No Undīnes Adamaites sarunas ar Jāni Joņevu ( laikraksts "Diena" 24. augusts):
"Kas, jūsuprāt, ir tas magnēts, kas senās fotogrāfijās ar nepazīstamiem cilvēkiem liek skatīties nevis uz cilvēkiem, bet sunīti, kurš raugās ārpus kadra, vai otrādi – cilvēki nemaz nemana fotogrāfu, bet dzīvnieks ir pamanījis un skatās tieši kamerā? Kāpēc tajā dzīvniekā šķiet koncentrējusies pārlaicīga visas dzīves esence? Kāpēc mēs, skatoties uz dzīvniekiem, ieraugām, Kinga vārdiem, "vissvarīgākās norādes"?
Jā… Tās acis ir neizdibināmas. Dzīvnieki ir tikpat jūtīgi, bet viņiem nepiemīt cilvēkiem raksturīgais emocionālais uzslāņojums, kam tu nevari noticēt. Nevar jau zināt, vai tas cilvēks kaut ko neperina. Dzīvnieks ir atklātāks. Dzīvnieki arī mēdz būt ļoti komplicēti un ne vienmēr tik atklāti. Nezinu, vai es varu atbildēt. To mēs varam sajust – tajā skatienā ir kaut kas. Varbūt tā ir tikai mūsu interpretācija, un arī tad tas ir pietiekami svarīgi."
Kā jūs uztverat dzīvniekus – kā lietas, draugus vai kaut ko pa vidu? Kalifornijas Tehnoloģiju institūta (Caltech) pētnieki ir veikuši atklājumu: atsevišķas mūsu smadzeņu šūnas aktivizējas, kad sastopamies ar dzīvnieku, un tas ļoti atšķiras no mūsu reakcijas uz citiem cilvēkiem, vietām vai objektiem. "Mūsu pētījums liecina, ka cilvēka amigdalas neironi labprātāk reaģē uz dzīvnieku attēliem, proti, mēs novērojām vislielāko aktivitāti šūnās, kad pacienti skatījās uz kaķiem vai čūskām, nevis uz ēkām vai cilvēkiem," skaidroja Florians Mormans, galvenais pētījuma autors. "Šī izvēle attiecas gan uz piemīlīgiem, gan neglītiem vai bīstamiem dzīvniekiem, un tā nav atkarīga no attēlu emocionālā satura."
Ņemot vērā mūsu īpašo saikni ar dzīvniekiem, rodas būtisks jautājums: vai empātija būtu jāatrunā normatīvajos aktos, piemēram, attiecinot juridiskas personas statusu arī uz dzīvniekiem? Galu galā mēs to esam piešķīruši uzņēmumiem un kuģiem. Ir savdabīgi turpināt praktizēt līdzšinējo attieksmi, pamatojoties tikai uz to, ka dzīvnieki nespēj spriest vai komunicēt, lai gan ir tik acīmredzams, ka viņiem nepieciešama daudz lielāka aizsardzība un līdzjūtība nekā šobrīd. Angļu filozofs Džeremijs Bentems reiz jautāja: "Vai dzīvniekiem piemīt spēja ciest?" Viņš uzdeva jautājumu: kāpēc likums neaizsargā jebkuru būtni, kas spēj just sāpes?
Interesanti, ka, pats iestājoties par dzīvnieku aizsardzību no nevajadzīgām ciešanām, Bentams vienlaikus atbalstīja arī cilvēku īpašumtiesības uz dzīvniekiem, to izmantošanu un pat iespēju vajadzības gadījumā tos nogalināt, ja vien tas tiek veikts bez nevajadzīgas cietsirdības. Viņa nekonsekvence atspoguļo plašāku tendenci attieksmē pret dzīvniekiem: proti, mēs bieži vien nodalām savu līdzjūtību, pamatojoties uz ērtībām.
Dzīvnieku tiesību juridiskais pamatojums
Juridiskā atšķirība starp indivīdiem un objektiem ir jēdziens, kas sastopams gan klasiskajās, gan mūsdienu tiesībās, un tā izcelsme meklējama romiešu tiesībās. Pašlaik dzīvnieki visā Eiropā, kā arī lielākajā daļā Rietumu pasaules tiek uzskatīti par objektiem bez iedzimtām tiesībām. Lai gan pastāv noteikumi, kas ierobežo konkrētu rīcību ar dzīvniekiem un nosaka īpašnieku pienākumus, dzīvnieki joprojām ir atkarīgi no savu īpašnieku vēlmēm un interesēm, kā arī no apkārtējās cilvēku sabiedrības uzvedības, jo tiek klasificēti kā objekti, nevis kā būtnes ar savām tiesībām. Latvijas tiesiskajā regulējumā dzīvnieki tiek iedalīti divās galvenajās kategorijās: savvaļas dzīvnieki, uz kuriem neattiecas īpašumtiesības, un mājdzīvnieki, uz kuriem tās attiecas. Šī atšķirība ir atkarīga no tā, vai dzīvnieki atrodas savā dabiskajā vidē vai ir pieradināti būt ar cilvēku mijiedarbībā, kas galvenokārt saistīta ar īpašumtiesībām, jo īpaši ar īpašumtiesību iegūšanu, izmantojot tādas metodes kā sagūstīšana vai turēšana nebrīvē. Turklāt dzīvnieku īpašniekam ir tiesības izmantot ar īpašumtiesībām saistītās priekšrocības. Šāds novecojis skatījums, lai gan no pirmā acu uzmetiena nekaitīgs, veicina gan nolaidību, gan ekspluatāciju, jo neņem vērā dzīvnieku spēju just ciešanas.
Juridiskajās diskusijās ir izskanējuši ierosinājumi piešķirt dzīvniekiem unikālu juridisko statusu, īpaši ņemot vērā to, ka spēkā esošie noteikumi jau nodrošina zināmas garantijas attiecībā uz attieksmi pret dzīvniekiem. Daži autori pamato šīs idejas morālos un ētiskos aspektus, uzsverot dzīvnieku spēju izjust emocijas vai sāpes. Viņi ierosina ieviest kritērijus, kas nosaka, piemēram, spēju dot piekrišanu kā veidu, lai atšķirtu dzīvniekus kā juridiskus subjektus. Tomēr citi brīdina, ka, koncentrējoties uz ētiskajiem aspektiem, var tikt ignorēta ar šo statusu saistīto tiesību un pienākumu praktiskā juridiskā īstenošana. Nozīme ir ne tikai tiesību subjekta statusa piešķiršanai, bet arī no statusa izrietošajām tiesībām, kas patiesi aizsargā dzīvnieku labturību.
Jauns tiesiskais statuss nav viegls risinājums
Ja apsveram iespēju mainīt dzīvnieku tiesisko statusu, ir dažas iespējas, kurām jāpievēršas. Viena no tām ir visus dzīvniekus uzskatīt par tiesību subjektiem, pielīdzinot tos cilvēkiem. Tas nozīmē, ka viņiem būtu tādas pašas tiesības un pienākumi kā cilvēkiem [1]. Cita pieeja ir izveidot jaunu tiesiskā statusa kategoriju "justspējīgas būtnes", kas paredz dažādas atšķirīgas un īpašas tiesības, kas īpaši paredzētas šai kategorijai un saistītas ar dzīvību, brīvību un labklājību. Tas var attiekties gan uz mājdzīvniekiem (piemēram, lolojumdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem), gan uz visiem pārējiem, tostarp savvaļas dzīvniekiem. Ja mēs izvēlēsimies plašāku pieeju, būs nepieciešami detalizētāki noteikumi un regulējums. Tomēr, pat ja iedalām dzīvniekus konkrētās juridiskās kategorijās, klasificējot tos kā kaut ko vairāk nekā tikai objektus, rodas jauni jautājumi – piemēram, jautājums par to, kurā kategorijā ietilpst konkrētas sugas dzīvnieks. Padomājiet – koraļļus zinātniski uzskata par dzīvniekiem, bet vai tie juridiski ietilptu vienā grupā ar šimpanzēm, suņiem, zirgiem un citiem zīdītājiem? Pagaidām vēl ir daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.
Atzīstot dzīvnieku īpašās tiesības un priekšrocības, ir jānosaka, kā šīs tiesības tiks aizsargātas un kas pārstāvēs dzīvnieku intereses. Šobrīd Eiropas tiesību sistēmās dzīvnieku tiesības bieži īsteno to īpašnieki, kas var aizēnot pašu dzīvnieku intereses. Īpašnieki var pieprasīt aizsargāt dzīvnieka īpašuma tiesības un pieprasīt kompensāciju, ja tiek nodarīts kaitējums. Ja dzīvnieki tiek uzskatīti par neatkarīgiem subjektiem, kas nepieder cilvēkiem vai valstij, kas aizsargās viņu tiesības? Pastāv iespēja izvēlēties konkrētus juristus, taču, apspriežot šo jautājumu, būtisks faktors ir izmaksas. Tāpat ir rosināts pret dzīvniekiem izturēties kā pret nepilngadīgām personām, bet tas rada vēl citus jautājumus: vai, mainoties regulējumam, bijušie īpašnieki ir atbildīgi par savu rīcību, vai dzīvniekiem var piederēt īpašums, vai viņi var mantot vai atstāt mantojumu?
Jebkurā statusa maiņas scenārijā praktiskākie jautājumi ir vērsti uz to, vai ir iespējami aizliegumi attiecībā uz lauksaimniecību, lopkopību un dzīvnieku patēriņu. Lai gan šāds scenārijs ir mazticams, jo tas sagrautu mūsdienu pasauli un ekonomikas sistēmas, šie jautājumi izgaismo dzīvnieku labturības grūtības. Lai dzīvniekus atzītu par kaut ko vairāk nekā īpašumu, sabiedrībai jāiesaistās sarežģītās sarunās par nozaru un patērētāju paradumu pārveidošanu, pat ja tas nozīmē ekonomisko normu apstrīdēšanu.
Būtņu, kas nav cilvēki, atzīšana visā pasaulē
Dažādās pasaules daļās aizvien vairāk tiek pieliktas pūles, lai uzlabotu būtņu, kas nav cilvēki, tiesisko statusu. Piemēram, Jaunzēlandē likumdevējs ir atzinis Jaunzēlandes Vanganui upes, Urevera meža un vairāku citu dabas objektu tiesisko statusu. Indijā arī Gangas un Jamunas upēm Augstākā tiesa piešķīra personas statusu, lai nodrošinātu to saglabāšanu. Saūda Arābijā pat robotam tika piešķirts personas statuss, kas nozīmē īstenojamas tiesības.
Vai ir šāds precedents ar dzīvniekiem? Lielākā daļa pārveidojošu nolēmumu par dzīvniekiem bija saistīti ar attieksmi pret tiem, nevis ar to juridisko personību – ievērojams ir gadījums, kad Pakistānas Augstākā tiesa paziņoja, ka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem ir konstitūcijā noteikto tiesību uz dzīvību pārkāpums. Savukārt 2014.–2016. gada Argentīnas tiesas lēmumi iezīmēja vēsturisku pagriezienu attiecībā uz dzīvnieku faktisko juridiskās personas statusu. Pirmajā gadījumā Argentīnas Krimināllietu apelācijas tiesa nolēma, ka Buenosairesas zooloģiskajā dārzā dzīvojošais orangutāns vārdā Sandra ir "persona, kas nav cilvēks", tāpēc tai ir tiesības uz brīvību. Otrajā lietā cita Argentīnas tiesa atzina šimpanzes Sesilijas kā "personas, kas nav cilvēks" statusu. Tiesa apstiprināja, ka "sabiedrības morālā uzvedība, domas un vērtības attīstās", secinot, ka "dzīvnieku kā lietu" klasificēšana ir nepareizs standarts no juridiskā viedokļa.
Dzīvnieka tiesiskās subjektivitātes atzīšana dažādos kontinentos
Eiropas Savienībā strīdi par dzīvnieku aizsardzību ir saistīti ar dzīvnieku izmantošanu rūpniecībā un patēriņā, nevis ar juridiskā statusa jautājumu. Tomēr 2022. gadā Eiropas Komisija pauda viedokli, ka spēkā esošie ES noteikumi neatbilst pašreizējām zinātnes atziņām un sabiedrības vēlmēm, apņemoties līdz 2023. gada beigām pārskatīt ES tiesību aktus par dzīvnieku labturību, lai saskaņotu spēkā esošos ES tiesību aktus ar zinātnes atziņām, tostarp atziņu, ka dzīvnieki ir jūtīgas būtnes ar iedzimtām pamatvajadzībām.
Amerikas Savienotajās Valstīs jautājums par dzīvnieku iespējamo juridisko personu statusu jau tiek risināts aktuālajā tiesu praksē. Neraugoties uz daudzajiem panākumiem, kas jau gūti, radās problēmas, mēģinot virzīties uz dzīvnieku juridiskā statusa maiņu. Šīs grūtības ir saistītas ar Amerikas likumdošanas sistēmas pamatstruktūru, kas lielā mērā balstās uz tiesu praksi. Tas ir nopietns šķērslis, jo dzīvnieku juridiskais statuss vēl nav oficiāli noteikts.
Vienu no pirmajām tiesas prāvām 2004. gadā pret toreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu delfīnu vārdā ierosināja dzīvnieku aizsardzības aktīvisti, prasot kompensāciju par delfīniem nodarīto kaitējumu, ko radījušas ASV jūras flotes izmantotās hidrolokācijas ierīces. Tomēr, neraugoties uz Likumā par apdraudētajām sugām ietvertajām dzīvnieku aizsardzības prasībām, tiesa secināja, ka delfīniem nav juridiskas personas statusa un patstāvīgu tiesību iesniegt kompensācijas prasības par tiem nodarīto kaitējumu.
2013. gadā dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija "Nonhuman Rights Project" (NRP) vērsās tiesā ar prasību atzīt šimpanžu tiesības. NRP pieprasīja dzīvnieku fizisko brīvību un ķermeņa autonomiju – tiesības netikt ieslodzītiem vai izmantotiem eksperimentos, kā arī mudināja tiesu atzīt dzīvniekus par justspējīgām būtnēm, pret kurām nedrīkst izturēties kā pret īpašuma objektiem. Tiesvedībā organizācijas pārstāvji atsaucās uz lietu Somersets pret Stjuartu (Somerset v. Stewart), kurā pirms verdzības atcelšanas tika atzīts, ka pat bez noteikta regulējuma verdzība joprojām ir pretrunā dabiskajām tiesībām, un uz Habeas Corpus likumu, kas nodrošina personas tiesības tiesā apstrīdēt savu aizturēšanu vai ieslodzījumu.
Būtībā organizācijas galvenais arguments bija tas, ka jēdziens "juridiska persona" nav atkarīgs no bioloģiskajām īpašībām un ir specializēts jēdziens ar plašāku pielietojumu, attiecinot to ne tikai uz cilvēkiem. Šī perspektīva apstrīdēja vēsturiskos izņēmumus, kas savulaik liedza juridiskas personas statusu tādām kategorijām kā embriji, vergi, Amerikas pamatiedzīvotāji, sievietes, korporācijas u.c. Abos gadījumos prasības netika apmierinātas vai tika noraidītas. Līdzīgs noraidījums notika ASV 2011. gadā, kad tika iesniegta prasība par zobenvaļu atzīšanu un atbrīvošanu parkā "SeaWorld". Tiesa secināja, ka šādi dzīvnieki nav uzskatāmi par tiesību subjektiem ar autonomām tiesībām.
Bronksas zoodārza lietā par zilonēnu vārdā Hepijs NRP prasības mērķis bija piešķirt viņam juridiskas personas statusu un pārvietot no zoodārza uz dzīvnieku patversmi. Prasībā kā viens no galvenajiem argumentiem tika uzsvērta Hepija spēja atpazīt savu spoguļattēlu kā pašapzināšanās pierādījums. Aizstāvji apgalvoja, ka šī savvaļas ziloņu pašapzināšanās un mirstības apzināšanās ir kopīga ar cilvēku pieredzi, tāpēc attaisno uz cilvēku attiecināmu tiesību piešķiršanu Hepijam. Lai gan Bronksas apgabala Augstākā tiesa atzina, ka ziloņiem ir attīstītas izziņas spējas, tā noraidīja prasību, atsaucoties uz iepriekšējām lietām un norādot, ka dzīvniekiem nav juridiskas personas statusa un ar to saistīto tiesību.
2017. gadā unikālā lietā bija iesaistīta organizācija "Cilvēki par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem" (PETA) un fotogrāfs Deivids Sleiters. Makaks vārdā Naruto Indonēzijā uzņēma selfijus, izmantojot Sleitera kameru. PETA pārstāvēja Naruto un iesūdzēja Sleiteru tiesā saskaņā ar Autortiesību likumu par pērtiķa selfija izmantošanu savā grāmatā. Sākotnējā tiesa lietu noraidīja, nospriežot, ka dzīvniekiem nevar būt autortiesību. PETA nācās panākt izlīgumu, un tiesa kritizēja PETA nodomus un tās nepatieso saistību ar Naruto.
2021. gadā dzīvnieku aizstāvju grupa centās panākt dzīvnieku personības atzīšanu un centās nopratināt Ohaio savvaļas dzīvnieku ekspertus, kuru specializācija ir neķirurģiskā sterilizācija. Šis solis bija saistīts ar tiesvedību pret Kolumbijas plānu pārvietot 100 nīlzirgus uz Meksiku un Indiju. Prasītāji pārstāvēja Magdalēnas upes "nīlzirgu kopienu" un pieprasīja federālās tiesas rīkojumu, lai savāktu pierādījumus ārvalstu tiesvedībai. Lai gan viņi neapgalvoja, ka saskaņā ar ASV tiesību aktiem nīlzirgi ir "personas", grupas pārstāvju arguments bija tas, ka Kolumbijas tiesību akti ļauj celt prasību pret dzīvniekiem, tāpēc nīlzirgi ir "ieinteresētās personas" likumdošanas kontekstā. Tiesa apstiprināja: tā kā nīlzirgi bija tiesvedības puses Kolumbijā, tās ir atzīstamas par "ieinteresētajām personām". Lai gan šis rīkojums drīzāk liecina par starptautisku tiesību atzīšanu, nevis par dzīvnieku tiesību apstiprināšanu vietējā līmenī, tas joprojām ir nozīmīgs pagrieziena punkts dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, kas pēta inovatīvus veidus, kā aizstāvēt savu klientu intereses juridiski.
Lielākajā daļā ASV tiesu sistēmas principi primāri attur no jebkādiem jauninājumiem attiecībā uz dzīvnieka personību. Īpaši tāpēc, ka nolēmumu pamatā ir stare decisis princips – "turēties pie izlemtās lietas", proti, tiesām jāievēro precedenti. Tomēr tiek atzīts, ka ir iespējams vērsties valsts iestādēs vai tiesās tajās valstīs, kurās ir noteikumi par iedzīvotāju sūdzībām, lai novērtētu, vai nav pārkāpti dzīvnieku aizsardzības tiesību akti un noteikumi par turēšanu nebrīvē, norādot uz konkrētiem iespējamiem pārkāpumiem. No otras puses, regulējums par to, kādos apstākļos dzīvnieku īpašniekiem ir pienākums turēt dzīvniekus, kā arī par to, vai tos drīkst izmantot dažādos medicīniskos un citos izmēģinājumos, ir likumdošanas izvēles un politisko lēmumu pieņemšanas jautājums.
Tomēr ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas, piemēram, Āzijā un Latīņamerikā, pieeja šim jautājumam ir draudzīgāka. Vēsturiskas lietas par dzīvnieku juridisko statusu galvenokārt ir izskatītas Latīņamerikā, un tās tiesu priekšā ir mainījušas attieksmi pret dzīvniekiem un dabu. Argentīnas tiesas 2015. gadā pieņēma nozīmīgus spriedumus. Pirmajā gadījumā orangutāns Sandra tika atzīta par būtni, kas nav cilvēks, piešķirot tai līdzīgas tiesības kā cilvēkiem un rosinot orangutānu pārcelt uz labāku mājvietu. Tas notika pēc tam, kad radās bažas par izturēšanos pret orangutānu zooloģiskajā dārzā. Tāpat citā lietā, kas bija saistīta ar šimpanzi vārdā Sesilija, cita Argentīnas tiesa atzina, ka šimpanzes ir "tiesību subjekti", kas atbilst "juridiskas personas" jēdzienam Latīņamerikas tiesiskajā kontekstā. Sesilijas dzīve mazajā būrī noveda pie tā, ka viņa tika pārvietota uz dzīvnieku patversmi. Balstoties uz šiem notikumiem, 2022. gada jūlijā Lola Limona, sešus mēnešus veca puma, kas bija piesieta privātmājas priekšā, tika pasludināta par "tiesību subjektu", tādējādi nododot viņu Buenosairesas ekoparka aizbildnībā.
Kolumbijā tika iesniegts habeas corpus lūgumraksts, lai apstrīdētu Andu briļļu lāča Čuko pārvietošanu uz Barankiljas zoodārzu. Sākotnējo prasību Manisalesas tiesas apgabala Augstākā tiesa atzina par nepieņemamu, norādot, ka dzīvniekiem nav pamattiesību un tāpēc habeas corpus nav piemērojams. Pēc pārsūdzības Augstākā tiesa šo lēmumu atcēla, apmierinot prasību un uzdodot attiecīgajām struktūrām 30 dienu laikā pārvietot Čuko uz teritoriju, kurā tam tiks nodrošināta labturība. Augstākā tiesa nolēma, ka dzīvnieki kā justspējīgas būtnes ir tiesību subjekti, un, lai gan habeas corpus galvenokārt attiecas uz cilvēka brīvību, to var izmantot arī dzīvnieku integritātes un eksistences aizsardzībai. Tomēr, kad Barankiljas Botāniskais un zooloģiskais fonds apstrīdēja šo lēmumu Konstitucionālajā tiesā, apgalvojot, ka dzīvnieki nav tiesību subjekti, Kolumbijas Konstitucionālā tiesa atcēla Augstākās tiesas lēmumu. Lai gan lēmums par Čuko galu galā tika atcelts, Kolumbija ir vienīgā valsts šajā reģionā, kas veikusi grozījumus Civilkodeksā, iekļaujot terminu "justspējīgas būtnes" raksturīgo īpašību klasifikācijas sistēmā.
Visbeidzot Ekvadora sasniedza nozīmīgu pagrieziena punktu, kļūstot par pirmo valsti, kas savā konstitūcijā iekļāvusi "dabas tiesību" jēdzienu. Tomēr tas, kas patiesi piešķir šim stāstam dziļumu, ir vilnas pērtiķa Estrelitas gadījums, kas tiek uzskatīts par pirmo, kad ir īstenots konstitucionālais noteikums. Estrelitu, kuru no savvaļas bija paņēmusi un 18 gadus kā mājas mīluli turēja bibliotekāre Ana Proanjo, 2019. gadā varas iestādes konfiscēja un pārvietoja uz zooloģisko dārzu. Reaģējot uz to, Proanjo kundze iesniedza habeas corpus prasību, pieprasot Estrelitas atgriešanu un primāta tiesību pārkāpuma atzīšanu. Decembrī tiesa lēma par labu bibliotekārei, vienlaikus papildus apstiprinot sākotnējo Estrelitas tiesību pārkāpumu, kas izpaudās kā viņas izņemšana no savvaļas. Tiesa īpaši uzsvēra, ka šīs tiesības izriet no pašiem dzīvniekiem piemītošās vērtības, nevis tikai no to noderīguma cilvēkiem. Tas uzsver dzīvnieku spēju aizstāvēt šīs tiesības tiesiskā regulējuma ietvaros. Kolumbija, Panama, Čīle un Meksika arī noteikušas dabas tiesisko aizsardzību, izmantojot konstitucionālos līdzekļus vai savas tiesu sistēmas.
Āzijas kontekstā dzīvnieku tiesību un dabas aizsardzības juridiskā atzīšana joprojām attīstās – kamēr Latīņamerikas valstis šajā jomā guvušas ievērojamus panākumus, Āzijas valstīs progress ir atšķirīgs. Tomēr Indijas Pendžābas un Hariānas Augstākās tiesas reģionālais lēmums atspoguļo pieaugošo tendenci tiesās pieņemt ekocentrisku, nevis antropocentrisku perspektīvu. 2019. gadā Pendžābas un Hariānas Augstākā tiesa spriedumā lietā Karnails Sings un citi pret Harjānas štatu (Karnail Singh and others v State of Haryana) atzina visu dzīvnieku spektru, kas ietver putnu un ūdens sugas, par atsevišķiem tiesību subjektiem. Tiesa piešķīra visiem Harjānas iedzīvotājiem in loco parentis personu statusu, pilnvarojot viņus rīkoties kā aizbildņiem pār radībām, kas nav cilvēki un atrodas Harjānas ģeogrāfiskajās robežās. Spriedumā tiesnesis aizliedza īpašniekiem pieprasīt saviem dzīvniekiem vilkt kravu noteiktos diennakts laikos un ekstremālos laikapstākļos, kā arī izmantot pātagas un citus asus instrumentus, lai vadītu dzīvniekus, un noteica pienākumu aprīkot Indijas ceļu satiksmē izmantotos dzīvniekus ar gaismas atstarotājiem.
Cits gadījums Indijā notika 2014. gadā, kad Utarakhandas Augstākajā tiesā tika iesniegta sabiedriskas nozīmes prasība, kurā tika uzsvērta valdības nespēja novērst nelikumīgas apbūves un smilšu ieguves problēmu Gangas upē. Dažu mēnešu laikā pēc prasības iesniegšanas tiesa uzdeva aizvākt skvoterus, pārtraukt smilšu ieguvi un izveidot valsts iestādes, kas uzraudzītu upes aizsardzību. 2017. gada martā, neapmierināta ar valsts valdības nepietiekamo reakciju, Utarakhandas Augstākā tiesa pieņēma jaunu spriedumu, pasludinot Gangai, Jamunai un visām to pietekām dzīvu personu vai juridisko personu statusu. Šī lēmuma pieņemšanā par iedvesmu un precedentu kalpojusi ideja par reliģisko elku atzīšanu par juridiskām personām, kas balstīta uz morālo pienākumu pret upi.
2020. gadā Pakistānā norisinājās nozīmīga tiesvedība saistībā ar Kāvanu, ko bieži dēvē par "pasaulē vientuļāko ziloni". Lietā tika aktualizētas zooloģiskajos dārzos nebrīvē turēto dzīvnieku tiesības un tas, cik lielā mērā Pakistānas konstitūcija uzliek valstij un pilsoņiem atbildību par sugu labturību un saglabāšanu. Islamabadas Augstākā tiesa atzina Āzijas ziloņa tiesības dzīvot labvēlīgos apstākļos, tostarp būt sociālas grupas loceklim un saņemt pienācīgu uzturu un dzīves telpu. Pēc savas draudzenes nāves Kāvans gadiem ilgi bija ieslodzīts nelielā aplokā karstā klimatā. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Athars Minallahs pasludināja visaptverošu 67 lappušu garu spriedumu, kurā atzina, ka saskaņā ar Pakistānas konstitūciju dzīvniekiem ir tiesības uz tiesisko aizsardzību un tiesībām. Spriedums ne tikai lika slēgt Margazaras zooloģisko dārzu un pārvietot uz patversmēm dzīvniekus, kurus galvenais tiesnesis nosauca par "ieslodzītajiem", bet arī uzsvēra, ka dzīvniekiem ir likumīgas tiesības bez vilcināšanās. Lai gan šis spriedums neradīja priekšstatus par juridisko statusu, tas parādīja alternatīvu risinājumu dzīvnieku aizsardzībai saskaņā ar likumu un to tiesībām uz likumīgām tiesībām.
Šie gadījumi liecina, ka dzīvnieku tiesības nav pietiekami aizsargātas esošajās tiesību sistēmās un dažkārt pat izraisa atkāpes no iepriekšējām normām, lai nodrošinātu ētisku attieksmi. Lai gan izpratne par šo jautājumu pastāv visā pasaulē, pieeja dzīvnieku juridiskā statusa un tiesību noteikšanai dažādos kontinentos ir ļoti atšķirīga. Eiropā uzsvars uz subjektivitāti un praktisko īstenošanu atspoguļo piesardzīgu pieeju. Latvijā pastāv romiešu-ģermāņu tiesību tradīcijai atbilstošs tiesiskais regulējums, kurā dzīvnieki galvenokārt tiek klasificēti kā īpašums. Lai gan juridiski dzīvnieki ir aizsargāti pret cietsirdīgu izturēšanos, vēl jājautā, cik liela ir šīs aizsardzības ietekme. Turpretī Āzijas un Latīņamerikas valstīs pastāv dažādas kultūras un filozofiskās perspektīvas, kas ietekmē attieksmi pret dzīvnieku tiesībām. Vietējo ticējumu, kultūras prakšu un mūsdienu juridisko principu apvienojums veido entuziastiskāku pieeju dzīvnieku tiesībām. Dažas valstis ir pieņēmušas progresīvus tiesību aktus, kas atspoguļo apņemšanos rūpēties par dzīvnieku labturību, savukārt citas joprojām cenšas rast līdzsvaru starp tradicionālajām vērtībām un mūsdienu ētiskajām interesēm. Lai gan pasaulē viedokļi par nepieciešamo pārmaiņu veidu var atšķirties, ir skaidrs, ka pārmaiņas ir nepieciešamas – ja juridiskas personas statusa atzīšana ir nepieciešama, lai izbeigtu ļaunprātīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, tad uz attiecīgajiem izaicinājumiem ir jāreaģē saprātīgi, nevis ar pretestību. Pretējā gadījumā, lai to kompensētu, ir jāizmanto alternatīvas pieejas, kas aizsargātu neaizsargātos dzīvniekus apstākļos, kad viņu tiesības nav atzītas.
[1] Tostarp tiesības uz dzīvību, brīvību, ķermeņa integritāti, kā arī tiesības paust dabisku uzvedību. Tiesības uz dzīvību nozīmē, ka dzīvniekiem ir tiesības nodzīvot savu dabisko mūžu bez patvaļīgas nonāvēšanas. Tiesības uz brīvību liedz dzīvnieku ierobežošanu pret viņu gribu, īpaši apstākļos, kas neveicina viņu labklājību. Tas varētu nozīmēt pretestību noteikta veida zooloģiskajiem dārziem, cirkiem vai citiem izklaides veidiem, kas ierobežo dabisko uzvedību. Tiesības uz brīvību no spīdzināšanas un nežēlīgas apiešanās paredz, ka dzīvniekus nedrīkst pakļaut sāpīgai vai pazemojošai apstrādei vai eksperimentiem. Tiesības uz ķermeņa integritāti nosaka, ka dzīvniekiem nedrīkst veikt tādas procedūras kā astes pielikšana vai citas operācijas, kas to ķermeņus maina tikai kosmētisku iemeslu vai cilvēku ērtību dēļ. Visbeidzot tiesības paust dabisku uzvedību paredz vidi, kurā dzīvnieki var izpaust dabisku uzvedību, piemēram, barības meklēšanu, ligzdošanu un socializēšanos.
2