Komentārs
21.11.2016

Sekulārā Eiropa – par ko mēs runājam?

Komentē
3

Polijas plaši daudzinātais "pagrieziens pa labi" nav saistīts tikai ar konkrēta politiskā spēka – partijas "Likums un taisnīgums" – atrašanos pie varas.

Tālākais teksts ir zināmā mērā turpinājums citam autora tekstam portālā, kurā tika pausts, ka nav lietderīgi vispārināt un globalizēt mūsdienu ideoloģiskās kustības, neņemot vērā to lokālās īpatnības. Līdz ar to šī teksta mērķis ir nofiksēt dažus hipotētiskus avotus tam, kas šobrīd notiek Polijas iekšpolitikā. Jānorāda arī, ka mērķis kaut ko labāk saprast vedina atturēties no subjektīvu novērtējumu izteikšanas, kas ir jo īpaši svarīgi, ja runa ir par reliģiskajiem priekšstatiem.

Vispirms nofiksēsim, ka Polijas politiskās un intelektuālās elites pārstāvji Polijas un poļu vēstures vietu Eiropā kā ārkārtīgi būtisku tēmu cilājuši jau sen, akcentējot a) vēsturisko sakņu dziļumu, b) pārdzīvotā ekskluzivitāti (misijas apziņa u.c. izpausmes). Protams, var pamatoti iebilst, ka elites aprindu tematika visbiežāk šo aprindu robežās arī paliek, tomēr var arī pieņemt: ja noteikti pašidentitātes tēli šajā aprindās tiek uzturēti ilgstoši (vismaz divsimt gadu) un intensīvi, tad tie sāk ietekmēt arī citu sabiedrības daļu pašidentitāti (par Polijas sakņu meklējumiem 10. gadsimtā un upura situāciju var lasīt, piemēram, šeit).

Līdz ar to, ja mēs mūsdienās poļu t.s. labējo nacionālistu retorikā redzam konstrukciju "Polija – kristīgās Eiropas bastions (pēdējais, priekšpostenis, citas versijas)", tad jāsaprot, ka to, protams, aktualizējuši konkrēti procesi mūsdienu Eiropā, tomēr vienlaikus tiek lietota konstrukcija, kas radās 17. gadsimta beigās, kad Jans III Sobeskis 1683. gadā atbrīvoja Vīni no osmaņu aplenkuma un nostiprināja Polijas kā Antemurale Christianitatis statusu (statuss bija, ja tā var teikt, brīvs pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā). Kā arī – par Poliju kā Eiropas sargu pret "svešinieku" uzplūdiem runāja jau Makjavelli un Roterdamas Erasms, kas pašiem poļiem varbūt nav tik būtiski, ko savukārt nevar teikt par līdzīgu novērtējumu, kuru Polijai deva divi pāvesti (Urbāns VIII 1627. gadā un Inokentijs XI 1678. gadā).

Respektīvi, noteikta Polijas sabiedrības daļa savu īpašo vietu Eiropā redz kā pamatīgu vēsturisku tradīciju, kas mūsdienu politikai dod papildu svaru un nozīmi.

Tāpat, ja mēs gribam mēģināt saprast mūsdienu Polijā notiekošo, ir jāpatur prātā reliģijas un katoļu baznīcas ietekme, kas savā dziļumā vismaz lielai daļai Rietumeiropā (arī Latvijā) dzīvojošajiem var būt pārsteidzoša.

Jāatceras, ka katoļu baznīca Polijā pilnā mērā "izbaudīja" tos pašus totalitārisma "labumus", ko citi sabiedrības locekļi, bet vienlaikus demonstrēja apbrīnojamu dzīvelīgumu. Tas, pieļauju, skaidro, kāpēc ir šāda tuvības sajūta un cieņa. Daži fakti. Beidzoties Otrajam pasaules karam, dažās eparhijās bija bojā gājuši pat 40% no garīdzniecības; Varšavā no 65 dievnamiem nenopostīti – apmēram 9. Kā viegli nojaust, komunisti pret baznīcu izturējās naidīgi, bet, kad 1956. gadā, relatīva politiskā "atkušņa" apstākļos, tika atļauta reliģijas mācība kā fakultatīvs priekšmets skolās, skolu īpatsvars, kas šo iespēju neizmantoja, bija daži desmiti pret 26 000, darbu sāka 14 000 reliģijas skolotāju. Smagas stagnācijas apstākļos (piemēram, 1971. gads) katoliskās inteliģences klubi pastāvēja Varšavā, Poznaņā, Toruņā, Krakovā, Vroclavā un apvienoja vairākus tūkstošus biedru.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā baznīcas un sabiedrības attiecībās (tas nav tas pats, kas attieksme pret reliģiju) tika fiksēta pasliktināšanās – atbalsts no 90% 1989. gadā samazinājās līdz 38% 1993. gadā. Pēdējos gados tas ir atgriezies 60–65% līmenī. 85% poļu vecuma grupā 18–24 gadi uzskata sevi par ticīgajiem, gandrīz 50% apmeklē dievkalpojumu ik nedēļu. Starp poļiem ar augstāko izglītību šīs proporcijas ir attiecīgi 85 un 45 procenti.

Cik noprotams, netrūkst iekšēju grupēšanos – t.s. liberālie katoļi koncentrējas ap izdevumu "Tygodnik Powszechny", izdevniecību "Znak" utt., savukārt t.s. konservatīvie – ap radiostaciju "Radio Maria", izdevumu "Nasz Dziennik" u.c. Citiem vārdiem sakot, katoļu baznīcas un kristīgās ticības lielā nozīme Polijas sabiedrībā nenozīmē automātiski identiskus modeļus attiecībās ar politiku un politisko dienaskārtību.

Tomēr, ja pieņemam, ka konservatīvais spārns šobrīd dominē, rodas jautājums par iemesliem. Man kā katoļu baznīcai nepiederošam indivīdam grūti spriest, ir divi subjektīvi minējumi.

Pirmkārt, par spīti visnotaļ neelastīgajai retorikai (vēršanās pret komunistiem, masoniem, ebrejiem un "sātaniskajiem sekulāristiem"), citās komunikācijas formās konservatīvā nometne ir plastiska un ar izdomas spējām. Piemēram, "Radio Maria" auditoriju Polijas sabiedrības sekulārā daļa un t.s. liberālie katoļi ilgstoši apzīmēja par "mohēras beretēm", dodot mājienu, ka šīs auditorijas pamatā ir cienījama vecuma kundzes (šādas beretes esot bijušas populāras agrāk), turklāt visai agresīvas (asociācija ar speciālo uzdevumu vienību zilajām un zaļajām beretēm). Auditorijas līderi, kā saka, nolēma mīnusu pārvērst par plusu, aizskarošo apzīmējumu normalizējot ar patēriņa kultūras instrumentiem, un 2009. gadā sāka aicināt konservatīvajai nometnei simpatizējošos valkāt pie apģērba miniatūras beretītes; statistiska liecina, ka ik gadu tiek izdalīts apmēram pusmiljons šādu simbolisku zīmju.

Otrs minējums ir riskantāks, jo ir nenoslēpjami spekulatīvs. Eksperti apgalvo, ka Polijas katoļu vidē arvien populārāka kļūst tāda reliģiskā prakse kā Ekstrēmais Krusta ceļš, "Ekstremalna Droga Krzyžowa" (sīkāk par to šeit). Ja pareizi saprotu, runa ir par to, ka daļai ticīgo ierastās Krusta ceļa formas šķiet pārāk formālas un paviršas pilnvērtīgam iekšējam dialogam un savas ticības pārbaudīšanai, tādēļ tiek izvēlētas papildu grūtības. Politisko kustību gadījumā nereti runā par "radikalizāciju", savukārt, velkot analoģijas ar ticībā balstītu pasaules uzskatu, mēs varam runāt par situāciju, kad degsme, aizrautība sasniedz līmeni (tikai nesāksim apspriest saturu...), ka ir nepieciešamas citas izpausmes formas. Politiskas vai reliģiskas. Acīmredzot pietiekami liela Polijas sabiedrības daļa, tēlaini izsakoties, vibrē šādā sakāpinātā līmenī, turklāt iespējams, ka impulss, kas nāk no indivīda – ticīgā, no viņa reliģiskajiem meklējumiem –, šajā ziņā ir ne mazāk svarīgs par impulsu, kas saistīts ar t.s. politiskās dienaskārtības aktualitātēm.

Vēlreiz: šī teksta mērķis nav novērtēt Polijas politikā notiekošo; mērķis bija izvirzīt komponentus, kas liecinātu, ka notiekošajam ir specifiski cēloņi (attiecīgi arī attīstības modeļi?), salīdzinot ar Francijā vai Ungārijā vērojamo. Atļaušos apgalvot, ka reliģiskais komponents – vismaz Francijas gadījumā – nav tik būtisks. Līdz ar to noslēgumā minēšu – vienīgi un tikai intuitīvi –, ka "pagrieziens pa labi" Polijā ir uz ilgāku laiku un vienlaikus tas ir, ja tā drīkst teikt, patiesāks pret sevi.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3