Atmodas pabērns

Manas ģimenes vēsture nesaskan ar manas dzimtenes oficiāli svinamajiem datumiem. Ieraugot sabiedriskajā telekanālā Baltijas ceļam veltītā raidījuma reklāmu, māte vien nicīgi nopūšas: "Nu jā, stāvēja un saņēma...", un viņas balsī skaidri ir noprotams vērtējums – tas, par ko bija stāvēts un kas tika saņemts, nav nekas labs. Par 18. novembri, tāpat kā par 4. maiju, laikam uzzināju sākumskolā. Ar pirmo klasi ir saistīta arī kāda izcila, atmiņā palikusi frāze: "Jūs esat šeit, lai mācītos latviešu valodu." Neatceros, vai līdz septiņu gadu vecumam vispār apzinājos, ka latviešu valoda ir kaut kas man svešs, kas ir jāmācās. Būdams mājas bērns, varbūt šo valodu skolā arī dzirdēju pirmo reizi. Vārdu sakot, "labā krieviete" noteikti nebiju un šad un tad vidusskolas gados pat izjutu dziļu nepatiku pret "integrētajiem". Aizvadījusi kādu laiku universitātes vidē, sev par izbrīnu atklāju, ka tas viss nemaz nav tik viennozīmīgi, un man kā naturalizētajai Latvijas pilsonei klājās diezgan jauki. Galu galā, kā iedzīvotājiem nebeidz atgādināt vietējie intelektuāļi, mums ir sanākusi ne tā sliktākā valsts – vēlēšanas nefalsificē, mazākumtautības gozējas ērtību saulītē, un brīžos, kad uz aviobiļetēm ir atlaides, var arī šur tur paceļot –, nav, ko sūdzēties. Viss taču varētu būt daudz sliktāk!

Piedzimt ap to pašu laiku, kad no jauna piedzima Latvijas Republika, ir aizraujoša pieredze, varētu labsirdīgi teikt. Tas taču ir tik labi – izmantot tās iespējas, kuras nebija pieejamas vecāku paaudzei, augt brīvā un demokrātiskā valstī, neizjust cenzūru un dalīties pieredzē ar cilvēkiem, ar kuriem nemaz nebūtu iespējams sastapties aiz dzelzs priekškara. Nevar noliegt, tomēr katru reizi, kad tiek uzsākta saruna par to, cik daudz iespēju ir atnesusi Atmoda un tai sekojošā neatkarība, man rodas sajūta, ka kaut kas tiek piemirsts, – kā tad paliek ar tiem, kam tieši neatkarība atņēma, ja ne visu, tad noteikti daudzas jo daudzas iespējas, sākot ar darbu un pakāpeniski zaudēto profesionālo kvalifikāciju? Un kaut kur deviņdesmitajiem gadiem pa vidu karājas šo cilvēku ne-latviešu bērni, kam it kā arī būtu jābauda Atmodas augļi, taču dažkārt vien šķiet, ka viņiem tie nebija paredzēti. Šajā gadā tiek runāts par Atmodas paaudzi, un uz Stūra māju tiek aicināti tie, kas bija dzimuši kopā ar Latviju. Tikai paliek jautājums, vai šādos pasākumos tiks uzklausīta un pieņemta arī cita, ne tik patīkami saviļņota versija par bērnību pirmajos neatkarības gados un jaunību Latvijā, kurai var dot jebkādu, tikai ne draudzīgas un atvērtas valsts nosaukumu. Kāpēc, meklējot Baltijas ceļa bērnus, tiek pilnībā noklusēts par visiem citiem?

Es negribu apgalvot, ka īpaša uzmanība Atmodas laika cilvēkiem ir kaut kas nevērtīgs. Bet vai nav pienācis laiks beidzot paskatīties apkārt un ieraudzīt tos cilvēkus, par kuriem labākajā gadījumā vispār nekas netika teikts? Ejot uz muzejiem, kas aplūko Latvijas vēsturi, es neko neuzzinu par sevi un savu ģimeni, kas ir Latvijas daļa trīs paaudzēs. Vienīgais, ko es varu izlasīt uz stendiem, ir pāris teikumu par kolonistiem, iebraucējiem, kuriem bija svešs viss latviskais un kuri bija pelēka, neizglītota un naidīga masa. Un, salīdzinot šo nievājošo attieksmi ar smalko pietāti, ar kuru tiek meklēti Baltijas ceļa bērni, ar kuru tiek runāts pat ne par politiķiem, bet par parasto cilvēku dzīvēm Latvijā divdesmitajā gadsimtā (un izstāde "Latvieša koferis" Stūra mājā tam ir labs piemērs), man jāsecina – par mani manai valstij ir nospļauties, manu vēsturisko pieredzi Latvijas muzeji pat nedomā iesaistīt savās ekspozīcijās un par oficiālo atzīšanu, ka arī es un mana ģimene esam Latvijas daļa, es varu pat nesapņot. Nacionālisti teiks –saki vēl paldies, ka šeit dzīvojat, liberāļi – nu, kāpēc tu tik ļoti sarežģī? Ir mums, protams, daži īpatnēji politiķi, bet kopumā – viss taču ir kārtībā, kādas vēl pretenzijas? Ko tu vēl gribi?

Droši vien es gribu, lai kādreiz tiktu pielikts punkts šai savdabīgajai "orientālajai" attieksmei pret krievvalodīgo Latvijas sabiedrības daļu, īpaši pret vecākajiem cilvēkiem. Jo, ja jauniešiem, kas studē Latvijas un Eiropas augstskolās, runā vairākās valodās un viegli komunicē ar latviešiem, izdodas izvairīties no noraidošas attieksmes, tad viņu vecākiem un vecvecākiem – diez vai. Bet vai integrācija pieprasa atteikšanos no tās savas ģimenes daļas un vēstures, kādai "labajam krievam" nepienāktos būt? Orientālā attieksme pret līdzpilsoņiem (un arī līdz-nepilsoņiem) veicina tikai to, ka kārtējo reizi uz tūkstošiem dažādu cilvēku tiek leģitimizēts tāds skatījums, kas saka – viņi ir vienādi slikti. Mums pat nav jāmēģina viņi izzināt, kā to vismaz darīja Rietumu orientālisma eksperti. Mēs jau tāpat zinām, ka viņi ir Latvijai naidīgie homo soveticus, mūžīgi pastāvoša cilvēku kategorija, pie kuras mēs paši, lai gan arī piedzimām un izaugām PSRS, nekādi nevaram piederēt, jo esam izdzīvojuši Atmodu un Baltijas ceļu, kas kā šķīstītava izpērk grēkus.

Nejūtoties īsti piederīga tai Latvijai, par kuru patīk runāt mūsu liberālajiem un konservatīvajiem politiķiem, un dzirdot gan par veiksmīgu iznākšanu no krīzes un Latviju kā ES un NATO pilnvērtīgu dalībnieci, gan par latviskuma akūto trūkumu valstī, es tomēr neiedomājos par to, ka Latvija man būtu kaut kas galīgi svešs un ka daudz labāk būtu pārcelties uz dzīvi citur. Un es neesmu vienīgais PSRS sabrukuma laikā dzimušais bērns, kurš ir izaudzis ar šo divējādo attieksmi pret dzimteni. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka tā vietā, lai padarītu Latviju par vietu, kas ir atklāta daudziem šeit dzimušajiem, tiek darīts viss, lai pateiktu, kam šī valsts ir māte un kam pamāte. Nacionālisma vilni deviņdesmito gadu sākumā var saprast vismaz emociju līmenī, lai gan tas nav attaisnojums intelektuāļiem, kas tolaik tik veiksmīgi izspēlēja naida karti, taču pēdējie notikumi Latvijas politiskajā dzīvē ir negaidīts trieciens. Tiek pieņemtas preambulas, kam līdzi seko debates, kas visā nopietnībā izmanto argumentus, kuru kopsaucējs ir "ja jūs gribat paskaidrojumu, kas ir dzīvesziņa un kam ir vajadzīga preambula, ar jums kaut kas nav kārtībā"; valsts izvēlētā ceļa kritika tiek saukta par noziedzīgu izteiksmes formu; nacionālisti sola latviskāku un pareizāku nākamo Saeimu, un šķiet, ka neviens par to visu neliekas ne zinis. Nevajag sarežģīt! Gan jau būs labi.

Taču, manuprāt, labi nebūs. Kamēr pastāv šī robeža starp bērniem un pabērniem, starp atzīstamo un apslēpjamo, Latvija nevar virzīties tālāk, mēs nemitīgi atgriezīsimies pie nacionāli etniskā un pie tā, kurš šajā valstī spēlēs galveno lomu un kuram būs atvēlēts teikt: "Vakariņas pasniegtas!" Ja Latvijas iedzīvotāji patiešām gribēja dzīvot atvērtā un demokrātiskā sabiedrībā un pirms divdesmit pieciem gadiem izdarīja izvēli šīm vērtībām par labu, tad beidzot ir jāatrod spēks un drosme pašiem būt atvērtiem un uzklausīt nepatīkamo. Tas, starp citu, attiecas uz abām pusēm.