Proza
28.09.2017

Vēstule no Vācijas

Komentē
2

Mēs sēdējām ar kolēģi mūsu ofisā Vecrīgas mansardā, cilājām darba papīrus un izlikāmies, ka nekas nav noticis, taču tas nebija iespējams.

Tātad tu taisies braukt projām?

Aha.

"Taisies" bija maigi teikts. Līgums ar ārzemju darba devēju jau bija parakstīts, es biju iesniegusi atlūgumu, pateikusi mammai, draugiem un nopirkusi lidmašīnas biļeti. Atlika tikai tādi sīkumi kā atrast dzīvokli svešajā valstī (kā? tas bija pirms trīspadsmit gadiem, "Airbnb" vēl nepastāvēja, kā arī interneta sludinājumi nebija tik populāri), uzteikt dzīvokli Rīgā, pārvest tonnu mantu, izmest divas tonnas citu un, jā... ko vēl? Kā vēl dara aizbraucēji? Dedzina dienasgrāmatas? Dzer trīs dienas ar draugiem Kolkas ragā? Dzied latviešu karaoki? Man nebija ne jausmas, ko tagad darīt.

Nu, ja. Taisos. Pamazām jau kaut ko meklēju... dzīvokli un tā.

Aha.

Nu, un tur būs viss jāatrod. Nu, tu saproti, viss.

Gan jau būs labi.

Viņš virpināja rokās pildspalvu un likās pavisam mierīgs. Pārāk mierīgs. Tad beidzot viņam izteicu savu sāpi.

Man būs tur jāatrod frizieris. Kā tu domā, viņiem tur ir?

Viņš nolika rakstāmrīku malā. Pat atrāvās no datora un lēnām un maigi uzlika savu roku uz manējās.

Neuztraucies, arī tur ir frizieri.

Lorenss Darels ir teicis, ka ceļošana ir tā pašanalīzes forma, kura mums sniedz vislielāko atalgojumu. Atalgojumu kam? Laikam jau dvēselei, jo dvēsele grib kustību. Tā alkst vēja, kur izplest spārnus.

Jebkurš ceļotājs, kurš ir nolēmis izplest savus spārnus, neizbēgami nokļūst kultūršoka varā. Kultūršoks ir termins, kuru ieviesis somu izcelsmes antropologs Kalervo Obergs, kas dzimis Kanādā, bet vēlāk dzīvojis un strādājis dažādās valstīs. Saskaņā ar definīciju kultūršoks ir fiziskais un psiholoģiskais diskomforts, dezorientācija, ko cilvēks piedzīvo zināmu laiku posmu pēc nonākšanas svešā kultūrā. Kultūršoka pamatā ir konflikts starp divām kultūrām individuālās apziņas līmenī, un tas ietver sevī četras fāzes – medusmēnesi, pārrunas, pielāgošanos un adaptāciju. Dažas skolas izšķir vēl vairākas detalizētākas kultūršoka fāzes, bet šajā rakstā pieturēsimies pie četrām.

Medusmēneša fāzei raksturīga ir apmeklējamās zemes apbrīna it visā – kā svešie runā, izturas, ēd, vietējā arhitektūra un ainavas, attieksme pret tūristiem. Medusmēnesim ir raksturīga nerealitātes sajūta – tas ir sapnis, īslaicīgs romāns, tieši sajūta, ka viss tūlīt beigsies, piešķir skaudri aizliegto rūgtuma baudu. Vai esat izjutuši skurbinoši saldas skumjas, kad dzerat pēdējo vīna glāzi Spānijas pludmalē un rīt jau uz darbu slapjdarņķī? Cik skarbi, bet vienlaikus skaisti. Tieši šī sajūta, raugoties pa logu vilcienā, kas brauc gar brīnišķīgu ciemu, kuru jūs vairs nekad neredzēsiet, vai brīnumdaiļā sieviete Itālijas pilsētā, kuru nekad neuzrunāsiet, arī rada to garāmslīdošo skaistumu, kāds piemīt tikai medusmēnesim.

Ļoti labi atceros šo fāzi savā pārvākšanās sākumā.

Bija augusta vakars, un mēs draudzeni sēdējām uz terases kādā bezpersoniskā Frankfurtes kafejnīcā lielas ielas malā, kur mudžēja ar tūristiem. Ekvivalenti būtu sēdēt, teiksim, uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra, ēst kartupeļu pankūkas un elpot izpūtēju dūmus tieši sejā. Saprotams, ka toreiz tas mums likās bezgala šarmanti un kosmpolītiski.

Paskaties, viņi sēž. Un runā.

Jāāā! Cik atbrīvoti. Cilvēki vienkārši priecājas.

Latvijā cilvēki nemāk priecāties.

Aha. Piedzeras un burkšķ.

Loģiski, ka mēs piedzērāmies un burkšķējām.

Cilvēkam, kurš pārcēlies dzīvot uz citu valsti, medusmēneša fāze agri vai vēlu beidzas. Iestājas pārrunu – krīzes, kaitināšanas vai frustrācijas – fāze. Frustrācijas fāzē rozā briles ir nokritušas, mīļotā valsts ir novilkusi kārdinošo līgavas tērpu un ērti ieģērbusies mājas halātā un treniņbiksēs. Tad nu tā atklājas ar visiem saviem stiķiem ar niķiem. Atšķirīga pārtika, korporatīvā kultūra, transporta sistēma, valsts pārvalde un sadzīves sīkumu kārtošana (tomēnes, kad mēģināju pieslēgt internetu, man noteikti gāja bojā vairāk nervu šūnu nekā visā iepriekšējās dzīvē). Orientēšanās problēmas, vientulības sajūta, ilgas pēc mājām, bezmiegs (īpaši ļoti atšķirīgās laika zonās), trauksme, problēmas attiecībās, bailes, zarnu trakta traucējumi ir tikai daļa no problēmām, kas skar nabaga aizceļotāju. Šajā fāzē kultūršoku var salīdzināt ar slimību. Dzīve jau vispār ir slimība uz nāvi, kā to norādījis Kirkegors, taču kultūršoks ir vēl viens tās saasinājums. Taču tā nav pati lielākā problēma. Lielākā problēma ir komunikācija. Valodas atšķirības, akcenti, mentalitāte. Lai arī cik labi jūs pārzinātu vietējo valodu un vēsturi, ja vien jūs neesat pavadījis vasaras pie vecmāmiņas ārzemēs un tādā veidā uzsūcis sevī svešo kultūru kā dēle vai arī visu jaunību ceļojis kā Asanžs, svešās komunikācijas blāķis uzgāzīsies jums uz galvas kā milzīgs negaisa mākonis. No tā nav glābiņa, un atliek tikai atslābināties un ļauties pašanalīzes šausmām. Otrs variants – marginalizēties un ieslīgt savas kultūras geto, bet par to vēlāk.

Nākamā fāze ir pielāgošanās vai atlabšana. Šīs fāzes brīnišķums slēpjas tajā, ka to nevar pamanīt – tā norisinās zemapziņas līmenī. Pielāgošanās ir visīstākā maģija, tieši pielāgošanās fāze ir tā, kas ir ļāvusi mūsu senčiem atceļot no karstajiem Dienvidiem uz vikingu ledājiem, izlīst no savām alām un uzrāpties kalnos, pārvarēt tuksnešus stepes un jūras, lai nokļūtu tur, kur pašiem nav ne jausmas par gaidāmo. Pielāgošanās atgādina filmas "Inception" varoņa izteikto atziņu, ka doma, kas iestādīta prātā, ir kā sēkla – tā lēnām dīgst, kamēr pēkšņi nonāk apziņas virspusē. Vienā jaukā dienā tu pēkšņi pamosties, aizej uz telefona dienesta kompāniju un izlamā servisa darbinieku kā vietējais. Tu vairs nemulsti, beķerejā sakot vārdu "bulciņa" tieši tādā izloksnē un intonācijā, kā tas ir pieņemts, un atrast santehniķi ir vieglāk par vieglu. Tu sveicini kaimiņu sunīti un palīdzi tūristam atrast staciju.

Pēdējā fāze ir adaptācija. Faktiski tās ir pielāgošanās fāzes beigas. Maģiskā pupa, kas tika iestādīta zempaziņas dzīlēs, ir izdīgusi, izaugusi un piepildījusi dvēseli. Kaut kādā dīvainā veidā nesajūkot prātā no frustrācijas, neaizejot eiforijas bezdibenī no medusmēneša, tā ir izgājusi cauri visiem līmeņiem un sasniegusi to prāta daļu, kura atbild par identitāti. Dažas skolas šo fāzi sauc par bikulturālismu vai kosmpolītismu. Šajā sakarā jāmin arī tāds termins kā akulturācija. Sociologi definē akulturāciju kā apmaiņas un savstarpējas attīstības procesu, caur kuru sabiedrības progresējušas attiecīgi no mežonības līdz barbarismam, tad no apgaismības uz civilizāciju. Akulturācija ir interesants fenomens, jo no laika gala cilvēks ir dalījis sabiedrību "savējos" un "svešos". Tur, aiz līkumotās upes, sākas svešo mežs, kuri var uzbrukt mūsu ciemam, atņemt mūsu mājas, ēdienu un sievietes. Svešie runā citā valodā, viņiem ir citādākas drēbes, viņi ir ļauni. Mūsdienu cilvēks nekur tālu no šīm bailēm no svešajiem nav ticis, un kosmopolītisms tāda plāna virskārta vien ir, trausls plīvurs virs drebošās mežoņa sirds.

Frizieris mani satika medusmēneša fāzē – kad apkārt vēl lējās šampanietis, uz galda mirdzēja skaistas uzkodas un aiz loga virmoja iedomu okeāna viļņi. Vienu reizi man nokrāsoja matus gaiši zilā krāsā, otru oranžā. Ja pavisam godīgi, es vēl joprojām, visu šo trīspadsmit gadu laikā, tā arī neesmu atradusi ideālo frizieri, Taņu, kura man bija Latvijā. Nez ko par to teica jaunizceptie vikingi, kuri bija atceļojuši no Dienvidiem, teiksim, uz Islandi, un kuriem nebija melnās krāsas, ar ko aizkrāsot sirmos matus? Varbūt tieši ar frizieri man arī sākās frustrācijas fāze. Vai arī akulturācija?

Bet ar to kultūršoks vēl nebeidzas. Maģiskā pupa ar to arī ir maģiska, ka tā neaug vienā virzienā. Jūs domājat, ka jūsu identitāte ir noformējusies un akmenī iecirsta? Nekā nebija! Idenititāte ir viltīga, tā ir alķīmisks process, kurš nenotiek tikai apziņas līmenī. Pastāv tāds jēdziens kā apgrieztais kultūršoks. Tas skar tos ceļotājus, kuri pēc ilgas prombūtnes nolēmuši atgriezties mājās. Lai cik tas liktos vienkārši, patiesībā apgrieztais kultūršoks ir vēl skarbāks nekā īstais.

Problēma ir tāda: ceļotājs gaida, ka, atgriežoties majās, lietas būs savās vietās – tur, kur viņš ir tās atstājis. Taču, gluži kā Andreja Tarkovska filmā "Stalkers", varonim tiek atgādināts, ka "Zonā" nevar atgriezties pa vienu un to pašu ceļu uz iepriekšējo punktu, tas pats notiek ar ceļotāju. Viss ir mainījies – gan mājas, gan viņš pats. Ceļošana ir atgriešanās, tāpat kā atgriešanās ir ceļošana. Atbraucot mājās, ceļotājs ir pakļauts tieši tām pašām kultūršoka fāzēm, tikai vēl dziļāk. Un paradoksāli, bet cilvēkiem, kuriem ir grūti pieņemt īsto kultūršoku (ne visi iziet cauri visām četrām fāzēm, daudzi tā arī iestrēgst otrajā: frustrācijas fāzē), kuri dzīvo savas kultūras geto, nemācās valodu, utt., ir grūtāk atgriezties savā dzimtenē nekā tam, kurš ir pieņēmis citu kultūru. Cilvēks, kurš nespēj pierast pie pārmaiņām, nespēj pielāgoties tām nekur, arī mājās. (Vai tās vēl ir mājas, ja uz tām atbrauc jau cits cilvēks?)

Mans ceļojums bija uz Vāciju. Ne uz eksotisko Āziju, tālo Austrāliju, Antarktīdu, Dienvidameriku, Āfriku vai Seišelu salām. Tepat, mūsdienu globalizētajā pasaulē, vienkārši uz tādu citu Eiropas štatu. Vācijā es nokļuvu nejauši, darba dēļ, un ar kaunu jāatzīst, ka priekšstati par šo valsti bija visai miglaini. Lai gan universitātē biju pāris kursus mācījusies vācu valodu un pat to laikā iztulkojusi dažas nodaļas no Vitgenšteina "Loģiski filozofiskā traktāta". Taču Vitgenšteins bija austrietis, un viņš neko nezināja par frizieriem, mākleru maksām, mašīnas tehniskās apskates niansēm, nelaipniem viesmīļiem un taksistiem. Nemaz nerunājot par interneta ievilkšanu (to jau minēju: kādu dienu es par šo procesu uzrakstīšu eposu, līdzīgu "Nībelunga gredzena" ciklam, šis raksts nespēj ietilpināt ne faktus, ne emociju dziļumu, kas tajā iesaistīts). Taču tas nebija pats trakākais.

Trakākais bija kaut kas pavisam cits. Daudzi uzskata, ka Vācijā valda bezgalīgs ordnungs un pedantisms, ka vācieši ir apsēsti ar to, lai katrs puteklītis būtu nolikts savā vietā. (Kā es esmu nogurusi visiem skaidrot, ka tā nav.) Tā absolūti nav taisnība. Vilcieni kavējas katru dienu, restorānā nav galvenā ēdiena, un kurjers ar jūsu vērtīgo kravu par jums var aizmirst uz mēnesi. Tā ka jebkurš, kurš nav zērināts perfekcionists, šādā ziņā var uzelpot. Vācijā var pilnīgi bez bēdām izbaudīt haosu un to veicināt. Daudz biedējošāka un kultūršoku izraisoša ir cita vācu tautas iezīme, kura mūsu sabiedrībai ir pilnīgi sveša, – tieksme pašregulēties.

Ar šo fenomenu es pirmo reizi saskāros, kad manai augstpapēžu kurpei metro stacijas ietves režģī iestrēga papēdis. Režģis bija šaurs, un papēdis viegli ieslīdēja tā metāliskajās skavās, kas to satvēra ar alkainu uzstājību. Tā nu es stāvēju pie pieturas, mēģinādama izgrozīt kāju uz visām pusēm. Kamēr man apkārt sastājās paliels pūlis.

Vai jums viss kārtībā?

Vai, papēdis iesprūda! Man arī tā vakar bija.

Uzmanīgi, uzmanīgi, pamēģiniet vēlreiz.

Nē, nu sataisa te režģus, nevar viens cilvēks normāli paiet.

Pamatīgi apmulsusi no sev veltītajiem komentāriem un tādas sabiedrības iesaistīšanās, es grozīju kāju no visa spēka, taču nolāpītais režģis tik viegli nelaida vaļā savu laupījumu. Es sapratu: ja uzkavēšos šeit vēl ilgāk, drīz te sanāks visa Frankfurte un sadosies rokās, lai man palīdzētu. Es ievilku dziļi elpu un sasprindzināju lielu.... ufffff. Par laimi, papēdis izlīda. Mana kāja gavilēja, taču latvieša viensētnieka dvēsele bija šausmās, ko darīt ar publiku, kas gandrīz aplaudēja. Varbūt paklanīties? Teikt pateicības runu? Es kaut ko pie sevis nomurmināju, kas izklausījās pēc paldies, un, muļķīgi smaidīdama, metos bēgt.

Nākamais gadījums bija vēl mulsinošāks. Pēc darba devos uz sporta klubu, kurā bija arī neliels baseiniņš. Nē, nekāda olimpiskā peldētava, drīzāk paliela vanna, kur atdzesēties pēc pirts. Ko arī es darīju. Izbaudījusi karstos tvaikus, ielīdu vēsajā ūdenī un, atbalstījusies pret baseina sienu, laiski kustināju kājas kā slinks kaķis. Baseins nebija īpaši populārs, jo skaidrs, ka īstie peldētāji uzskatīja zem sava goda līst iekšā tādā peļķē. Tajā biju tikai es un vēl kāda sieviete gados. Viņa stāvēja baseina pretējā pusē.

Pēc neilga laika es pamanīju, ka sieviete mani vēro. Man pat likās, ka viņa smaida, es arī mulsi uzsmaidīju, zibenīgi pārslēdzoties uz griestiem un izliekoties, ka intensīvi pētu to rotājumus. Kamēr ar acs kaktiņu slepus paskatījos uz savu biedreni. Viņa nekustējās. Vēl jo vairāk – ar neslēptu interesi mani vēroja, tas vairs nebija pieklājīgi bezpersoniskais skatiens, ar kuru jebkurš pilsētnieks sastopas diendienā metro, uz ielas vai veikalā. Tā bija mērķtiecīga blenšana ar vēlmi nodibināt kontaktu.

Jau teicu, ka sieviete bija gados, viņa varēja būt mana mamma – gari sirmi mati, peldot saņemti copē, pabiezas vecmodīgas brilles. Kā Vācijā pieņemts teikt sešdesmit astotā gada paaudze. Taču vai tad vecums ir svarīgs? Ja viņa bija hipiju jaunības lesbiete, tad noteikti sirdī joprojām dumpiniece. Šādas sievietes es biju redzējusi pēdējā Lorijas Andersones un Lū Rīda koncertā – melnās gumzītās skrandās, kuras noteikti nāca no dizaineru plauktiem, sarkanām lūpām un sirmām šķipsnām viņas lēni dzēra baltvīnu un dziedāja shiny shiny booths of leather. Es lēnām apsvēru, vai tas ir labi vai slikti, ka patīku sešdesmitgadīgām sievietēm. Kamēr viņa pēkšņi atrāvās no savas malas un piepeldēja man klāt.

Sveiki.

Sveiki.

Sākumā es nesapratu, ko viņa man saka. Mana vācu valoda vēl nebija tik laba, un arī sieviete runāja ātri un draudzīgi, laikam mans izskats viņai neliecināja, ka esmu ārzemniece. Ne jau katru dienu es puskaila kontaktējos ar vecām sievietēm. Tad viņa pamanīja, ka manas uztveres spējas klibo un atkārtoja savu sakāmo lēnām. Beidzot es sapratu, ko viņa man saka. Un tas bija vēl šokējošāk par mēģinājumu iepazīties.

Kamēr es biju savā baseina malā staipījusies un vingrinājusi kājas, sieviete bija nodomājusi, ka es nemāku peldēt. Cilvēks ielīdis baseinā un grib ļauties ūdens varai, bet – nemāk. Un viņa pieklājīgi piedāvāja man palīdzēt iemācīties.

Šajā gadījumā kultūršoks bija pārāk liels. Es joprojām par to kaunos, bet es šai izpalīdzīgajai sievietei pateicu kaut ko nelaipnu. Angliski – ir cerība, ka viņa nesaprata, – pateicu, lai viņa nebāž savu degunu, kur nevajag. Un cēli aizpeldēju projām.

Šādu gadījumu bija daudz. Atzīmēšu tikai pāris mīļākos – nolaista velosipēda riepa, kamēr stūmu riteni mājās: apmēram divdesmit cilvēku, tas ir, katrs uz kāda krustojuma, man uz to norādīja. Nenoliedzami izpalīdzīga rīcība, jo es taču varēju uzsēsties uz riteņa un nosisties. Svārki, kuriem aizmugurē bija piešūta modīga stērbele, tāda kā aste, un garāmbraucējs pieklājīgi norādīja, ka man ir saplēsti svārki. Arī nenoliedzami pozitīva rīcība – ja nu es ierodos uz svarīgu sapulci vai, teiksim, darba interviju ar saplēstiem svārkiem. Neskaitāmi gadījumi ar transportu un iepirkšanos un pāris epizožu tajā pašā sporta klubā. Taču mana mīļākā epizode ir gadījums ar matu.

Es braucu eskalatorā savā metro pieturā, kad man pēkšņi piebikstīja aiz muguras stāvošā sieviete. Situācija bija nedaudz līdzīga baseinam, taču šeit attālums starp mums bija urbāni intīms. Un sieviete nebija sešdesmit astotā gada paaudze, viņa bija pāri divesdmit gadus veca meitene ar aifonu un austiņām.

Viņa man kaut ko teica. Nu jau mana vācu valoda bija labāka, taču meitene atkal runāja ātri, un manas saprašanās spējas atkal bija paralizējis kultūršoks.

Ko, lūdzu? Ko?

Es domāju, ka viņa prasa, kā nokļūt līdz vietai X. Taču tad es sapratu. Un atskārsme nebija mazāk šokējoša par gadījumu baseinā.

Meitene vēlreiz man pieskārās un norādīja uz matu. Blondu (manu) matu, kurš nodevīgi rēgojās uz melnā mēteļa piedurknes. Bet... protams. Kas gan var būt šokējošāks par nenotīrītu matu uz virsdrēbēm? Ja nu es dodos uz randiņu ar sava mūža mīlestību un viņš, ieraugot manu nevīžīgo matu uz citādi nevainojamā tēla, nolems, ka ar tādu sušķi nav vērts sieties. Un tādējādi es būšu nolemta mūžīgai vientulībai un mani vecumdienās mirušu apēdīs pašas kaķi. Vai, piemēram, taisos pieteikties pasaules glābšanas misijā, bet kā tu izglābsi pasauli, ja pats savu matu no piedurknes nevīžo noņemt?

Šoreiz es pat neatbildēju. Glābjošais eskalators bija mūsu dažādās pasaules uzvedis augšā, tur, virszemē, prom no biedējošā metro pagraba, prom no zemapaziņas staipekņiem, kuri aicināja sist svešos no cita meža. Pretī gaismai, ielai, vārajai savas identitātes saulei. Es nepateicu ne "atšujies", ne "paldies". Es metos bēgt. Man liekas, es tā arī nenoņēmu nodevīgo matu, tas kā talismans sargāja manī kaut ko ļoti vērtīgu.

Kā jau teicu, katrs ceļojums ir atgriešanās un katra atgriešanās ir ceļojums. Kādu dienu es atkal biju baseinā. Šoreiz tas bija cits baseins, jau mājās, Jūrmalā. Uz sienas bija liels uzraksts "baseinā iekšā nelēkt". Protams, tiklīdz es iekāpu baseinā, pie tā pienāca kāds vīrietis ar zēnu. Kurš, kārtīgi ieskrējies, ielēca baseinā. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Es lēnām apskatījos apkārt. Visi izskatījās mazliet sašutuši, taču, kā parasti, nodūra acis un cieta zēna saceltās šļakatas. Kāpēc? Kāpēc mēs esam tik kūtri? Es lēnām ieielpoju, tad izelpoju. Nē, es neesmu tāda. Es esmu mainījusies. Trīspadsmit gadu laikā esmu uzsūkusi pašregulēšanās eliksīru un tūlīt jums parādīšu. Tūlīt, tūlīt es saņemšos, pārvarēšu latviešu kūtrumu, kurš kā ļauna odze mūsu kolektīvajā zemapziņā traucē mums iet uz priekšu, liek ciest no ierēdņu patvaļas un valsēt oligarhiem. Tūlīt es izkāpšu no baseina un pateikšu bezkaunīgajam tēvam, kurš laimīgi stāvēja malā un vēroja, kā viņa atvase lēkā, ka tas ir aizliegts. Nē, es tāpēc nepārtapšu par tanti purpinātāju tramvajā, kura liek visiem zem četrdesmit pieci atbrīvot vietu pensionāriem, bet es vienkārši darīšu savu darbu – lai sakārtotu sabiedrību. Un tā pamazām, ar manu mazo individuālo rīcību, sabiedrība mainīsies. Mazs cinītis gāzīs lielu vezumu. Es vēlreiz ievilku elpu. Tas tik tiešām nebija viegli. Pārtapšana no kūtrā bez saulītes vakarā viensētnieka uz drosmīgo, brīvo pasaules pilsoni nenāca pati no sevis. Prātā jau es jutos liela un varena, bet darbībā...

Kamēr es mocījos ar milzīgo iekšējo morālo dilemmu, tikmēr izlēkājies zēns pieskrēja pie tēva un abi aizslāja tālāk. Es atviegloti nopūtos.

Otrs gadījums bija vasarā. Es gāju gar Brīvības pieminekli. Uz tā sēdēja kāds jaunietis ar skeitu. Nevis gulēja, čurāja, skūpstījās, bet gan vienkārši sēdēja. Ar savu skeitu. Taču uz Brīvības pieminekļa... Vai tā bija brīvības izpausme vai tomēr mūsu svētuma apgānīšana? Vienkārši skaists mirklis vai tomēr robežu pārkāpšana? Visi, protams, kā parasti, mierīgi gāja garām, galvas nodūruši. Un ja nu viņš, piemēram, tagad izvelk kāsi? Vai sāk braukāt ar skeitu pa pieminekli? Visi turpinās iet garām tāpat? Ja es tagad ziņošu policijai, vai es būšu tante purpinātāja vai sabiedrības uzlabotājs? Šeit nebija visiem uz galvas lēkājošs zēns, kurš acīmredzami traucēja publisko telpu, bet vienkārši brīvdomīgs pusaudzis, kurš nevienu fiziski neaiztika. Varbūt viņš bija iemīlējies? Varbūt lasīja dzeju? Iespējams, viņa vecumā es pati būtu sēdējusi uz Brīvības pieminekļa. Vai arī nebūtu? To es nezināju, nevarēju pateikt, manos gēnos nebija ielikts sabiedrības sakārtošanas radars, kurš spēja pateikt, kurā brīdī aizrādīt un vest pie kārtības ir labi, kurā ne. Bija tikai neskaidri šie radara iedīgļi, kuri kā sveša astoņkāja taustekļi taustījās ap tumši pelēko ziemeļnieka sirdi. Es palūkojos apkārt. Policijas tuvumā nebija. Parasti pieminekļa apkārtnē pastaigājās kāds pārītis, bet šoreiz, par laimi, viņus neredzēja. Es atviegloti nopūtos un atkal metos bēgt.

Trešā epizode bija jau Vācijā. Pie bankas, kur strādāju, regulāri pastaigājas visādi dīvaiņi. Pretkapitālisma demonstranti, "Occupy" kustības aktīvisti un vienkārši satraukti līdzpilsoņi. Viņi parādījās sporādiski un tikpat strauji pazuda, uznākot lietum vai pazūdod pilnmēnesim. Taču bija arī kāds "pastāvīgais klients". Pavecs apaļīgs vīrietis, vienmēr ģērbies uzvalkā, vienmēr ar platmali, vienmēr – pat visskaidrākajā laikā – ar spoži oranžu lietussargu rokās. Viņš stāvēja uz ielas stūra un izkliedza skaļus saukļus tikai sev saprotamā valodā. Savā postenī viņš atradās gandrīz katru dienu. Publika uz viņu tikpat kā nereaģēja, un reizēm viņš devās iekšā tuvējās kafejnīcās, kur viņu pieklājīgi izvadīja. Pārsteidzoši, bet šeit sabiedrības pašregulēšanas mehānisms darbojās pretējā virzienā – neviens viņam neaizrādīja, nepiesolīja sadot pa purnu vai nelika noņemt no pleca matu. Galu galā viņš jau neko sliktu nedarīja, nevienu neaiztika un fiziski nepieskārās, arī viņa saukļi nebija atšifrējami. Pašregulēšanās nemaz tāda nav vienvirziena iela, kā pirmajā brīdī liekas: ka visi tikai visiem aizrāda. Ja gribi būt traks, pavisam traks, esi tāds. Būt trakam ir tavas tiesības, atšķirībā no staigāšanas ar matainu mēteli.

Es, protams, iekļāvos vispārējā tendencē un katru dienu pieklājīgi apgāju apkārt klaigājošajam vīrietim, kurš duļķainām acīm mani pavadīja kā tādu ārpuszemes parādību.

Kamēr kādu rītu, kad braucu ar mašīnu, es atkal pamanīju skaļo vīrieti. Viņš bija nostājies mazliet tālāk no sava pierastā krustojuma un arī bankas apsardzes būdiņas. Līņāja sīks lietus, taču tas viņam netraucēja (nekad nebiju redzējusi, ka viņš būtu atvēris lietussargu). Vīrietis bija pagriezies pret ielu, atvēris savu bikšu rāvējslēdzēju un izvilcis ārā miesas skrandu, kuru, pat par spīti sliktajai redzamībai un vajadzībai koncentrēties uz ceļu, es nevarēju ne ar ko sajaukt.

Uz brīdi no pārsteiguma gandrīz izlaidu stūri no rokām. Tad mani pārņēma visaptverošs, uzvarošs miers.

Es ātri noliku mašīnu darba stāvvietā un devos pie apsarga. Bez jebkāda mulsuma un ar visu gadu gaitā sakrājušos vēlmi arī piedalīties sabiedrības uzlabošanā es absolūti lietišķi pavēstīju, ka tur, gandrīz pie mūsu cienījamās iestādes durvīm, dīvainais vīrietis "spēlējas pats ar sevi". Apsargs tikpat lietišķi uzklausīja manu sūdzību un pamāja ar galvu. Tas nu bija noticis. Es biju beidzot pārvarējusi sevi, visu gadsimtos krāto velēnu kūtrumu un nespēju aizrādīt svešam cilvēkam, visu novēršanos no sabiedrībā notiekošā un iešanu tālāk ar nodurtu galvu. Es to biju uzvarējusi. Pateicoties vientuļajam masturbatoram, es biju kļuvusi par aktīvu sabiedrības locekli, kurš nebaidās iejaukties pat viskutelīgākajā situācijā.

Kopš tās reizes es vīrieti nekad vairs neesmu redzējusi. Ko ar viņu izdarīja pēc mana ziņojuma? Kur viņš šobrīd atrodas? Sasiets un sazāļots guļ kādā tumšā stūrī un izkliedz nevienam nesaprotamus saukļus? Vai arī, ieslodzīts kādā dārgā aprūpes namā, mēģina nodarboties ar vientuļu un skumju pašapmierināšanos? To mēs nekad vairs neuzzināsim.

"Ceļojumam vērtību piešķir bailes. Jo kādā brīdī, prom no dzimtās zemes, dzimtās valodas (franču avīze ir zelta cenā. Un vakari kafejnīcā, kad centies sajust blakussēdētāja elkoni!), mūs pārņem neskaidras bailes un instinktīva vēlēšanās atgriezties pie glābjošajiem vecajiem ieradumiem. Tā ir vislielākā ceļojuma vērtība. Šajā brīdī mēs esam drudžaini uzbudināti, iesūcam sevī visu kā sūklis. Niecīgākais notikums satricina mūs līdz dvēseles dziļumiem. Gaismas starā mēs ieraugam mūžību. Tādēļ nevajag apgalvot, ka cilvēki ceļo sava prieka pēc. Ceļojums nekādā ziņā nesniedz prieku. Es drīzāk sliecos tajā saskatīt askēzi. Cilvēki ceļo kultūras dēļ, ja ar kultūru var saprast to, ka tādā veidā tiek izvilinātas mūsu dziļākās, zem sloga paslēptās sajūtas – mūžības apjausma. Baudas attālina mūs no sevis, kā Paskālam izpriecas attālina mūs no Dieva. Ceļojums kā pati lielākā no nopietnākā zinātne palīdz mums atkal atrast sevi."

Albērs Kamī, "Piezīmju grāmatiņas"

P.S. Kad šis teksts jau bija pabiegts, es atkal ieraudzīju dīvaino vīrieti uz pierastā ielas stūra. Kā vienmēr, viņš bija ģērbies savā nevainojamajā uzvalkā, ar platmali galvā un lietussargu rokās. Tikai šoreiz tas nebija oranžs, bet sarkans. Man ap sirdi kļuva daudz vieglāk.

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2