Politika
28.05.2017

Stulbumam ir neskaitāmas nokrāsas

Komentē
0

Runas par robežas izplūšanu starp faktos pamatotu informāciju un sagrozītu (vai pat pilnīgiem izdomājumiem) nerimst. Šai tēmai tiek veltītas socioloģiskas aptaujas, bet eksperti secina, ka sabiedrības domas par savām spējām atšķirt, tā teikt, patiesību no izdomājuma ir nepamatoti augstas.

Uzdošu retorisku pretjautājumu – vai nav tā, ka viltus ziņas ir tikpat sena parādība kā cilvēku vēlme baumot vai meklēt subjektīvi komfortablus izskaidrojumus nesaprotamajam? No satura viedokļa nav lielas atšķirības starp apgalvojumu par "mirušām dvēselēm", kas it kā balsojušas par Hilariju Klintoni, un aizdomām kādā 14. gadsimta Eiropas ciematiņā, ka viena no kaimiņienēm kaut ko dīvaini šiverējas ap cita kaimiņa kūti un laikam gan ir ragana. Zināmā mērā pēdējā "ziņa" tās objektam pat bija bīstamāka. Mūsdienu Kremļa propagandistu izdomājumi par, piemēram, "ukraiņu fašistiem" ne ar ko neatšķiras no antisemītu izdomājumiem pagājušajā gadsimtā.

Protams, var iebilst, ka mūsdienās blēņas izplatās ātrāk un plašāk nekā, teiksim, krusta karu laikā. Taču šo blēņu gūzma mūsdienās ir tik blīva, ka tās zināmā mērā notrulina efektu, tās pārklājas un noplicina cita citu. Tāpat var aizrādīt, ka izdomātās ziņas 21. gadsimta pasaulē var radīt cilvēkos apātiju un neticību tradicionālajiem informācijas un autoritātes avotiem. Nu, te mēs varam pieņemt, ka varbūt tiešām agrākos laikos ļaudis, lai arī naski uz ticēšanu muļķībām, vismaz saglabāja zināmu pietāti pret reliģiskajiem tekstiem. Savukārt var tikai minēt, vai tas viņu uzvedību saturiski darīja sakarīgāku.

Īsi sakot, šodienas burzguļošana Latvijā un citur Rietumos par viltus ziņām, manuprāt, izriet no diezgan strīdīgā pieņēmuma, ka ļaudis, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, ir kļuvuši zinošāki, kritiskāk domājoši: un nu šitāds pārsteigums, ka laikam nav gan.

Interesanti, ka kvēlās debates par aplamās ziņās balstītiem maldiem lielākoties saistās ar politikas jomu šī vārda visplašākajā nozīmē. Lai gan, manuprāt, cilvēks, kurš ir saklausījies nepareizus datus par ekonomiku vai kurš ir pārliecināts par "globālo sazvērestību", sev un apkārtējiem ir mazāk bīstams nekā personāžs, kurš ir kaut kur saklausījies un ņēmis par pilnu stulbības par, piemēram, medicīnu vai klimata izmaiņām.

Līdz ar to, lai cik tas izklausītos snobiski, mani vairāk interesē nevis tas, kā strādā ar politiku saistītās viltus ziņu "fabrikas", bet kādēļ normāla pilsoņa priekšstati par tieši ar politiku nesaistīto pasauli nereti ir diezgan savdabīgi. Visvieglāk tajā vainot plašsaziņas līdzekļus ar iemīļoto žanru "britu zinātnieki ir atklājuši, ka..." (starp citu, pamēģiniet izpildīt šo testu). Pārmetumi pamatoti, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī zinātnes aprindām. Jo tās nereti tik ļoti cenšas atrast kaut kam izskaidrojumu, ka pārsteidzas vai, ja tā var teikt, pārkombinējas.

Lai paskaidrotu savu domu, minēšu kādu neitrālāku, ar mākslas vēsturi saistītu piemēru. Lasot pareizticīgo mākslai veltītu materiālu, kurā mēģināts izskaidrot, kādēļ kādā slavenā 6. gadsimta gleznojumā Pestītājam acis izskatās savādi atšķirīgas, uzzināju, ka tas esot saistīts ar mēģinājumu uzsvērt Viņa vienlaikus dievišķo un cilvēcisko dabu. Cik saprotu, netiek pieļauta iespēja, ka māksliniekam vienkārši bija nelielas problēmas ar profesionālajām (no vēlāko laiku mākslas viedokļa) prasmēm... Nē, ir jābūt kādam, kā moderni teikt, jēgpilnam izskaidrojumam, likumsakarībām. Un, ja eksperti tā ir atzinuši, tad šis atzinums tiek tiražēts un nogulsnējas kā vienīgais pareizais. Nelaime ir tāda, ka zinātne mūsdienās saražo milzīgu informācijas apjomu un, līdzīgi kā politisko aplamību gadījumā, ja kāda informācija ir plaši "aizgājusi tautās", tad vēlākie atspēkojumi visā gūzmā grūti pamanāmi.

Ja sakrālās glezniecības interpretācijas ietekmē, pieļauju, nedaudzus un nedaudzas dzīves situācijas, tad nav grūti pamanīt, ka viss, kas saistīts ar cilvēka psiholoģisko labsajūtu un veselību, publikai ir ļoti interesants. Stipri vienkāršošu kādu psiholoģijas atklājumiem un "atklājumiem" veltītu publikāciju, bet doma, kā es saprotu, ir šāda: mūsdienās vairākās zinātnēs metodoloģija (piemēram, eksperimenta apraksta atbilstība noteiktam standartam) zināmā mērā ir kļuvusi svarīgāka par saturu; izrādās, ka metodoloģiskie protokoli to ievērošanas gadījumā ļauj kā zinātniski korektu atklājumu celt priekšā pilnīgas nejēdzības. Cits piemērs šim tēmas aspektam: faktiski tikai pēdējos gados ir sākts runāt par to, ka noteiktas farmakoloģiskas vai ģenētiskas manipulācijas izdošanās laboratorijas apstākļos izaudzētiem dzīviem organismiem nenozīmē, ka tāds pats efekts būs organismos, kas nav dzimuši un auguši laboratorijā. Tomēr tas netraucē priecēt plašsaziņas līdzekļus un publiku ar skaļiem paziņojumiem par jaunumiem kādas kaites ārstēšanā.

Kā saka, ar sirdi un dvēseli esmu par zinātni, bet tās nosliece nākt klajā ar spilgtiem paziņojumiem zinātnē, kas "visu noliek savās vietās", nemaz tik ļoti neatšķiras no indivīda slieksmes operatīvi atrast izteiksmīgus skaidrojumus tam, kāpēc "viss ir tik slikti".

Manuprāt, mēs, cilvēki, neizbēgami esam pavirši informācijas ieguvē un novērtēšanā. Tas, ka spējam izgudrot arvien jaunas tehnoloģijas un izvirzīt jaunas tēmas, nenozīmē, ka trūkumi mūsu spriestspējā izzūd. Cilvēks var būt smalks elementārdaļiņu fizikas zinātājs un nespējīgs atšķirt patiesību no blēņām "ziņās" par kādam etnosam vai reliģijai it kā raksturīgām iezīmēm.

Pēdējā laika sūkstīšanās par viltus ziņu uzplaukumu, šķiet, saistīta ar to, ka konkrēti politiskie notikumi un procesi pasaulē ir nesaudzīgi atgādinājuši par mūsu spriestspējas trūkumiem, kas nekur nebija pazuduši un nepazudīs.











Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0