Attēla - Mauro Lanca vada meistarklasi festivāla "deciBels" ietvaros
 
Mūzika
27.03.2018

Atklājumi un virsotnes jaunajā mūzikā

Komentē
0
Saglabā

Lai gan šomēnes Latvijas koncertzālēs – Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā un vēl citur – pārstāvēts arī klasiskais repertuārs, lai gan noticis arī pirmais un, cerams, ne pēdējais koncerts, kas veltīts Leonarda Bernsteina simtajai jubilejai, 2018. gada martu pilnā mērā var saukt par latviešu jaunās mūzikas mēnesi. Vispirms jau 10. martā Cēsīs izskanēja tāds vērienīgs multimediāls opuss kā Ērika Ešenvalda "Vulkānu simfonija", kam pēc piecām dienām Lielajā ģildē sekoja programma "DJ Monsta un kokles simfoniskais faktors" ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūziķu un koklētājas Laimas Jansones līdzdalību. Otrkārt, martā noritējis festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas", un, visbeidzot, starp divām dažādām programmām "Autors. Skaņa. Perspektīva" (patīkami, ka koncertu organizētāji nodrošinājuši, ka pasākumi nepārklājas) klausītājus pulcējis arī Ceturtais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels". Un šajā festivālā, starp citu, turpinājās arī piedzīvojumi etnomūzikā un improvizācijas mākslā, kamēr trīs pārējās programmas ļāva noteikt atšķirību starp abiem iepriekšminētajiem festivāliem. Latvijas Komponistu savienības rīkotajās "Latvijas Jaunās mūzikas dienās" vārds dots visu paaudžu latviešu komponistiem, un tad nu tur arī skan visādi brīnumi – diemžēl ne vienmēr šī vārda pozitīvākajā nozīmē. Turpretī Mūzikas akadēmijas organizētais "deciBels" koncentrējas uz visjaunāko latviešu mūziku, kuras autori daudzos gadījumos vēl studē. "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" šogad aicinājušas ieklausīties tādu klasiķu kā Riharda Dubras, Imanta Zemzara, Romualda Kalsona agrāk radītajās partitūrās. Savukārt festivāls "deciBels" veltījis koncertu Pjēram Bulēzam un uz Mūzikas akadēmiju uzaicinājis vairākus ārzemju meistarus. Rezultāts lika novērtēt "deciBela" atklāšanas koncertu 2018. gada 13. martā kā vienu no pēdējo mēnešu un gadu labākajām laikmetīgās mūzikas programmām. Nākamie divi koncerti raksturojami tieši tāpat.

Festivāla atklāšanas koncerta nosaukums "Higsa bozons" ņemts no zviedru komponista Kenta Olofsona 2008. gada opusa stīgu sekstetam un elektronikai – tas rakstīts brīdī, kad līdz Pītera Higsa prognozētās elementārdaļiņas atklāšanai bija gaidāmi vēl četri gadi. Pirms šīs Kenta Olofsona muzikālās mistērijas skanēja ar "Higsa bozonu" konceptuāli un asociatīvi saistītais Mauro Lancas darbs "Viss, kas ir ciets, izgaro gaisā", taču programmas sākumā – trīs ar 2017. gadu datēti jaundarbi, ko bija radījušas Agita Reķe, Evija Skuķe un Alise Rancāne. Katrs ar atšķirīgu tēmu loku un stilistiku, taču iedzīvināts tik saistoši, ka nebūtu nekas pretī šo mūziku klausīties atkal – pavisam citās programmās un citu atskaņotājmākslinieku sniegumā.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka flautistes Vitas Rozēnas un pianistes Veronikas Zubairovas priekšnesums Agitas Reķes "Kaleidobeskā" un Evijas Skuķes opusā "Satin manas debesis savā būrī un guli" nebūt nelika vilties, skaņuraksta dimensijas atspoguļojot ar izkoptu ansambļa izjūtu un mākslinieciskas gaumes klātbūtni. Un šīs kvalitātes pilnā mērā piemita arī klavieru kvartetam "Quadra" – vijolnieks Arvīds Zvagulis, altists Pēteris Trasuns, čellists Kārlis Klotiņš un pianists Rihards Plešanovs latviešu mūziku spēlējuši daudz un labprāt, līdz ar to Alise Rancāne varēja droši paļauties, ka interpreti viņas skaņdarbu iedzīvinās kolorīti un virtuozi. Bet muzikālu ideju, uz kurām varētu balstīt spilgtu un kontrastainu interpretāciju, šo triju darbu izlasē netrūka, un tās pirmām kārtām atklājās Agitas Reķes "Kaleidobeskā". Un, pat ja radošo impulsu plūsma šeit ne vienmēr ieguva pilnībā pārdomātas formas ietvarus, flautas daudzveidīgās virāžas un uz tajām reaģējošās klavieru refleksijas vienalga izrādījās abpusēji dzīvīgas un iztēli rosinošas. Tas pats sakāms par principiāli atšķirīgo jūtu un domu pasauli Evijas Skuķes darbā "Satin manas debesis savā būrī un guli" – flautas bezgalīgā melodija un harmoniski piesātināto klavieru akordu cikliskie atkārtojumi klausītājus te aicināja iegrimt jutekliski mistiskā transā. Bet tiem, kas saglabāja skaidru prātu, atmiņā ieplaiksnījās attālas asociācijas ar La Monti Jangu, ar Hariju Pārču, ar Teriju Railiju. Turpretī Alises Rancānes klavieru kvartets drīzāk iederētos līdzās Jāņa Petraškeviča, Mārtiņa Viļuma, Santas Ratnieces kamermūzikai, un šajā pieredzējušāko autoru sabiedrībā komponistes veikums nebūt nenobālētu – divdaļu ciklā Alises Rancānes ieceres atveidot fiziskās pasaules parādības ar skaniskiem parametriem izvērtās izsmalcinātos tembrāli fakturālos risinājumos un spraigos tematiskā materiāla attīstības rakursos. Un atkal – ja arī klavieru kvarteta pēdējais posms būtu pelnījis saliedētāku salikumu ar iepriekšējo mūziku vai arī pavisam citu skaņdarbu, kopumā jāteic, ka šī partitūra, iespējams, bija pati nopietnākā un daudzslāņainākā.

Koncerta turpinājums nebija kā lūzums mūzikas kvalitātē vai satura izteiksmē – gluži otrādi, Mauro Lancas un Kenta Olofsona opusi ļāva tālāk iedziļināties latviešu autoru pieteiktajās idejās. Protams, ar jaunu izaicinājumu un slīpējumu, un 13. marta programma apliecināja, ka 1975. gadā dzimušais itāliešu komponists Mauro Lanca, kurš savulaik jau viesojies Mūzikas akadēmijā, patiešām uzskatāms par meistaru, kas apveltīts ar neordināru iztēli un spožām profesionālām dotībām. "Viss, kas ir ciets, izgaro gaisā, viss, kas ir svēts, kļūst pasaulīgs, un cilvēki beidzot ir spiesti ar nosvērtu prātu aprast ar dzīves patiesajiem apstākļiem un attiecībām ar blakus cilvēkiem." Heraklīts? Laodzi? Nekā – koncertprogramma vēstīja, ka šis skaņdarba "Viss, kas ir ciets, izgaro gaisā" pieteikums meklējams Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa "Komunistiskās partijas manifestā". Pārbaudīju – un atklāju, ka oficiālais tulkojums nebūt nav tik poētisks: "Viss, kas saistās ar kārtām un kas sastindzis – izzūd, viss, kas svēts, tiek sagānīts, un cilvēki beidzot ir spiesti skaidrām acīm aplūkot savu dzīves stāvokli, savas savstarpējās attiecības." Tā lūk. Bez šaubām, katrs var sniegt pēc iespējas precīzāku tulkojumu vācu valodas oriģinālam, jo skaidrs, ka Mauro Lancas partitūras burvību iespējams uztvert arī bez kādām programmatiskām norādēm. Pirmām kārtām šķiet, ka autors šeit izvirzījis uzdevumu – paskatīsimies, ko var panākt ar pavisam elementāru kompozicionālo materiālu. Bet panākt var ļoti daudz ko, jo Normunda Šnē vadītais mūziķu ansamblis (flautiste Vita Rozēna, klarnetists Guntis Kuzma, perkusionists Guntars Freibergs, pianists Rihards Plešanovs, altists Pēteris Trasuns un čellists Kārlis Klotiņš) spīdoši parādīja šī skaņdarba minimālistisko spriegumu un tā iekšienē dzimušās tematiskās transformācijas, kas aizveda līdz gluži virtuozām un neparedzamām kompleksitātēm. Otrām kārtām – Mauro Lanca šeit apliecināja, ka humora izjūta mākslas darbam vienmēr nāk par labu, it īpaši, ja tā ir vienlīdz enigmātiska un anarhistiska.

Koncerta noslēgums ar opusu "Higsa bozons" atstāja iespaidu, ka humora izjūta nav sveša arī Kentam Olofsonam. 1962. gadā dzimušais zviedru komponists šeit nepārprotami izcēlās ar profesionālu meistarību – ar izcilu balansu starp racionālām idejām un emocionālu piesātinājumu, ar neparastu un uzrunājošu dramaturģisko arhitektoniku, mērķtiecīgu tematiskā materiāla virzību un kolorītām stīgu instrumentu faktūrām un to sabalsojumiem ar elektroniku. Prieks bija klausīties šo skaņdarbu no sākuma līdz beigām, un prieks bija arī to iepazīt tik teicamā priekšnesumā, kādu Normunda Šnē vadībā kopā ar jau pieminētajiem Arvīdu Zvaguli, Pēteri Trasunu un Kārli Klotiņu īstenoja vijolniece Kristiāna Ozoliņa, altiste Santa Lūcija Circene un kontrabasists Viktors Stankevičs. Žēl tikai, ka Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē arī koncertā "Higsa bozons" bija tukšas klausītāju vietas, bet, ņemot vērā manu attieksmi pret publiku, domāju, šeit īsti vietā būtu kāda cita ar Marksa un Engelsa idejām saistīta domātāja citāts – kā darbā "Labāk mazāk, toties labāk" formulējis Vladimirs Iļjičs Ļeņins: "Jāpieņem par likumu: labāk skaita ziņā mazāk, toties kvalitatīvi labāk."

1925. gadā dzimušais Pjērs Bulēzs pārdzīvoja vairākus savas paaudzes dižgarus – Lučāno Berio, Karlheincu Štokhauzenu, Ģērģu Ligeti, Janni Ksenaki, Mortonu Feldmenu; viņa mūžs noslēdzās 2016. gadā, kad Bulēzs jau vismaz pusgadsimtu bija iemantojis reputāciju kā viens no izcilākajiem un ietekmīgākajiem avangarda komponistiem. Diemžēl Latvijā Bulēza dzīves laikā viņa mūzika tā arī neiedzīvojās, un tam iespējami vismaz divi dažādi skaidrojumi. Pirmais no tiem – Bulēza reputācijas biedējošā daļa, komponistam esot bēdīgi slavenam ar savu galēji egoistisko raksturu; un, lai gan uz vecumu tas tapa mierīgāks, Bulēza bezkompromisa nostāja un klajā agresivitāte pret jebkuru atšķirīgu viedokli daudziem bija radījusi tādu naidu un nicinājumu, kas neaizmirsās gadu desmitiem ilgi. Otro iemeslu min Normunds Šnē sarunā ar Orestu Silabriedi: "Bulēza mūzika ir tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīta, turklāt tās atskaņošanai nereti nepieciešams tāds instrumentārijs, kāds Latvijas apstākļos, visticamāk, nebūs pieejams. Piemēram, lai nospēlētu fascinējošo opusu "sur Incises", vajag trīs klavieres, trīs arfas, vibrofonu un marimbu. Kurš prātīgs koncertproducents uzņemsies šādas rūpes?"

Tādēļ vēl jo vairāk jānovērtē festivāla "deciBels" organizētāju apņemšanās likt lieku prātīgumu pie malas un tomēr izveidot programmu, kurā Bulēza darbi skanētu pilnā apjomā. Jānovērtē arī vērā ņemamais klausītāju skaits un – par visu vairāk – atskaņotāju ieguldījums, koncerta norisei galu galā radot jautājumu: kā gan mēs līdz šim varējām dzīvot bez Pjēra Bulēza mūzikas? Jo šī māksla tiešām ir apburoša, saistot ar satriecoša personības spēka klātbūtni, kas izpaužas visizsmalcinātākajā ornamentālikā un visvērienīgākajos dramatiskajos afektos, kas caurauž gan partitūrās ietvertās racionālās konstrukcijas, gan arī tajās izteiktās emocionālās intences. Turklāt par koncerta veiksmi jānosauc ne tikai vijolnieces Eleonoras Pīrāgas, flautistes Alisas Klimanskas, pianistes Elīnas Gailes un klarnetista Gunta Kuzmas uzstāšanās, bet arī Laimas Adelaides Priedītes pārraudzītā skaņu režija un elektroniskās partitūras – tik prasmīgi īstenots telpiskums un tik precīza, tēlaina un virtuoza elektroniskās mūzikas plūsmas sasaukšanās ar akustiskajiem instrumentiem katrā ziņā prasīja kā nopietnu darbu, tā atraisītu iedvesmu.

Arī mūziķu priekšnesums liecināja gan par rūpīgu iedziļināšanos Bulēza skaņdarbu sarežģītākajos aspektos un spēju tos pienācīgi atveidot, gan par iedvesmas un iztēles klātbūtni, un arī tādēļ šeit dzirdamā Pjēra Bulēza daiļrades reprezentācija izvērtās tik saistoša. 14. marta koncertā to pārstāvēja trīs skaņdarbi – opusu "Antēmas 2" vijolei un elektronikai komponists radīja 1997. gadā (sešus gadus pēc pirmajām "Antēmām" vijolei), 1946. gadā rakstītā sonatīne flautai un klavierēm ir Bulēza pirmais plašāk zināmais darbs, bet "Dubultēnu dialogs" klarnetei un elektronikai datēts ar 1985. gadu. Šiem darbiem ir ne tikai atšķirīga hronoloģija, bet arī dažādi muzikālie vaibsti, un "Antēmas 2" triju opusu vidū raksturojams kā graciozākais, noslēgtākais, atturīgākais. Vienlaikus partitūras izvērstais apjoms un komplicētais skaņuraksts no interpreta prasa patiesu koncentrēšanos, un Eleonoras Pīrāgas spēlē bija saklausāms ne tikai izkopts vijoles tonis, ne tikai kontrastu mija, bet arī muzikālās attīstības, muzikālās domas loģika. Šai ziņā vismaz tikpat lielus panākumus guva arī Alisas Klimanskas un Elīnas Gailes duets Bulēza sonatīnē flautai un klavierēm – kaisles, dusmu un izaicinājuma piesātinātā opusā, kas deva iespēju niansētās krāsās un izteiksmē iemirdzēties flautistes spēlētajām līnijām, bet interpretācijas būtiskākie pavērsieni šeit pirmām kārtām saistījās ar pianistes dramatisko tvērienu, muzikāli spriego aktivitāti un vērīgo skatu uz māksliniecisko dramaturģiju. Visbeidzot – emociju, intelekta un misticisma saplūsme "Dubultēnu dialogā". Gunta Kuzmas klarnetes tembra nianšu bagātīgums iepazīts daudzkārt, viņa spējas ikkatrai interpretācijai piešķirt profesionālu slīpējumu un radošas atklāsmes dziļumu – arī, un "Dubultēnu dialoga" ritējums tad nu kļuva par fascinējošu piedzīvojumu, kurā aizvien izteiksmīgāk izgaismojās metafiziski slāņi.

Jācer, ka šī sastapšanās ar Pjēra Bulēza mūziku Latvijas publikai uz ilgāku laiku nepaliks vienīgā; jācer, ka atskaņotāji atradīs spēku un virtuozitāti arī "Notācijām" orķestrim, "Polifonijai X" ansamblim, simfoniskajam "Rituālam Bruno Madernas piemiņai", arī Renē Šāra dzejas inspirētajam vokāli instrumentālajam ciklam "Āmurs bez meistara" un komponista versijai par Nīčes darbu "Tā runāja Zaratustra". Tāpat jāizsaka cerība, ka Elīna Gaile kādreiz atskaņos Pjēra Bulēza trīs klaviersonātes. Lai gan tur ļoti noderētu arī Riharda Plešanova, Jura Žvikova, Reiņa Zariņa, Diānas Ketleres interpretācijas.

Arī festivāla "deciBels" koncertā 16. martā turpat Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē klausītāju netrūka. Tomēr Latvijas Radio koris un diriģents Kaspars Putniņš, kuru profesionalitāte komentārus neprasa. Un programmā "Radio Tunes" atkal skanēja latviešu komponistu mūzika – Margaritas Gapčenko un Annas Ķirses opusi piedzīvoja pirmatskaņojumu, bet pārējo četru komponistu darbi bija radīti nedaudz agrāk. Un atkal jāteic – arī šis koncerts iezīmējās ar ļoti veiksmīgu un konceptuāli izsvērtu programmas dramaturģiju, kā rezultātā katrs skaņdarbs saskarē ar citiem uzplauka īstajā gaismā.

Pirmais no tiem – Armanda Aleksandraviča "Re:Ģenerācija"; atkal flautas tembrs, tikai šoreiz Evas Jevstigņejevas spēlētā ķīniešu tradicionālā didzi flauta, un tā teicami iekļāvās gan mūzikas atmosfērā, gan skaņuraksta audumā. Abiem šiem aspektiem piemita suģestējoša pārsteiguma spēks – cik oriģinālas, krāsainas un mirguļojošas bija skaņdarba harmoniskās vertikāles, tik tēlaina un uzrunājoša bija arī mūzikas noskaņu un raksturu gamma, tās cildeno objektivitāti akcentējot arī vokālo faktūru piesātinātajai plūsmai un prasmīgi izzīmētajām dramaturģiskās arhitektonikas aprisēm. Sekoja Margaritas Gapčenko "Nebulae", saistot uzmanību ar trauksmainākām izjūtām, dinamiski tiešākiem kontrastiem un vokālo līniju plašāku diferenciāciju; ne visas no šajā mūzikā paustajām idejām šķita vienlīdz individualizētas, taču gan skaņdarba koncepcija un struktūra, gan emociju uzplaiksnījumi un tēlu variācijas liecināja, ka komponistes ieguldītais darbs nesis nopietnus panākumus.

Tieši tāpat ar Alises Rancānes "Phantasos", kur starp Latvijas Radio kora vokālajiem tembriem un salikumiem īsto vietu bija atradusi arī Gunāra Mūrnieka vijole un Santas Valeres čells, mūzikai paliekot atmiņā ar poētiskām intonācijām un lirisku vēstījumu, kur skaņdarba uztverei katrā ziņā par labu nāca arī viens otrs kontrastaināks vilciens un lakoniskā forma. Tieši tāpat arī ar Annas Ķirses "Radices" astoņām balsīm un elektronikai, kas iecerēta kā fragments no septembrī Somijā gaidāmās "Koku operas II" – no vienas puses, šeit uzmanības vērta ir katra atsevišķa mikrostruktūra, katrs muzikālais pavērsiens un emocionālais uzplūds, no otras puses, šīs dramatisko uzliesmojumu ķēdes ļoti labi saistās kopā arī makrolīmenī, radot priekšstatu par plašāku, viengabalaināku apjomu, kuru iespējams uztvert un analizēt gan kā dabas, gan kā kultūras fenomenu.

Ja elektroniskā partitūra Annas Ķirses skaņdarbā bija uztverama kā patstāvīga un dažbrīd atklāti oponējoša darbības persona, tad Krista Auznieka mūzikā izrādei "NeoArctic" tā drīzāk veidoja monumentālu harmonisku fomu saplūsmē ar kora dziedājumu. Un, ja 2016. gadā Rīgas Krievu teātrī uzvestajā kora operā savu uzmanības daļu prasīja arī košā vizualitāte, tad tagad varēja koncentrēties tikai uz mūziku – un šim koncertam izvēlētajā četrdaļu ciklā Auznieka radītā skaņuraksta skaistums, grandiozie minimālistiskie izvērsumi un tembrāli harmonisko rakursu piepildījums arī atklājās krāšņi un iespaidīgi. Garlaicīgi nebija ne uz brīdi, un cerēto gandarījumu deva arī koncerta fināls ar Mārtiņa Viļuma skaņdarbu "Man bij’ viena balta pupa" korim, sitaminstrumentiem un elektronikai no izrādes "Gaismas raksti" – kā apstiprinājums pārliecībai, ka Viļuma rakstītā mūzika uz klausītāju iedarbojas arī neatkarīgi no vizuāli skatuviskajām norisēm un ka šajā partitūrā ietvertais mākslinieciskais spēks un mītiskās dimensijas ir jūtamas jebkurā gadījumā.

Visbeidzot – grūti vispār atsaukt atmiņā kādu mazāk izdevušos Latvijas Radio koncertu, taču Kaspara Putniņa vadītā kora priekšnesums 16. martā bija izcili veiksmīgs. Pirmkārt, izrādās, ka tieši Mūzikas akadēmijas Lielā zāle kora koncertiem ir teicami piemērota, jo Radio koris šeit ieskanējās kā brīvi elpojošs, ar bagātīgām tembrālām krāsām apveltīts organisms, kura emocionālajām izpausmēm nav nekādu šķēršļu. Otrkārt, tāda pati brīvības apjauta caurvija arī ikkatru interpretāciju, radot iespaidu, ka latviešu komponistu mūzika Radio kori iedvesmojusi katrreiz no jauna – un tik augsta līmeņa atskaņojums sniedza nepārtrauktu valdzinājumu.

Noslēgumā divi vērojumi, divi secinājumi. Pirmkārt, intervijā Inesei Lūsiņai Krists Auznieks paudis: "Tomēr ASV vēl joprojām 99% mūzikas ir balto vīriešu rakstīta. Un par ko mēs mācāmies Eiropas mūzikas vēsturē? Par mūziku, ko radījuši eiropiešu vīrieši." Latvijā, kā jau tas bieži notiek, situācija drīzāk būs pavisam cita, un festivāls "deciBels", kurā komponisti vīrieši ir ievērojamā mazākumā, uzskatāms nevis par izņēmumu, bet gan likumsakarību. Komponistēm sievietēm ir būtiska proporcija arī 80. gados dzimušajā paaudzē, tāpat 70. gados dzimušo autoru vidū, arī vēl pirms tam bez kādām pūlēm var nosaukt vairākas klasiķes. Līdz ar to jautājums patiesībā formulējams šādi: kur palikuši komponisti vīrieši? Pirmā un acumirklīgā atbilde: droši vien turpat, kur, piemēram, vijolnieki vīrieši. Otrkārt, atkal tuvojoties Rīgas festivālam un citiem vasaras pasākumiem ar ārvalstu interpretu pastiprinātu klātbūtni, Mūzikas akadēmijas Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" vēlreiz apstiprinājis, ka šiem atskaņotājiem būtu ko izvēlēties arī no visjaunākās latviešu mūzikas. It īpaši tad, ja uz šejieni atbrauc slaveni orķestri un kori, slaveni diriģenti, instrumentālisti un vokālisti. Viņiem nav vairs obligāti jāizvēlas starp Pēteri Vasku un Arturu Maskatu. Nav vairs obligāti jāatsvaidzina savas augstskolā gūtās zināšanas par Jāni Ivanovu un Ādolfu Skulti. Lai viņi atskaņo Annu Ķirsi un Alisi Rancāni. Armandu Aleksandraviču un Kristu Auznieku. Margaritu Gapčenko un Eviju Skuķi. Protams, arī Mārtiņu Viļumu, Gundegu Šmiti, Andri Dzenīti un Rutu Paideri. Tikai ne Brāmsu, Mocartu un Verdi. Izcilu šādas mūzikas interpretu mums tepat Latvijā pietiek.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!