. Tā vietā tagad tiek izlaupīta Ukraina, valsts kuras iedzīvotāji vismaz mēģināja prasīt atbildību no saviem izlaupītājiem. Un bezjēdzīgi vainot "ārējos ļaundarus". Tieši tāpat kā šeit bezjēdzīgi mūsu negācijās vainot slikto Briseli vai ES. Vai tad, piemēram, ES mūs piespieda budžeta līdzekļus grūst Pareksā, un vēl atceros kā mūsu gudrie "ekonomisti" vēl uzmeta lūpu kad lietuvieši netaisījās glābt Krājbanku, lūk, neesot "solidāri".
Ja vēlamies ko manīt uz labo pusi (un domāju, šis "likums" attiecas arī uz Krieviju), tad vienīgais reālais ceļš ir mainīties iekšēji, valsts iekšienē. Kāda būs valsts, sabiedrība - tāda arī ārējā attieksme. Nevis otrādi.
Par "projektu lielvalsti", jā, te laikam saglabājusies tā pati vecā kolhozu priekšsēdētāju "līdzekļu izsišanas" mentalitāte. Tikai šobrīd neizsit no Maskavas, bet Briseles.

Par Maksimas kasieri ar augstāko izglītību, tur nu gan tautībai nav nekādas nozīmes. Tur "vainīgais" ir hipertrofēti straujais dzīves ritms, bet tā ir globāla, ne lokāla Latvijas problēma. Varu derēt, ka šādas kasieres ir visās postsovjetisma valstīs.
Piemēram, savulaik slavenais Salamankas bakalaurs Samsons Karasko savā ciemā varēja justies drošs par savu darba vietu visas savas dzīves garumā, šodien tas vairs nav iespējams. Starp citu, interesanti, ko šodien dara viss "bars", kuri deviņdesmito beigās kādā no privātajām augstskolām apguva ļoti nozīmīgās un nepieciešamās "sociālā psihologa", vai tamlīdzīgas programmas?
Ok, bet domāju ka te būtiskākais tomēr nav tieši nacionālais, bet sociālās sistēmas maiņa. Domāju ka Krievijā situācija daudz smagāka - jo ja tā nebūtu, tad no kurienes agresivitāte? Ar savu vietu apmierināts cilvēks nav agresīvs.

Kūles kundze,

es neapšaubu to, ka Latvijas akadēmiskajā vidē arī par šiem jautājumiem tiek runāts. Būtu pavisam skumji, ja akadēmija būtu tikpat slēgta un kustētos tikai vienā virzienā, kā tas notiek Latvijas politikā. Taču redziet, kas notiek – no vienas puses, gan monogrāfijas izdod (bet cik liels ir to lasītāju loks? Vai tas nav naivums – domāt, ka, ja akadēmija pēta vecticībniekus un pareizticību Latvijā, tad ar minoritāšu integrāciju šajā valstī viss ir labi, un kas grib – tam viss ir lieliski), portālus taisa, un intervijas apkopo. No otras puses, LU un FSI var kaut katru mēnesi izdot rakstu krājumu, grāmatu, veidot jaunus portālus utt., bet kā tas ietekmē sabiedrību? Man nākas vēlreiz atkārtot – Latvijas muzejos visas šīs informācijas, kuru droši vien, var atrast FSI projektos, nav. Kāpēc tā līdz tiem nenonāk? Protams, es šeit nesaskatu nekādu sazvērestības teoriju, bet pārrāvumu noteikti redzu.

Vai Jūs neredzat neatbilstību, vai vismaz aizdomīgu nesakarību starp to, ka no vienas puses – akadēmiskajā vidē tiek pat ļoti daudz pētīti Latvijas minoritāšu, un arī krievu, vēsture un sociālais stāvoklis, bet no otras puses – akadēmijas pārstāvji skriešus metas atbalstīt kaut vai mūsu preambulas tekstu, pat nemēģinot kritiski novērtēt, kāda attieksme pret šo tekstu un to, ko tas satur, ir Latvijas minoritātēm? Jo tad jau sanāk, ka, lai pierādītu, ka par krieviem šeit interesējas un viņi ir ļoti nozīmīgi, uzskaita visu to, ko Jūs uzskaitījāt savā komentārā, un pēc tam izsakās par labu „Latvijas valsts ir izveidota, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu”.

Starp citu – arguments par to, cik daudz Latvijā ir modernās krievu kultūras, mani, godīgi sakot, nedaudz pārsteidz. Tad jau var apgalvot, ka, ja Vecrīgas centrā stāv Krievu drāmas teātris, tad vispār nevar sūdzēties, kurš grib – iet gan uz turieni, gan un Nacionālo teātri, un jūtas lieliski. Un vēl Latvijā tirgo grāmatas krievu valodā – vai tad šis nav lielisks piemērs tam, cik grandiozi integrēta un līdztiesīga ir mūsu sabiedrība? Taču mūsu dzīves tomēr norisinās ne tikai teātros un citos kultūras pasākumos, kuri, lielākoties, ir internacionāli saprotami.

P.S. Es nejūtos Latvijā nesaprasta, apbēdināta un nenovērtēta. Vismaz pagaidām nē. Bet esmu pamanījusi, ka šis arguments, strīdoties par manis rakstīto, kļuva diezgan populārs, jo ar to ir iespējams atkratīties no minētajām problēmām. Bet tā jau nav pirmā reize, kad to dara, un skar ne mani vien – runā par dzimumu līdztiesību un feminismu – patiesībā esi bezbērnu neglītene; runā par mazākumtautību problēmām – patiesībā esi apsēsta/-s ar mītiem un „filozofiski nepiepildīta/-s”; runā par geju tiesībām – patiesībā pati/-s esi ar neizanalizētu un nenoskaidrotu orientāciju, utt.

Paldies par komentāru!
Man šķiet, ka ņemot vērā Latvijas politisko situāciju, nevar izvairīties no tā, ka mazākumtautību, un it īpaši krievu vēsturi padomju un neatkarīgajā Latvijā mēģinās izmantot, lai pamatotu ideoloģiskos mītus. Un tas, cik liela iedzīvotāju daļa uz tiem uzķersies un pati piedalīsies šo mītu konstruēšanā, ir atkarīgs arī no tā, ko piedāvā "cita puse". Ja pastāvēs vēl viena opcija - tikt uzklausītam, tad mēs varam cerēt, ka daudzi izvēlēsies tieši to.

"Bet šis materiāls ir jāapzina cilvēkiem, kuriem ir izpratne par šo paaudžu kultūras mantojumu" - cerams, ka Latvijas mācību iestādes izglīto un turpinās izglītot tieši šādus cilvēkus.

Teikšu godīgi, ka mani pārsteidz šī hipotēze - ja kāds cilvēks Latvijā nejūtas ērti, tad tas ir vai nu tāpēc, ka viņš ir nepilsonis, vai tāpēc, ka neprot latviešu valodu, un abi argumenti šeit komentāros izskanēja.
Runājot tieši par manu mammu, par kuru Jūs izrādāt interesi (lai gan tas, ka raksta sākumā ir šāds teikums, nenozīmē, ka viss raksts ir par konkrētu un man tuvu cilvēku, kura pieredzi es tad tālāk aprakstu) - viņa ir gan pilsone, gan runā latviski, un apbrīno latviešu kora dziedāšanas mākslu.
Ja man neizdevās rakstā pietiekami skaidri noformulēt problēmu, mēģināšu vēlreiz izdarīt to šeit - vai Latvijas sabiedrībai nav beidzot jāpaskatās uz visiem nelatviešu izcelsmes cilvēkiem kā uz subjektiem ar saviem svarīgiem stāstiem? Tas, vai šie cilvēki ir vai nav pilsoņi, patīk viņiem vai nepatīk Dziesmu svētki (kas, galu galā, nav "īstā latviskuma" kritērijs) šeit atrodas otrā vietā.Jo tas, ko Jūs uzskaitījāt, atkal ved pie, ja gribat "atvērtās latvietības" koncepcijas - saproti, ko mums nozīmē 4. maijs, ej uz Dziesmu svētkiem un svini Jāņus - un galu galā viss būs lieliski. Bet es gribu pagriezt šo vektoru uz otru pusi, es gribu, lai šī Latvijas iedzīvotāju daļu kļūtu interesanta citem ne tikai ar to, cik daudz tā cenšas integrēties, bet ar to, kas tai ir patstāvīgs un unikāls, ar savu vēsturisko pieredzi.

"Svarīgs ir tas, ko cilvēks grib paveikt, nevis tas, kurā laikā vai ģimenē viņš vai viņa piedzimis" - skaista, bet baidos, tukša frāze. Tā nav izvēle starp divām galējībām - mēs visu daram paši (un tad mēs izslēdzam valsts ideoloģijas ietekmi uz mums, kas ir diezgan utopiski), vai mēs visu liekam darīt valstij un prasam, lai tā pret mums ir laba. Skaidrs, ka pašiem ir jābūt atvērtiem, jāspēj uzklausīt un jāsaprot, ka tava pieredze var neatspoguļot visu pasauli. Taču, kad tiek pasvītrots tikai patstāvīguma aspekts, valsts institūciju loma tiek noklusēta, it kā tās nebūtu un tā neko neizlemtu, lai gan tā ir sevis manīšana.

Un es gribētu pasvītrot, ka atrast atsevišķas personības un pasniegt viņu panākumus kā piemēru "Visi var!", ir strupceļš. Tā atkal ir viltus izvēle starp mākslinieciskās karjeras augstākajām virsotnēm un pelēko, nevienam neinteresanto masu.

Man šķiet, ka pastāv būtiska atšķirība starp vienkāršu vēlmi, lai valsts nodrošina atbilstošo iztikas līmeni, un to, kad papildus vēl nāk klāt valsts ideoloģijas attieksme "tu nekad nebūsi gana labs". Par to, ka šāda attieksme Latvijā ir gana populāra, pēdējo gadu laikā varēja pārliecināties neskaitāmas reizes - pietiek aplūkot retoriku ar valodas referendumu un preambulu.

Padomju rūpnīcu un kolhozu iznīcīnāšana nebija vienīgas izmaiņas darba tirgū pēc PSRS sabrukšanas. Piekritu, ka Latvijā nepastāv tik izteikta saistība starp etnisko piederību un labklājības līmeni, kā Igaunijā, taču ir vērts atcerēties, ka pastāv zināma vārbūtība, ka Maximas pusmūža kasierei ir padomju laikos iegūta augstākā izglītība.

Pat valsts valodu ne/zināšanu - tas ir amizanti, ka joprojām pastāv šis stereotips par latviešu valodu globāli nezinošajiem, lai gan tādu ir tikai ap 4 procentiem (sk. pētījumu Piederības sajūtu Latvijai).
Parasti šis fantoms nāk komplektā ar pārliecību, ka 90-tie gadi Latvijā bija labākais un ērtākais laiks, kad mazākumtautību pieaugušie un strādājošie cilvēki varēja veiksmīgi apgūt valodu.
Viens atzinums, ka valsts radītie apstākļi bija graujoši un neveicināja šajā jomā neko, būtu milzīgs solis uz savstārpēju sapratni.

Man jau šķiet, ka kaut vai mans raksts liecina par to, ka šī iesaistīšana publiskajā, vēsturiskajā, šī saruna, kuru Jūs pieminējāt, ir nepieciešama, un ka ir cilvēki, kas vēlas iesaistīties, taču Jūs pati sakāt - māksla ir labs instruments, ekspozīcijas, performances utt. Bet ir nepieciešami arī mākslinieki, vēsturnieki un citi, kas arī būs ieinteresēti kaut vai visus šos stāstus savākt. Iniciatīvai ir jānāk no abām pusēm.
Un es neapgalvoju, ka

Nesaprotu Jūsu replikas būtību. Tas droši vien domāts ironiski. Vai gribat teikt, ka Latvijā viss ir tik traģiski, ka interesantuma interesantuma jēdzienam nav vietas? Tādā gadījumā lūdzu ap-ironizēt autori - jēdzienu sāka lietot viņa.

Okei, atradu komentāros atbildi uz pirmo jautājumu: "es gribu pagriezt šo vektoru uz otru pusi, es gribu, lai šī Latvijas iedzīvotāju daļu kļūtu interesanta citem ne tikai ar to, cik daudz tā cenšas integrēties, bet ar to, kas tai ir patstāvīgs un unikāls, ar savu vēsturisko pieredzi." - Marija, ļoti labi, kļūstiet interesanta! Stāstiet savus stāstus, publiskojiet, runājiet, darbojieties un sadarbojieties. Kā vienreiz jau rakstīju, man Jūsu mātes stāsts INTERESĒ. Nelaime tikai tāda, ka man to nestāsta. Mani interesē tas, ko mani draugi-krievi sadzīvē dara citādi nekā es, mani interesē kā un kāpēc viņi jūtas Latvijā kā dzīves telpā (un es to uzzinu, kad viņi man pastāsta). Bet aizvainota pukstēšana man nevar būt interesanta. Es varu to pacietīgi un politkorekti noklausīties, varu painteresēties par aizvainotības dziļākajiem cēloņiem. Taču tas nav, kas patiesa ziņkāre/interese. Vai Jūs varētu sākt ar to, ka, kā krievu kopienas pārstāve, izstāstītu kaut ko, ar ko varat kļūt interesanta?
Un jautājums 2) iepriekšējā komentārā paliek spēkā.

Jautājumi:
1) "Es nejūtos Latvijā nesaprasta, apbēdināta un nenovērtēta" - tad par ko ir raksts?
2) "Latvijas muzejos visas šīs informācijas, kuru droši vien, var atrast FSI projektos, nav" - ko Jūs esat gatava darīt, lai to mainītu?
Esmu vienkārša meitene, "čaiņiks", tāpēc lūdzu vienkāršas atbildes.

"Runājot tieši par manu mammu, par kuru Jūs izrādāt interesi (lai gan tas, ka raksta sākumā ir šāds teikums, nenozīmē, ka viss raksts ir par konkrētu un man tuvu cilvēku, kura pieredzi es tad tālāk aprakstu) - viņa ir gan pilsone, gan runā latviski, un apbrīno latviešu kora dziedāšanas mākslu."
Jūs gan atbildat Kristai, taču tas interesē arī mani: konkrēts stāsts, kurš man ļauj saprast, kas tieši, kādas sadzīves grūtības vai uztveres un domāšanas formas Jūsu mātes (un arī daudzos citos) gadījumā traucē komfortabli justies Latvijas sabiedrībā. Kura esat gan Jūs, gan es, gan Jūsu māte. Bet es pati to sev izstāstīt nevaru, jo neesmu nedz Jūsu māte, nedz pietuvināta presona. Es esmu tā sabiedrības daļa, kas vēlas uzzināt. Jūs vai Jūsu māte esat tā daļa, kas var izstāstīt. Ja, protams, ir abpusēja iniciatīva saprast citam citu, nevis aprobežoties ar aizvainojuma izsaucieniem.

Vai šajā gadījumā nav tā, ka bārienu par kavēšanu saņem tie, kas ieradušies laikus? Marija dod ziņu par šo cilvēku grupu Latvijā - mēs apzināmies, ka esam šeit, Latvijā; mūs interesē, kas redzams Latvijas muzejos, kā tiek atspoguļota vēsture utt. Vismaz es ceru, ka šis raksts pauž ne tikai viena vien cilvēka interesi par to, kur tad īsti viņš dzīvo - ar to domājot ne tikai atpūtas iespējas Jūrmalā un zaudēto piederību Padomju Savienībai. Nākošais solis ir sākt piedalīties un pašiem izstāstīt savus stāstus, jo tas nav jādara kaut kādām labajām latviešu tantēm vai onkuļiem, kuri to nevar izdarīt, jo tie nav viņu stāsti. Kamēr šī iedzīvotāju daļa norobežojas un nesarunājas, nevar ne saskatīt, ne atspoguļot ko citu kā " kolonistus iebraucējus, kuriem bija svešs viss latviskais un kuri bija pelēka, neizglītota un naidīga masa." Un ja nu tad, kad šie Atmodas bērni (un arī citas grupas) darbosies un rīkosies (nevis tikai protestēs un činkstēs), lai viņu dzimtas vēsture kļūtu par daļu no Latvijas oficiālās vēstures un kultūras, ja tad viņi tiks kādā īpašā, emocionālā un/vai oficiālā līmenī atgrūsti, jā, tad tas būtu nevienlīdzīgi un netaisnīgi.