Čārlzs Latvidžs Dodžsons, "Alise ubadzes tērpā", 1858
 
Komentē
4
Saglabā

Lūiss Kerols pamodās divpadsmitos dienā. Iepriekšējā naktī, tāpat kā daudzreiz pirms tam, viņu bija mocījis vispirms bezmiegs un vēlāk murgi, tādēļ arī viņš, nedaudz grīļojoties, bez ieskatīšanās spogulī devās tam garām, labi zinot, ka pieņemami jutīsies tikai pēc mazgāšanās un tējas dzeršanas. Patiesībā Oksfordas Universitātei piederošās Kristus baznīcas koledžas matemātikas profesoru un tur esošās mājvietas īpašnieku sauca par Čārlzu Latvidžu Dodžsonu, taču viņš pats jau no 24 gadu vecuma mēdza dēvēt sevi par Lūisu Kerolu. Ar šo vārdu tika parakstīti viņa literārie darbi – un ne jau nopietni romāni vai traģēdijas, ko varētu gaidīt no matemātikas docētāja, bet gan īsie stāsti un dzeja – dažbrīd satīriska rakstura, dažbrīd izklaidējoša, bet lielākoties pavisam grūti raksturojamas, daudznozīmīgas un paradoksālas iedabas. Tie cilvēki, kas Kerolu pazina vislabāk – un atkal jāteic, vairākums viņa draugu nāca nevis no universitātes docētāju, bet gan mākslinieku vides – apgalvoja, ka arī šiem darbiem piemīt Kerola personai raksturīgā ambivalence. Taču nevarētu teikt, ka pašu Kerolu tas īpaši uztrauktu.

Viņu pašlaik nomāca un samulsināja iepriekš redzētie murgi. Kerols saviebās, atceroties to netipisko reliģisko raksturu. Sapnī viņš atradās kādā neskaidri iezīmētā, taču nepārprotami gaišā ainavā. Un bija miris – katrā ziņā nokļuvis debesīs. Turpat netālu no viņa atradās arī citi cilvēki. Un tad Kerols juta Kristus klātbūtni. Kristus apskāva pirmo no cilvēkiem, tad vēl vienu, tad atkal nākamo. Kerols samulsis stāvēja nostāk un gaidīja. Taču Kristus pie viņa tā arī nepienāca. Viņš īsti pat nespēja formulēt domu – "Kā tad tā, es taču arī esmu kristietis", vai ko līdzīgu –, kad dzirdēja balsi: "Tev jau nav vajadzīgs Kristus. Tev vajadzīga vienīgi..." Un pauzē pirms nākamā vārda pamodās.

Kerols nodrebinājās. Blēņas un herēze. Pirmkārt, Dievs ir bezgalīgi mīlošs, otrkārt – ak, kāda tam nozīme. Tik un tā pēc neilga brīža visu piemirsīšu. Un piemirsa arī.

Uz brīdi nolicis tējas krūzi malā, Kerols ar ķemmi rokās nostājās pie spoguļa. Mierīga, inteliģenta seja. Metru un astoņdesmit centimetrus garš augums – un 30 gadu vecumā joprojām bez liekā svara. Brūni, cirtaini mati. Un pelēki zilas acis. Kerols nosprieda, ka viņa izskats viņam pašam tīri labi tīk. Bet arī to Kerols tuvāk vairs neapcerēja, jo pēc stundas viņam jau bija jābūt Kristus baznīcas koledžas dekāna Henrija Lidela mājās. No turienes viņiem bija paredzēts doties laivu braucienā. Saulainā vasaras dienā, 1862. gada 4. jūlijā.

Kerols labi atminējās, kā toreiz, Henrijam Lidelam ierodoties Oksfordā, viņš sēdēja nomaļā vietā koledžas bibliotēkā un nodevās matemātiskiem aprēķiniem. Te atvērās durvis un telpā ienāca divi vīrieši, viens no tiem nepazīstams. Kerols piecēlās kājās un skatījās uz Lidelu. Gara auguma, garāks pat par viņu. Ļoti nopietni un cildeni sejas vaibsti. 45 gadu vecumā pilnīgi nosirmojis. Un arī mati bija atlikuši vairs tikai apkārt pakausim. "Sveicināti, mani sauc Henrijs Lidels." "Čārlzs Latvidžs Dodžsons." "Esmu par jums daudz dzirdējis." "Ko tieši?" "Dažādu informāciju." Kerola nāsis tikko manāmi ietrīsējās; viņš turpināja mierīgi raudzīties Lidelam sejā. Tad jaunievēlētais dekāns pasmaidīja. "Tā romantiskā poēma, kuru jūs uzrakstījāt – "Vientulība" –, taču bija parodija par Brauningu?" "Teiksim tā – ar parodijas elementiem." "Nu jā – es Brauningu reiz satiku, pirms piecpadsmit gadiem. Izturējās visai eksaltēti." "Kuru Brauningu jūs domājat?" "Nu, Robertu Brauningu." "Ā – man prātā bija Elizabete." Tagad Lidels pasmējās. "Varbūt atbrauksiet ciemos? Tā būs atpūta no grieķu valodas. Un jums – no matemātikas." Kerols nedaudz apmulsa. "Jā, protams – vienā brīdī noteikti." "Tad nu es došos tālāk." Kerols apsēdās un ar stingu sejas izteiksmi lūkojās uz papīra lapu; tad atsāka darbu.

Kopš tā brīža bija pagājuši seši gadi. Un Kerols pie koledžas dekāna, ar kuru jau sen bija iedraudzējies un sauca vārdā – par Henriju, ciemojās itin bieži. Brīvākajos vasaras mēnešos reizēm pat katru nedēļu. Henrijs Lidels uz Oksfordu atbrauca ar sievu un bērniem – patlaban Edvardam bija piecpadsmit gadu, Lorīnai – trīspadsmit un Edītei – astoņi. Bet Alisei tieši pirms diviem mēnešiem apritēja desmit gadi. "Alise Lidela". Kerols izstaipījās un šo vārdu tīksmīgi atkārtoja. Vispirms trīsreiz pēc kārtas. "Alise. Alise. Alise." Un tad: "Lidela." Mēles palēciens, atlēciens, palēciens. Palēciens, atlēciens, palēciens. Un trīs smaidīgas lūpu kustības. "Li-de-la."  

 Kerols Alisei nepārprotami bija pieķēries. Un pats gluži labi saprata, ka pie Lideliem viesojās ne jau tikai tādēļ, ka Henrijs ir teicams spēlētājs šahā, dambretē un daudzās stipri savdabīgākās spēlēs, ka ar viņu iespējams brīvi sarunāties par visdažādākajām tēmām un ka viņa aristokrātiskais miers Kerola nervozitāti vērta daudz nebūtiskāku. Tikpat lielā mērā – un, iespējams, pat vairāk – Kerolu priecēja un nomierināja Alise. Patiesībā Kerolu Alises uzvedībā sajūsmināja pilnīgi viss – it īpaši tas, ka viņa bija ļoti saprātīga un neizsakāmi piemīlīga. Kerols ar Alisi – vai drīzāk Alise ar Kerolu – varēja bez jebkādām pūlēm runāt gan par kaķiem un citiem dzīvniekiem, gan par sen pastāvējušām un tikko izdomātām spēlēm un rotaļām. Un par negaidītiem un pārsteidzošiem atklājumiem dārzā un klajā dabā, saimniecības ēkās un lielās divstāvu mājas bēniņos, pagrabā un citos nostūros. Reiz Kerols pat gāja tik tālu, ka detalizēti izklāstīja Alisei komplicētu matemātiski loģisku problēmu, kas viņu kādu laiku nodarbināja. Daudz netrūka, lai būtu pajautājis arī risinājumu. Taču Alise neskrēja projām. Viņa uzmanīgi noklausījās Kerola teikto līdz galam un piebilda: "Esmu droša, ka tu to atrisināsi. Vai tagad izstāstīsi pasaku?" Un Kerols viņas lūgumam, protams, atsaucās.

Pasaku stāstīšana Kerolam patiešām padevās – vienalga, Alises vienas pašas klātbūtnē vai arī citu bērnu sabiedrībā, un viņu nesatrauca arī Henrija klātesamība. Dažkārt Kerols stāstījumā balstījās uz ierastajām, pārsvarā brāļu Grimmu pierakstītajām pasakām, taču tās viņš, godīgi sakot, neuzskatīja par diez cik interesantu lasāmvielu. Tur viss bija tik vienkāršs, pašsaprotams un iepriekšparedzams, savukārt Kerolam patika negaidīti pavērsieni, fantastiski tēli ar dzīvniecisku izskatu un cilvēcisku domāšanu, intelektuālas rotaļas un lielāka vai mazāka ironijas deva. Tādēļ arī viņš lielākoties jau no paša sākuma iztēlojās jaunu pasauli un uz vietas radīja tās spēles noteikumus un darbības risinājumu. Kerols šeit pats apzināti lika lietā lektora darbā gūtās iemaņas, kas gan nebija nekādas spožās, tomēr kliedēja pārliecīgo vēlmi norobežoties no sabiedrības, un tāpat notika ārpus studentu auditoriju telpām, bērniem klausoties un Kerolam savukārt piemirstot, ka viņš ir gandrīz trīsdesmitgadīgs vīrietis bez ģimenes un ar ierobežotu draugu loku, kurš jau kopš paša bērnības gan aizmuguriski, gan atklāti ticis saukts par ekscentrisku un nesabiedrisku un kurš visai regulāri dienā mocījies ar vientulību, bet naktī – ar drūmām domām. Kerols pat īsti nespēja atcerēties, no kura laika viņš bija pieķēries īpaši Alisei. Varbūt toreiz, kad viņa pirmoreiz vērsās tieši pie Kerola, lūdzot palīdzēt uzcelt sniegavīru. Un Kerols, par spīti savam riebumam pret aukstumu, to arī izdarīja. Varbūt toreiz, kad pie viņas guļamistabā bija nolaidies "milzīgs zirneklis ar sešpadsmit acīm". Kerols ieskrēja pie šausmās brēcošās Alises, pārvarot pretīgumu, satvēra "milzīgo zirnekli" aiz kājas un, izsteidzies dārzā, palaida to vaļā. "Vai viņam nesāpēja?" no istabas atskanēja balss. "Domāju, ka ne," Kerols atsaucās. "Es izturējos ļoti pieklājīgi." Bet varbūt toreiz, kad, abiem sarunājoties, Alise Kerolam pirmoreiz pieglaudās. Kerols brīdi vilcinājās, tad, pacēlis roku, noglāstīja Alises matus. Tad, pašķirot uz sāniem matu šķipsnas, noglāstīja pieri. Un pēc tam atkal matus.

 Dažbrīd Kerols iedomājās par to, ka viņa īpašā attieksme pret Alisi varētu būt pamanāma citiem, taču uzreiz pietika ar kādu no daudzajām sarunām ar Henriju, lai saprastu, ka draugs to vai nu nemaz nav ievērojis, vai arī uzskata par pašsaprotamu, un tad Kerols atkal atgriezās pie matemātikas vai šaha stratēģijas, vai interesantu literāru risinājumu analīzes. Viņu arī nekad nebija mulsinājis jautājums – kādēļ tieši Alise? Pārējie Lidelu bērni gan bija patīkami un jauki, taču Alise – kaut kas pavisam cits. Pavisam īpaša. Kerols nespēja un arī nemaz necentās identificēt, kur slēpjas Alises burvība, taču viņam bija skaidrs, ka Alise ir pārāka par citiem. Tā nu Kerols, izejot no mājas, vēlreiz pasmaidīja un pie sevis trīskārt atkārtoja Alises vārdu. "Alise. Alise. Alise."

Lideli Kerolu sagaidīja pie Temzas. "Sveiks, Henrij!" Kerols sarokojās ar draugu. Tad, samiedzis acis spožajā gaismā, pārlaida skatu pārējiem klātesošajiem. "Sveika, Ina!" Henrija sieva par atbildi palocīja galvu. "Ļoti jauki, arī Robinsons ir šeit," Kerols pievērsās mācītājam Robinsonam Dakvortam. "Brīnišķīgi, Čārlzs beidzot atbraucis," mācītājs tikpat draudzīgi atsaucās. "Tagad arī jūs varēsiet airēt." Kerols smaidot sasveicinājās ar Lorīnu, ar Edīti un tad pagriezās pret guvernanti: "Sveika!" Sieviete atbildes vietā kaut ko neskaidru nomurmināja un atgriezās pie piknika galda klāšanas. "Un te nu arī ir Alise!" Kerols līksmi pavēstīja. Nākamajā brīdī Alise jau bija pieskrējusi pie Kerola; viņš saņēma Alises roku un, turot viņas pirkstus, pieliecās. Kerols raudzījās uz Alises smalkajiem, krītošu matu ierāmētajiem sejas vaibstiem un trauslajām, saulē nedaudz iedegušajām rokām. Alises sejas izteiksme bija vienlaikus kautrīga un atklāta, vienlaikus nopietna un priecīga, apvienojot abus kontrastus Kerolam tik pazīstamajā valdzinošajā veidolā, kas viņu vienmēr saviļņoja un apbūra. "Es tevi gaidīju," viņš dzirdēja balsi. Kerols ar pūlēm apslāpēja vēlmi pieliekties vēl zemāk un noskūpstīt Alises pieri. Vai degunu. Vai zodu.

Nepagāja ne stunda, kad Kerols kopā ar mācītāju, savā starpā sadalījuši airus, un trim bērniem kāpa laivā. Viņš bija neparasti labā garastāvoklī, vēl jo vairāk tādēļ, ka nupat bija apēdis lielāko daļu šķiņķa un pilnīgi visu cūkas mēli, un vēl pēc neilga laika, laivai brīvi slīdot pa viļņiem, ļāva plūstošajam gaisam sevi atvēsināt. "Nu ko, Čārlz, jūs mums atkal pastāstīsiet kādu pasaku?" mācītājs ierunājās. Kerols palūkojās uz bērniem. Ilgi viņu nevajadzēja pierunāt, un jau pēc brīža Kerola iztēle, īsti nezinot, kas notiks tālāk, devās ceļojumā lejup pa Truša alu.

 Laiva ar mīkstu, slāpētu būkšķi atsitās pret krasta smiltīm, un ceļojums bija galā. Kerols kautrīgi, taču ne bez triumfa pieskaņas pasmaidīja, dzirdot bērnus paužam sajūsmu un redzot prieku Alises skatienā. Toties mācītājs bija neparasti nopietns. "Un jūs patiešām domājat, ka cilvēki ir tik aprobežoti un divkosīgi?" "Un egoistiski. Un uzpūtīgi," Kerols pagriezās pret mācītāju. "Šai ziņā man nav īpašu ilūziju. Bet es nedomāju, ka kādreiz bijis īpaši labāk. Un citur cilvēki ir, labākajā gadījumā, aptuveni tādi paši – nejūtu vajadzību nedēļām ilgi pārtikt no pretīga kuģa ēdiena, lai par to pārliecinātos, piemēram, Amerikā. Vienkārši Viljama Iekarotāja laikā viņiem nebija tādu iespēju – teiksim tā – radoši izpausties. Tagad vismaz galvas nost neviens necērt." "Par to mums, protams, jāpateicas karalienes Viktorijas taisnīgajai un apgaismotajai valdīšanai," mācītāja acis iespīdējās. "Tieši tā," Kerols tādā pašā tonī piebilda. "Un mēs pēc sava intelekta un sabiedriskā statusa vēl esam privileģēti. Varam netraucēti smieties. Un tas taču ir labāk, nekā veltīgi pārdzīvot un raudāt?" Mācītājs palocīja galvu. "Paldies jums – par mani savā stāstījumā jūs tomēr tikai pasmējāties, nevis izsmējāt." "Par sevi pašu arī, sevi jau arī gluži nepiemirsu," Kerols jautri atbildēja. Un jau nopietnākā balsī: "Zināt, kas manī joprojām raisa neizpratni? Tas, cik ātri cilvēki spēj aizmirst visu neparasto, negaidīto un bērnišķīgo. Protams, bērni jau arī nav nekādi eņģeļi – viņi tāpat spēj uzvesties gan cietsirdīgi, gan alkatīgi, bet ne par to ir runa. Viņi prot smieties un pārdzīvot visas cilvēciskās emocijas. Un – pretstatā tam – es gan Oksfordā, gan citur pārpārēm esmu redzējis pieaugušos, kuri jau divdesmit gadu vecumā kļuvuši par nīgriem, garlaicīgiem večiem. Vairs nekādas humora izjūtas, nekā tāda, kas viņos izsauktu aizrautību un patiesu interesi. Un tāds stāvoklis var iestāties ļoti ātri – patiesībā tūlīt pēc pusaudža gadu pārdzīvojumiem." "Varbūt tieši tādēļ?" mācītājs ievaicājās. "Iespējams," Kerols klusu atsaucās. "Bet varbūt viņi gluži vienkārši ļoti daudz mācījušies? Jūs jau zināt – matemātika, latīņu valoda, grieķu valoda – un tā tālāk..." "Hā – un kā tad ar mani?" Kerols ironiski atjautāja. Mācītājs padomāja un tad atbildēja: "Vai jūs zināt, ko par jums domā jūsu bērnības mājskolotājs?" "Varu iedomāties – to, ka es esmu nekaunīgs iznirelis." "Precīzi!" Tagad abi pasmējās. Un mācītājs turpināja: "Bet jūsu pasaka bija lieliska. Ļoti saistoša un savdabīga. Pierakstiet, publicējiet!" "Paldies, es padomāšu." 

 Bija pagājis vairāk nekā gads. Kerols pēc Alises lūguma laivu braucienā pirmoreiz izstāstītos "Alises piedzīvojumus Brīnumzemē" patiešām pierakstīja, papildināja un pārrakstīja – viņš ik pa laikam atcerējās, kā sajūsminātā Alise, saņemot kaligrāfiskā rokrakstā radīto un ar ilustrācijām greznoto manuskriptu, apķērās viņam ap kaklu un vairākas reizes noskūpstīja uz vaiga – taču ar publicēšanu Kerols nesteidzās. Viņš negribēja svītrot veltījumu Alisei un atsauci uz pagājušā gada vasaras ceļojumu pa upi, taču tik personiskas pieredzes nodošana atklātībai Kerolu biedēja. Desmit 1863. gada augustā aizvadītas dienas viņam tomēr palīdzēja izšķirties.

Tas notika kārtējās viesošanās laikā pie Lideliem. Kerols kopā ar viņiem sēdēja pie ēdamistabas galda un pusdienoja. Saules stari spiedās caur pusaizvērtajiem aizkariem un atblāzmojās porcelāna traukos, mēbeļu pulējumā un griestu lampas kristāla piekariņos, piešķirot Alises matiem sevišķu mirdzumu. Tad Henrijs ierunājās: "Klausieties, Čārlz! Pirmdien es braucu uz Londonu. Inai nepieciešams aprunāties ar ārstu, Edītei tāpat, un arī man kopā ar Edvardu un Lorīnu šoreiz Londonā ir pietiekami daudz kas darāms. Tā nu es domāju – vai jūs varētu pa to laiku palikt šeit kopā ar Alisi? Viņas uzturēšanās kopā vienīgi ar mājkalpotājiem nav īsti tas, ko es vēlētos. Turklāt, kad es par jums ieminējos Alisei, viņa atsaucās ar lielu prieku." Kerols uzmeta īsu skatienu Alisei. Viņa, tikko manāmi smaidot, aplūkoja aiz loga manāmo ainavu. "Jā, es domāju," Kerols ierunājās, veroties savā bruņurupuču zupas šķīvī, "ka vasaras brīvdienu laikā tas ir iespējams. Pāris pieraksti man ir līdzi arī tagad, un jūsu bibliotēka man noderēs, lai turpinātu iesāktos darbus." Henrijs piekrītoši pamāja ar galvu, un Kerols ar mierīgu sejas izteiksmi satvēra karoti. Mirkli palūkojās uz Alises profilu, tad atkal pārliecās pār šķīvi.

Turpmākās desmit dienas bija vienas no spilgtākajām Kerola līdzšinējā mūžā. Viņš cēlās deviņos no rīta – precīzāk, Alise viņu pamodināja, paziņojot, ka viņai apnicis bezcerīgi gaidīt segās ietītās kūniņas pārvēršanos skaistā taurenī. "Tā ir spīdzināšana. Turklāt taureņiem nav jāskujas," Kerols murmināja, taustoties uz mazgāšanās telpas pusi. Tad viņš brokastoja, Alisei sēžot turpat blakus un dzerot tēju – jo Kerols kalpotājiem bija paziņojis, ka Alisei turpmāk būs tāda pati melnā tēja kā viņam. Un tad viņi lielāko daļu dienas pavadīja kopā, pastaigājoties, runājot un spēlējoties. Viena no šīm paša Kerola izgudrotajām spēlēm – pa pusei līdzīga kroketam, pa pusei ar minigolfa elementiem – prasīja veselu dienu sagatavošanās darbu, Kerolam Alises pavadībā staigājot pa mājas apkārtni, dodot rīkojumus dārzniekam un īpaši šim nolūkam atsauktajam galdniekam, apspriežoties ar Alisi un tad atkal radot iecerētajiem spēles noteikumiem vajadzīgos apstākļus. Kerolu pat neuztrauca tas, ka dārznieks pirms nepieciešamo dzīvžoga izgriezumu veikšanas atklāti pateica, ka viņš ir pats trakākais cilvēks, kādu vien sastapis sava septiņdesmit divu gadu ilgā mūža laikā, un ka tādēļ dārzniekam nepieciešamas garantijas, ka Lidela kungs pēc atgriešanās viņu neatlaidīs no darba.

Četros pēcpusdienā Kerols pavēstīja, ka tagad viņam laiks pievērsties zinātniskajam darbam. Iegāja bibliotēkā, aizslēdza durvis. Apgūlās uz dīvāna un pārvilka pāri galvai segu. Pēc pusotras stundas viņu modināja klauvējiens pie durvīm: "Dodžsona kungs, jūs likāt pateikt, ka pienācis laiks pēcpusdienas tējai." Trešajā dienā Kerols pamodās priekšlaikus no stiprākas vēja pūsmas. Viņš paslējās sēdus. Istabas logs bija līdz galam vaļā, pie bibliotēkas galda sēdēja Alise un ēda cepumus, vienlaikus lasot grāmatu. Kerols piegāja pie Alises un paņēma grāmatu rokā. "Čārlzs Latvidžs Dodžsons. Ievads algebriskajā ģeometrijā." Kerols paskatījās uz Alisi: "Tu kaut ko saprati?" "Nē, bet joprojām neesmu zaudējusi cerības, ka pēc ievada beidzot sāksies pati grāmata." Kerols pasmējās: "Man ir zināmi cilvēki, kuri pabeiguši visu universitātes kursu, bet tālāk par "Ievadu angļu literatūras vēsturē" vai "Ģeogrāfijas pamatiem" viņi tā arī neko nesagaidīja. Starp citu, kā tev izdevās tikt pie cepumiem ārpus ēdienreizēm?" "Es nodevu kalpotājiem Dodžsona kunga rīkojumu." "Nu ja." "Un vēl tu liki pateikt, ka diendusa man vairs nav nepieciešama. Tev arī ne." "Nu ko," Kerols izstaipījās, "iesim!"

 Parasti vakarā pēc tējas dzeršanas Kerols lielāko daļu laika stāstīja Alisei jocīgus, brīnumainus vai fantastiskus stāstus. Viņi atpūtās vai nu dārzā, vai arī mājas iekšienē, un Kerols sēdēja Alisei turpat līdzās – atskaitot brīžus, kad viņš stāstot aizrāvās un lieliem soļiem turp un atpakaļ šķērsoja zālienu vai istabas grīdu. Taču ikkatru vakaru nenovēršami pienāca brīdis, kad Kerols saudzīgi aplika Alisei roku ap vidukli vai arī Alise jau pirms tam Kerolam piekļāvās cieši klāt. Tad viņa teiktajā pakāpeniski ievijās aizvien laipnākas intonācijas, balss kļuva klusāka, ar ilgākām pauzēm, bet stāstījums, zaudējot satīru un biedējošas epizodes atstājot pagātnē, pievērsās liriskākām tēmām un noskaņām. Reiz vienā brīdī pauze ieilga, un Kerols domās pārcēlās uz Oksfordu, atmiņām atgriežoties pie mācību programmas un saskarsmes ar citiem docētājiem. Atskāršot, ka Alise viņu vēro, Kerols pagrieza galvu: "Parasti tu man jautā, ko es domāju. Tagad es to pašu pajautāšu tev." "Es domāju par tevi. Nē, ne gluži – par mums." Kerols nedaudz atrāvās: "Ko tieši?" Alise pasmaidīja: "To es neteikšu." Kerols piespieda pirkstus pie pieres: "Nē, to es nejautāšu, tas ir nevajadzīgi, vēl jo vairāk – neloģiski..." Viņš papurināja galvu un atgriezās pie iepriekšējā sarunas temata – vienradžu klasifikācijas un to ģeogrāfiskās izplatības Merovingu dinastijas laikā, vienlaikus vērojot Alises seju, taču tajā joprojām nemanīja nekādas baiļu vai nepatikas pazīmes. Tad, viegli nopūšoties, viņš atkal atglauda no Alises pieres matu šķipsnu un turpināja stāstījumu, jūtot sev gluži blakus Alises elpu.

 Jebkurā gadījumā sarunas un stāsti pārtrūka, vēlākais, pusdesmitos vakarā, kad Kerols piecēlās un paziņoja: "Alise, tev pēdējais laiks doties pie guvernantes. Mazgāties un gulēt." Alise lūdzoši paskatījās uz Kerolu: "Tu taču pēc tam ienāksi pie manis? Izstāstīsi vēl kādu pasaku vai tāpat vien parunāsi?" Kerols savilka lūpu kaktiņus mulsā smaidā: "Jā, protams, ienākšu". Viņš skaidri apzinājās, ka Alise jau labu laiku vairs nav tādā vecumā, kad bērniem nepieciešama pasaku stāstīšana pirms miega – un bija pārliecināts, ka arī Alise pati to saprot. Bet nemācēja sev pateikt, vai šī atskārsme viņu dara laimīgāku vai, gluži otrādi, nomāc, tāpat kā otra neapšaubāma atziņa – ka Alisei ir jau vienpadsmit gadu un viņa acīmredzami pieaug. Tā nu Kerols pašā vakarā vēl runāja ar Alisi, sēžot pie viņas gultas, līdz viņa, sejas vaibstiem kļūstot aizvien miegainākiem, beidzot klusu nopūtās, aizvēra acis un pagriezās uz sāniem, izlaižot savu plaukstu no Kerola tvēriena. Kerols piecēlās, pāris mirkļu stāvēja kājās un tad ātri izgāja no Alises guļamistabas, klusu aizverot aiz sevis durvis. Ieejot savā istabā, Kerols pārliecās pār matemātiskiem aprēķiniem aprakstītām lapām un zinātniska satura grāmatām, un viņa domas nodarbināja pavisam citas tēmas līdz pat diviem vai trijiem naktī. Tās pārtrauca vienīgi vairākkārtēja kāpšana lejā uz virtuvi, un tad Kerols lampas blāvajā gaismā bija redzams ar ēdienu rokā stāvam pie loga un raugāmies ārā tumsā – viena Kerola sejas puse smaidīja, bet otra pauda skumji vai pat rūgti ironisku grimasi.

Septītās dienas vakarā laiks apmācās. Kerols izgāja uz mājas lieveņa un vēroja tumšos negaisa mākoņus. Tālumā skanēja pērkona grāvieni, pakāpeniski pieaugot spēkā. "Vēl trīs dienas," Kerols nomurmināja un devās pie Alises pirms viņas gulētiešanas. Alise sēdēja gultā. "Es atkal lasīju to pasaku, kuru tu man uzdāvināji." "Priecājos dzirdēt," Kerols atbildēja. "Es neesmu gluži tāda pati kā tā Alise, kuru tu aprakstīji. Viņa ir drosmīgāka. Un patstāvīgāka." "Un pieaugušāka," Kerols piebilda. "Nu lūk – bet es vēl aizvien baidos no pērkona. Vai tev nešķiet, ka esi mani pārāk... pārāk..." Alise samulsa. "Idealizējis?" Kerols pabeidza teikumu Alises vietā. "Pirmkārt, jautājums par realitātes un fantāzijas attiecībām literatūras vēsturnieku vidū joprojām ir viens no komplicētākajiem, tādēļ arī..." Loga rūtis sadrebināja pērkona dārdoņa. Alise apslāpēti iekliedzās. Kerols piesteidzās pie viņas, noglāstot matus un rokai slīdot pāri Alises izbiedētajai sejai. Tad saņēma viņas plaukstas un noskūpstīja. Pēc tam ar lūpām vairākkārt pieskārās pirkstiem un tad atkal plaukstas virspusei. "Tu esi tik labs," viņš dzirdēja Alises balsi. Kerols ievilka elpu. Vēl viens grāviens un zibens uzplaiksnījums. Alise atkal satrūkās. Istabas pustumsā uz nepārtraukti krītošo lietus strūklu fona Kerols pārliecās pār Alises gultu. Pakļaujoties spējam impulsam, viņš satvēra Alises pēdas un tās skūpstīja. Nedomājot ne par ko citu, kā pašreizējo mirkli, Kerols ļāva lūpām slīdēt augstāk pa pēdas pacēlumu, nedaudz paceļot arī naktskrekla malu. Un tad viņš skūpstīja Alises pēdas no otras puses, it kā no tāluma jūtot viņas auguma ietrīsēšanos un ātros elpas vilcienus, līdz beidzot atrāvās. Ielūkojās Alisei sejā, atkal ar satraukumu meklējot kādas pazīmes, kas liecinātu par riebumu vai šausmām, bet tā vietā redzēja tikai piemīlīgu, aizkustinātu un apburošu izteiksmi. "Tev ir stirnas acis," Kerols klusu ierunājās. "Uzticīgas un padevīgas," Alise atsaucās.

Kerols spēji izslējās. "Alise... Tev tagad jāguļ. Mēs rīt atkal tiksimies. Bet tagad man jāiet. Neuztraucies, Dieva dēļ, neuztraucies." Un pēc ilgākas pauzes: "Tu nebaidies?" "Nē, Čārlz, es nebaidos." "Alise..." Kerols vēlreiz izrunāja viņas vārdu un tad izgāja no istabas. Turpat atspiedās pret sienu. Viņš pūlējās apkopot domas, bet nekas nevainojami loģisks nenāca prātā. "Tas ir nejēdzīgi... Un sentimentāli..." Un pats saprata, ka tas nav ne nejēdzīgi, ne sentimentāli. "Tam nevajag turpināties..." Un pats saprata, ka vēlas, lai tas turpinās. Satvēris galvu, Kerols piespieda sevi domāt par nākotni. Bet, jo vairāk domāja, jo neciešamāki un muļķīgāki viņam šķita visi iespējamie risinājumi. "Man riebjas to visu iztēloties līdz galam," Kerols savieba seju. "Es nevēlos... Es gluži vienkārši nevēlos..." Un tad pēkšņi doma: "Vai Alise tagad guļ?" Viņš juta vainas apziņu par to, ka Alisi varētu būt satraucis vai sāpinājis, un centās vismaz to kliedēt ar domu: "Nekas nav noticis. Galu galā – nekas nav noticis. Vismaz formāli ne." Bet vārds "formāli" iestrēga Kerola galvā un nekādu mierinājumu tā arī nenesa.

 Atlikušajās trijās dienās Kerols beidzot nopietni apsvēra iespēju "Alises piedzīvojumus Brīnumzemē" publicēt. Viņš pats lieliski apzinājās, ka tas ir pats labākais, ko līdz šim uzrakstījis, turklāt, domās pārlūkojot visu iepriekšējo rakstnieku devumu bērnu literatūras jomā, neatrada savam darbam nekā līdzīga. Galu galā Kerols manuskriptu aizsūtīja savam draugam rakstniekam Džordžam Makdonaldam, lūdzot darīt zināmu ne tikai viņa paša, bet arī viņa bērnu viedokli. Drīzumā pienāca atbilde, kurā Makdonalds vēstīja: "Mūsu ģimene uzņēma Jūsu pasaku ar lielu interesi un vienbalsīgu sajūsmu," un vēl piebilda: "Ar Henriju Lidelu un viņa sievu es esmu vairākkārt ticies, un man par viņiem ir savs viedoklis. Bet to gan es labprāt kādreiz noskaidrotu, vai Alise Lidela kaut nedaudz līdzinās tam brīnišķīgajam un valdzinošajam tēlam, kādu Jūs atainojāt." "Viņa ir pat pārāka par to," Kerols pie sevis atbildēja un, nolicis vēstuli malā, devās universitātes bibliotēkas virzienā.

Atkal bija aizritējis gads. Pienāca un pagāja Alises divpadsmitā dzimšanas diena. Kerola attiecības ar Lideliem un viesošanās pie viņiem bija tādas pašas kā iepriekš, arī saskarsmē ar Alisi nekas nebija mainījies, tomēr, vērojot viņas pieaugšanu, Kerolu gribot negribot nodarbināja jautājums: "Kas notiks tālāk?" Atbildi Kerols nezināja un arī īpaši necentās atrast, jo visi iespējamie pavērsieni viņam šķita pārāk cietsirdīgi vai nomācoši, tādēļ arī viņš tos pastāvīgi nobīdīja malā. No vienas puses, Kerolu iepriecināja tas, ka Alise nepavisam vairs nav mazs bērns, no otras puses, nepielūdzamais laika ritējums viņu nebūt neiejūsmināja. Kerols bieži atcerējās, ko toreiz bija teicis Robinsonam Dakvortam. "Un ja nu viņa kļūst tāda pati? Bez fantāzijas, bez iztēles, bez cilvēciskuma? Vienīgi bioloģiska mašīna kā daudzi citi?" Viņš centās mierināt sevi, ka tik ļauni jau nav, bet emocijas teica ko citu, un tad Kerols sadrūma pavisam. Viņš baidījās no brīža, kad Alisei ar viņu vairs nebūs, par ko runāt, kad visus iepriekšējos sarunu tematus, visus ik dienas piedzīvotos jaunatklājumus un pārsteigumus viņa pēkšņi atzīs par naiviem un bērnišķīgiem. Tādēļ tagad Alises klātbūtnē ik pa laikam Kerols ieslīga šādās un līdzīgās domās, līdz izdzirdēja nedaudz izbiedētu balsi: "Tev ir skumji? Vai varu tev kā līdzēt?" Kerols tikko manāmi pasmaidīja: "Ir jau labi. Tagad viss kārtībā," un pārlika dambretes kauliņu vai iedzēra malku no tējas krūzes, vai arī turpināja pārtrūkušo stāstījumu. Vēl jo vairāk – Kerols baidījās arī no kādas citas notikumu gaitas, par kuras iespējamību liecināja viņa paša pieredze. Viņš varēja nosaukt daudzus piemērus saskarsmē ar sievietēm, kurā uzreiz ievēroja viņu garīgo tukšumu, iedomību un sarkastisko izturēšanos – lai gan Kerolam tīri labi patika ironija, sarkasma izmantojums uzreiz radīja viņā atgrūšanos un netipiski dzēlīgu pretreakciju, un vairākos gadījumos tas noveda līdz tādam rezultātam, ka Oksfordas vai Londonas ielās nejauši sastaptās Kerolam pazīstamās sievietes vai nu demonstratīvi, vai arī bailēs pārgāja uz ielas otru pusi. Nevarētu teikt, ka Kerolu tas ļoti sāpinātu, taču vientulības sajūtu vairoja gan. Un – pats bēdīgākais – tagad jau arī lika baiļoties par Alisi. Taču pagaidām par kaut ko nepatīkamu nekas neliecināja.

 Skaidrā 1864. gada novembra dienā Kerols iznāca no mājas, lai brauktu pie Lideliem. Viņš bija pacilātā garastāvoklī, zināmu prieku sniedzot arī pelēkajām un augstajām rudens debesīm, kuras caurvija apkārtējo ainavu ar palsu gaismu, nemanot ne saules starus, ne arī lietus mākoņus. "Šoreiz būs lielākas viesības," Henrijs izteicās, aicinot Kerolu. "Atbrauks kādi cilvēki divdesmit." Henrijam bija taisnība – kad Kerols iegāja viesistabā, viņam pievērsās gan pazīstamu, gan pavisam svešu cilvēku skatieni. Sarunas uz brīdi pārtrūka, tad atkal atsākās. Ar vairākiem viesiem Kerols sasmaidījās, pret citiem palocīja galvu, taču vismaz septiņus viņš redzēja pirmo reizi. "O, Dodžsona kungs!" viņa virzienā devās pusmūža dāma spīguļojoši zilā vakarkleitā. "Es jūs pazīstu, Marta pie jums mācās." "Kas ir Marta?" Kerols steigšus domāja. "Un kopš kura laika sievietes studē matemātiku..." "Viņa par jums stāstīja gluži jūsmīgiem vārdiem," sieviete turpināja. "Ak, jā, viņa," Kerols papurināja galvu, "interesanti gan, jūsmīgiem..." "Un tad nu es gribēju jums pajautāt – vai arī Marta vēlējās uzzināt, bet vai nav vienalga – kādēļ tieši matemātika? Tā taču ir tik abstrakta un bez jebkādas saistības ar realitāti." "Nu, redziet," Kerols novilka, "pēc vispārpieņemtā viedokļa, matemātika attīsta loģisko domāšanu". "Bet dzīve taču ir pilnībā neloģiska un absurda!" "Jā, nu vismaz to jūs esat sapratusi." "Hm," sieviete paslēja galvu. "Starp citu," Kerols turpināja, "tas ir jūsu personiskais viedoklis?" "Ne tikai..." "Jūsu un arī Martas," sekoja rezumējums. "Nu ja. Bet es gribēju uzzināt arī ko citu." "Kādēļ tieši es?" Sieviete pamāja. "Nu lūk – tieši tāpēc, ka matemātikai ir stipri maza līdzība ar cilvēcisko realitāti. Tīra, izsmalcināta māksla, kur nav nepieciešams paust savas personiskās emocijas un pārdzīvojumus. Absolūta objektivitāte. Intelektuāla abstrakcija." "Bet, Dodžsona kungs, vai tad jūs neesat emocionāls?" "Pačukstēšu jums priekšā," Kerols pieliecās tuvāk, "Oksfordas Universitātes oficiālo viedokli – neesmu vis." "Bet tam jūsu izpratnē nav nekādas nozīmes?" sieviete pasmaidīja. "Ne vismazākās."

 "Par ko jūs runājat?" Henrijs sauca no galda otras puses. "Par sufražistēm," Kerols atsaucās. "Viņas visas iegūs augstāko izglītību, gāzīs monarhiju un tad aizliegs izdot Dikensa darbus kā plēsonīgi patriarhālus." Viņš atgriezās pie galda, piestūma šķīvi sev tuvāk un aplūkoja klātesošos, meklējot kādu, ar ko vēl varētu parunāt. Līdz Kerola ausīm atplūda sarunu fragmenti, jaucoties ar trauku šķindoņu un aizvien aktīvākajiem aicinājumiem beidzot pievērsties bridžam. "Ir pienācis laiks atteikties no mūsu imperiālistiskajām ambīcijām... Mūs tādēļ ienīst visā pasaulē... Pēc iespējas ātrāk jāpamet Indija un Birma, un Irāka... Un Britu Somālilenda! Dieva dēļ, kas mums meklējams tādā tukšainē kā Somālilendā! Mēs esam vainīgi par tur un arī citur notiekošo vardarbību! Mums jāļauj viņiem mierīgi dzīvot!" "Bet ja miera tur nebūs arī tad?" "Vienalga – mēs esam vainīgi. Mums jāuzņemas vaina. Tā ir mūsu vēsturiskā atbildība..." "Un tad es viņam teicu, lai met pie malas tādas muļķīgas frāzes kā "dzīves dārdzība" un "sociālā aizsardzība". Galu galā – ekonomika ir tieši tāda pati pseidozinātne kā... piemēram..." "Angļu filoloģija." "Tieši tā. Viss ir pavisam vienkārši – neuztraucies par inflāciju un citiem dabiskiem procesiem, jo tie stimulē ekonomiku. Un zināt, ko viņš man atbildēja? "Man tāda stimulēšana nav vajadzīga." Vai nav vepris? Un vēl es teikšu..." "Elizabete Geskela, protams, nav sliktākais piemērs, bet vai tad viņa ir salīdzināma ar Tekeriju? Un vēl jo vairāk laikmetā pirms šī vispārējā pagrimuma..." Kerols ieklausījās uzmanīgāk. "Jā, es ticu, ka jums patīk romantisms. Bet, ja man jāizvēlas trīs sievietes vienlaikus, es tomēr... Jā, es redzu, ka šeit ir bērni. Neuztraucieties, būšu pieklājīgs. Vismaz centīšos. Tātad, atgriežoties pie māsām Brontē, – esmu gatavs atzīt, ka "Kalnu aukas" ir sarakstītas ne bez izdomas un pat ar ievērojamu talanta klātbūtni, bet visi šie Hītklifi, Hindliji un Ērnšovi mani tomēr nogurdināja... Ko nevar teikt par Fīldingu vai Sviftu. Līdz ar to – es neredzu nevienu sievieti rakstnieci, kas būtu patiešām izcila... Ā, jūs sakāt – Sapfo! Nu, tad klausieties... Labi, labi, pagaidīšu vēlāku vakara stundu..."

 "Un kā tad ar jums, Dodžsona kungs?" Kerolu uzrunāja kāds iepriekš nepazīstams vīrietis ap gadiem četrdesmit. "Kā to saprast – ar mani?" Kerols pagriezās viņa virzienā. "Nu, es atkal lasīju vairākas nesen publicētas jūsu miniatūras. Bet kur tad palicis jūsu noslēpumainais lielāka apjoma darbs? Baumas par to nonākušas jau līdz Edinburgai." Kerols līksmi pasmējās. "Ilustrācijas no Džona Teniela es saņēmu tikai tagad. Bet tās, manuprāt, ir izdevušās lieliski. Tagad grāmata ir izdevniecībā un pavisam drīz jau arī iznāks." "Nu tad – vai par to nevajadzētu uzsaukt kādu tostu?" Kerols dzirdēja vēl kāda viesa balsi. Viņš pārlaida skatienu ap viesību galdu un atskārta, ka pašlaik ir nonācis uzmanības centrā. Prasības pēc tosta nerimās. Kerols pēc neilgas minstināšanās ievilka elpu un cēlās kājās. "Jūs domājat, ka izcilākā sieviete literatūrā ir Sapfo? Vai Šarlote Brontē? Vai Emīlija Brontē? Nekā – šis gods nav piemērojams arī Žoržai Sandai un pat Džeinai Ostinai ne. Patiesībā," Kerols pacēla šampanieša glāzi, "ievērojamākās sievietes literatūras vēsturē ir Beatriče Portinari, Laura de Novesa un Alise Lidela!" Viņš triumfējoši izdzēra šampanieti. Un uzreiz nākamajā mirklī satrūkās, jūtot sev pievērstu caururbjošu skatienu. Kerols pacēla acis. Tieši viņa sejā raudzījās Henrija sieva un Alises māte. Ina šķita bālāka nekā parasti. Toties uz vaigiem varēja manīt sarkanus plankumus, un sejas izteiksmē nepārprotami bija redzams dziļš izbrīns, sašutums un naids.

 "Dodžsona kungs," Kerols pēc klauvējiena pie durvīm dzirdēja kalpotāja aicinājumu, "Lidela kundze vēlas ar jums runāt." "Paldies, es dzirdēju," viņam atbildēja pietiekami skaļa, bet neizteiksmīga balss. Kerols lēnām cēlās kājās. Kopš vakariņošanas beigām bija pagājušas pāris stundas, patlaban tuvojoties desmitiem vakarā. Viesi bija izklīduši kur kurais – lielākā daļa aizbraukusi mājās, bet citi vai nu devušies pastaigāties, vai arī Henrija vadībā ārpus mājas veica nepieciešamos izlūkošanas darbus rītdienas lapsu medībām. Kerols nejuta pastaigai piemērotu noskaņojumu, un arī medības viņu nesaistīja – pēdējās stundas viņš bija pavadījis sev piešķirtajā un jau labi pazīstamajā guļamistabā, strādājot pie matemātiskiem aprēķiniem – vai vismaz cenšoties strādāt. "Tad nu iesim," Kerols noteica. Viņš izgāja no istabas un devās pa kāpnēm lejā, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.

Alise sēdēja turpat mājas vestibilā. Viņa jutās nomākta, pati nespējot īsti paskaidrot nelāgā noskaņojuma un biedējošo priekšnojautu iemeslus. Alise bija mēģinājusi lasīt, taču domas nespēja sekot tekstam, viņa mēģināja spēlēties, taču nekas neaizrāva, un visbeidzot viņa bez īpašas intereses bija paņēmusi ģeogrāfijas grāmatu. Un tad Alise caur durvīm dzirdēja balsi. Precīzāk – divas balsis, taču pirmā no tām viņai bija pazīstama, tās pašreizējam tembram uzreiz atsaucot atmiņā ne sevišķi patīkamas emocijas, toties otrās skanējums – ļoti skaļš, ļoti griezīgs un ļoti monotons – viņai bija gluži svešs, radot iespaidu, ka šī balss būtu atbrīvota no jebkādu cilvēcisku jūtu klātbūtnes un vienlaikus mākslīgi pastiprināta.

Balss vēstīja: "Jā, protams, es gulēju ar jūsu guvernanti!" Pauze. "Tādēļ, ka viņai ir pupi un pakaļa. Vai jābūt vēl kādam iemeslam?" Ilgāka pauze. "Tieši tā – gluži tāpat ir bijis arī ar visām pārējām. Tava savāktā informācija ir precīza." Vēl viena pauze. "Gribētu gan? Ko tu neteiksi! Un es pateikšu, kādēļ ne – tādēļ, ka garīga tuvība nav iedomājama bez fiziskas tuvības. Vai arī otrādi – esmu nedaudz piemirsis." Alise aizspieda ausis, bet pēc brīža atkal atlaida pirkstus. Balss auroja: "Jūs ņirgājaties! Nevis es, bet jūs! Un ne jau tikai tu. Visi šie dīvainīši, kuri gan sociālā, gan garīgā ziņā ir pilnīgi bezpalīdzīgi, lai neteiktu – infantili. Bet nekaunība gan neizmērojama. Tu domā, ka tad, ja es esmu ļoti pieklājīgs, kautrīgs un labi audzināts, es neko sev apkārt neredzu?" Alise jau sen bija sapratusi, ka viņai tas nav jādzird – bet vienalga klausījās. "Jā, protams, – un vai no tā kādam kļūtu labāk, ja es tagad detalizēti uzskaitītu visas viņu dīvainības un fiziskos trūkumus?" Pauze. "Jā, tu lieliski saprati – es esmu labāks par viņiem. Labāks par absolūto vairākumu cilvēku, kurus tu jebkad mūžā esi sastapusi. Un nevis sava intelekta dēļ, bet pirmkārt un galvenokārt savu emocionālo īpašību un savas iekšējās pasaules dēļ. Vai skaidrs?" Alise vēlreiz aizspieda ausis. Tad atkal ļāva sev klausīties. "Nevis izaicinoša uzvedība, bet gan tēvišķa iecietība. Nejauciet definīcijas." Alise aizskrēja pa kāpnēm līdz pusei – tad atgriezās atpakaļ. "Un runa pat nav par to, ka jūs esat seksuāli sterili. Galvenā problēma ir tāda, ka jūs esat emocionāli impotenti. Neko jūs nespējat. Pilnīgi neko. Patiesībā man ir grūti jūs vispār nosaukt par cilvēkiem. Jūs drīzāk esat primitīvas mašīnas, kas ieprogrammētas pāris vienkāršām reakcijām, pāris vienkāršām emocijām, un tas arī viss." Pauze. "Beidz pinkšķēt! Man pret jums vairs nav nekāda žēluma. Arī jums par savām kļūdām jāatbild." Garāka pauze. Un tad balsī beidzot ieskanējās nogurums un ironiskas nianses: "Tas vārds, ko tu meklē, ir persona non grata. Pat latīņu valodu tu neesi spējusi iemācīties." Noblīkšķēja durvis. Alise vispirms dzirdēja kādu aizskrienam un tūlīt pēc tam – vienmērīgus un mazāk steidzīgus soļus tuvojamies un attālināmies.

 Kerols stāvēja istabā taisni izslējies un sakniebtām lūpām. Viņš saprata, ka pašlaik ir bezjēdzīgi kaut vai mēģināt formulēt domas, tādēļ arī ļāvās klusumam, nepiesaistot apziņu ne pie viena konkrēta pieturas punkta. Viņa skatiens brīvi klīda pa telpu, uz brīdi apstājoties pie pamestajiem pierakstiem, un tad vienkārši raudzījās laukā pa logu. Klusu atvērās durvis un tūlīt pēc tam aizvērās. Kerols pagriezās. Viņa priekšā bija Alise.

 "Tu dusmojies?" Alise bikli ierunājās. "Nieki," Kerols mēģināja pasmaidīt, bet tas diez ko neizdevās. "Neuztraucies, tas viss ir nieki... Bez jebkādas nozīmes..." Alise joprojām lūkojās uz viņu vērīgi un nopietni. Kerols vēlreiz mēģināja pakustināt lūpu kaktiņus. "Tu gribēji kaut ko teikt, Alise?" "Man bija mēnešreizes". Kerols dziļi ievilka elpu. Iestājās pilnīgs klusums. Un tad viņš it kā no malas dzirdēja sevi svešādā balsī sakām: "Es tevi mīlu." Alise satrūkās un paspēra pāris soļus atpakaļ. Kerols redzēja viņas ieplestās acis un izbiedēto seju. "Lūdzu, nebēdz... Tikai nebēdz prom..." viņš čukstēja, pats lāgā nezinot, vai to patiešām runā vai tikai ir iedomājies. Skatoties uz Alisi, Kerola lūpas vēlreiz sakustējās, veidojot vārdus, taču nekas neatskanēja. "Nāc šurp," te viņš dzirdēja Alises balsi. "Nē, ne tā, blakus," vēl klusākā tonī. Kerols apsēdās Alisei līdzās uz gultas un, jūtot viņas pieskaršanos, apgūlās, noliekot galvu Alises klēpī. Viņas rokas slīdēja caur Kerola matiem, vienlaikus pieskārās pierei un, pirkstiem savijoties un atlaižoties, glāstīja seju. "Čārlz..." Viņš juta Alises elpu sev pavisam tuvu. "Pasaki to vēlreiz..." "Čārlz..." Viņš ieelpoja Alises smaržu. "Vēl tuvāk, Alise... Vēl tuvāk... Vēl tuvāk..."

Kerols aizbrauca nākamajā dienā astoņos no rīta. Izņemot Henriju, visi vēl gulēja. Abi klusējot atsveicinājās, sarokojoties uz mājas sliekšņa. "Nevajadzēja jums gulēt ar to guvernanti, nevajadzēja," Henrijs nomurmināja, raugoties grīdā. Pēc neilga laika Kerols jau bija iekāpis vilcienā un devās Londonas virzienā. Viņš pat necentās sevi mierināt, nemaz nepūlējās sevi uzmundrināt ar grāmatas lasīšanu vai kādu intelektuālu vai ironisku apceri – vienkārši nekustīgi sēdēja un drūmi skatījās logā. Līdz, vilcienam šūpojoties, iemiga.

Kerols atkal redzēja, ka nokļuvis debesīs. Kaut kur nostāk atradās arī citi cilvēki, bet ne viņi Kerolam pievērsa kādu uzmanību, ne arī Kerols viņiem. Apkārt redzamās ainavas aprises bija visai neskaidras – patiesībā viņš juta vienīgi maigu, izlīdzinātu gaismu un tai līdzīgas, viegli pērļainā kolorītā vizošas krāsas. Nākamajā brīdī Kerols apjauta iemeslu, kādēļ viņi visi šeit atrodas – Kristus klātbūtni. Kristus pienāca pie viena no cilvēkiem un viņu apskāva. Pēc tam pie otra un apskāva arī viņu. Tad pie nākamā. Kerols nomaļus gaidīja. Taču Kristus pie viņa nepienāca. Kerols gribēja jautāt – "Un es? Kā tad ar mani?", kad uzreiz dzirdēja skaļu un skanīgu balsi, kas skaidri izrunāja visas zilbes: "Tev jau nav vajadzīgs Kristus. Tev vajadzīga vienīgi..." Un pauzē pirms nākamā vārda kliedzot uztrūkās augšā.

 Vilcienā bija dzirdama rosība; kāds pavēra kupejas durvis un tūlīt pat pazuda; pēc neilga brīža viss noklusa. Kerols stingi raudzījās uz priekšu un čukstēja: "Viss ir bezjēdzīgi... Viss ir bezjēdzīgi... Pilnīgi viss..." Un tad atkal vairākkārt atkārtoja vārdu: "Alise... Alise... Alise..."

Durvis vēlreiz pavērās, un vilciena kupejā ienāca kaķis. Pēc izskata gluži parasts zvēriņš ar spīdošu melnu spalvu, melni baltiem plankumiem otrpus mugurai un baltām ķepām. "Sveicināti," Kerols teica. "Sveicināti," kaķis atbildēja, "kā jums klājas?" Kerols mēģināja atrast vispiemērotāko apzīmējumu, taču tā arī nespēja. "Es saprotu, es saprotu," kaķis līdzjūtīgi divreiz atkārtoja. Kerols gribēja jautāt – "Kas tagad notiks? Cik ilgi tas viss vēl turpināsies?" un citas līdzīgas frāzes, bet visi šie jautājumi iestrēga viņa domās, līdz ārpusei nonākot vienīgi saraustītām izmisīgas noskaņas zilbēm. "Pieliecieties," kaķis aicināja. Kerols nolieca ausi pie dzīvnieka purniņa, un kaķis viņam kādu laiku kaut ko stāstīja. Pēc tam noglaudās gar Kerola ceļiem, izgāja cauri kupejai un pazuda skatienam. Tagad atkal varēja dzirdēt vienīgi vilciena riteņu klaudzēšanu un klaboņu. Neviens nezina, ko kaķis Kerolam pateica, taču, kad Kerols izslējās, viņš, turpinot lūkoties caur vilciena logu, veltīja garāmslīdošajai ainavai mīklainu Češīras kaķa smaidu.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!