Recenzija
02.07.2015

"Tallinn Treff" – vizuāls ceļojums četru dienu garumā

Komentē
0

Teātris kā vizuāla metafora

No 4. līdz 7. jūnijam Tallinā notika internacionāls vizuālā teātra festivāls "Tallinn Treff". Šogad festivāls norisinājās jau devīto reizi un pulcēja profesionālus teātra māksliniekus no tādām valstīm kā Krievija, Nīderlande, Čehija, Gruzija, Slovēnija, Japāna, Somija, Dienvidkoreja, Izraēla un Igaunija. "Tallinn Treff" savulaik dibināja Igaunijas Leļļu teātra "Nuku" bijušie mākslinieciskie vadītāji, un tā mērķis ir iepazīstināt ar moderno leļļu mākslu un to popularizēt, saglabāt un turpināt leļļu teātra tradīcijas, kā arī pārsteigt ar jaunām teātra formām. Kā stāsta igauņu teātra mākslas pārstāvji, "Tallinn Treff" ir salīdzinoši neliels festivāls, par kuru padziļināti interesējas vien atsevišķa sabiedrības grupa, tomēr tas neliedz festivāla rīkotājiem izveidot pārdomātu un inovatīvu izrāžu programmu, kas spēj aizraut kā mazos, tā arī lielos teātra skatītājus.

Festivāla mākslinieciskais vadītājs Vahurs Kellers (Vahur Keller) apgalvo, ka lielākā daļa igauņu teātra skatītāju ir pieraduši pie izrādēm, kas veidotas uz tekstuālā materiāla bāzes, taču izpratne par attēlu, vizualitāti ir kaut kas tāds, kas piemīt ikvienam cilvēkam un kas neprasa paskaidrojumus. Neskatoties uz to, festivālā ir arī daudz izrādes ar tekstu, kas analizē sabiedrībā aktuālus notikumus un kopā ar izrādes vizuālo attēlu veido jaunas teātra formas. Festivāla laikā  apmeklētāji bija aicināti arī doties uz festivāla oficiālo klubu, kur noritēja publiskas diskusijas par dienā redzētajām izrādēm.

Par festivāla norisi uzzināju nejauši. Uzrunāja fakts, ka arī mūsu platuma grādos teātra profesionāļi jūt vajadzību izzināt specifisko teātra veidu – vizuālo teātri – un tam tiek veltīts pat vesels pasākums ar rūpīgi atlasītām izrādēm.

Lai konkretizētu izpratni par to, kas ir vizuālais teātris, īsi raksturošu galvenos šī teātra veida pamatprincipus: centrālais vizuālā teātra virzītājspēks ir kustība. Performatori komunicē, ilustrējot emocijas primāri caur mīmiku, laikmetīgo deju, zīmju valodu vai cirka mākslu. Vizuālais teātris sevī ietver arī leļļu teātri un maskas. Vizuālajam teātrim nav obligāti jābūt neverbālam, tā dramaturģiju var veidot vārdi, simboliski teikumi, mūzika, skaņas vai multimediju elementi, kā, piemēram, projekcijas. Tomēr būtiska nozīme jebkura vizuālā teātra izrādes kontekstā ir spēja stāsta esenci ietērpt vizuālā metaforā. Britu teātra kritiķe Lina Gārdnere (Lyn Gardner) interneta portālā "The Guardian" izteikusies, ka ķermenis spēj runāt tikpat daiļrunīgi kā mūsu balss. Varu vien piekrist šim apgalvojumam, turklāt vārdi atšķirībā no ķermeniskām darbībām un vizuālā attēla mēdz nogurdināt, tā arī neatklājot indivīda dvēseliskos pārdzīvojumus. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – mēs nekad līdz galam nevar ticēt tam, ko cilvēks pasaka.

"Tallinn Treff" iepriecināja ar to, ka – neskatoties uz mākslinieciskās kvalitātes nevienmērību – katra izrāde bija konceptuāli pārdomāta, turklāt festivāls piedāvāja izrādes visām vecuma grupām. Lai arī teātra uzvedumi bija krasi atšķirīgi un raisīja dažādas asociācijas, saskatīju arī vienojošas tendences – daudzās izrādēs mainīgās proporcijās tika izmantoti laikmetīgās dejas elementi, kā arī risināta indivīda un sabiedrības konflikta tēma. Pārsvarā mākslinieki savās teātra izrādēs netiecās konfliktu atrisināt pēc klasiskiem dramaturģijas pamatprincipiem, bet gan koncentrējās uz cilvēka iekšējo psiholoģisko procesu ilustrāciju. Liela daļa izrāžu man atgādināja pētījumu par dažādiem dvēseles stāvokļiem, cenšoties radīt interesi par cilvēka nevienmērīgo dabu un bailēm būt apdraudētam. Tieši šāds uzstādījums bija "Tallinn Treff" programmas galvenajai lielās formas izrādei "Double Exposure" ("Divkāršā iedarbība"), kas veidota, sadarbojoties māksliniekiem no Somijas un Dienvidkorejas. Izrāde bija objektu spēles un laikmetīgās dejas simbioze, kas ar ļoti vienkāršiem, bet iedarbīgiem līdzekļiem (blondu sieviešu manekenu galvām) spēja uzburt jaudīgu vizuālo risinājumu. Izrāde groteski komiskā veidā runā par cilvēka "ideālo seju" jeb absurdu vēlmi būt perfektam, atbilstot stereotipiskiem skaistuma standartiem, – globalizācijas laikmetā aktuāla tēma, kas liek aizdomāties par piederību kādai konkrētai etniskai vai nacionālai grupai un to, kādu labumu vai ļaunumu nodara šīs piederības galēja apslāpēšana vai tieši otrādi – nepamatota popularizēšana. Atmosfēriski līdzīga šķita Igaunijas Krievu drāmas teātra izrāde "Could I Be Mozart?" ("Vai es varētu būt Mocarts?"), kas veidota pēc Kena Kīzija romāna "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", Antona Čehova īsstāsta "Palāta Nr. 6" un 20. gadsimta kulta dzejnieka Vladimira Visocka daiļrades. Šī lielās formas izrāde bija īpaša ar to, ka valsts teātris devis iespēju izrādes radošajai grupai veidot absolūtu eksperimentu, rēķinoties ar to, ka izrāde varētu nebūt kases grāvējs. Tas esot rets izņēmums Igaunijas teātra telpā. Izrādes formas uzstādījums, lai arī neoriģināls, tomēr ir valsts teātros reti pieredzēts – minimālistiski dialogi mijas ar pārliecinošu scenogrāfijas dinamiku un laikmetīgo deju. Viss kopā rada ļauni vēstošu psihiatriskās klīnikas iespaidu, kurā pacientu kolektīvais neprāts pāraug sērgā, kas iespaido arī klīnikas galveno ārsti. Gaumīgi veidota vizuālā attēla, mūzikas un kustību sintēze, kas aizved it kā blakus esošā, tomēr tik ļoti svešā realitātē, par kuras likumiem ikdienā pat nenojaušam.

Starp pārējām izrādēm īpaši vēlos izcelt trīs, kuras, ja vien rodas iespēja, būtu vērts apmeklēt ikvienam teātra interesentam, jo, manuprāt, citu izrāžu vidū tās visvairāk atšķīrās ar idejas oriģinalitāti un unikālo māksliniecisko koncepciju.

"Paper Cut" (Yael Rasooly)

Izrādes autore Jaele Rozelija (Yael Rasooly) dzimusi 1983. gadā Jeruzalemē, Izraēlā. Jaele ir apmācīta klasiskajā dziedāšanā un studējusi teātra dizainu Londonā. Vizuālā teātra skolā, Jeruzalemē, kur viņa specializējās režijā, leļļu mākslā un dizainā, aktrise uzsāka attīstīt savu unikālo teātra valodu un pabeidza skolu ar izcilību. Kopš 2006. gada Jaele radījusi vairākas neatkarīgā teātra izrādes, ar kurām apceļo dažādus internacionālus festivālus Eiropā, ASV, Dienvidamerikā un Tālajos Austrumos.

Jaeles teātra valoda balstās uz multidisciplināru pieeju, kombinējot dažādas teātra formas, leļļu mākslu, vizuālo mākslu un mūziku.

Komēdija "Paper Cut" ("Papīra griezums") ir stāsts par vientuļu, sabiedrības nepieņemtu sekretāri, kas paliek ofisā pēc tam, kad citi ir devušies mājās. Sekretāre ir neprātīgi iemīlējusies savā priekšniekā un ļaujas fantāzijām par nepiepildīto mīlestību, līdz iedomas sāk jukt ar realitāti un sekretāres dzīve pārvēršas Hičkoka cienīgā šausmu filmā.

Izrādes scenogrāfijas elementi ir krēsls, rakstāmgalds, puķupods, senlaicīgs radioaparāts, telefons, galda lampa, kā arī melnbaltas fotogrāfijas un avīžu izgriezumi, kurus aktrise veiksmīgi izmanto turpmākā stāsta izspēlē. Izrādē ne mirkli nav atslābuma. Jau skatītājiem ienākot zālē, aktrise sēž pie sava rakstāmgalda un komunicē ar auditoriju, izsakot dažādas apzināti samākslotas pieklājības frāzes vai aizrādot tiem par kavēšanos. Tiek pieteikts stereotipisks sekretāres tēls, ko daudzi asociatīvi atpazīst no klasiskajām Holivudas filmām. Pēc tam, kad nodzisušas skatītāju gaismas, aktrise atklāj spēles noteikumus, proti, auditorija ir biroja apmeklētāji, kuriem nozīmēta tikšanās ar sekretāres priekšnieku. Tālāk stāstā iesaistās arī pats priekšnieks, kura balss dzirdama skaļrunī. Ik pa laikam dzirdamas arī sekretāres kolēģu sarunas, kas papildina stāsta sižetu. Visas balsis skan ierakstā. Sarežģījums noris brīdī, kad priekšnieks sekretārei liek pierakstīt mīlas vēstuli savai mīļākajai. Sekretāre kļūst greizsirdīga un vēstuli saburza. Pēc tam, kad darba kolēģes neuzaicina sekretāri izklaidēties, vientuļā sieviete savā neskaitāmo dokumentu un katalogu kaudzē sāk pati izklaidēties, izspēlējot idillisku stāstu par savu un priekšnieka imagināro mīlestību. Sižets veidots pēc trīs aktu struktūras, kur stāsta epicentrā ir konflikts starp protagonistu un antagonistu, kas šajā gadījumā ir priekšnieka bijusī sieva. Viņas vienīgais mērķis ir sagraut sekretāres idilli, mīlestību, kuru sekretāra gaidījusi visu mūžu. Papīru izgriezumu stāstā darbojas tipāži, kurus atpazīstam pēc amerikāņu melnbalto filmu aktieriskajiem "štampiem". Šāds stāsta uzstādījums rada komismu un ir viena no izrādes panākuma atslēgām, jo ne tikai spēj uzrunāt plašu auditoriju, bet arī paver daudzpusīgas iespējas spēles interpretācijā. Nav nepieciešama dziļāka izpratne par tēliem un to motivācijām, tāpēc skatītājs var ļauties izrādes intensīvajam ritmam un negaidītajiem sižeta pavērsieniem.

Teātra uzvedumā dominē Holivudas kino zelta laikmeta naivisms, par kuru aktrise ironizē visu izrādes laiku. Sižetu veiksmīgi papildina populāras džeza dziesmas, ko Jaele izdzied savā samtainajā balss tembrā (festivāla laikā Jaele priecēja apmeklētājus arī ar izrādi-koncertu "The Gramophone Show" ("Gramofona šovs"), kurā aktrise iepazīstināja auditoriju ar mūzikas ēru no 20. līdz pat 40. gadiem). Šī izrāde atšķīrās no citiem festivāla uzvedumiem ar dramaturģijas dzelžaino loģiku, kas, neskatoties uz diviem naratīva slāņiem, līdz pat beigām saglabā tīru un neizmocītu sižeta līniju. Arī vienkāršais, taču niansētais vizuālais risinājums ir gana atraktīvs un nostrādāts. Aktrise izrādē spēlējas ar fotogrāfiju un papīra izgriezumu lielumu, formu, izkārtojumu, tā veidojot to savstarpējās attiecības. Dramaturģiskā teksta, attēlu vizuālā koda un aktrises mirklīgās attieksmes mijiedarbība veido kontrastus, kas ikreiz publikā izraisa neviltotus smieklus un ovācijas. Šī arī bija viena no retajām festivāla izrādēm, kuru ikviens skatītājs varēja uztvert tieši un nepārprotami, jo tā ietvēra referenci par laiku, kas katram no mums asociējas ar ļoti konkrētu estētiku un visiem atpazīstamām mīlasstāstu klišejām.

"Sauna(Metamorphosis)

"Metamorphosis" ("Metamorfoze") ir profesionāla masku un fiziskā teātra grupa Helsinkos un pagaidām ir vienīgā profesionālā masku teātra grupa Somijā. Tās darbība aizsākās 2005. gadā, kad to dibināja teātra pedagogs un veidotājs Soile Makela (Soile Makela), zviedru režisors Davide Džovandzāna (Davide Giovanzana) un somu skulptore Laura Makela (Laura Makela). Kompānija ir attīstījusies kā dinamisks 12 cilvēku ansamblis, kurā ir aktieri, leļļu mākslinieki, mūziķi, skulptori, masku veidotāji un dramaturgi. Viņus visus vieno padziļināta interese par maskām un fizisko teātri. Teātris "Metamorphosis" ir viena no retajām Eiropas teātra kompānijām, kas orientējas uz masku teātra izpēti.

Arī šī izrāde sākas jau tad, kad apmeklētāji vēl tikai ieņem savas vietas skatītāju rindās. Trīs aktrises uz skatuves cita citu ietērpj kostīmos, kas darināti kā mākslīgie ķermeņi. Katra no aktrisēm pārstāv vienu no trīs paaudzēm – jaunāko, vidējo un veco. Par vecuma atšķirībām liecina katra kostīma zīmīgās ķermeņa formas un niansētās masku faktūras. Arī sejas izteiksmes perfekti iezīmē vai nu prieku, vai rūpes, kas asociatīvi norāda uz konkrētu vecuma grupu.

Darbība norit pirtī. Galvenie scenogrāfijas elementi ir lāvas, kūpoša krāsns ar akmeņiem un pirts slotas. Izrādes vide veidota viegli mistificēta bez konkrētām laika robežām. Iesākumā pirtī ir tikai vecā sieviete, kura tur ieradusies nomirt. Viņa ieņem ērtāko guļus pozu uz pirts lāvas un līdz ar seju apsedz sevi ar palagu. Miršanas process tiek iztraucēts, jo no krāsns dzirdamas dīvainas skaņas. Kad vecene ir piecēlusies, pirtī ierodas jauna līgava plīvurā. Vecā sieviete paslēpjas un novēro līgavas izpildītos pēršanās rituālus. Līdzīgus rituālus izpilda arī vidējās paaudzes sieviete, kura gan veco sievu pamana un viņas priekšā demonstratīvi izrāda savu fizisko izturību un ķermeņa tvirtumu. Neskaidras ir sižeta beigas, kad no krāsns izlien vairāki mazi spilventiņi, kuri šķietami atgādina bērnus.

Izrādes atmosfēru papildina dzīvā mūzika, uz vietas radīti skaņas efekti un smaržu bagātība, kas ieved skatītājus somu pirts maģiskajā pasaulē.

Izrāde stāsta ne tikai par cilvēka nepārvaramo tieksmi saglabāt jaunību, bet arī par kauna sajūtu pašam no sevis. Tas spilgti parādās brīžos, kad katra no sievietēm ir novilkusi dvieli – ilustrējas indivīda subjektīvā attieksme pret savu un līdzcilvēku kailumu. Kam tad mēs īsti dzīvojam? Dvēselei vai ķermenim? Un – kas tad ir tas, no kā mums būtu jākaunas? Šādus jautājumus komiski atraktīvā veidā uzdod izrādes veidotāji.

"Click(Company of Ants in the Lantern)

"Company of Ants in the Lantern" ("Skudras laternā") atrodas Francijas pilsētā Lille un koncentrējas uz leļļu un objektu teātri. Kompānija pārsvarā strādā pie īsām, mazās formas izrādēm, radot intimitāti ar auditoriju kā iekštelpu, tā arī āra izrādēs. Universālu tēmu izvēle, kā, piemēram, ikdienas priekšmetu novecošana, un neverbāls pasniegšanas veids ļauj kompānijai sasniegt skatītājus jebkurā pasaules malā.

Izrāde "Click" ("Klikšķis") ir kā mazs, trausls, bet ļoti īpašs brīnums laikā un telpā. Pie nelielās, kolorītās karavānas skolas pagalmā atrodas informatīvs plakāts, kas vēstī, ka šovakar kino programmā paredzēta 3D filma "Click". Tātad attiecīgā karavāna tiek pieteikta kā kinoteātris. Piepeši no karavānas iznāk divi vintāžas stila uzvalkos tērpušies biļešu kontrolieri, kuri sagaida izrādes apmeklētājus, izdalot tiem stilizētus briļļu rāmjus un ierādot vietas. Vietu skaits ir ierobežots, karavānā satilpst tikai 19 skatītāju.

Pirms izrādes sākuma viens no biļešu kontrolieriem, kas ir arī izrādes aktieris, pastāsta mums, ka brīdī, kad uz kino ekrāna paradīsies briļļu attēls, mums ir jāuzvelk briļļu rāmji, jāaizver acis un tad atkal tās jāatver – tā tiks iedarbināta 3D opcija.

Performance aizsākas ar melnbaltu marionešu īsfilmu, kas iepazīstina mūs ar kāda fotosalona īpašnieku un viņa suni. Protams, pēc tam, kad tiek uzvilkti briļļu rāmji un izpildītas darbības ar acu atvēršanu un aizvēršanu, parādās dzīvais plāns – miniatūrs, melnbalts ciemata makets, kurā darbojas jau filmā pieteiktais protagonists un viņa suns. Stāsts ir ļoti vienkāršs – kādu dienu ciematā parādās krāsu bundžas, kas iekrīt ciemata galvenajā akā. Gan fotosalona īpašnieks, gan pārējie izrādes varoņi – apģērbu veikala īpašniece, restorāna īpašnieks, mazs puika ar balonu u.c. – grib šīs bundžas iegūt, jo, kā izrādās, dzīve ar krāsām ir daudz interesantāka, piemēram, apģērbu veikala īpašniece var izkrāsot savus mēteļus, kas atrodas veikala skatlogā, puika var uzlidot gaisā ar sarkanu, nevis pelēku balonu utt. Stāsts veidojas kā nejaušību virkne, kur varoņi cits citam izpalīdz dažādās amizantās sadzīves situācijās, līdz beidzot katram tiek pa kādam krāsu pleķim, ar ko izmainīt savu dzīvi. Izrāde ilgst tikai 25 minūtes, bet pārsteidz ar savu kreatīvo uzstādījumu, filigrāno pieeju marionešu izpildījumā, kā arī vieglo, rotaļīgo pašironiju par film noir estētiku. Šī izrāde ir viena no tām, kas liek smaidīt kā bērnam un atcerēties par vienkāršiem dzīves mirkļiem, kad pilnai laimei pietiek vien ar mazumiņu.

Teātra valoda Latvijā

Festivāla norises laikā mēģināju arī izprast un salīdzināt vizuālā teātra tendences Latvijā. Mūsu valstī, tieši tāpat kā Igaunijā, vislielākais pieprasījums ir pēc izrādēm, kur dominē teksts, tomēr jāteic, ka aizvadītā sezona ir nesusi izmaiņas, kad jūtama režisoru apzināta vēlme darboties ap vizuālām modifikācijām, kur vārdam ir sekundāra vai tikai papildinoša nozīme. Spilgtākie piemēri ir tādas teātra izrādes kā Sergeja Zemļanska "Indulis un Ārija" Liepājas teātrī, Kirila Serebreņņikova "Raiņa sapņi" Nacionālajā teātrī, kā arī Edgara Kaufelda "Alise Brīnumzemē" Leļļu teātrī. Šīs izrādes pierāda, ka attēls aizrauj un iedarbojas uz cilvēka maņām spēcīgi un pārliecinoši, raisot sajūsmu un līdzpārdzīvojumu. Uzskatu, ka vizuālais teātris ir fundamentāls tieši ar to, ka spēj runāt universālu kodu valodā, kas vieno visdažādākās nācijas. Varbūt arī Latvijā ir vērts padomāt par atsevišķu vizuālā teātra festivālu? Ir, protams, pieredzētas vizuāli spēcīgas izrādes teātra festivālā "Homo Novus", taču, manuprāt, būtiski būtu paust pašu ideoloģiju par vizuālā teātra veidu, kā arī radīt māksliniekos vēlmi to popularizēt. Vienīgā valsts institūcija, kas šobrīd mērķtiecīgi pilda šo funkciju, ir Latvijas Leļļu teātris. Šogad sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju uzņems arī jauno leļļu teātra aktieru kursu. Vērosim, kā attīstīsies jaunā mākslinieku paaudze un kā tā veicinās vizuālā teātra progresu mūsu kultūrtelpā.

Festivāla būtība

Vizuālā teātra festivāla "Tallinn Treff" apmeklējums raisīja pārdomas par teksta nozīmi laikmetīgajā teātrī. Valodas barjeras problēma pastāv arī mūsdienās, tāpēc jo simpātiskāks šķiet mākslas veids, kad dominē vizuālais tēls. Globālajā telpā potenciāli tas varētu būt kreatīvs risinājums internacionālu dialogu veidošanā un konfliktu risināšanā. Un pateicīgs ir arī mūsu tehnoloģijas laikmets, kurā šim teātra veidam attīstīties. Jautājums vien, vai nepienāks brīdis, kad cilvēki būs noguruši no neskaitāmajām skatuviskajām novitātēm un vēlēsies atgriezties pie kaut kā vienkāršāka un verbāli uztverama.

Sīkāku informāciju par festivālu "Tallinn Treff" var iegūt Leļļu teātra "Nuku" mājaslapā.

Tēmas

Edgars Niklasons

Edgars Niklasons ir dramaturgs, režisors un kulturoloģijas skolotājs Rīgas Teikas vidusskolā. Šobrīd studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā, strādā pie vairākiem neatkarīgiem teātra projektiem,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!